Liverpūles muzeja jaunā mājvieta tika atklāta 2011. gadā. Tas godalgots ar Eiropas Padomes muzeju gada balvu 2013

Muzejiem ir jābūt populāriem, drosmīgiem un kaismīgiem 6

Video intervija ar Deividu Flemingu Liverpūlē

Elīna Zuzāne
01/07/2013  

Laikā, kad Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka atrodas rekonstrukcijā, bet Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejs ir vien nākotnes vīzija, Arterritory.com, sadarbojoties ar Platforma Film, nolēma noskaidrot, kas tieši muzejus spēj padarīt par pasaules mēroga intereses objektiem? 

Lai izprastu 21. gadsimta muzeja funkciju un potenciālu, devāmies uz Liverpūli, kur tikāmies ar Deividu Flemingu (David Fleming), Liverpūles Nacionālo muzeju direktoru, kura runa “Stratēģija pārmaiņām muzejos” (Strategies for achieving change in Museums, 2008) konferencē Museums Aotearoa Jaunzēlandē nu jau kļuvusi par obligāto literatūru jebkuram muzeoloģijas interesentam.

Savā vairāk nekā 25 gadu ilgajā darba pieredzē, kuras laikā Deivids Flemings ieņēmis direktora amatu Hallas (Hull), Tainas un Vīras (Tyne and Wear), kā arī Liverpūles muzejos, viņam veiksmīgi izdevies pierādīt, ka jebkuru muzeju ir iespējams padarīt par sabiedrībai nepieciešamu institūciju. Viņa vadības laikā visu trīs pilsētu muzejiem, bez būtiskiem izmaksu palielinājumiem, vairākkārtīgi pieauga apmeklētāju skaits, kā arī mainījās to interesentu profils, – dažos gados muzeji piesaistīja ne tikai šauru elites slāni, bet kļuva par plašam sabiedrības lokam saistošu vietu.

MUZEJS NAV TIKAI KOLEKCIJA

Sarunu iesākām, jautājot, kāda ir mūsdienu muzeja funkcija, un vai muzeja loma, pieaugot dažādu alternatīvo mākslas institūciju, kā arī sociālo tīklu ietekmei, mazinās? 

“Daži cilvēki joprojām uzskata, ka muzeja galvenais uzdevums ir izveidot kolekciju un to uzturēt. Lai gan es piekrītu, ka tāds ir nolūks, tomēr, manuprāt, muzejs ir nepieciešams, lai sabiedrība izglītotos,” uzskata Deivids Flemings. “Vairākās Rietumvalstu demokrātijās muzeji pastāv jau 150 līdz 200 gadus, kas nedod pamatu uzskatīt, ka muzeju nozīme varētu mazināties. Tomēr ir interesanti vērot, kā muzeji progresē un kā tie attīstās valstīs, kas ne vienmēr ir bijušas demokrātiskas. Patiesībā muzeji spēj būt politiski spēcīgas un ietekmīgas institūcijas.” 

Tāpat Daivids Flemings uzskata, ka muzeji ir lieliska vieta, kur rosināt debates gan par pagātni, gan tagadni. Bet tajā pašā laikā ir velti domāt, ka cilvēki, ienākot muzejā, uzreiz vēlas sākt svarīgas diskusijas. “Muzejs ir arī izklaides vieta. Tomēr es ceru, ka daļa cilvēku pēc muzeja apmeklējuma ir kaut ko arī iemācījušies un mazliet vairāk spēj izprast pasauli. Tas ir tas, ko muzejs spēj sniegt. Cilvēki mācās visdažādākajos veidos – no ģimenes, skatoties televizoru, lasot –, un arī muzejam ir svarīga loma šajā mācību procesā. Lai izprastu šodienu, mums ir jāsaprot, kas noticis pagātnē.”

Bet, ja runa ir par laikmetīgās mākslas muzeja funkciju, pastāvot liela viedokļu dažādība. “Attiecībā uz laikmetīgās mākslas galerijām un muzejiem, mani saista tieši politika. Mani ļoti interesē, kā caur laikmetīgo mākslu politika tiek pētīta, kā mākslinieks spēj demonstrēt savu pasaules redzējumu.” 

NAUDU VAR ATRAST VIENMĒR

Pēdējo gadu laikā nereti izskanējušas ziņas par muzeju budžeta samazinājumu, bet Deivids Flemings uzskata, ka naudai vienmēr ir tendence kaut kur parādīties, ja vien tās nepieciešamība tiek adekvāti argumentēta. 

“Naudas jau nekad nebūs gana, bet muzeju sektorā strādājošajiem ir jāprot argumentēt muzeju nozīmi.” Tāpat svarīgi esot pārliecināt politiķus, ka muzeji spēj uzrunāt vairāk nekā tikai nelielu elitāru saujiņu ļaužu. “Muzejiem ir jābūt populāriem. Populārs muzejs ir tas, ko politiķi vēlas redzēt. Tikai tad viņi būs ieinteresēti atvēlēt finansējumu. Ja uz muzeju neviens nevēlas iet, kā tad lai politiķi atrod motivāciju to finansiāli atbalstīt? Daudzi to vienkārši nedarīs.” 

