No video darba "The Annunciation". 2010

Skatītāja tur vēl nav. Intervija ar somu mākslinieci Eiju-Līsu Ahtilu 0

Intervē Anna Iltnere
26/08/2013

KIASMA muzejā Helsinkos otrais stāvs visā tā garumā ir tumīgas atmosfēras piepildīts. Vēl līdz 1. septembrim izstādē “Paralēlās pasaules” (Parallel Worlds) te apskatāmi somu mākslinieces Eijas-Līsas Ahtilas (Eija-Liisa Ahtila, 1959) svarīgākie video darbi. Kaut māksliniece ir no Somijas, izstāde atceļojusi no Stokholmas, kur tā 2012. gadā tika izrādīta Moderna Museet. Viņas darbiem raksturīga īpatnēja, magnētiska noskaņa, kas panākta gan ar krāsu gammu (tumši zaļš, pelēks, bordo u.c.), gan sižetu. Piemēram, 2002. gada video darbam The House iedvesmas meklējumos viņa veica pētījumu, iztaujājot sievietes, kas cieš no psihiskām problēmām, dzird balsis, redz halucinācijas. Gadu gaitā interese par mākslas filozofiju un feminismu ir pāraugusi pētnieciskā interesē par dabas, cilvēku un dzīvnieku līdzās pastāvēšanu, par saitēm, kas mūs visus vieno. Vienā no KIASMA zālēm uz sešiem ekrāniem divu telpu garumā ir video darbs ar egli – kuplu, zaļu; vējā kustas tās zari. Kaut filmēta vertikāli, egle ir it kā sagāzta un “iestūķēta” mākslas zālēs. Ahtila tādējādi esot vēlējusies parādīt, ka pat tehnoloģijas ir tik antropocentriskas, ka nav iespējams normāli nofilmēt un pienācīgi izrādīt egli visā tās garumā. Turklāt Somijā, tāpat kā citās Ziemeļvalstīs, egle skaitoties ļoti ikdienišķs koks, kam reti kāds vispār pievērš uzmanību.

Viņas jaunākais darbs The Annunciation (2010) ir mākslinieces versija par Bībeles tēmu, kas jau izrādīta Venēcijas kino festivālā, Oberhauzenas filmu festivālā u.c. 8. septembrī tiks demonstrētā Edinburgas filmu festivālā, bet no 16. līdz 20. septembrim Milānas Starptautiskajā mākslas filmu festivālā. Rudenī māksliniece piedalīsies 5. Maskavas laikmetīgās mākslas biennālē, kas sāksies 19. septembrī. Atsevišķus darbus būs iespēja skatīt arī tepat Rīgā, festivālā “2ANNAS” (no 21. līdz 27. oktobrim); programma vēl tiek saskaņota. Bet jauni darbi ir gaidāmi 2014. gadā, Eijas-Līsas Ahtilas personālizstādē Serlachius muzejā, Somijas pilsētā Mänttä.

Eija-Līsa Ahtila ir viena no atpazīstamākajām somu māksliniecēm, turklāt pioniere somu video mākslā, savu karjeru izvēršot 90. gados un ātri vien nonākot pasaules redzeslokā. Ahtila ir piedalījusies Eiropas biennālē Manifesta 2, Documenta, kā arī 48. Venēcijas mākslas biennālē. Sarīkojusi personālizstādes MoMA muzejos Ņujorkā un Sanfrancisko, retrospekciju Jeu de Paume Parīzē u.c. Šobrīd viņu pārstāv Mariannas Gudmenas galerija Ņujorkā un Parīzē, kuras ilggadējo mākslinieku lokā ir Gerhards Rihters, Džons Baldesari, Maurīcijs Katelāns un citi.


