Andris Poga. Foto: Katrīna Ģelze

Tīrā un praktiskā prāta diriģents. Intervija ar Andri Pogu 3

Intervē Orests Silabriedis
08/07/2013  

Pirms gadiem desmit Latvijas koncertapritē parādījās kamerorķestris “Konsonanse”, ko vadīja kāds Andris Poga (1980), tobrīd vēl praktiski nepazīstams simfoniskās diriģēšanas novics. Interesanti, interesanti, – domāja vērotāji, – ko nu šis, liekas, visai ambiciozais jaunietis mums rādīs?

Bija zināms, ka Poga studē trompetes spēli (pie Pētera Kaldres) un pūtēju orķestra diriģēšanu (pie Jāņa Puriņa). Drusku mazāk zināms bija tas, ka Poga studē filosofiju (2000–2004). Tikai mazs solis pietrūka, lai tiktu radīts studiju noslēguma darbs, kurā, tāpat kā Andra kursa darbos, tiktu mests skats uz Dekarta, Kanta un Huserla idejām.

2007. gadā Andris Poga absolvēja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskās diriģēšanas klasi, kur viņa profesors bija Viesturs Gailis. No 2007. līdz 2010. gadam Poga bija Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, un šajā laikposmā orķestrim uzausa jauni apvāršņi gan spēles kvalitātes, gan repertuāra, gan vispār eksistences paradigmas ziņā – sākās pirmie būtiskie mēģinājumi mainīt sabiedrības uztveri, rādot, ka pūtēju orķestris var arī ko vairāk par sēru maršu vai zaļumballes valsi. Savukārt koncerts ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri (LNSO) Andrim Pogam atnes Lielo mūzikas balvu 2007 kategorijā “Par izcilu debiju”.

2010. gadā Poga uzvar Jevgeņija Svetlanova II starptautiskajā diriģentu konkursā Monpeljē (Francija), un šis panākums maina jaunā diriģenta dzīvi. Viņš pamet PPO “Rīga” vadoņa posteni un sāk dzīvi pasaulē – uzstājas ar Francijas, Maltas, Izraēlas, Japānas orķestriem, vārdu sakot, sadarbībā ar aģentūru veido nesliktu karjeru, kuras pašreizējais vainagojums ir tiešām vērā ņemams: 2011. gada rudenī kļūst par Orchestre de Paris (“Parīzes orķestra”) galvenā diriģenta Pāvo Jervi asistentu un gadu vēlāk iztur konkursu uz Bostonas simfoniskā orķestra asistentdiriģenta posteni.

Palaikam Andris atgriežas Latvijā, kur satiekas ar LNSO, Sinfonietta Rīga un Liepājas Simfonisko orķestri, kā arī performē Baltajā namā – diriģē Mocarta operas “Dons Žuans” izrādes un Verdi opermūzikas gala programmu Rīgas Operas festivālā 2013. Nu mums būs iespēja Andra Pogas veikumu novērtēt arī Cēsu mākslas festivālā – 12. jūlijā koncertā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Andris diriģēs franču mūsdienu komponista Marka Andrē Dalbavī (1961) Color (2002), Vitolda Lutoslavska (1913–1994) Klavierkoncertu (1987) un Dmitrija Šostakoviča (1906–1975) 15. simfoniju (1971). Sarunu par šī koncerta muzikālo saturu piedāvājam noklausīties Latvijas Radio 3 “Klasika” tīmekļa lapas sadaļā “Iesakām noklausīties vēlreiz” (ēterā skanēja sestdien, 6. jūlijā, plkst. 9.30). Savukārt portālam Arterritory.com tiek vispārīga saruna par diriģenta profesiju kā tādu un starptautisku izaugsmi kultūras nozarē.

Vai līdz ar nokļūšanu pie Parīzes un Bostonas orķestriem tu esi kļuvis par kādas augstākas līgas spēlētāju?

