Emocionāli atkailinātā fotogrāfija. Intervija ar Jākobu Aue Sobolu
Viestarts Gailītis
06/08/2013
Izvēloties savu partneri kopizstādei “Dzīslas”, kas Latvijas Mākslas akadēmijas aulā tiks atklāta 12. augustā un būs apskatāma līdz 12. septembrim, pasaulslavenais zviedrs Anderss Petersens (1944), kas kļuva pazīstams ar savām hrestomātiskajām Hamburgas dzērāju, prostitūtu un transvestītu fotogrāfijām, uzrunāja jauno dāņu fotogrāfu Jākobu Aue Sobolu (Jakob Aue Sobol, 1976). Atšķirībā no Petersena – starptautiski atzītā un godalgotā – Sobola fotogrāfiju tēli savā ziņā ir “normālāki”, taču, līdzīgi kā Petersens, viņš meklē emocionālu atkailinātību saskarsmē ar saviem fotogrāfiju tēliem un šai ziņā pat ir gājis tālāk nekā zviedru kolēģis, no kā viņš ir iedvesmojies.
Izstādē abi fotogrāfi eksponēs 140 savus oriģināldarbus, kā arī fotoalbumus. Anderss Petersens izstādīs savu fotokolekciju City Diaries (“Pilsētas dienasgrāmatas”), bet Jākobs Aue Sobols – fotostāstus no pilsētām, ko nesen apmeklējis. Sobols guva ievērību jau ar pirmo albumu (2004), kurā atainoja laiku, ko viņš pavadījis ar grenlandiešu draudzeni Sabīni, savukārt viņa fotosērija par iezemiešu ģimeni Gvatemalā ieguva World Press Photo 2006 balvu Daily Life Stories (“Ikdienas stāsti”) kategorijā. Izstādi Rīgā organizē Ziemeļu Ministru padomes birojs Latvijā sadarbībā ar Dānijas Kultūras institūtu.
Jacob Aue Sobol. Foto: Roberta Tavares
Kā jūs iepazināties ar Andersu Petersenu? Vai pats izvēlējāties ar viņu sadarboties, vai arī tikāt uzaicināts?
Man ir jāatceras. Man šķiet, ka pirmā reize, kad dzirdēju par projektu, bija, kad man piezvanīja Anderss Petersens pats. Viņš sacīja, ka vēlētos ar mani veidot izstādi, un vaicāja, vai es būtu ieinteresēts.
Vai jūs viņu pazināt jau iepriekš?
Protams, es zināju viņa darbus, bet vēl viņš ir bijis mans skolotājs – uz pavisam neilgu periodu 1999. gadā Dānijas Mākslas fotogrāfijas skolā Fatamorgana. Šo skolu bija iedvesmojusi Kristera Stremholma skola Stokholmā, kur Anderss pasniedza. Man viņš nedēļu bija kā vieslektors; bet es šaubos, ka viņš mani atcerētos no tā īsā brīža, drīzāk zina manus darbus, kas tika radīti pēcāk. Fatamorgana direktors bija Mortens Bū. Viņu ļoti iedvesmoja Kristers Stromholms, un tādēļ viņš izveidoja līdzīgu skolu Kopenhāgenā. Tas pats piegājiens fotogrāfijai un komunikācijai ar cilvēkiem.
Kas ir šis īpašais piegājiens?
Man tas bija atšķirīgs no visa, ko jelkad biju pieredzējis. Tolaik biju pilnīgi zaļš un nebiju uzņēmis daudz bilžu. Katru nedēļu mums bija jauns vieslektors, un man bija iespējas apgūt dažādus piegājienus un tos visus izmēģināt. Tā bija daļa no studenta dzīves, – iepazīt jaunus skolotājus un iejusties viņu darbā un metodēs. Ar Andersu bija īpaši, – es jutu viņa fascināciju par citiem cilvēkiem. Viņš bija nevis kāds, kurš lūkojas no ārpuses, bet fotogrāfs, kas ir gatavs nolikt kameru malā, satikt citus cilvēkus, tuvināties viņiem un tikai tad uzņemt bildes. Tas bija subjektīvāk, tas vairāk grozījās ap satikšanos un intīmo kontaktu starp tevi un personu, ko tu fotografē.
Jūsu galvenā iedvesma bija Anderss Petersens?