Eija-Līsa Ahtila. Foto: hs.fi

Mūsu saruna notiek Eijas-Līsas Ahtilas darbnīcā, rūpnieciskā rajonā Helsinkos, kurā apmetušies vairāki biroji. Pārsmits metrus no Marimekko autleta. Agrāk māksliniece strādājusi Cable Factory, kur pagājušā gadsimtā ražoja Nokia mobilos tālruņus, bet kopš 80. gadiem apmetušies mākslinieki, vēlāk jau dizaina un arhitektu biroji, muzeji. Pēdējos gados tur esot kļuvis par skaļu, saka Ahtila. Liela dienas daļa pagājusi ar visiem apsveicinoties, tālab nolēmusi pārvākties. Māksliniece joprojām sapņo par darbnīcu savas mājas dārzā, vecā šķūnīti. Bet pagaidām nepietiekot ne laika, ne līdzekļu, lai sapni īstenotu. Eijas-Līsas Ahtilas studijā valda biroja atmosfēra. Plauktos rindojas arhīvu mapes un grāmatas, pie vienas sienas ir milzīga zaļa tāfele. Gar logiem galdi ar datoriem. Uz grīdas lupatdeķis un bumba. “Te parasti ir arī mans suns,” paskaidro Ahtila.

Daudzi mākslinieki šodien izšķiras par labu citai dzīvesvietai, ne dzimtajai. Parīze, Ņujorka, Berlīne, Šanhaja... Jūs esat piemērs, kad starptautisku karjeru var izvērst arī ilgtermiņā nepametot savu valsti. Taču kāds tomēr ir galvenais iemesls, kāpēc joprojām dzīvojat Helsinkos?

1994. un 1995. gadā kopā ar vīru dzīvojām Losandželosā, kur studēju kino, un bijām pārliecināti, ka atkal atgriezīsimies. Pat mantas noglabājām Losandželosas draugu bēniņos, jo ilgāk par gadu Helsinkos uzkavēties nebijām plānojuši. Bet dzīve iegrozījās citādi. Pārcelšanās arvien tika atlikta, jo Helsinkos radās iespēja strādāt, mums piešķīra projektu finansējumu, tiku pie suņa. (Smejas) Aizsākās sadarbība ar galerijām Ķelnē un Parīzē. 

Kaut palikām Helsinkos, tolaik aktīvi ceļoju. Piedalījos izstādēs Eiropā un ASV. Bija periods, kad uz Ņujorku braukāju četrreiz gadā. Tomēr, lai cik ļoti man tur patiktu, nespēju paciest troksni un kņadu. Kļūstu nervoza. Somijā ir miers. Man ir arī vasaras māja mežā pie ezera.

Kā jūs raksturotu Somijas mākslas scēnas gaisotni deviņdesmitajos gados, kad apgriezienus uzņēma arī jūsu karjera un kad, lielā mērā pateicoties Hansa Ulriha Obrista kūrētajai Nuit Blanche (1998) izstādei Parīzē, visi runāja par ziemeļvalstu laikmetīgo mākslu kā jaunatklātu brīnumu? Vai to varēja šeit sajust? 

Man grūti spriest, jo man tas bija jaunu iespēju laiks tieši ārpus Somijas. Centos izbraukāt uz visām izstāžu atklāšanām, kurās piedalījos; personīgi iepazinos ar tādiem māksliniekiem kā Dominika Gonsalesa-Festere (Dominique Gonzalez-Foerster), Aernauts Miks u.c., kuru darbu cienu. Tagad vairs tā neceļoju. Biežie pārlidojumi traucē koncentrēties, lai radītu ko jaunu.

Kā izveidojās jūsu sadarbība ar prestižo Mariannas Gudmenas (Marian Goodman) galeriju? Vai atminaties dienu, kad viņa jūs uzaicināja?