Sajūta, protams, ir pavisam cita. Tas karjeras sākums nemaz nebija tāds, kādu es to biju iztēlojies pēc uzvaras Monpeljē konkursā un redzot, kā attīstās citu diriģentu ceļi. Manā gadījumā bija tā, ka diezgan daudzi Francijas orķestri aicināja mani koncertēt, daži pat vairākkārt, un es jau sāku domāt – jā, cik forša dzīve, tik interesanti, vari aizbraukt tur un tur, diriģēt to un to. Bet tad mēs ar manu aģenti (no Productions Internationales Albert Sarfati) sākām runāt par to, ka tas viss gan ir ļoti labi, bet īsti nesekmē attīstību. Ja tu diriģē vairāk vai mazāk provinciālus orķestrus, kuru repertuāru ietekmēt nav tavos spēkos, tu kā mūziķis faktiski stāvi uz vietas. Radās ideja, ka vajadzētu mēģināt runāt ar Pāvo [Jevi] par to, vai viņš vēlētos mani kā savu asistentu. Pāvo vadītais Orchestre de Paris pēdējos gados gan labi izticis bez asistenta; šī prakse vispār vairāk raksturīga Amerikas orķestriem, kur gandrīz vienmēr ir viens vai divi asistenti. Tur šāda sistēma darbojas jau vismaz 100 gadu, un asistenta postenis ir daža laba slavena diriģenta karjeras sākumpunkts, ņemsim kaut vai to pašu Leonardu Bernsteinu vai manu kādreizējo priekšgājēju šajā darbā Bostonā Maiklu Tilsonu Tomasu.

Bet ar “Parīzes orķestri” bija tā. Iepriekšējos gados viņiem bija prakse, ka nākamajā dienā pēc vakara koncerta notiek tā sauktais izglītojošais koncerts, un to diriģē tas pats vakara koncerta diriģents. Pāvo pateica, ka viņš to nedarīs, jo slodze milzīga, katru nedēļu jauna programma, nav ne laika, ne spēka. Turklāt, pieaicinot asistentus, būtu iespēja dot kādu pedagoģisku labumu jauniem diriģentiem. Tad nu tā gadījās, ka es biju viens no kandidātiem.

Vai pašam orķestrim arī bija kāda teikšana asistentu izvēlē?

Jā, pamatā bija orķestra balsojums. Katrs pretendents pusstundu strādāja ar orķestri, un tie gabali bija hrestomātiski – Bēthovena “Egmonts”, IV daļa no Bartoka Koncerta orķestrim (tas vispār tāds populārs konkursu skaņdarbs) un Sibēliusa Piektās simfonijas fināls.

Kā diriģents atrod savu aģentu?

Parasti tas notiek tā, ka tevi ievēro. Kamēr esi mazpazīstams, nevari pats iet klāt aģentam un teikt, ka vēlies ar viņu strādāt. Cik man ir nācies vērot aģentus un lielo orķestru administratorus, kas izvēlas solistus un diriģentus, viņi ir ārkārtīgi uzmanīgi – vispirms pārbauda tevi, piedāvā vienu projektu, otru, trešo, klausās atsauksmes, gaida reakcijas. Pirmo pusotru gadu mēs strādājām bez līgumsaistībām, tas viss bija kā tests. Tikai pēc tam noslēdzām līgumu.

Bet tas jau nenozīmē, ka tu strādāji bez atalgojuma?

Nē, nē, protams, bija atlīdzība. Starpība tāda, ka šajā posmā aģentūra neuzņemas nekādas saistības: viņi ir draudzīgi un laipni, dod padomus, bet, ja tu salaid kaut ko grīstē, visdrīzāk tikpat pieklājīgi atvadās.

Kā tev šķiet, kas bija impulss tam, ka ar tevi tomēr noslēdza pastāvīgu sadarbības līgumu?

Līdz kaut kādai atziņai nonācu, aprīlī izlasot pavisam īsu recenziju Boston Globe pēc manas debijas ar Bostonas simfonisko orķestrī. Man bija jādiriģē Britena Young Person’s Guide to the Orchestra, un nākamajā dienā recenzijā bija lasāmi pāris teikumi, kas saslēdzās ar recenziju, ko pirms pāris gadiem par mani rakstīja franču presē. Pārsteidzošā kārtā tika lietoti gandrīz vieni un tie paši vārdi. Angliski reizēm par diriģentiem saka negatīvā nozīmē flashy – tas būtu tāds kā manierīgi žilbinošs, bet šajā recenzijā bija rakstīts, ka mana pieeja orķestrim un mūzikai ir neārišķīga – unflashy.

Es patiešām vienmēr cenšos panākt pēc iespējas labāku skanisko rezultātu un pilnīgi droši varu teikt, ka nestrādāju pie spoguļa. Mēs zinām ļoti veiksmīgus diriģentus, kas strādā ar lielām aģentūrām, uz skatuves izskatās ļoti labi un skaisti diriģē, bet par viņu sniegto muzikālo vērtību dažkārt var diskutēt. Es vienkārši nemāku un tāpēc arī necenšos izrādīties.


