Rauls Kurvics

Destruktīvais igauņu romantiķis 2

Intervija ar igauņu mākslinieku Raulu Kurvicu

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
26/06/2013 

Dodoties uz sarunu ar Raulu Kurvicu (Raoul Kurvitz), internetā aplūkoju kalsnu, drūmu un melnā ģērbtu dendiju. Droši vien nerunīgs snobs, domās ļaujos stereotipiem. Gluži pretēji – kafejnīcā ar tasīti melnas kafijas un cigareti lūpu kaktiņā mani sagaida temperamentīgs igaunis ar noslieci uz vecmodīgi romantisku eksistenciālismu (the pain of knowing... jeb “zināšanu sāpes...”, kā viņš dzied savā groteskajā hīta Darkness, Darkness aranžējumā). 1961. gadā dzimušais mākslinieks, kas maija nogalē sniedza prezentāciju Totaldobžes mākslas centra izglītojošo pasākumu sērijā “Kompass”, ir viens no igauņu mākslas mūsdienu klasiķiem un vietējās performanču mākslas “tēviem”. Sarunā šis starpdisciplinārās mākslas veterāns gremdējas atmiņās par pirmsākumiem performanču mākslā (kas, starp citu, šodien ir pilntiesīgas nodaļas statusā Igaunijas Mākslas akadēmijā), dalās jaunības sapņos un atklāj, kādēļ Igaunijas arhitektūra ir labāka nekā Latvijā. No janvāra līdz aprīlim KUMU mākslas muzejs Tallinā izrādīja vērienīgu Raula Kurvica retrospekciju.


Rauls Kurvics jaunībā

Šobrīd [intervija notiek maija beigās – V.G.] daudzi cilvēki no mākslas pasaules atrodas Venēcijas mākslas biennālē. Es ceru, ka nenožēlojat, ka tā vietā esat šeit, Rīgā?

Galīgi nē. Man bija tā vēsturiskā iespēja Venēcijā atrasties un pārstāvēt valsti, kad Igaunija piedalījās pirmo reizi. Proti, 1997. gadā. Mēs bijām trīs vīri – es, Jāns Tomiks un Sīms-Tānels Annoss. Īsts piedzīvojums. Tolaik mums nebija nekāda paviljona. Lēmums par Igaunijas dalību nāca tik vēlu, ka valsts bija neziņā, ko sūtīt, un tad viņi acīmredzot nolēma, ka jāsūta tie trīs performatori ar domu, ka viņi spēs paveikt ko traku turpat uz ielas. Turpretim biennāles kuratori vēlējās, lai kaut kas tiktu atstāts, un mums bija liela problēma to izdarīt, jo Igaunija nebija plānojusi, ka mēs kaut ko atstāsim, viņi mūs nesūtīja ar tādu nolūku. Rezultātā bija jāinvestē pašiem. Man personīgi tas izmaksāja ceturtdaļu miljona igauņu kronu [nedaudz virs 11’000 latu – V.G.].

Tā bija jūsu pašu nauda?

Jā, tā bija mana nauda. Igaunijas valdība mums piešķīra 3000 kronu [nedaudz virs 130 latiemV.G.], tad vēl 3000, bet nebija domāts, ka mēs kaut ko būvēsim. Tā bija mūsu iniciatīva un mūsu risks. Diezgan traki, taču man tas bija patiess baudījums, viens no lielākajiem manas dzīves piedzīvojumiem!

Jūs sacījāt, ka tas maksāja ceturtdaļu miljona – vai jūs pēc tam nedzīvojāt badā?

Divus gadus biju dziļos parādos. Kad tos nomaksāju, mani gaidīja jau nākamais pārbaudījums – milzīga izstāde Tallinas mākslas zālē Tallinn Kunstihoone 1999. gadā. Milzīga ekspozīcija, kurā prezentēju trešdaļu no visa, ko biju radījis. Nākamos divus gadus atkal biju ceturtdaļmiljona lielos parādos! (Smejas) Tā mākslinieks dzīvo, ja vēlas strādāt lielos mērogos. Kaut kā esmu izveidojis tādu tēlu, ka no manis prasa lielas lietas. Vairs nespēju strādāt mazos mērogos, jo, ja darīšu ko mazu, tad auditorija būs neapmierināta. Bet lielās lietas maksā un paņem ļoti daudz enerģijas.