Sadarbība vispirms sākās ar Mariannas Gudmenas galeriju Parīzē, pēcāk arī Ņujorkā. Satiku Mariannu Sanfrancisko, kad tika atklāta mana izstāde SFMoMA muzejā. Tur viņa mani uzrunāja. Tas sakrita ar laiku, kad joprojām strādāju ar galeriju Ķelnē (kas tieši nupat bija pārcēlusies uz Ņujorku), ar kuru biju sadarbojusies jau kopš pirmsākumiem. Bijām vienaudži un tuvi draugi. Viņi daudz bija darījuši manā labā, un es biju viņiem, kā lai saka, nepieciešama. Ilgi vilcinājos viņus pamest, lai pieņemtu Gudmenas piedāvājumu. Sāpīgs lēmums. Kad tobrīd tikos ar māksliniekiem un citiem mākslas pasaules cilvēkiem, visiem jautāju padomu, kā rīkoties šādā situācijā? Visi bija pārliecināti, kā jāpieņem Mariannas Gudmenas piedāvājumu. Tāda ir dzīve.

Vai savstarpējo attiecību modelī galerists var būt kā iedvesmotājs mākslinieka izaugsmei? 

Reizēm šeit Helsinkos jūtu, cik galerija Ņujorkā ir tālu. Ja es dzīvotu tur, attiecības varbūt būtu citādākas. Tajā pat laikā, ja man ir idejas, Gudmenas galerijā vienmēr ir kāds, kas ir gatavs tās uzklausīt. Vēl nekad man nav teikts – tev to nevajadzētu darīt. Vienmēr tiek dots padoms, iedrošinājums. Tāpat galerijā strādā vairāki cilvēki. Man izveidojušās attiecības ar katru no viņiem.

Daudz nosaka galerista personība. Jo katra sadarbība ir atšķirīga. Strādāju arī ar pavisam nelielu galeriju Stokholmā – Charlotte Lund. Šobrīd rit sarunu process arī ar vienu Šanhajas galeriju, par kuru nevaru patlaban plašāk runāt. Bet katrā ziņā jau redzu, ka tur būs atkal pavisam kas cits, jo galeriju vada pavisam citāda personība. Vēl ir jautājums, ar cik galerijām sadarboties? Man šobrīd ir tā, ka patlaban to skaitu palielināt noteikti nevaru, jo katrs jautā, kad būs kaut kas jauns.


Kadri no daudzkanālu video darba/filmas The Annunciation. 2010

Jūsu māksla netop vienatnē, bet ir ilgstoša un sarežģīta komandas darba rezultāts. Tehniskais tapšanas process, tā “maizes garoza”,  ļoti kontrastē ar poētiskās atmosfēras blīvumu, kas darbos ir panākts. Kā izdodas nepazaudēt trauslo mākslinieka vīziju līdz darba īstenošanai?

Viena atbilde ir – es nezinu. Otra atbilde – tā ir mana kā mākslinieka atbildība. Sarkanais diedziņš, kuru tapšanas gaitā nedrīkst pārraut. Manos video darbos noteikta loma ir scenogrāfam, savs uzdevums kostīmu māksliniecei utt. Katrs izdara labāko. Un man jābūt nepielūdzamai, ja kaut kas nav izdevies. The Annunciation bija jānomaina viena aktrise, jo nespēlēja gana labi. Viņa, protams, pēcāk pat neatnāca uz filmas pirmizrādi. Bet tā ir mana atbildība, lai rezultāts būtu izcils.  Savukārt atmosfērā liela loma ir tieši pēdējam posmam – montēšanai un materiāla rediģēšanai. 

Ar ko jūs sākat? Ar scenāriju?

Vienmēr cenšos uzrakstīt scenāriju, bet pēdējos gados ne tik skrupulozu. Sapratu, ka veidošanas gaitā darbs pats “atveras” un diktē noteikumus, baro ar idejām. Scenārijs kalpo tikai kā struktūra, bet vēl neatklāj risinājumu, galveno atslēgu. Tā ir mana pēdējo gadu mācība. Ļaut, lai darbs pārņem un saka priekšā. Uzreiz gan tas nenotiek. Ir jāpastrādā, un tad vienā mirklī tas sāk “runāt”. Brīnišķīgs brīdis. Kā liekot puzli, kad sāc nojaust kopainu, un gabaliņus savietot kļūst viegli.

Ko jums kā māksliniecei nozīmē lasīt teorētiskus apcerējumus, grāmatas? Jums tas ir nepieciešams, lai strādātu?