Tolaik bija daudzas un dažādas iedvesmas – tostarp Nena Goldina un Martins Pars, kurš gan bija pavisam cits fotogrāfs. Es tikai gribu teikt, ka tajā laikā man bija 21 gads, un biju ļoti atvērts pamēģināt dažādus paņēmienus. Vienu nedēļu manas bildes izskatījās tā, citu – savādāk. Vēlāk, kad es beidzu skolu, man vajadzēja atrast sevi, paša valodu, un tas bija izaicinājums.
Kā jūs atradāt pats savu valodu, un kas to veido?
Kad pabeidzu augstskolu, es izlēmu braukt uz Grenlandes austrumkrastu, ļoti nomaļu apgabalu. Tam bija dažādi iemesli, – mans tēvs bija nesen miris, un viņš bija braucis uz Grenlandi un stāstījis man daudz stāstu par turieni, un arī iedevis grenlandiešu mākslinieka grāmatu, kurā bija ļoti minimālistiski zīmējumi un dzejoļi par ikdienas dzīvi Grenlandes austrumkrastā.
Jacob Aue Sobol. Sabine
Grenlandiešu grāmatas autors bija gan mākslinieks, gan dzejnieks?
Jā, un arī mednieks. Grāmata bija par konfliktu starp tradicionālo dzīvesveidu un moderno pasauli. Dānija kolonizēja Grenlandi, un tur valda konflikts starp tradicionālo inuītu kultūru un dāņu kultūru. Tā bija daļa no viņa dzejoļu tēmām. Man likās, ka būtu interesanti veidot projektu Austrumgrenlandē par šo savādo saistību starp pagātni un tagadni un kultūru konfliktu. Bet tas beidzās pavisam citādi, jo es iemīlējos vietējā sievietē, Sabīnē, un tā rezultātā uz diviem gadiem paliku dzīvot vietējā apmetnē, kur mitinājās apmēram 150 cilvēki. Es dzīvoju ar viņas ģimeni, un mani izmācīja par mednieku un zvejnieku, un ar to tad es arī tolaik nodarbojos. Tajā periodā apmēram pusgadu vispār nefotografēju, jo nejutu, ka to vajadzētu darīt; bija citas, svarīgākas lietas. Piemēram, nodrošināt ģimeni ar ēdienu. Es atklāju, ka šajās mazajās Grenlandes apmetnēs cilvēki ir diezgan nabadzīgi, pat ja viņi saņem daudz subsīdiju. Kad dodoties medībās un paralēli fotografējot, es atgriezos mājās ar divām izfotografētām filmiņām, neviens par to vispār nelikās ne zinis. Kādēļ lai viņi to darītu? Bet, kad pārnācu mājās ar roni vai zivīm, visa ģimene bija priecīga. Viens ronis ir ēdiens veselai nedēļai. Tā viņi izdzīvo. Tā kļuva par manu ikdienas dzīvi. Taču pēc šiem sešiem mēnešiem kādu dienu pienāca Sabīnes māsasbērna kristības. Sabīne bija ļoti priecīga un mājās dejoja, cita starpā uz galda, viņa uzrāva savus svārkus, un atklājās viņas zeķubikses, kas bija saplēstas. Un es atceros, ka tā bija pirmā reize, kad es atkal sajutos, ka gribas fotografēt, jo redzētais bija kas tāds, ko gribējās atcerēties un paturēt. Man bija mazs mirkļa uzņēmumu fotoaparāts, jo lielā fotokamera bija salauzta. Es iemūžināju to dejošanu ar mazo fotoaparātu, un pēc tam sāku fotografēt katru emocionālu situāciju, kuru man gribējās dokumentēt. Proti, es sāku fotografēt savu ikdienas dzīvi ar savu draudzeni, pamatā iedvesmojoties no mīlestības un ziņkāres.
No sērijas Sabine
Pirms tam jūs nefotografējāt šādus motīvus?