Acīmredzot jūs uzskatāt, ka tas ir tā vērts?

Es to nemainītu ne pret ko! Esmu to izvēlējies, mīlu to, lai arī tas ir drausmīgi. Tas ir mans dzīvesveids.

Tā vietā, lai gaustos par mākslinieka grūto dzīvi, jūs to novedat līdz galējībai?

Protams, ka es ciešu. Bet man tas ir tā vērts.

Atvainojiet, bet ņemot vērā šos milzīgos personīgos tēriņus, vai ar šādu dzīvesstilu ir iespējams dzīvot ģimenes dzīvi?

Nē. Esmu bijis precējies trīs reizes, man ir lielisks bērns – jau liels, un pats dara savas lietas, bet ģimenes modelis pilnībā nedarbojas. Protams, nekad nevar teikt “nekad”, bet principā vairs neloloju nekādas ilūzijas. Māksla ir mana dzīve un mana ģimene.

Tagad strādājat lielos mērogos, bet jūs uzsākāt pagrīdes līmenī, ņemot vērā, ka padomju laikā performanču māksla bija margināla izpausme, ne tā?

Toreiz viss bija citādāk. Es piedzimu 1961. gadā, kas bija ļoti veiksmīgs laiks, jo mums bija tā laime sākt darboties īsi pirms perestroikas. Tā pat vēl nebija perestroika, bet dziļākā padomju stagnācija. Augstskolu absolvēju 1984. gadā – starp citu, kā arhitekts. Taču nekad nevēlējos būt arhitekts.


Raula Kurvica aranžējums dziesmai Darkness, Darkness (Jesse Colin Young)

Vai arhitektūra bija Igaunijas Mākslas akadēmijas pakļautībā?

Jā, tā tas ir joprojām. Tēlotājmāksla bija politizēta, turklāt es nevēlējos iet armijā. Bija arī skaidrs, ka, ja es vēlētos stāties grafiķos, tad vismaz ar pirmo piegājienu man tas nesanāktu, jo nebiju komjaunatnes aktīvists vai tamlīdzīgi. Tolaik bija diezgan izplatīti, ka daudzi puiši gāja studēt arhitektūru, dizainu vai ko līdzīgu, kur bija mazāks konkurss, un pēc tam pārgāja uz tēlotājmākslu. Bet es tomēr izmācījos līdz galam. Uzreiz pēc absolvēšanas 1984. gadā man bija ambiciozi plāni veidot ne vien grupu, bet kustību, kas Igaunijā nestu revolucionāras vēsmas. Es un mani biedri bijām īsti radikāļi. Taču mums bija jādarbojas pagrīdē. Kad iegājām mākslas pasaulē, mēs pat nebijām mākslinieki, bet gan arhitekti. Pārsvarā darbojos kopā ar partneri Urmasu Murū. Tolaik mēs izskatījāmies diezgan līdzīgi. Ja zināt tādas grupas kā Bauhaus, tad zināsiet, kā.

Vai Einstürzende Neubauten...

Precīzi. Bijām uzkrāsojušies, ģērbāmies melnos uzvalkos un baltos kreklos ar šaurām melnām kaklasaitēm, utt. Tas bija gadu pirms perestroikas, un mēs pārbaudījām, kas ir iespējams. Bijām visu laiku nobijušies, ka mūs arestēs. (Smejas) Riskējām, nekas slikts nenotika, un kļuvām arvien drosmīgāki. Drīz sākām izpausties jau deklaratīvi anarhistiskā veidā, lai arī nekad klaji nepaudām, ka mūsu mērķis ir sistēmas graušana. Mēs nekad nenācām ar politiskiem vēstījumiem, bet mūsu darbība bija ļoti politiska, tā bija destruktīva.

Un jūs nekad neuzrunāja drošībnieki?