Kad domāju par jaunu darbu, es bez grāmatām nevaru. Pat ja tās neizmantošu tiešā veidā, mani iedvesmo lasīšana. Vienmēr veicu piezīmes uz grāmatu lapu malām. Lasītais iedvesmo citām, jaunām idejām, pie kurām, iespējams, citādi nenonāktu.

Īpaši to izjutu tagad, strādājot pie jauna darba. Pirmo reizi esmu pieaicinājusi palīgu, kas lasa manā vietā un piegādā konspektus. Skaudri apjautu, ka ne jau informāciju man vajag, ne jau to, kas grāmatā rakstīts. Izrādās, iedvesmo pats lasīšanas process. Jo reizēm dzirksteli var uzšķilt kāda gluži sīka detaļa. Teikums. Vai tas, kā tas ir uzrakstīts. Vai kāda trīsrinde. Kas ir tas, ko es lasu? Prozu, dzeju, arī teorētiskas grāmatas par tematiem, kas mani saista.


Kadri no daudzkanālu video darba/filmas Where is Where?. 2009, 55 min

Kā ar tekstiem pēc darbu radīšanas? Jūs lasāt recenzijas? Jums tās kaut ko dod? 

No vienas puses – protams, ir ļoti svarīgi, ka recenzijas parādās. Bet jāatzīstas, ka man nav laika tās visas izlasīt, ņemot vērā, ka izstādes rīkoju vairākās valstīs. Turklāt, visbiežāk recenzijas nav tik dziļas, lai man kā māksliniekam tās ko izšķirošu sniegtu. Pamatā tās rakstītas skatītājam un ir skaidrojošas. Kas arī, protams, ir ļoti svarīgi.

Venēcijas filmu festivālā 2011. gadā jūs bijāt Zelta lauvas žūrijas komisijā. Pērn jūsu darbs The Annunciation tika godalgots Oberhauzenas filmu festivālā. Vai jums pašai vēl ir aktuāls nošķīrums starp video mākslu un kino? Kur ir tā robeža, kad mākslinieks pārtop režisorā?

Šogad biju arī žūrijas prezidente FIDMarseille 2013 starptautiskajā kino festivālā… Daži kolēģi mani jau tincina: “Kad iznāks tava pirmā pilnmetrāžas filma? Mēs to ļoti gaidām!” (Smejas) Esmu bijusi laimīga strādāt tā, kā līdz šim strādāju. Pat ja tā būtu pilnmetrāžas filma, tā noteikti nebūtu DivX formātā, bet gan apvienotu vairāku veidu kustīgos attēlus. Godīgo sakot, spēlfilmu ir jau tik ārkārtīgi daudz, un vairums ir tik trulas... Neinteresantas! Nemitīga formas atkārtošana, kas dekādēm nav mainījusies. Naratīvu klāsts gauži ierobežots.

Ar to es negribu apgalvot, ka nespēju izbaudīt kino – un kā vēl! Bet tā ir klubkrēsla terapija – izklaide un nepieciešamā atpūta, bet visbiežāk nekas vairāk. Taču tik un tā es neizslēdzu, ka radīsies kāda jauka tēma vai cits pamudinājums, un es uztaisīšu savu pirmo spēlfilmu – kālab gan ne? Turklāt, man ir aizdomas, ka radīt kino uz viena ekrāna ar skaidru stāstījumu, sākumu un beigām ir vieglāk nekā stundu garu video darbu uz četriem ekrāniem, kur turklāt jāparedz attēlu saistība vienam ar otru. Tas ir četru stundu samontēts video materiāls! Kuru filmējot, bija precīzi jāparedz, jāieplāno, ko dara aktieris uz tā ekrāna, kamēr aktieris uz šī ekrāna uz viņu skatās utt. Ārkārtīgi daudzi aprēķini laikā un telpā. Nepatverami smags darbs. 