Dodoties uz jaunām vietām, bieži ir tā, ka no sākuma ar tevi komunicēt vēlas tikai sabiedrības izstumtie. Tam ir viegli ļauties, jo tā ir dramatiskākā vide. Sākumā arī Grenlandē man tā savā ziņā bija, jo es ierados kā dokumentālais fotogrāfs un strādāju ļoti tradicionālā veidā, ar tradicionālu kompozīciju utt. Bet tad sāku fotografēt savu draudzeni ar kabatas formāta kameru, un process kļuva daudz rotaļīgāks un nejaušāks. Ja agrāk ikkatru dramatisku situāciju es fotografēju no dažādiem leņķiem, raksturīgi fotožurnālistam, tad ar kabatas kameru sekvences un bildes pilnīgi atšķīrās, – viena bilde, piemēram, dušā; otrā – bērns, kas lec no jumta; trešā – medības. Man arī šķiet, ka, tur dzīvojot, es biju nolicis malā fotogrāfa identitāti un būtību. Tā gan vienmēr palika fonā, – ejot kādu apciemot, es vienmēr līdzi nēsāju to mazo kabatas formāta aparātu, lai arī visbiežāk nemaz neliku lietā.
Jūs sacījāt, ka, ierodoties jaunā vietā, pirmie, kas izrāda interesi, parasti ir izstumtie. Kādēļ, jūsuprāt, tā ir?
Viņi vēlas komunicēt, jo ir grūtā situācijā. Tāpēc viņi tuvojas cilvēkiem, kas ienākuši no malas, jo viņi grib satikt cilvēkus, ar ko parunāt. Taču mans izaicinājums Grenlandes apkaimē bija fotografēt cilvēkus, kas dzīvo regulārāku dzīvi. To arī kopš tā laika esmu turpinājis darīt, taču daudzi cilvēki domā, ka es fotografēju izstumtos. Tas ir tādēļ, ka veids, kādā es fotografēju vidusšķiru, piemēram, Dānijā vai Tokijā, ir tik intīms un tuvs. Un tas ir veids, kā mēs parasti fotogrāfijās redzam nabadzīgos cilvēkus.
Tas ir interesanti, ka sabiedrības izstumtie ir atvērtāki, nekā normāli cilvēki.
Katrā ziņā, katru reizi, kad ierodos jaunā vietā, viņi ir tie, kas tuvojas un vēlas komunicēt.
Vai fotografējot, jūs nodalāt izstumtos no normāliem cilvēkiem?
Nē, es to nedaru. Es fotografēju ikvienu. Man nav plāna, – fotografēšana ir nejauša. Staigājot pa ielām, esmu pilnīgi atvērts. Cenšos bloķēt savas domas un būt tik iracionāls, cik iespējams. Es fotografēju visu, ko redzu. Tas var būt nabadzīgs bērns vai bagāta sieviete – ikviens, piederība slāņiem man neko nenozīmē. Taču esmu pamanījis, ka ir zināmi priekšstati par to, kā tiek fotografēti dažādiem slāņiem piederošie.
Vai ir vajadzīgas pūles un zināma attieksme, lai panāktu, ka cilvēki ļauj sevi atklāt un bildēt?
Ir jābūt pilnīgi atvērtam un jādemonstrē, ka arī pats esi ievainojams. Tu nevari būt vienīgi fotogrāfs, tev arī jāatklāj, kāds esi pats. Pretējā gadījumā cilvēki tev neatvērsies. Tas nozīmē, ka tu nedrīksti vairīties būt ievainojams. Man tā ir sava veida apmaiņa. Lai arī es esmu tas, kurš fotografē, mana ambīcija ir panākt līdzvērtīgu apmaiņu starp mani un to, kuru es fotografēju.
Kā saprotu, jūsu galvenais mērķis ir atainot cilvēkus, kādi tie ir? Jo kādēļ gan jūs meklējat šos atvērtības un intimitātes momentus?
Tas ir saistīts ar manis paša vēlmēm. Mums visiem ir vēlme būt līdzās citiem cilvēkiem. Tajos brīžos es jūtos dzīvs. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ es izmantoju kabatas izmēra fotoaparātus, jo tie ļauj būt fiziski tuvu tiem, kurus es fotografēšu.
Vai jūs spējat būt vērotājs, preses fotogrāfs?
Jā, bet manā gadījumā tad ir runa par tehnisku dimensiju. Es reti uzņemos preses fotogrāfa darbus, bet, kad to daru, tad joprojām cenšos saglabāt savu piegājienu. Taču tas nav iespējams pilnībā, jo ir termiņi un citi ierobežojumi. Nav vajadzīgais laiks un telpa, lai radītu intimitāti.
Vai mūsdienu fotogrāfija nav sadalīta vairāk segmentos un piegājienos nekā agrāk?