Brīnumainā kārtā nē. Mēs viņus gaidījām katru dienu, bet tad sākās perestroika un glasnostj, un, šķiet, ka tās politika bija ļaut alternatīvajai jaunatnei izteikties. Līdz ar ko mums paveicās piedzimt laikā, kas ļāva mums darīt to, ko vēlējāmies, un nenokļūt aiz restēm.

Bet, iespējams, ka drošības iestādes arī īsti nesaprata, ko darījāt?

Jā, jo neviens nekad agrāk nebija redzējis performances. Bija vecāka paaudze, kas zināja hepeningus, bet tās bija daudz estētiskākas, neagresīvas performances. Mēs piekopām agresīvas akcijas.

Piemēram?

Mēs nodarbojāmies ar to, ko pat nesaucām par performancēm, bet prezentējām kā dejas vai koncertus. Piemēram, trijatā izspēlējām dejas priekšnesumu ar gariem nažiem, kokiem un akmeņiem. Sākām lēni, horeogrāfiski, bet pakāpeniski kļuvām mežonīgāki, un tā dēvētā “deja” beidzās ar telpas sagraušanu. Mūzika un gaismas to visu pastiprināja.

Vai politisku zemtekstu iekļāvāt apzināti?

Performancēs bija ieausta spēcīga, vārdos neizteikta politiska vēsts – grausim! Visi saprata, ka runa ir par sistēmas graušanu un anarhiju. Taču, kad sistēma vēlāk tiešām sagruva, kad Igaunija kļuva brīva un atnāca kapitālisms, šo akciju formas acumirklī zaudēja jēgu un vairs nevarēja turpināties. Bijām arī noguruši, jo performanču māksla nebūt nebija mūsu mērķis, mēs to piekopām tikai kā papildus elementu instalācijām, gleznošanai, rakstīšanai utt. 1991. gadā vēlējāmies saraut ar performancēm saites. Taču tieši tad sākām no ārzemēm saņemt aicinājumus uzstāties. Tas mani pārsteidza, man tas nepatika, jo performances nebija galvenais, ar ko vēlējos nodarboties. Tolaik gribēju izrādīt savas transavangarda gleznas un instalācijas. Bet pazīstamu Rietumu muzeju kuratoriem neinteresēja manas instalācijas, viņi vēlējās performances. Viņi vēlējās to agresiju, skandālu, laušanu, ko mēs vairs nevarējām ciest. Tomēr tā vietā, lai atteiktu, nolēmām no  piedāvājumiem atkratīties, prasot arvien lielākus honorārus un kļūstot arvien ciniskāki. Ar šiem žestiem vēlējāmies viņiem pateikt – cilvēki, jūs nesaprotat, ko vēlaties; jūs gribat pilnīgu pašiznīcību, mākslas iznīcību, jo mēs demonstrējam, kā būtu, ja mākslas nebūtu vispār; mēs nenodarbojamies ar mākslu, jūs esat kaut ko pārpratuši. To gan nepateicām tieši, bet gan paudām ar performatīviem žestiem. Man šķiet, ka vienā brīdī viņi to saprata (iesmejas), jo ap 1993. gadu ielūgumu lavīna apstājās, un es varēju atviegloti uzelpot.


Instalācijas Myra F (1989/1991) rekonstrukcija. No izstādes KUMU muzejā. Foto: Stanislav Stepaško

Ņemot vērā, cik ietekmīgi ir kuratori, kādai vajadzētu būt viņu lomai?

