Foto

Vienīgos dēlus karā un mākslā neņem jeb kā apgāzt varas triumfu

Ieva Rupenheite
16/08/2013 

Ojārs Pētersons absolvējis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu (1975) un Latvijas Valsts Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļu (1980). Mākslinieks strādā ar instalācijām, objektiem jaunajiem medijiem un stājgrafiku. Pētersons daudzkārt pārstāvējis Latvijas vārdu izstādēs ārpus valsts robežām. Tostarp 48. Venēcijas Biennālē. Kopš 1991. gada LMA Audio - Vizuālās mediju mākslas nodaļas Vizuālās komunikācijas apakšnozares profesors. 16. augustā Laikmetīgās Mākslas centrā KIM? Ojārs Pētersons atklāj savu personālizstādi Oranžais stūris. Saruna ar viņu notiek kā kardiogrammas zīmējumā žurnālā Dadzis – no viena asa stūra līdz otram.

Droši vien man jārunā tā, lai Tev pēc iespējas mazāk būtu jāatšifrē. Tādos vienkāršos, skaidros, loģiskos teikumos.

Teici, ka tava jaunā izstāde KIM? ir tādi kā vasaras prakses darbi, - tēlaini izsakoties vai tiešām - formas uzturēšanai?

Jā un nē. Tā kā  vairāk nekā desmit gadus te ņemos pa to akadēmiju (22 gadus), nākas sevi visu laiku uzturēt formā un par tām lietām arī sanāk nepārtraukti domāt. Sakrājas visādas piezīmes. Un izstādē tās materializējas, bet nedomāju, ka tie būtu pabeigti, lieli darbi. Drīzāk, jā, vasaras darbi. Čik, čik, kaut kas tā. Nekas sarežģīts vai sadomāts tur nebūs. Diezgan vienkārši. Ja diendienā galvu nevingrina, tad ātri vien pienāks jaunieši un teiks: Ko tu te, vecīt, dari?

Vēl nav pienākuši?

Baidās.

Tavi bijušie studenti arī ir pasniedzēji. Mārtiņš Ratniks, Maija Kurševa. Vai kā pasniedzēji viņi ir labāki nekā bija studenti?

Studenti jau vispār... Būtu lieliska dzīve, ja nebūtu to studentu! Kaitinoši. Visapkārt viņi te ņemas. Staigā šurp turpu.

Varbūt viņi mācās?

Diez vai, diez vai.

Ko vasaras praksē Jūrkalnē darīja Vizuālās Komunikācijas studenti?

Nu, neko. Paglezno, pazīmē, kā nu kurš. Pafotografē, kaut ko uztaisa. Cik tad viņi tur ir, pāris nedēļas. Varbūt, ka veidojas kolektīvs. Tāda nozīme arī tam ir.

Iespējams, ka kāds jau to ir izdomājis, jo tā ir tik vienkārša lieta. Kā reklāmas sauklis Jūrkalnei. Jūrkalne ir vieta, kur saule noriet divreiz! Tiešām! Noskatījāmies lejā, ātri pa tām trepēm augšā, un – noriet otrreiz! Mēs pārbaudījām.

Saki, pāris nedēļas. Bet pasniedzējam, kurš sevi vēl uzskata par mākslinieku, īpaši vairāk laika paša mākslas radīšanai arī nemaz nav.

Nu, man jau nepatīk strādāt. Esmu liels darba noliedzējs. Vīrietim strādāt ir kauns. Cilvēks dzimis, lai strādātu... Citi jau saka, ka viņiem patīk. Man  gan ne.

Piemēram, muižnieki, viņi taču nestrādāja, viņi ar kaut ko nodarbojās. Viņi rūpējās un darbojās, nevis cēlās, gāja un strādāja. Darbam –nē, naudai-jā!

Tas darba tikumiņš ir ievazāts ar protestantismu. Katoļiem tādas sērgas nav. To ievazāja arī tautas dziesmās, lai būtu vieglāk regulēt. Bet to taču var redzēt! Mainījās visa tā ražošana, mainījās ekonomiskā bāze un bija nepieciešama jauna ideoloģija. Vajadzēja kaut kā ieregulēt, ka ir baigi forši strādāt.

Bet savus objektus tu tā kā pats taisi?

Jā. Taisu. Redzi, piemēram, tos akmentiņu pats salasīju. (Pirms intervijas satiekamies Mākslas akadēmijas jaunajā piebūvē, kuras fotolaboratorijā Ojārs simetriski izvietojis uz plaknes pazīstamas izcelsmes oļus, - tā arī ir daļa no jaunās izstādes).

Pēdējais lielākais objekts bija Cēsu mākslas festivālā?

Ja uz kubatūru, tad, jā. Bet tos lielos jau nav, kur likt. No tās Rundāles triumfa arkas vismaz bija kaut kāda jēga. Uztaisīja cūkām aizgaldu. Arka bija no apses dēļiem un apses dēļi tam ir vislabākie, tāpēc ka cūkas tos negrauž. Viņām kaut kas nepatīk.