Ir jautājums, vai es zinu pietiekami daudz par fotogrāfijas vēsturi, lai atbildētu, vai tagad tā atšķiras no pagātnes fotogrāfijas? Bet man ir sajūta, ka vienmēr ir bijuši dažādi virzieni. Varbūt tas ir kļuvis redzamāks tagad, jo ir cita informācijas pieejamība un katrs var būt fotogrāfs. Viss notiek ļoti ātri un, ja redzi kādu darbu, kur fotogrāfs ir iesaistījies emocionāli un ieguldījis savu laiku, tad tā ir ļoti spēcīga pieredze. Taču man šķiet, ka Magnum kopš [Anrī] Kartjē-Bresona un [Roberta] Kapas vienmēr ir bijuši divi piegājieni – viens vairāk uz fotožurnālismu orientēts, otrs mākslinieciskāks. Mēs mēdzam salīdzināt fotogrāfus savā starpā, taču faktiski fotogrāfi ir tikpat atšķirīgi kā jebkuri cilvēki. Iespējams, ka daudzus fotogrāfus būtu labāk salīdzināt nevis savā starpā, bet, piemēram, ar gleznotājiem vai žurnālistiem. Manuprāt, fotoaparāts vien visus fotogrāfus nepadara piederīgus vienai ģimenei.
Ko jūs teiktu pats par sevi šajā sakarā?
Man fotoaparāts ir līdzeklis, lai izteiktos.
No sērijas I, Tokyo
Vai jūs vienmēr fotografējat melnbaltas bildes?
95 procentos gadījumu. Man ir jauns projekts Dānijā – “Mājas”, kas ir melnbaltās un krāsu fotogrāfijas sajaukums. Bet vispār tā ir katru reizi, kad uzsāku kādu projektu, – vispirms strādāju ar krāsu fotogrāfiju un pēc tam pāreju uz melnbalto.
Kādēļ tā?
Kad rediģēju savu darbu, tad skatos uz bildēm un meklēju to pašu, ko meklēju, kad praktiski nodarbojos ar fotografēšanu. Es meklēju kaut ko intuitīvu, emocionālu, un es vienmēr izklāju kopijas uz grīdas. Ja nesavienojos ar tām, ja tās nejūtu, tad šīs bildes man neskaitās un nav nekā vērtas. Bet es jums nevaru paskaidrot, kādēļ es nesavienojos ar krāsu bildēm. Man ir jāidentificējas ar saviem attēliem, – tas ir saistīts ar manu personību.
Jūsu darbi man atgādina pagājušā gadsimta 70. un 80. gadu fotogrāfijas. Vai jums liekas, ka tālaika lielākais pienesums ir veids, kā atainot intimitāti un dziļumu – kontrastējoši melnbaltie toņi; tēli, kas it kā iznirst no tumsas?
Tā nav mana ambīcija izgudrot kaut ko, kas nav bijis izgudrots jau agrāk. Man tas nerūp. Jā, protams, es nāku no kāda fotogrāfijas virziena, un varbūt tas ir no 70. un 80. gadiem. Es nezinu. Katrā ziņā, raugoties uz savu un daudzu citu darbiem, redzu ļoti mūsdienīgu fotogrāfiju. Un, protams, visu laiku var dzirdēt šādus salīdzinājumus, atsaucoties uz vēsturi, bet man tiešām tas nerūp. Mana ambīcija ir nevis izgudrot ko jaunu, bet dzīvot un izjust pasauli un cilvēkus, ko es mīlu, un to izstāstīt, izmantojot fotogrāfiju kā dienasgrāmatu.
Šķiet, ka tas ir šodienas gars – apnikums no centieniem būt novatoriskam. Pavisam nesen intervēju kādu ilustratori, kura izmanto zīmēšanas tehnikas, ko aizsākuši citi, un viņa sacīja, ka viņai nav ambīciju radīt ko jaunu, bet vienkārši attēlot pasauli kā attēlu. Iespējams, tas saistīts ar faktu, ka pasaule ir bijusi inovāciju pārņemta?
Jā, bet tajā pat laikā man šķiet, ka būtu grūti šodien atrast fotogrāfu, kurš ir izgudrojis kaut ko tādu, kas nav redzēts nekad iepriekš. Vai jūs varētu kādu minēt? Es personīgi nevienu nezinu. Jā, var atrast ārējas līdzības – var salīdzināt mūsdienu kontrastaino melnbalto fotogrāfiju ar pēckara, piemēram, japāņu vai 70. gadu fotogrāfiju, bet man šķiet, ka mūsdienu fotogrāfija ir daudz personīgāka un subjektīvāka.