Manuprāt, no 90. gadu vidus līdz 2000. gadu sākumam kuratori uzvedās briesmīgi – kā mākslas pasaules valdnieki un dievi. Neesmu vienīgais mākslinieks, kas tā domā. Bet esmu pamanījis, ka pēdējos sešus, septiņus gadus situācija ir normalizējusies. Esmu saticis pietiekami daudz kuratorus, kam tiešām patīk sadarboties ar māksliniekiem. 90. gados viņi tikai mūs izsauca, lai izpildām viņu vēlmes. Tas bija kā vergu tirgus. Piemēram, avīzē raksts par milzīgu izstādi ar apmēram 60 darbiem, bet neviens mākslinieks nav pieminēts vārdā, vien kurators, kas klāsta savu ideju. Ļoti raksturīgi tam laikam. Tagad tas ir mainījies – kurators parasti strādā ar vienu, diviem, trim māksliniekiem mazākās grupās, un to patiešām var nosaukt par kuratora darbu un ideju mijiedarbību. Arī Igaunijā mums ir pāris ļoti labi kuratori. Piemēram, Kati Ilvesa, kas kūrēja manu izstādi KUMU. Viņa ir jauna, un tā bija viņas pirmā lielā izstāde, un viņa strādāja tiešām labi, esmu ļoti apmierināts.

Kas jums patika šīs kuratores darbā?

Man patika tas, ka viņas pieeja ir kā atbalsts. Viņa palīdzēja izvēlēties darbus, daudz sarunājāmies, jo mana produkcija ir milzīga, bet kuratore prata atlasīt. Es pats neesmu adekvāts to izdarīt. Protams, arī praktiskais darbs, loģistika, ar ko viņa palīdzēja, kā arī visbeidzot viņa uzrakstīja tekstu publikai. Šajā punktā kuratora loma ir būtiska, jo māksliniekam nav pat jābūt spējīgam publikai pateikt, ko viņš ir domājis. Kuratoram jābūt vidutājam starp mākslinieku un auditoriju, un viņa to izdarīja ļoti labi.

Kāpēc, jūsuprāt, Rietumu kuratorus tā destrukcija tik ļoti fascinēja, ņemot vērā, ka viņi tomēr nāca no pavisam citas sistēmas?

Varbūt viņi to uztvēra kā šovu un redzēja, ka tas darbojas. Iespējams, ka, paziņojot, ka kādas izstādes atklāšanā būs performance, sanāca lielāks skaits apmeklētāju. Tur ir zināma intriga, turklāt intelektuāla intriga, sava veida intelektuāls trilleris. (Smejas) Radošai personai skatīties “Terminatoru” ir pārāk vienkārši, savukārt mēs ar savām destruktīvajām performancēm radījām “Terminatora” efektu ar intelektuālu alibi.

Tajā ir zināms disfunkcionālisms – viņi vēlējās kaut ko, kas jūs vairs neinteresēja, bet jūs to pieņēmāt, jo saņēmāt naudu un ārzemju braucienu. Arī Latvijā esmu dzirdējis līdzīgu stāstu ar pilnīgi dažādām iesaistīto pušu ekspektācijām. Rīgā bija pazīstams neatkarīgais performanču mākslinieks, kas ar prestižu stipendiju tika aicināts uz Berlīni, taču brauciens beigās bija liels fiasko, jo tajos apstākļos viņš nespēja iejusties. Varbūt jūs viņu pazināt? Viņu sauca Hardijs Lediņš, bija vēl arī kolēģis Juris Boiko.

Jā, es viņus zināju, lai arī ne personīgi. 80. gados, kad nodarbojāmies ar performancēm, Rietumberlīnes 70. gadu beigu scēna mums bija milzīgs piemērs; tas bija lielais sapnis nokļūt tur un turpināt to pašu kustību. Auklējām romantiski anarhistisku ideju par revolūciju. Plānojām Austrumos realizēt revolūciju un pēcāk to īstenot visā pasaulē kopā ar Pink Floyd, pankiem utt. (Smejas). Tā bija milzīga vilšanās, kad beidzot tiku uz Rietumberlīni un neredzēju neko no tā, par ko biju dzirdējis. Tie bija stagnējoši dekadentie Rietumi. Tik vien kā bārā sanāca satikt Einstürzende Neubauten basģitāristu, ar kuru apsveicinājāmies. Gāju no galerijas uz galeriju un mēģināju nonākt kontaktā ar radikālās mākslas pasauli, bet tas beidzās ar frustrāciju, jo es neko no tā nepieredzēju! Vēlāk sev to mēģināju skaidrot ar faktu, ka PSRS sabrukums un patiesība, kas nāca līdz ar to, lika Rietumu radikāļiem saprast savas ilūzijas par sociālistisko paradīzi un kaunā apklust. Katrā ziņā liela vilšanās. Sapratu, cik dziļi buržuāziski ir Rietumi, un ka pret to nav iespējams cīnīties. Apjautis, ka sistēmu mainīt nevar, nolēmu būt romantisks anarhists – savā sirdī.