Kad pabeidzām filmēt Where is Where (2009), es biju pārgurusi. Parīzē notika pirmizrāde un, kad atgriezos Helsinkos, divas nedēļas ik nakti mani mocīja briesmīgi murgi. Ka esmu viesnīcas vestibilā un mans suns kaut ko grauž. Izrādās – manu roku un galvu. Tad esmu karā Āfrikā, tās ir mūsdienas, tuvojas ienaidnieku cilts, visur ir izdegusi zāle un pussabrukušas ķieģeļu ēkas. Bēgam un mēģinām patverties šajās drupās, bet mūs noķer un man vēderā iedur dunci. Uzskatu, ka tas ir tikai un vienīgi no izdzīvotā stresa, finalizējot darbu.


Kadri no daudzkanālu video darba The House. 2002

Vai esat nosapņojusi arī kādu ideju jaunam darbam?

Nē, nekad.

Pat ne to, kur darbā The House lido sieviete? 

Nē, kaut pusaudžu gados man bija sapņi, ka varu lidot. Šķiet, visiem tādi ir bijuši. (Pieceļas un rāda uz sevi.) Sapnī likās, ja ļoti koncentrēšos, tad varēšu pacelt kājas uz aizmuguri un planēt. Bet bija jāturpina koncentrēties, jo citādi varēju uzlidot pārāk augstu. Vai arī nokrist.

Kādu padomu jūs dotu jaunam māksliniekam, kā atrast savu balsi, savu rokrakstu?

Dari savu darbu! Kaut ko atrast var tikai tad, ja tiešām strādā – kā mākslinieks. Darbs ir jādara. Ir jāpaveic gan neveiksmīgas lietas, gan izcilas. Ir arī vienkārši jādzīvo dzīve, laika gaitā sevi jāiepazīst. Īsāk sakot – ir jānoveco.


Kadrs no daudzkanālu video darba Lahja (The Present). 2001

Jūsu pirmā izglītība bija jurispundence. Kālab tā? Interese par mākslu radās vien vēlāk?

Nāku no strādnieku ģimenes. Vecāki gan nekad netika teikuši, ka man nevajadzētu kļūt par mākslinieci. Lai gan, jā, māte nebija pārāk laimīga, kad vēlāk iestājos mākslas skolā, un nomierinājās vien tad, kad sāku saņemt grantus... Vecāki, protams, uztraucās par to, lai man būtu nodrošināta nākotne. 

Jau no bērnības esmu zīmējusi un gleznojusi, arī augstskolā tas bija kā hobijs. Bet tolaik man nelikās nopietni – kļūt par mākslinieci. Vēlējos darīt ko citu. Kad biju pavisam jauna, sapņoju par arhitekta profesiju. Savukārt pabeidzot skolu, paralēli stājos arī mākslas vēsturniekos, jo gribēju būt mākslas skolotāja, bet smieklīgā kārtā es tur netiku, toties mani uzņēma juristos Helsinku universitātē. (Smejas) Tas gan nebija bez iemesla. Man patika doma par to, ka es varētu būt juriste un palīdzēt cilvēkiem. Paveiktu dzīvē ko labu. Atklāti sakot, es izbaudīju jurispundences studijas. Uzskatu, ka tā ir lieliska izglītība, kas noder ikvienam.

Jaunībā biju ārkātīgi kautrīga. Vienmēr jutos kā novērotāja no malas. Bet studējot juristos, bija iespēja sev iemācīt, ka esmu daļa no sociuma, ka man nav jāstāv malā. Man ir visas tiesības līdzdarboties, iesaistīties.