Man, citu starpā, uzreiz prātā nāk divi latviešu fotogrāfijas veterāni, kas bildēja kontrastainas melnbaltās bildes – Gunārs Janaitis un fotožurnālists Uldis Briedis, bet viņu bildēs tiešām nebija tas intimitātes līmenis, kas jūsu bildēs. Kādēļ mūsdienās fotogrāfs atļaujas būt intīmāks, no kurienes šī vajadzība pēc lielākas intimitātes?
Uzkrītoši, ka tas nav tikai fotogrāfijā. Tas ir saistīts ar mūsu laikmetu. Iespējams, ka esam kļuvuši egoistiskāki un arī fotogrāfiju izmantojam kā mūsu iekšējās pasaules spoguli. Turpretim agrāk mums, iespējams, bija pārāk spēcīga grupas mentalitāte, lai atļautos būtu tik subjektīvi, – es nezinu.
Nav vairs jāslēpj savas jūtas?
Neslēpt jūtas ir... gandrīz vienīgā lieta, ko vēl atlicis darīt (iesmejas). Mūsdienās ir tik daudz iespēju. Vismaz manā zemē un Rietumu pasaulē. Tie, protams, arī ir jēgas meklējumi. Es izaugu vietā, kur nevajadzēja ne par ko cīnīties. Man visu padeva, un, iespējams, tas man liek meklēt ko citu.
Jūs pirmīt minējāt, ka jums šķiet, ka jūsu fotogrāfija ir ļoti moderna. Ko jūs ar to domājat? Kādā veidā moderna? Saturiski?
Jūs man to piespiedāt pateikt (iesmejas). Es teiktu, ka tā nāk no tradīcijas, bet tai ir arī sava balss. Tā es to jūtu. Ja esat ļoti cieši saistīts ar savu vizuālo darbu, tad tas atklāj jūsu personību, un darbs ir unikāls tai ziņā, ka mēs visi esam atšķirīgi. Un, jā, es domāju, ka mans piegājiens un darba mentalitāte ir moderna. Protams, ka tīri tehniskā izpratnē augsta kontrasta melnbaltie tuvplāni nav īpaši moderna fotogrāfija.
Jūsu piegājiens ir moderns tai izpratnē, ka jūs identificējaties ar fotografēto cilvēku?
Uzstādījums ir iesaistīties situācijā, piedalīties dzīvē. Nebūt kādam, kurš noraugās uz dzīvi no malas, kā tas ir bijis tradicionāli fotogrāfa profesijā. Nebūt lūriķim. Bet, protams, fotogrāfam ir neiespējami pilnīgi izvairīties no lūriķa pozīcijas. Bet vismaz jāsaglabā šī ambīcija, lai tas nebūtu dominējošais aspekts. Vienmēr arī gribu būt iesaistīts pats.
Saistītie raksti: Intervija ar Andersu Petersenu
Es redzēju kādu jūsu attēlu no Tokijas, kur vispār nebija cilvēku, vienīgi kāda pamesta industriāla ainava. Tāpat jums arī ir koku fotogrāfijas. Proti, nedaudz atšķirīgi motīvi no jūsu bildēs dominējošajiem portretiem.
Jā, bet tas ir tas interesantākais. Arī manā fotogrāfijā ir bijusi attīstība. Sākumā, kad bildēju savu draudzeni Grenlandē, pagāja gadi, pirms es realizēju savu nākamo projektu, jo domāju, ka es spēju fotografēt tikai kādu, ko mīlu. Es vienkārši biju pieradis pie tā, – ja es neguvu to sevišķo sajūtu, tad bilde nebija tā vērta. Un tas, protams, izrietēja no tā, ka es fotografēju personu, kurā biju iemīlējies. Bet vēlāk, kad sāku fotografēt Tokijā, lietas mainījās, jo tur es satiku cilvēkus ielās un atklāju, ka varu piedzīvot to intīmo momentu arī ļoti īsā tikšanās reizē. Pat ja biju kopā ar šo personu vien divas minūtes uz ielas, tā joprojām bija ļoti intīma situācija – tu satiec vienu no vairāk nekā 10 miljoniem cilvēku Tokijā un pasaki viņam, ka tev šķiet, ka viņš izskatās interesanti un tu vēlies nobildēt viņa portretu, un tad tu to dari. Es sapratu, ka varu fotografēt ne vien cilvēkus, ko mīlu, bet arī citus. Un tad gāju vēl tālāk –sapratu, ka varu arī atainot intimitāti ēkās, augos, kokos. Proti, atainot emocionālo ceļojumu, savu intīmo sajūtu pret pilsētu. Ko tādu noteikti arī ir piedzīvojis japāņu fotogrāfs Daido Morijama. Arī viņš ir mirkļa fotogrāfs un, ejot pa ielu, viņš spēj fotografēt visu. Beigās es varēju stundām iet pa vienu ielu, jo tur bija tik daudz lietu, ko fotografēt, un cilvēku, ko satikt. Tas pilnībā atvēra manu redzējumu.