Kādēļ, jūsuprāt, kā Igaunijā, tā Latvijā bija līdzīgas performanču mākslas izpausmes? Tas bija tālaika gars?

Žanrs kā tāds tika izgudrots jau 60. gadu Rietumos, un to bieži pavadīja revolucionārs gars, kas 80. gados pārmetās uz Austrumiem. Jau agrāk zinājām Jozefu Boisu, Marinu Abramoviču, bet pēkšņi Eiropas Austrumos nobrieda “revolucionārā situācija”, kas vedināja uz rīkošanos. Mūsu rīcībā bija Rietumu piemērs, un nu bija mūsu kārta to darīt – pa savam. Uzrakstījām sešus vai septiņus manifestus. Daudz arī domājām, ar ko atšķiramies no Jozefa Boisa, kā atšķiramies no priekšgājējiem? Deklarējām, ka esam daudz “vēsāki”. Labi, bijām agresīvi, bet bez patētikas. Mums nebija nekādu reliģisku vai brīvības vēstījumu, mēs vienkārši bijām “vēsi”. Kad 70. gados biju pusaudzis, dievināju progresīvo roku – Yes, Genesis, Pink Floyd. Tad nāca postpanks, kas raksturoja arī mūsu attieksmi.

Manuprāt, sadarbībai starp māksliniekiem un mūziķiem vajadzētu būt biežākai, jo ir gana daudz auglīgu satikšanās vietu. Virkne eksperimentālo mūziķu ir studējuši mākslas skolās.

Jau no paša sākuma vēlējos būt starpdisciplinārs. Reizēm man ir bijis apjukums, kas tad esmu, – jo kombinēju instalācijas ar skaņu un video, un, ja nepieciešams, tad ar performatīviem elementiem un tekstiem. Proti, strādāju ar totālu vidi.


Instalācija Maelstrom (1999/2013). No izstādes KUMU muzejā šīgada sākumā. Foto: Stanislav Stepaško

Tas ir cits ceļš nekā māksliniekiem, kas strādā vienā disciplīnā. Pirmkārt šķiet, ka darbu ir daudz grūtāk pārdot.

Jā, tas ir daudz grūtāk. Kam tad pārdot instalāciju?

Starpdisciplināra mākslinieka darbs ir balstīts projektos?

Jā, tikai tā. Taču vienmēr esmu mīlējis arī gleznot, tā ka varu pārdot gleznas. Arī tas ir grūti, jo gleznoju milzīga izmēra darbus; tā ir radikāla laikmetīgā glezniecība. Auditorija diemžēl reti sev mājās pie sienas vēlas tik lielas gleznas. Kas attiecas uz instalācijām, reizēm tās nopērk kāds muzejs. Pēdējā izstādē KUMU tika nopirkti filozofiski konceptuāli zīmējumi.

Vai tad, kad pievērsāties mākslai, jums bija skaidrība, kāda mākslas forma jūs interesē visvairāk?

Kā jau teicu, vēlējos pievērsties tēlotājmākslai, taču tajā laikā nelūkojos glezniecības virzienā, jo nebija labu piemēru. Es sevi iztēlojos kā grafiķi, taču vēlāk katalogos redzēju transavangardistu gleznas, un man nāca atklāsme, – tas ir tas, ko vēlos darīt! Glezniecība man joprojām ir tuvākais process, jo tā man ļauj strādāt vienam. Strādāt ar instalāciju ir pavisam kas cits, – vairāk saistīts ar loģistiku un spēju noorganizēt komandas darbu. Tas ir līdzīgi kā arhitektūrā, taču pat arhitektam nav jārealizē savi plāni. Tas ir noteikts modelis – būt laikmetīgajam māksliniekam, kas nestrādā vienatnē, bet organizē citus, kuri realizē viņa idejas.