Andris Poga. Foto: Boston Globe

Vai varētu teikt, ka muzicējot tev patīk turēt pasauli līdzsvarā ap sevi? Pacelt to virs ikdienas kontrastiem?

Tas gan laikam nav apzināti. Dažkārt ir tā, ka tu studē partitūru un redzi – o, to balsi varētu izcelt, tas būtu interesanti. Pēc tam koncertā izdari visu, kā esi iecerējis, bet tad klausies ierakstu un domā – jā, tas ir efekts, bet izklausās vienkārši stulbi.

Jā, bet kāpēc tad mūs, piemēram, tik ļoti sajūsmina Pāvo Jervi interpretācijas, kad viņš mūziku parāda tādu, kādu mēs to līdz šim neesam dzirdējuši?

Bet viņš nekad nedara neko tādu, kas nav rakstīts partitūrā. Piemēram, Bēthovena simfonijas: es vēl no studiju gadiem atceros, ka Bēthovena simfonijās ir ārkārtīgi liela starpība starp forte (“skaļi”) un fortissimo (“ļoti skaļi”), un Pāvo to ārkārtīgi labi parāda. Taču viņš tikai pasaka, ka šeit ir forte un šeit fortissimo, tālāko, tā sakot, piegādā orķestris. Ja to nepasaka, orķestris nospēlēs šo atšķirību, bet tā būs pamanāma, tikai iedziļinoties. Pāvo arī strikti turas pie Bēthovena dotās metronoma atzīmes. Daudzi diriģenti uzskata, ka Bēthovenam esot bijis “klibs” metronoms un viņš gribējis, lai mūzika skan pārāk ātri. Man bija laime reiz Parīzē skatīties, kā Pāvo vada Bēthovena mūzikas mēģinājumu, kā viņš atslāņo nost to, kas iesēdies galvā no citu diriģentu ieskaņojumiem vai mācīts skolā un tik ļoti spiež pie zemes šādā labi zināmā repertuārā.

“Parīzes orķestra” mūziķi gan ne vienmēr ir par to sajūsmā. Labi, Pāvo ir galvenais diriģents, un viņa vēlmes respektē, taču franči ir visai spītīga tauta. Pāvo reiz strādāja ar kādu Sibēliusa simfoniju, un pēc mēģinājuma man bija saruna ar orķestra koncertmeistaru – viņš bija ļoti neapmierināts, sak, kā tā var strādāt, tā ir laika tērēšana, mēs tagad mācāmies, kā spēlēt sinkopes, bet mums vēl darba plānā Haidna simfonija, ko mēs nespējam izspēlēt, mums tik mazs mēģinājumu skaits, bet mēs mācāmies spēlēt sinkopes, ko taču jau sen mākam spēlēt...

Kā tev pašam ar francūžiem? Skaidrs, ka tā nav pasaulē laipnākā tauta.

Ir bijis ļoti dažādi. Es tur esmu vēl kādus astoņus deviņus orķestrus diriģējis, un ir bijusi gan ļoti laba saikne un labs rezultāts, gan arī bijis tā, ka vienkārši gribas braukt prom, jo tu nevari mēģinājumu līdz galam novadīt – tā viņu spītība ir tik ļoti uzkrītoša. Protams, jebkurš orķestrants ir disciplinēts un dara to, kas viņam jādara, taču gaisotne var būt vienkārši neizturama.

Vai tu strādā ar orķestri franciski?

Savulaik es sāku to valodu nopietnāk mācīties, bet atdūros pret laika trūkumu. Ja jāizvēlas starp franču gramatiku un partitūras mācīšanos, es izvēlos partitūru. Tomēr cenšos vismaz darba terminus ikdienā lietot franciski. Mūziķi mani audzina un māca franču valodu, viņi nāk man klāt un runā franciski, un tikai tad, ja es galīgi nevaru atbildēt, tad mēs pārejam uz angļu valodu. Jā, man ir grūtības ar franču valodu, es to atzīstu.

Vai tas nav šķērslis darbam profesijā?

Pagaidām tā nav bijis, bet esmu jutis arī no aģentūras nelielu spiedienu, ka vajadzētu iemācīties. Arī Pāvo līdz šai baltai dienai nerunā franciski, un orķestris par to dusmojas.