Man mājai ir apses dēlīšu jumts...

Jā, bet loģiski. Cūkas to dēlīšus neēd, tāpēc taisa  jumtus. Un viņas arī nekāpj uz jumta.

(pauze) No šitā arī baidījos, ka tev būs grūti kaut ko uzrakstīt .

Man jau tā dzīve ir pilnīgi citādāka, par tādām (mākslas) lietām iznāk domāt katru dienu. Diezgan daudz jāreflektē. Nezinu,vai man noteikti būtu vēl kāds liels cūku aizgalds jāuztaisa. Es tagad strādāju ar granītu... Tēlnieki tagad daudz strādā ar putuplastu, bet es – granītā.

Tomēr patīkami, ka izvēlas paliekošus un dabīgus materiālus.

Tas jau vairāk tāds eco-line, lai iznīkst un nekas nepaliek. Nav jau tos krāmus, kur turēt.

Minēji, ka kolekcionē valša "Manžūrijas sopkās"* ierakstus. Virtuāli jeb taustāmus?

Protams, elektroniski. Kādreiz, bērnībā, atceros vecaimātei bija tāda plate.

Vai vispār esi kaut ko taustāmu kādreiz kolekcionējis?

Jā. Vienu laiku tā kā naudu centos kolekcionēt... Izjuka man tā kolekcija.

Kāds ir tavs dienas ritms?

Diezgan vienkāršs. No rīta pieceļos, izeju cauri tam parkam, uz akadēmiju. Un tad ap kādiem astoņiem, deviņiem, varbūt vēlāk, eju atpakaļ. Nē, nav cieti, ir O.K. Kad ir studenti, tad, protams, ir vairāk ko darīt. Šogad uzņēmām sešpadsmit gabalus. Parasti ir vidēji desmit. Mēģināsim šogad ņemt klāt animāciju un ilustrāciju. Vēl tādu vienu atsevišķu plūsmu, tas ir tālejoši. Tuvojas demogrāfiskā bedre. Lietišķā skolā tā jau ir klāt. Pašlaik tādā lietišķās skolas iestāšanās vecumā ir divreiz mazāk jauniešu nekā pirms trim četriem gadiem. Tas sanāk laikam 1997./1998. gads, bet tas pat nav tik svarīgi.

Tomēr svarīgs ir studentu daudzums?

Ne tikai. Tur ir vēl citādāki aprēķini. Ja viss ir ļoti labi, tad jau tas daudzums nav vajadzīgs. Bet pašlaik ir tā, - ja lietišķajos vai rozīšos paskatos, kurš tāds interesants, kurš derētu tā tieši priekš mums, - viņi jau neiegriežas šajā pseidogotiskajā celtnē. Viņi ar koferi rokā dodas pa taisno uz lidostu. Pilnīgi neviens nepaliek. Visi - fiķ, un prom! Un pēc tiem trim četriem gadiem vispār.

Starp mums runājot, bez šitā, (un Ojārs norāda uz aizdomīgo diktofonu), sāksies krīze, citās nodaļās telpas vairs nevajadzēs un tad mēs (VKN) varēsim izvērsties...

Tātad jūs rūpējaties, lai būtu tie vēlētāji ar augstāko izglītību.

Vēlētāji ir, viņi jau nav nomiruši. Viņus vajag organizēt, strukturēt. Tepat jau viņi ir – ārzemēs, un viņiem tā nostaļģija un vēlme pēc kāda žesta ir daudz lielāka nekā te, uz vietas dzīvojot. Viņiem jāuztaisa iespēja balsot internetā, un, paskaties, kas tas par potenciālu!

Darīšanas vaina. Vienīgi, -par ko vēlēt, - tas ir jautājums.

Labāk neieslīgt pārdomās. Mākslas akadēmijai puse naudas prom, VKKF-70%. Un neviens jau netaisās dot kaut ko. Tas ir jūtami. Vienmēr jau pietrūkst, bet tagad, lai kaut ko noorganizētu... Var jau te taisīt sazin kādas piruetes. Bet, lai kā censtos, nevar panākt tādu līmeni kā kaut kur ārpusē. Cenšos visur aizbraukt, kur mūsējie studē. Braucu izkontrolēt. Tehnoloģija, nauda, cilvēki.  Ja šeit foto pasniedzējam var samaksāt trīs latus stundā, ko var gribēt? Ir diezgan daudz pozīciju, ko vajadzētu nodrošināt un tieši pasniedzēju darbs ir viens no būtiskajiem. Nofinansēt tādus, kas varētu nedēļu vai vairākas dienas intensīvi strādāt, tad arī būtu rezultāts.

Gribi vai negribi, pie tā visa domas aiziet.

Piemēram, mūsu izcilākais fontu speciālists dzīvo Berlīnē. Samācījās un palika. Citi Honkongā, Taivānā strādā par pasniedzējiem. Ļoti dārgās skolās, kur mācību maksa ir apmēram 20 tūkstoši par gadu.