Vai, sākotnēji pievēršoties arhitektūrai, jums bija interese arī par arhitektūru kā tādu, izņemot kā tramplīnu uz citām mākslas formām?

Nē. Taču ironiski, ka biju diezgan veiksmīgs arhitekts. Ar Urmasu Murū mēs uzvarējām lielā konkursā par Tallinas modes nama projektu. Taču, kad tas bija pabeigts, kļuva skaidrs, ka ēka nekad netiks uzcelta, jo naudas plūsma no Maskavas bija nogriezta. Maskava pateica: jūs vēlaties būt brīvi? Nu tad esiet! (Smejas) Ēka tātad nekad netika uzcelta, tomēr tikām novērtēti, un kopš dienas, kad projekts tika apstādināts un atgriezos mājās no darba, visu turpmāko laiku esmu bijis neatkarīgais mākslinieks.

Bieži esmu salīdzinājis Tallinas un Rīgas jauno arhitektūru, un Rīgā tā ar nedaudziem izņēmumiem ir traģiska, tas ir estētisks analfabētisms, turpretim Tallinā jaunā arhitektūra ir salīdzinoši laba. Tagad man šķiet, ka jūs daļēji esat izskaidrojis šīs atšķirības iemeslu – Rīgā arhitektūra tiek mācīta Tehniskajā universitātē, turpretim Tallinā – Mākslas akadēmijā. Tehniskajā universitātē visdrīzāk primāri valda inženieru domāšana, nevis mākslinieciskie instinkti.

Par to esam bijuši lepni, jo domāju, ka ir labi, ka arhitekti izglītību iegūst mākslinieciskā vidē – tas ārkārtīgi ietekmē viņu domāšanu. Es topošajiem arhitektiem pasniedzu konceptuālo zīmēšanu un instalāciju mākslu, un viņi to mācās ļoti labprāt un ar prieku. Man pašam arhitekta izglītība ir devusi ļoti labu pamatu, strādājot ar totālu mākslasdarbu.

Jūs absolvējāt arhitektus, tātad nekad nerealizējāt savu plānu pāriet uz citu studiju virzienu?

Nē, kaut plānoju pāriet uz grafiķiem. Jau pirmā kursa laikā aizgāju uz grafiķu sagatavošanās kursiem. Otrajā kursā aizgāju pie litogrāfijas katedras vadītāja, un viņš, vecs akadēmiķis, paskatījies manu darbu, labi domādams, teica – jā, jums ir talants, tikai jums jāpiestrādā pie detaļām, es iedošu ornamentu grāmatas, aizejiet uz vecpilsētu pazīmēt laternas. Tobrīd biju diezgan radikāls, un viņa teiktais manī izsauca nelabumu. (Iesmejas) Tas bija pilnīgi pretēji maniem priekšstatiem par mākslu. Es biju vīlies, bet nebija nekādu citu konstruktīvu ideju, tālab vienkārši turpināju mācīties arhitektos. Tikai pēdējā kursa laikā pirmo reizi redzēju transavangardistu gleznas, taču bija jau par vēlu mainīt akadēmisko disciplīnu.

Ja jums no jauna būtu jāsāk akadēmiskā izglītība, kam pievērstos šodien?

Šodiena ir pilnīgi citādāka, nesalīdzināma! Jauniem cilvēkiem ir pilnīgi visas iespējas. Taču, lai cik tas nebūtu dīvaini, ja es padomāju, tad man jāsecina, ka es ietu studēt arhitektūru. (Iesmejas) Un es studētu ilgāk, jo vairs nav riska nokļūt padomju armijā. Varbūt trīs gadus pamācītos arhitektūru, tad gadu atpūstos, tad pamācītos instalācijas un beidzot pievērstos tēlotājmākslai, kur vairs nav dalījuma starp glezniecību un litogrāfiju. Visdrīzāk es arī brauktu studēt mākslu uz citām Eiropas zemēm, lai gūtu plašāku perspektīvu.