Spilgti atceros vienus Ziemassvētkus vēl studiju laikā. Naudas man nebija pārāk daudz, bet pietiekami iztikšanai, stāvēju vilciena stacijā, lai dotos brīvdienās pie vecākiem, kas dzīvo 100 kilometrus uz ziemeļiem no Helsinkiem; tēvs tolaik vēl bija dzīvs. Gaidīju rindā, lai iegādātos vilciena biļeti. Blakus rindā kasiere strīdējās ar kādu pircēju, kuram nevēlējās piešķirt atlaidi. Šis nabaga cilvēks skaidroja, ka nedzīvo Somijā, ka viņam nepietiek naudas, lai apmaksātu pilnu biļetes summu, un ka viņam ir noteiktas pakāpes garīgā invaliditāte, kaut invaliditātes kartiņa ir aizmirsta Zviedrijā. Bet Ziemassvētkos viņam ir jātiek pie vecākiem tepat Somijā. Man priekšā bija vēl gara rinda, un nācās klausīties šajā nebeidzamajā strīdā, kur kasiere ne par ko nebija gatava cilvēkam piešķirt atlaidi. Kad pienāca mana kārta, mana kasiere paziņoja, ka nevarot izdot atlikumu no 100 marku banknotes, ka man jāatrod precīza nauda vai arī netikšu pie biļetes. Es kļuvu tik nikna, ka paņēmu to 100 marku banknoti, aizgāju pie blakus lodziņa un iesviedu tai otrai kasierei, sakot: “Lūk, jums nauda, aizverieties un iedodiet biļeti šim nabaga cilvēkam.” Tās bija vislabāk iztērētās 100 markas manā mūžā! Gandarījuma sajūta pēcāk bija neizmērojama. Jo ar šo rīcību biju kļuvusi par daļu no sabiedrības – piedaloties situācijā un dodot to, ko es varu dot, lai ko labotu. Es gan biju tik kautrīga, ka tūdaļ pat metos prom, pat neredzēju kasieres reakciju. Bet es vairs nebiju ne bērns, ne students, es pēkšņi biju pilsonis.

Bet kā ir mākslā? Vai radīšanas procesā jūs domājat par to, ka darāt labu citiem? Cik svarīgs jums ir skatītājs?

Radīšanas procesā par skatītāju nedomāju. Vai arī ļoti reti. Tas nav tādēļ, ka man būtu vienalga, ko citi domā, vai ka mani darbi nebūtu tiem paredzēti. Nē. Bet radīšanas procesā esmu es un mans darbs, turklāt pēdējais ņem virsroku. Vai citiem vārdiem sakot – skatītāja tur vēl nav.


Video instalācija The Hirozontal (2011) un viens no papildinošiem zīmējumiem, kurā egle tiek pietuvinātas zvēru un putnu pasaulei

Ja jums būtu iespēja izveidot visu savu darbu muzeju. Kāds tas izskatītos? Vai varbūt – kur tas atrastos? 

Tā varētu būt vieta, kur mani satikt. Kur es uzaicinātu cilvēkus. Mežs, iespējams, pie ezera. Apkārt neviena cita. Atbraucēji varētu uzturēties kādu noteiktu laiku, piemēram, trīs stundas. Katrā ziņā ne pārnakšņot, teltis un piknikus noteikti nē… Bet ja tomēr manā muzejā vajadzētu būt arī maniem darbiem, tad tie būtu pazemē. Jā, tiešām laba doma. Būtu vieta, kur ieiet apskatīties darbus, bet ārpusē varētu sēdēt koka atpūtas krēslos, apsegties ar pledu un skatīties mežu. 

Vai mākslinieks var iziet no modes, morāli novecot?

Atkarīgs, kam to jautā. Ir cilvēki, kuriem nemitīgi nepieciešams kas jauns, arī mākslā. Tā tas ir. Bet ir tādi, kam mākslinieks ir kas līdzīgs rakstniekam, kura daiļradei sekot un vienmēr ar interesi lasīt katru nākamo grāmatu. Ja runā par pašu mākslinieku, prātā nāk gleznotājs Sajs Tvomblijs (Cy Twombly). Viņa sacītais kādā intervijā pirms diviem gadiem, neilgi pirms nāves. Viņu tādas lietas vienkārši neinteresējot. Jo ir bijuši gan labi periodi, gan slikti periodi, cilvēki ir slavējuši un pēluši. Tas vairs neesot svarīgi, viņš vienkārši turpina strādāt.