Kad kāds nāk pieteikties uz akadēmiju, es visiem prasu, vai ir brālis vai māsa. Vai nav gadījumā vienīgais bērns.

Vienīgos dēlus karā un mākslā neņem? Un pats - esi vienīgais bērns ģimenē?

Nē, man vēl ir brālis un māsa. Brālis- Lauksaimniecības universitātē Veterinārijas  fakultātē, māsa- Tehniskajā universitātē.

Draugi vainīgi pie mākslas jomas izvēles?

Nē, grūti pateikt. Drīzāk vecāki kārtīgi nepieskatīja.

Lasot Tavu darbu aprakstus un vērtējumus, ļoti bieži ieskanas varas un politikas tēma. Vai  politika Tev var kalpot kā stimuls mākslas darba radīšanai?

Pilnībā to noliegt laikam nevar. Izklaides līmenī mani interesē politika un ekonomika. Ir izdotas interesantas grāmatas un izklaides pēc tās palasu. Kad tādas grāmatiņas palasa, tad var labāk ieraudzīt, cik ļoti tie cilvēki, kas it kā ar to visu nodarbojas, paši šo tēmu pārzina.

Protams, var arī nelasīt pilnīgi neko, nekam nesekot, aiziet uz vēlēšanām un nobalsot par kaut kādiem idiotiem. Kaut gan daudz neko tas nemaina.

Neredzu baigo jēgu briesmīgā strādāšanā, visi apkārt šausmīgi daudz strādā, no rīta līdz vakaram, -strādā un strādā. Un kur ir tas sastrādātais?

Paša darba augļi arī varbūt ne vienmēr ir tverami. Labi, izstāde, -ir. Granīts tāds nopietns materiāls, tik viegli neaizmetīs.

Ir, ir viegli aizmetams, pats pamēģināju. Tik traki ar mani vēl nav, tīri normāli aizmetu.

Tā stulbā darba ideoloģija mums ir valstiskā līmenī. Darbs ir mazjēdzīgs un maz atdodošs. Tas ir tikai tāpēc, ka starp tiem, kas tur sēž tai mājā aiz parka (pretī Esplanādei), nav neviena valstsvīra. Viņu zināšanas aprobežojas ar intrigām un lobēšanu. Kad apmēram saproti, kā te viss funkcionē, paliek nelabi. Varbūt vienīgi ķīnieši te atbrauks un kaut ko sakārtos.

Un kāda būtu, tavuprāt tā īstā ideoloģija?

Tur vajag krampi. Ja neattīstīs šeit ražošanu, esam nolemti iznīcībai.  Lai to varētu attīstīt, jāspēj uzlikt tarifus un muitu. Te nekas nevar iznākt, ja nespēj nodrošināt robežu. Ja nevar panākt to, ka ārzemju sieriņš Kārums ir divreiz dārgāks par Rīgas sieriņu. (Varbūt Sieriņš izpelnījās piemēra lomu tālab, ka ir oranžs) Atceries, no skolas gadiem, kaut gan varbūt Tev tas nav mācīts, ir tā saucamā augošā atdeve un dilstošā atdeve. Lauksaimniecība, izejvielas, meži - tā visa ir ražošana ar dilstošo atdevi. Tur var gāzt iekšā naudu un attīstīt tehnoloģijas, lai varētu vairāk iegūt, bet tā atdeve nepalielināsies, jo tam ir objektīvi nosacījumi. Piemēram, govij ir cikls; tāpat arī mežam, kamēr tas izaug. Šīs jomas vienas pašas nevar pacelt valsti. Ir jābūt ražošanai, kura nodrošina augošo atdevi. Vienalga, pat tad, ja tā ražošana nav ļoti attīstīta, svarīgi, lai tā vispār ir. Piemēram, Austrālijā, tur nekas no ražošanas nav konkurētspējīgs, bet tā ir, lai spētu noturēt līdzsvaru. Lai lauksaimniekam un frizierim būtu lielas algas. Ja nav šī balansa, tad tas ir kolonijas variants. Neviena valsts nav palikusi bagāta darbojoties neattīstītā rūpniecībā ar brīvo tirdzniecību. Pat dāņi nelien iekšā eiro.

Mākslinieka vieta? Tas nav būtiski.

Un, zini, ko vēl esmu atklājis? Man pēdējā laikā, tā saucamā, kultūra neko nedod. Teātros  galīgi miegu ciet. Varbūt vēl vienīgi mūzika, kur neesmu nekāds speciālists. Un māksla. Māksla, jā.

(Ieskatos izstādes Oranžais stūris publicitātes foto, kur jūras skats sadalīts divās vienādās daļās ar iestādītu asumu tikai vienai pusei. Tas arī ir mākslinieka darbs- iestādīt redzi vajadzīgajā asumā).

 

*20.gs. sākumā ļoti populārs valsis, komponēts par godu krievu-japāņu karā (1904. gada 8. februāris -1905. gada 27. jūlijs) bojāgājušajiem krievu karavīriem. sk.10 arterritory jautājumus