Instalācija Pentatonic Color System II (1994/1999). No izstādes KUMU muzejā šīgada sākumā. Foto: Stanislav Stepaško

Jūs sacījāt, ka 90. gadu sākumā politiski orientēto performanču laiks bija pagājis. Taču, nomainoties vienai sistēmai ar otru, jūs droši vien redzat arī tirgus ekonomikas idiotismu, kas ir nomainījis komunisma idiotismu. Vai, jūsuprāt, mūsdienu mākslā ir vieta revolucionāram impulsam?

Nešaubīgi, jo kapitālismā ir milzums aplamu lietu, un mākslinieka uzdevums ir tās norādīt un domāt par alternatīviem risinājumiem. Taču es nedomāju, ka tas jādara agresīvi. Agresīvo metožu laiks, šķiet, ir pagājis. Drīzāk ir laiks kolektīvai, alternatīvai domāšanai. Man ļoti patika Ņujorkas akcija, kad tūkstošiem cilvēku savācās Volstrītā un, vienkārši klusējot, stāvēja, tādējādi paužot savu attieksmi. Tam bija rezultāti. Un, kā mēs zinām, performanču māksla ir atgriezusies un kļūst arvien populārāka. Es pilnīgi piekrītu, ka šodien performances ir, iespējams, labākais veids, kā paust savu politisko attieksmi pret kapitālismu, tāpat kā savulaik pret komunismu.

Tātad, jūsuprāt, šodien jums piemītošais romantiskā anarhista instinkts var spēlēt lomu Igaunijā, Latvijā un citviet Austrumeiropā?

Tas atgriežas. Pasaule ir mainījusies, un plašākas masas ir sapratušas, ka kapitālisms nav cilvēces galamērķis. Arī lielās naudas cilvēki ir sapratuši, ka nevar bezgalīgi vairot naudu, kurai nav vērtības un reāla seguma. Es ierosinātu sākt pasauli mainīt ar to, ka sanāktu kopā tie trīssimt vai cik pasaules lielākie bagātnieki un pasaulē esošajam kapitālam nosvītrotu deviņas no desmit nullēm! (Iesmejas)

Lūkojoties uz jūsu darbu mērogiem un materiāliem, šķiet, ka te sadzīvo ietekmes no industriālās mākslas, kaut kas raupjš un liels un tajā pat laikā trausls.

Tie ir manas mākslas galvenie orientieri, man patīk pretruna starp raupjumu un trauslumu. Iespējams, sākotnēji neapzināti, bet vēlāk jau mērķtiecīgi es attīstīju pats savu piegājienu, sava veida industriālo romantiku. Strādājot par arhitektu, mans ikdienas darbs bija projektēt rūpnīcas, elektriskās spēkstacijas, laboratorijas un citus industriālos objektus. Padomju modulārās sistēmas bija ļoti raupjas un ierobežotas, taču mums patika to darīt. Pieredzei krājoties, es atklāju veidus, kā to pārnest konceptuālajā mākslā, kombinēt industriālos elementus ar dabu, strādāt, tā teikt, izdzīvošanas zonās. Hipiju mentalitātē industriālā pasaule bija kas šaušalīgs, pretējs dabai. Mūsu attieksme bija citāda – ka tas ir vien kā evolūcijas process, kurā jāsaglabājas un jāsadzīvo abām pusēm. Visinteresantākā mums šķita josla, kur satiekas rūpnieciskā pasaule un daba, kur dendijs, urbānais lauva, pilsētai beidzoties, pamet asfalta zonu un ieiet dabā.


Kultuurimeeter sižets igauņu valodā par Raula Kurvica izstādi KUMU muzejā šīgada sākumā

Karlis Zeltins - 27.06.2013 08:31
Manuprat, ja Viestarts Gailitis interve, tad intervija gandriz vienmer izdodas, jo ir par dzivi:)
Zenta R. - 27.06.2013 07:30
sākumā likās vecmodīgs kungs, bet vispār dažas labas domas izteica...