Marks Manderss. Kompozīcija ar dzelteno vertikāli. 2010

Mūžīgi nupat pabeigtie mākslas darbi 2

Intervija ar Marku Mandersu, 55. Venēcijas mākslas biennāles Holandes nacionālā paviljona ekspozīcijas autoru

Intervē Anna Iltnere
10/07/2013 

Fantāzija un loģika ir divi ceļi, kuri var arī nekrustoties. Bet, kad tas notiek, rodas pašpietiekama pasaule. Vienu no tādām apdzīvo holandiešu mākslinieks Marks Manderss (1968), kurš 55. Venēcijas mākslas biennālē, kas apskatāma līdz 24. novembrim, kopā ar kuratoru Lorenco Benedeti (Lorenzo Benedetti) ir izveidojis Holandes nacionālā paviljona ekspozīciju “Istaba ar lauztu teikumu” (Room With Broken Sentence).

Spoži baltajā paviljona telpā, kuru 1953. gadā projektējis de Stijl kustības līderis Gerits Rītvelds, izretināti Marka Mandersa pasaules elementi – koka un māla instalācijas, galdi, krēsli, plakana lapsa uz grīdas, kurai aplikta mākslinieka josta. Viss ir kā uz brīdi sastindzis, aizturējis elpu. Patiesībā šķiet, ka Mandersa darbi ir aprijuši laiku. Mēdz teikt “pārlaicisks”, bet holandiešu mākslinieka instalācijas mīt tādā pasaulē, kurā laika nemaz nav. Ir vien trīsdimensionāla dzeja, jo katru objektu esot iedvesmojuši noteikti vārdi.

Marks Manderss ir sarīkojis izstādes Eiropā un Ziemeļamerikā: Hammer Museum Losandželosā (2010), S.M.A.K muzejā Ģentē (2008), Pinakothek der Moderne Minhenē (2003) u.c. Viņu pārstāv Tanya Bonakdar Gallery Ņujorkas Čelsijā. Piedalījies 11. Documenta lielizstādē (2002) un ieguvis vairākus apbalvojumus, tostarp Filipa Morisa balvu (2002) un Heineken mākslas balvu (2010). 

Arterritory.com bija iespēja mākslinieku satikt Venēcijā. Tumši zilā žaketē un brillēs ar melniem rāmjiem, Marks Manderss aizrautīgi runā par to, ko dara. Ir sajūta, ka nodarbošanās ar mākslu viņam būtu tikpat svarīga arī tad, ja neeksistētu neviena publiska mākslas telpa, kurā darbus parādīt citiem. Starp citu, vēl viena plakanā lapsa ar jostu un pelēnu aiz tās jeb 1992. gada darbs “Lapsa / Pele / Josta”, kas izskatās kā no slapja māla, bet patiesībā ar nokrāsota bronza, ir nolikta uz grīdas mazā pašapkalpošanās pārtikas veikalā, kas atrodas turpat Venēcijā uz Via Garibaldi. 


Marks Manderss. Foto: Cedric Verhelst

Kā jūs izvēlaties materiālu, ar kādu strādāt? 

Man nebūt nav tik liela teikšana kā varētu likties. Kad ķeros pie mākslas darba, tas pats saka priekšā, kas viņam būs vajadzīgs. Piemēram, te. [Rāda uz darbu Mind Study, 2010–2011 - A.I.] Sāku ar pavisam vienkāršiem vārdiem – galds, krēsls, figūra, virve. Kas nāk prātā, ja domā par galdu? To, ka tas visdrīzāk ir no koka. Tāpat kā krēsls. Bet figūrai ir jābūt no māla. Es nudien būtu priecīgs, ja mani darbi būtu krāsaināki. Bet ne jau man ir teikšana…

Tātad iesākumā bija vārds?

Jā, jā, es sāku ar vārdu. Kad to uzraksta uz papīra, tas nav nekas. Bet kādu tēlu tas uzbur prātā – tas jau ir interesanti. Cenšos no galvas to izdabūt laukā. Vispār es sākumā biju dzejnieks – vēl pirms kļuvu par mākslinieku. Vārdi ir ļoti ierobežoti savā daudznozīmībā, tālab sāku dzejot ar objektiem. 

Kāpēc galdu izgatavojāt pats? Vai tad koka galdus nevar nopirkt mēbeļu veikalā? 

Tā ir baigā problēma! Ne tikai ar galdu, arī ar krūzi. Visi zina, kādai jāizskatās krūzei. Pat bērns zina, kad to zīmē. Krūze ir noteiktas formas, balta un ar osiņu. Veikalos tieši tādu atrast ir grūti. Ir pārāk daudz lieku detaļu un sagrozītu formu. Mani interesē radīt trīsdimensionālu, taustāmu krūzes ideju. Tāpat bija ar galdu. Cenšos piekļūt pēc iespējas tuvāk tam, kā mēs vārdus saistām ar konkrētiem tēliem.

Kāpēc jums ir svarīgi, ka māls ir raupjš un neapstrādāts?