Cik daudz laika tu pavadi Parīzē?

Bostonā ir precīzi noteikts, cik nedēļu man tur jābūt, turpretim Parīzē daudz kas atkarīgs no maniem paša plāniem. Piemēram, nākamajā sezonā man Parīzē paredzētas astoņas nedēļas, bet ar Pāvo tikai trīs. Līdzās izglītojošajiem koncertiem būs divi speciālprojekti – septembrī Luvrā vadīšu orķestra kameransambļu koncertu, savukārt 2014. gada jūnijā diriģēšu “Parīzes orķestri” Bādkisingenes festivālā Vācijā, un par šo esmu sevišķi priecīgs, jo šis festivāls ir nopietna mūzikas platforma.

Diemžēl manā līgumā šī ir pēdējā sezona Parīzē, un par nākotni konkrētu sarunu vēl nav bijis. Skaidrs, ka tā ir nenovērtējama pieredze – būt kopā ar Pāvo un mācīties no viņa. Taču ir finanšu problēma – abu asistentu darbu finansē stipendija, ko orķestris saņem no citurienes, tā ka budžetā mūsu darbs nav paredzēts.

Kas tevi visvairāk valdzina “Parīzes orķestra” muzicēšanā?

Spontanitāte. Ja pieķeras kādai idejai, viņi to īsteno līdz kaulam. Gadījās dzirdēt, kā viņi spēlē Brāmsu – tu sēdi zālē un saproti, ka kaut ko tādu nav gadījies dzirdēt pat no “Berlīnes filharmoniķiem”, tur tāda degsme! Tikpat labi arī, ja viņiem nepatīk kāds diriģents vai solists, viņi kļūst pilnīgi vēsi un distancēti. Vārdus gan nesaukšu, bet pirms pāris gadiem skatījos koncertu, ko diriģēja viens diezgan slavens diriģents, un orķestris to simfoniju burtiski tikai piegādāja. Redzēju, ka koncertmeistars speciāli neskatās vis uz diriģentu, bet gan notīs. Viņi jau nespēlēja slikti, parasts klausītājs šādos gadījumos varbūt pat neko nemana, jo spēle jau nemainīgi kvalitatīva.

Kā ar Amerikas orķestriem? Esam paraduši domāt, ka tur absolūta perfekcija un pūtēji vispār tādi, ka ausis žilbst...

Arī stīgas, starp citu!

Tā tas aizvien vēl ir?

Kvalitāte joprojām ir ļoti augsta, un darba stils un attieksme ļoti atšķiras no Eiropas orķestru darba stila. Piemēram, arodbiedrību spēks. Par to varu pastāstīt mazu epizodi – mēs gatavojām Britena Young Person’s Guide; šajā darbā ir daudz dažādu ansambļu, orķestris mēģinājumos sadalīts pa grupām – stīgas atsevišķi, pūtēji atsevišķi. Dienu pirms koncerta paredzēts ģenerālmēģinājums ar publiku. Sākums plkst. 19.35, paredzamās beigas – plkst. 22.05. It kā ģenerālmēģinājums, taču drīkstēja arī pieslīpēt kādus sīkumus. Man bija atvēlēta mēģinājuma pēdējā pusstunda, un, plānojot darbu, es par pusminūti kļūdījos. Tad nu tā – ir plkst. 22.04, zālē ap 300 klausītāju, uz skatuves parādās orķestra inspektors, viņš lēnā gaitā tuvojas skatuves centram un skatās uz tevi, un tu skaties uz viņu. Atlikusi tikai fūgas koda, kas ilgst mazāk par minūti, bet plkst. 22.04.59 inspektors sasit plaukstas, orķestris pustaktī apstājas, koncertmeistars pasaka sorry, un orķestranti dodas mājās. Turklāt esmu redzējis, ka tā notiek arī ar slaveniem diriģentiem.

Kas man Amerikā patīk – viņi ir ļoti draudzīgi un saka – nu, sorry, ka tā, bet tu redzēsi, pēc tam viss būs labi. Eiropā, un it sevišķi Parīzē, – ja orķestris redz, ka tev kaut kas īsti nesanāk, viņi it kā distancējas un pārņem iniciatīvu savās rokās, spēlē paši un uz diriģentu vairs īpaši neskatās. Ja kaut kas tāds noticis, atgūt orķestra uzticību ir bezgala grūti. Pāvo sāka strādāt tūlīt pēc Kristofa Ešenbaha. Ešenbahs ir lielisks mūziķis, taču viņa diriģēšanas tehnika neatbilst tam, ko orķestris gaida, tāpēc viņi bija pieraduši vispār neskatīties uz diriģentu. Kad sāka strādāt Pāvo, viņš bija spiests orķestrim speciāli aizrādīt, ka jāskatās uz diriģentu.