Jūs esat gatavs attīstīties, taču pamatuzstādījums allaž ir vienā vai otrā veidā atklāt dzīvi tā vietā, lai to novērotu no malas, ne tā?
Jā, bet to var atklāt arī mežā vai ēkā, ne tikai cilvēkos.
Kāda ir atšķirība starp tiem fotogrāfiem, kas dzīvi vēro, un tiem, kas tajā piedalās? Pēdējiem nav ambīciju uz objektivitāti? Viņi uzņemas lielāku risku?
Risks ir daudz lielāks, jo tu jūties atbildīgs par cilvēkiem, kurus fotografē. Kad es divus gadus fotografēju savu draudzeni un publicēju grāmatu, tas notika ar manu atbildību. Man ar viņu bija dialogs par atlasītajām bildēm, un tāds man arī ir ar citiem cilvēkiem. Protams, situācijas un personas ir atšķirīgas. Noteikti jūtos atbildīgāks atainot darbu, kurā iesaistīti cilvēki, kurus es pazīstu personīgi.
Pirms jūs publicējat bildes, vai jūs tās sūtat cilvēkiem, kuri portretēti?
Tas ir atkarīgs no tā, par ko mēs vienojamies. Dažiem cilvēkiem ir vienalga, ko ar viņu bildēm dara. Taču, kad es fotografēju cilvēkus, man parasti līdzi ir kādas bildes, lai parādītu, kā es strādāju. Un dažiem no viņiem nerūp, – viņiem vienkārši patīk, ka viņus bildē. Citi savukārt vēlas pēcāk redzēt, ko es publicēšu. Parasti turpinu komunikāciju ar tiem, ko es fotografēju, – izņemot uz ielas sastaptos.
Jūs esat prestižās fotogrāfu organizācijas Magnum dalībnieks – kā tas notika?
Cenšos atcerēties.
No sērijas I, Tokyo
Man šķiet, ka latviešiem nav neviena Magnum fotogrāfa.
Es esmu pirmais dāņu Magnum fotogrāfs. Skandināvijā vispār ir tikai divi Magnum fotogrāfi. Otrs ir norvēģis Jūnass Bendiksens. Mēs esam ļoti atšķirīgi. Viņš ir fotožurnālists un fotografē krāsās, daudz strādā žurnālam National Geographic. Protams, katram fotogrāfam ir atšķirīgs piegājiens, bet man liekas, ka Magnum ir vēl skaidrāk redzams, ka katram tā dalībniekam ir izteikti individuāla fotografēšanas valoda.
Bet kā jūs kļuvāt par Magnum dalībnieku?
Tas bija nejauši, – nekad nebiju lolojis sapni kļūt par Magnum dalībnieku. Es nekad vispār nebiju par to domājis. Sāku darbus izstādīt starptautiskajās izstādēs, un mani uzaicināja uz Londonu satikt kādus fotogrāfus, kas bija no Magnum. Iepazinos tuvāk, un man iepatikās viņu organizācija – daļēji arī tādēļ, ka 10 gadus biju strādājis vienatnē un, protams, tas ir ļoti vientuļi, jo tev pašam ir jāizdomā projekts, tas jārealizē, tad jāpopularizē savs darbs un beigās vēl jāizstāda. Tādā ziņā bija lieliski kļūt par Magnum fotogrāfu, jo uzreiz radās daudz iespēju.
Tātad uz Magnum jūs uzaicināja?