Tas tikai izskatās pēc māla, bet patiesībā tie ir epoksīda sveķi, jo citādāk instalācija kļūtu pārāk smaga. Turklāt, ja tas tiešām būtu nepastrādāts māls, tas vienā dienā saplaisātu. Bet kas man patīk – ka izskatās, it kā darbs būtu tikko pabeigts. Esmu pārliecināts, ka desmit, trīsdesmit gadu laikā tas izskatīsies tikai labāk un labāk. Jo joprojām šķitīs it kā es tikko būtu beidzis pie tā strādāt. Ekspozīcijā ir darbs “Lapsa / Pele / Josta” (Fox / Mouse / Belt, 1992), kas radīts pirms 21 gada, bet to nevar pateikt. 


Holandes nacionālā paviljona ārskats

Ko jums nozīmē laiks? Kāpēc to tik daudz apspēlējat? Paviljona durvju stikli un logi ir nolīmēti ar avīzēm, kuras pats esat izgatavojis, un tām nekur nav datumu.

Mākslinieks esmu kopš 1986. gada, un vienmēr esmu centies radīt vienu lielu supermirkli, kurā viss ir sastindzis. Kāpēc man tas ir svarīgi? Lai tad, kad nomiršu, joprojām izskatītos, ka mani darbi ir tikko atstāti darbnīcā nožūt. 

Par avīzēm stāsts ir tāds. Man reiz vajadzēja papier-mâché, jo to man “lūdza” kāds no darbiem, pie kā strādāju. Taču kolīdz es masai izmantotu reālu laikrakstu, tā uzreiz sevi nodotu, jo būtu atsauce uz noteiktu laiku. Nekas cits neatlika kā radīt avīzi pašam. Izskatās pēc pilnīgi normāla dienas laikraksta, tikai tekstā neviens vārds neatkārtojas divreiz. Avīze ar eksistējošu vārdu virkni, bet bez stāstījuma. 

55. Venēcijas biennālē redzētais manī atgriezis cerību, ka mākslinieki atkal godā materiālu un amatu – ne tikai idejas, bet arī to īstenojuma kvalitāti. 

Varbūt, varbūt… Man grūti spriest, jo es vienkārši turpinu to, ko esmu darījis jau gandrīz trīsdesmit gadus. Nenodarbinu sevi ar domām par mākslas pasauli, vienkārši cenšos būt pret sevi tik godīgs, cik vien varu būt, un radīt to, kas man ir jārada. 

Kam jūs radāt savus mākslas darbus? Biennālē tos redzēs tūkstošiem cilvēku, bet vai iztēlojaties kādu konkrētu skatītāju? 

Pirmkārt sev. Otrkārt kādam citam, kas ir tāds pats kā es. (Smejas)

Studiju gados dzīvoju kopā ar džeza mūziķiem. Tolaik man džezs bija pilnīgi neizprotams. Taču, vērojot, kā viņi uzstājas, pamanīju kādu interesantu lietu. Pirms džezmens sāk spēlēt, viņš saka – I say… un tad spēlē savu instrumentu. Un man par džezu viss kļuva skaidrs!

Tāpat arī mākslā – es runāju ar saviem darbiem un ceru, ka kāds manu valodu saprot. 


Paviljona ekspozīcijas skats. Pa labi ir Marka Mandersa darbs Mind Study (2010–2011), bet pa kreisi – Working Table (2012–2013)

Ko mēs par jums, iespējams, nezinām? 

Varbūt to zina katrs, kas par mani ir lasījis, bet darbu, kolīdz pabeidzu, es pārbaudu – uz mirkli to iztēlojoties lielveikalā. Gribu redzēt, vai tas var izdzīvot ārpus muzeja. 

Kas vainas palikt muzejā?

Muzejs ir ļoti jocīga vieta. Tas, ka cilvēki ir radījuši muzeju, ir dīvaini un skaisti vienlaikus. Tas nesaskan ar evolūcijas gaitu. Ir loģiski attīstīt valodu, bet nav loģiski radīt muzeju – speciālu vietu, kurā salikt mākslu. Tas ir pārāk spēcīgs konteksts, kas mākslu uzreiz padara par mākslu. Man tas liekas ļoti, ļoti dīvaini. Tāpēc man patīk pārbaudīt, vai mani darbi arī ārpus šī konteksta joprojām ir mākslas darbi.

Kāpēc, jūsuprāt, muzeji nesaskan ar cilvēces evolūcijas gaitu?

Kas ir muzejs? Tukša telpa, kurā kaut ko ieliekot, tas acumirklī kļūst īpašs. Ne tikai muzeji, jebkura mākslas telpa. Novelciet kurpi un ielieciet to galerijā. Redzēsiet, cik īpaša tā kļūs! 

Manu darbu labākais kritiķis ir normālā pasaule.


Fox / Mouse / Belt (1992). Foto: Jan Kempenaers

www.venicebiennale.nl

Ieva Pelēce - 15.07.2013 09:52
Piekrītu Head and Deal! Tāds kodolīgs un bez maskas liekas Manderss
Head and Deal - 12.07.2013 00:35
Burvīgi skaisti pasaka visu ko daudz paldies liels AT par interviju.