Amerikā ir citādi – ja tev arī gadīsies kāds nepareizs žests, nākamajā reizē orķestris vienalga skatīsies uz tevi un spēlēs to, ko tu rādi. Interesanti, ka Amerikā ar vienu un to pašu vārdu service apzīmē gan dievkalpojumu, gan mēģinājumu. Skaidrs, ka tur ir pasaulē profesionālākie mūziķi.

Dīvainā kārtā Amerikā ir mazliet rezervēta attieksme pret tādiem diriģentiem, kā, piemēram, mūsu Andris Nelsons, kuram patīk daudz stāstīt, iesaistīt fantāziju un palaikam pajokot, bet Amerikas orķestrantam pirmajā vietā ir viņa tiesības un, sēžot pie pults, viņš vienkārši izpilda savus darba pienākumus un nemēdz degt par rezultātu. Man arī šķiet, ka Amerikā ir pilnīgi citi mūzikas profesionālisma kritēriji, arī recenzijās un radiopārraidēs. Tā ir pilnīgi cita pasaule, kurā viss tiek aplūkots un aprakstīts vairāk kvalitātes un vizualitātes, nekā satura ziņā.

Vai tev gribētos kaut kādā mērā savu dzīvi saistīt ar Ameriku?

Ja parādītos iespēja epizodiski diriģēt kādus labus Amerikas orķestrus, tas, protams, būtu ļoti interesanti. Vai es gribētu kaut kur ilgstoši vadīt kādu vidēja līmeņa Amerikas provinces orķestri? Man uz to grūti godīgi atbildēt. Šobrīd šķiet, ka drīzāk jau laikam tomēr nē. Toties man ir viena cita sapņu zeme – Japāna, un, ja no turienes nāktu piedāvājums vadīt kādu orķestri, es piekristu nedomājot.

Kas tevi saista Japānā?

Es tur vienkārši jūtu labu atmosfēru. Esmu tāds diriģents, kas mēdz piedāvāt, nevis pavēlēt, un man šķiet, ka tas labi sader ar japāņu mentalitāti. Viņi nav pieraduši, ka atbrauc kāds, teiksim, krievu tipa diriģents, kurš vienkārši pasaka, ka tas būs tā un tas būs tā (kaut gan vispār viņi mīl krievu diriģentus, bet – izlases kārtībā). Japāņi gaida, ka viņus ielūgs spēlēt, nevis viņiem liks spēlēt. Pie mums, Latvijā, pirms kādiem 10–15 gadiem bija tā – ja tu neesi pietiekami agresīvs un uzstājīgs, orķestris var vienkārši neatbildēt. Man tā gadījies arī citur – ja neesi pietiekami stingrs, orķestris tevi var vienkārši neņemt pierē. Japānā tā nav, sevišķi, ja tas ir labs orķestris. Vēl viens pluss – visur, kur ir orķestris, ir arī laba koncertzāle. Man laimējies satikt ļoti labu Japānas aģentu – ceru, ka arī turpmāk saņemšu piedāvājumus diriģēt šajā zemē. Es laikam esmu tāds disciplinēts cilvēks, man patīk, ja viss notiek organizēti, un tur tā tiešām ir.

Vai vēl atceries, kā spēlē trompeti?

Atceros, bet neesmu spēlējis. Iemaņas nevar pazaudēt, bet formu gan. Ļoti ātri. Es nejūtu vilkmi pie tā instrumenta. Tomēr ik pa laikam, kad lieku orķestrim spēlēt vienu frāzi tā vai citādi, iedomājos – varbūt pašam jāpamēģina, kā to var reāli izdarīt un vai vispār var. Domāju, jebkuram diriģentam tas ir liels pluss, ja viņš spēlē kādu instrumentu, un vēl jo vairāk, ja to dara joprojām. Starp citu, es precīzi atceros, kad pēdējoreiz spēlēju trompeti uz skatuves – tas bija 2006. gada maijā, kad [Andris] Nelsons ar LNSO diriģēja Štrausa “Varoņa dzīvi”.