21. GADSIMTĀ VAIRS NEDER 20. GADSIMTA MENEDŽMENTS

Deivids Flemings ir pārliecināts, ka 21. gadsimtā vecmodīgs muzejs vairs nav pieņemams. Bet kas tieši muzeju padara populāru? Atbilde esot pavisam vienkārša – muzejam ir jākļūst par dinamisku un aizraujošu vietu, un tam ir nepieciešama inteliģenta institūcijas vadība. Ja minētais tiek ievērots, ja muzeja vadība nebaidās pieņemt drosmīgus un reizē riskantus lēmumus, tad apmeklētāji to novērtēs un muzeju atbalstīs.

Sabiedrības interesi ir zaudējuši tie muzeji, kuri šodien tiek vadīti pēc 20. gadsimta 20. gados pieņemtajiem standartiem. “Joprojām ir pārāk daudz muzeju, kas piekopj šādu menedžmentu. Es varu tikai cerēt, ka ar laiku šie cilvēki vairs nebūs muzeju darbinieki, ka to vietā nāks jauna paaudze ar svaigām idejām un radikālu pieeju. Ja vēlamies sastapt 21. gadsimta apmeklētājus, tad muzejiem ir nepieciešams 21. gadsimta domāšanas stils.” 

Pēc Deivida Fleminga ieskatiem 21. gadsimta muzeja apmeklētājus piesaista emocijas. “Muzejiem ir jābūt kaismīgām vietām, kur tiek veicinātas emocijas. Ierastais pieņēmums, ka muzejiem jābūt neitrāliem, vairumam cilvēku šodien asociējas ar garlaicību.”

LAIKMETĪGĀ MĀKSLA IR JĀSKAIDRO

Arī laikmetīgās mākslas galerijām un muzejiem skatītājos jāspēj radīt emocijas, bet tieši tas bieži vien izvēršas par šo iestāžu klupšanas akmeņiem. “Nereti laikmetīgā māksla ir neizprotama un apmeklētājs nezina, ko mākslinieks ar savu darbu ir vēlējies pateikt. Māksliniekam ar kuratoru ir jāsaprot, ka, ja viņi nespēs rast kompromisu [ar skatītāju], tad cilvēki neuztvers izstādes nozīmi, tā neizraisīs viņos emocijas un atstās vienaldzīgus. Savukārt, ja cilvēki neuztvers šajā mākslas telpā notiekošo, viņi nevēlēsies tur atgriezties.” Pie emociju radīšanas esot smagi jāstrādā. “Esmu bijis laikmetīgās mākslas galerijās, kurās vienīgie cilvēki ir paši darbinieki. Tas nav pieņemami,” uzskata Flemings. 

“Laikmetīgā māksla var runāt par pagātnes tēmām. Tikpat labi tā var stāstīt par tagadni. Taču viens ir skaidrs – tai ir jāspēj paust viedokli.” 

www.liverpoolmuseums.org.uk

Titulbilde: (c) jimmedia

makslaxo ilze - 12.07.2013 16:46
Var jau skaļi izrunāties par garlaicību muzejos, nerunājot par garlaicības cēloņa sakni. Ja piekrītam D.Flemingam, ka 21. gs. muzeja apmeklētājus piesaista emocijas, tad jāsaprot arī, ka emocijas raisa tas, ko mēs atpazīstam vai pazīstam.
Bet, ja Latvijas izglītības sistēmā pastāv alternatīva - mākslas un kultūras pamatus vispārizglītojošā skolā arī nemācīt, tad nav ko cerēt uz emocijām pie jebkāda menedžmenta.
To, ko mēs neatpazīstam, mēs neredzam, un tas sekojoši rada garlaicību.
Ineta Zelča Sīmansone - 02.07.2013 12:14
Liels paldies Elīnai Zuzānei un Arterritory par šo interviju. Deivids Flemings ir viens no, manuprāt, trīs nozīmīgākajiem muzeju līderiem Lielbritānijā, ja ir runa par sociāli atbildīgu un iekļaujošu muzeju, kā arī muzeju līderības kontekstā . Pietiekami provozējošs un reakcijas raisošs. Un ja kādam šķiet dekoratīvs vai populistisks, iesaku apmeklēt kādu no Deivida menedžetajiem muzejiem - vislabāk International Slavery Museum vai Museum of Liverpool. Vērts redzēt!
Ieva Pelēce - 01.07.2013 22:26
Man gan patīk tāda svaiga pieeja, fresh blood fresh air, lai neož pēc naftalīna :-)
Pauls B. - 01.07.2013 17:57
nezinu, nezinu, drusku krīt uz nerviem tie populisti
Kurtizāne Ugunskurs - 01.07.2013 16:15
dienas prieks!
Karlis Zeltins - 01.07.2013 14:30
nu tad pagaidam, lai tie vecie nomirst