Mani uzaicināja iesniegt dalības pieteikumu. Tiesa, nav jābūt uzaicinātam, lai to iesniegtu. Bet es biju runājis ar kādiem Magnum dalībniekiem par iestāšanos, un galu galā tieši viņu mudināts es iesniedzu pieteikumu gluži tāpat kā 1000 citu fotogrāfu. Man bija piecus gadus ilgs pārbaudes laiks nominanta un asociētā nominanta statusā, un katru gadu bija jārāda jauni darbi. Vispirms tu esi nominants divus gadus, tad viņi par tevi balso. Pirmo reizi es neieguvu pietiekami daudz balsu, un tad es kā nominats biju vēl vienu gadu. Nākamajā gadā ieguvu pietiekami daudz balsu un kļuvu par asociēto nominantu, bet bija jāgaida divi gadi, pēc kuriem viņi atkal balsoja, un tad es kļuvu par pilnu dalībnieku.
Tātad Magnum ir ļoti prasīga sistēma?
Jā, un daži fotogrāfi ir bijuši nominanti vai asociētie nominanti trīs vai četrus gadus, un tad tiek izmesti. Tā ir ļoti grūta situācija, jo tik ilgā laikā cilvēks jau sāk justies kā daļa no Magnum organizācijas. Manā gadījumā pagrieziena punkts bija projekts manā dzimtenē Dānijā. Tas bija jauns solis atkal atgriezties pie personīgāka satura darba. Manuprāt, tas nospēlēja lomu arī iekļūšanā Magnum – viņi, iespējams, novērtēja, ka es nebiju vien fotogrāfs, kas braukāja pa dažādām ārzemēm, bet darbojos arī mājās.
Par ko konkrēti bija Dānijas fotogrāfiju sērija, kas bija izšķiroša jūsu iekļūšanā Magnum?
Būtībā tā bija par to pašu, ko daru visu laiku. Pamatā mani motīvi grozās ap 6 līdz 8 situācijām. Taču es nebiju domājis, ka man kādreiz izdosies veiksmīgi iemūžināt pašam savu zemi, jo zinu to tik labi un pazīstu tās valodu – dažkārt tas traucē. Turklāt biju pieradis, ka fotogrāfija arī ir fiziska lieta, jo kad es satiku cilvēkus, parasti starp mums nenotika nekāda garā saruna, es viņus vienkārši fotografēju. Bet Dānijā man nācās ļoti daudz skaidrot. Kad tiku tam pāri, es redzēju, ka man ir daudz kopīga ar cilvēkiem no manas kultūras un ka tas ir vēl viens solis dziļāk emocionālajā dzīvē. Tagad, aplūkojot Kopenhāgenas bildes, es redzu tajās saistību arī ar maniem darbiem citviet pasaulē. Tā ir vienkārši nejaušība, ka esmu dzīvojis divus gadus Grenlandē, divus gadus Japānā utt. Manā gadījumā ceļošana pamatā vienmēr grozījās ap iemīlēšanos un sekošanu mīļotajai personai.
Vai iemesls, kādēļ fotogrāfi, tostarp jūs, bieži dodas uz ārzemēm, tomēr nav priekšstats, ka ir vieglāk kaut ko saprast, lūkojoties uz to no malas?
Es nedaru to tādēļ, ka tas ir vieglāk. Taču man jābūt godīgam un jāatzīst, ka daru to tādēļ, ka ceļošana ir piedzīvojums. Es nespētu visu dzīvi pavadīt vienā rajonā vai zemē. Mani iedvesmo cilvēki no citām kultūrām. Satikt citu kultūru cilvēkus, manuprāt, ir daļa no dzīves. Piemēram, nesen realizēju fotoprojektu, dodoties ar Transsibīrijas vilcienu no Maskavas uz Pekinu. Tas bija projekts, ko vēlējos realizēt, kopš biju pusaudzis, un, protams, ka, atklāt zemi, ko nekad neesi redzējis, arī ir piedzīvojums. Taču jums ir taisnība – protams, ka ir iespējams doties piedzīvojumā pašam savā zemē, savā rajonā, savā pagalmā. Un to arī es daru, – es dodos piedzīvojumos ar savu draudzeni un savu māti.
5.jpg)
No sērijas I, Tokyo
Arī izšķirošā došanās uz Grenlandi nebija primāri brauciens uz ārzemēm, bet došanās sava tēva pēdās, ne tā?
Tā bija dažādu faktoru kombinācija. Es reiz biju rakstījis par grenlandiešu jaunatni – neko nopietnu, vienkārši darbu vidusskolā, bet bija ļoti interesanti uzzināt, kas notiek Grenlandē dēļ kultūru sadursmes. Es lasīju visu to statistiku par jaunatni un pašnāvībām un par to, kā viņi cīnījās radīt paši savu identitāti. Tas ieintriģēja.