Ko tavai domāšanai devušas filosofijas studijas?

Kad stājos universitātē, mums pirmo konsultāciju vadīja Rihards Kūlis. Labi atceros, ka viņš teica – varu pastāstīt jums perspektīvas: daži filosofi strādā par kapračiem, daži pārkvalificējušies par žurnālistiem. Otrs, ko atceros, – kārtojām rakstisko iestājeksāmenu, kurā bija gan konkrēti par kādu no autoriem, gan vispārīgs jautājums, visiem viens – kas ir filosofija? Es vēl joprojām uzskatu, ka precīzākā atbilde ir – filosofijas vēsture. Četrus gadus biju saistīts ar filosofijas pasauli un filosofijas literatūru un domāju, ka mans ieguvums ir rēķināšanās ar kultūras formām. Tu esi par tām lasījis, tu rēķinies ar to, ka tās pastāv un darbojas noteiktā kontekstā. Vai tas mani ir mainījis kā diriģentu? Nezinu. Kā cilvēku – noteikti. Vienu gan esmu puslīdz droši secinājis – tādas nozares kā psiholoģija un pedagoģija ir atvasinātas no filosofijas un pašām par sevi tām nav jēgas.

No kā tu barojies? Nu labi, mūzika, daudz mūzikas, partitūru studēšana, bet ārpus tā – vai tev ir vajadzība, teiksim, mākoņus vērot, grāmatas lasīt?

Mani interesē pasaule kā tāda, bet nav konkrētas aizraušanās vai hobija. Jā, man patīk filmas, bet lielākoties garākos pārlidojumos. Pēdējā gada laikā mūzikas apjoms manā dzīvē ir vienkārši vājprātīgs. Ja tu redzētu, kā pēdējo divu gadu laikā audzis mans nošu skapis – tikai partitūras, partitūras, partitūras.

Kur atrodas tavs nošu skapis?

Mājās, Rīgā. Domāju, ka tā arī paliks, jo vislabāk es jūtos šeit. Tādā ziņā esmu patriots.

Vai tev pietiek ar šo milzīgo mūzikas apjomu? Vai muzikālā informācija pabaro pati sevi?

Man īsti nav atbildes. Man bieži ir tā, ka es dzirdu kaut kādu mūziku un ar to pilnībā pietiek. Kad jāiet strādāt ar šo mūziku, tad gan reizēm ir tā, ka mākslīgi nākas izdomāt, kā tu to gribi, bet tas interesantais ir tas, ka tu atklāj kaut ko, un tajā brīdī tev šī mūzika parādās citādi. Līdzīgi kā filosofijā – tu domā kaut kādu domu un, kad nonāc līdz kādam rezultātam, tev ir atklājuma sajūta.

Vai nav tā, ka tu izdomā un jau uzreiz zini – šo domu var apgāzt ar citu domu, šajā vietā uzradīsies šāda opozīcija utt.?

Tu domā šaubīšanos? Tā tam ir jābūt. Es, piemēram, esmu iedomājies, ka Šostakoviča simfonijā viens trombona solo ir kā maza sadzīviska ainiņa, kur krievu mužiks vaļеnkos un ausainē ienāk no sniegaina āra. Pēc tam es pamanu, ka tur rakstīts piano, tātad mana iztēles aina neder. Tad ir dilemma – vai nu tas ir padomju piano, kas uzrakstīts ar rezervi, vai arī tavs izdomājums nav pareizs.

Kurā brīdī beidzas šaubīšanās? Kad tu uzkāp uz podesta?

Uz skatuves, protams, šaubīšanās neder. Diriģentam jābūt spējīgam ātrumā pieņemt lēmumus, kas var būt arī nepareizi. Domāju, ka diriģenta kvalitāti raksturo tas, cik daudzus pareizus lēmumus tu esi spējīgs pieņemt intuitīvi un ātrā laika posmā. Ja tu pieņem ļoti daudz nepareizu lēmumu, tu neesi labs diriģents. Kaut kādā brīdī tās šaubas jāpārtrauc un lēmums jāpieņem.

L V - 24.07.2013 12:42
Labs! Veiksmi, Pogam!!!
R. R. - 08.07.2013 20:47
Latvija ir diriģentu zeme. ne tā? =)
Mare Ž. - 08.07.2013 16:59
Nu pilnībā mani neinteresē diriģenti, bet interviju izlasīju ar interesi. Savādi:)