Grenlandiešiem taču bija sava identitāte, ne tā?
Jā, bet tagad viņi mēģina radīt savu identitāti modernajā sabiedrībā – kaut ko pa vidu starp tradicionālo mednieku dzīvesveidu un modernajām vajadzībām. Jaunais statuss apmetnē, kurā dzīvoju, bija milzīgs televīzijas ekrāns. Protams, pretruna starp tradicionālo dzīvesveidu un modernitāti ir visur pasaulē, bet Grenlandē attīstība notika ārkārtīgi strauji. Tā nav notikusi pakāpeniski, bet gan dažos gados.
Līdzīgi kā Amazonē? Un vai grenlandieši ir spējuši samierināt tradicionālo ar moderno?
Nē. Tādēļ viņiem ir augstākais pašnāvību līmenis pasaulē, tādēļ viņiem ir tāds alkoholisms un tik daudz problēmu. Labi, es teiktu, ka puse iedzīvotāji ir spējuši tikt galā ar šo dilemmu un moderno pielieto konstruktīvi. Piemēram, tā vietā, lai nogalinātu roni ar harpūnu, viņi izmanto šautenes. Proti, viņiem ir daudz jauninājumu, kurus viena sabiedrības daļa izmanto pareizi, taču otra daļa, kuras locekļi ir apmaldījušies dzīvē, no modernizācijas cieš. Tas arī ir lielā mērā tādēļ, ka Grenlandē tagad ieviesta dāņu labklājības sistēma. Daudzi vairs negrib iet medīt, jo viņi var vienkārši iet uz sociālo kantori un saņemt savu samaksu, tā, ka viņiem nav vairs jāmedī. Puse no jaunajiem vairs netiek audzināti par medniekiem, bet jautājums ir, ko tad viņi tagad darīs tā vietā? Ko šie 150 cilvēki, kas dzīvo uz kalna nogāzes, kur es pavadīju tos divus gadus, darīs tagad, kad viņiem vairs nav jāmedī? Attiecīgi daudzi izdara pašnāvības. Un to dara vīrieši, sevišķi jaunie vīrieši, jo viņi bija tie, kas ģimeni apgādāja ar ēdienu. Tādēļ es runāju par identitātes trūkumu, jo viņi bija mednieki, bet tagad viņi ir nekas.
Vai uz Gvatemalu jūs devāties, lai stāstītu par iezemiešiem?
Nē, es devos, jo turp devās mans dvīņubrālis. Viņš ir žurnālists. Veidoja filmu un paņēma mani līdzi kā operatoru. Tas nebija mans projekts, bet par tādu vēlāk izvērsās. Kā daudzkārt iepriekš, es aizdevos viņam līdzi un biju frustrēts, jo nespēju komunicēt ar vietējiem tādēļ, ka nerunāju viņu valodā. Tā tas gadījies gandrīz vienmēr – es kaut kur dodos, mani tā vieta ieinteresē un es vēlos tur atgriezties. Un es atgriezos, paliku ilgstoši viens pats, iemācījos runāt spāniski un nodzīvoju vienu mēnesi ar vienu ģimeni, fotografējot viņu ikdienas dzīvi.
Vai jūs atgriezīsities Rīgā?
Nē, es vairs neceļošu tik daudz (smejas). Es precēšos ar savu draudzeni, un mums gribas bērnus, un mēs, protams, ceļosim kopā. Mani vairs tā nesajūsmina ceļošana vienatnē.
Jūs minējāt, ka fotoaparāts jums ir vienkārši darbarīks. Ja jūs nebūtu izvēlējies fotoaparātu, kādu citu instrumentu jūs izvēlētos? Vai jums bija kādas citas alternatīvas?
Es nāku no ģimenes, kur ir ilga fotogrāfijas un žurnālistikas tradīcija. Mans dvīņubrālis ir žurnālists, mans tēvs bija žurnālists, mana māte ir fotogrāfe, mana vecmāte bija fotogrāfe. Tā ka varbūt tā nav gluži sakritība. Bet ko citu es būt varētu darījis? Es sāku savu karjeru kā operators, bet man bija ļoti grūti radīt to intīmo telpu, klātesot veselai filmas komandai.
