Foto

Pamuzicēt ar kādu kopā. Intervija ar mākslinieci Maiju Kurševu

Viestarts Gailītis
18/06/2013 

Ilustratori Maiju Kurševu (1981) neprasās klasificēt kā klasisku mākslinieci, un iemesls tam ir novērojums, ka viņu, šķiet, ir neiespējami nodalīt no mākslas – tādā izpratnē, ka pati viņas būtība ir mākslinieciska. Kaut vai tāds sīkums kā viņas šībrīža miteklis, ko viņa dala ar amatbrāli Edgaru Jurjānu – tā ir zālē un kokos ieaugusi Mežaparka savrupmāja, kur līdzās kaķim skraida vietējā tirgū nopirkti pīlēni un zoslēni (nu jau viens zoslēns, jo otrs ir noslīcis bļodā). Visai greznajā, bet noplukušajā mājā reiz “bijuši dzīvoklīši, riktīgs komunaļņiks, pilns ar drazu”, kā stāsta māksliniece, bet tagad viņi ar bohēmiski destruktīvu vērienu iekštelpu ir iztīrījuši un paplašinājuši, vēl tikai “jāmēģina izlauzt grīda”. 

Šovasar Maija Kurševa piedalīsies Cēsu mākslas festivāla laikmetīgās mākslas izstādē “Vasaras lasījumi”, kuru kūrē Viļņas CAC laikmetīgās mākslas centra vadītājs Ķestutis Kuizins un kas atvērta no 28. jūnija līdz 31. jūlijam. Kuratora izraudzīto autoru loks ir daudznacionāls, un Vecā alus brūža telpās (kā arī pilsētvidē) varēs sastapt vien dažus latviešus – vēl bez Maijas Kurševas izstādē piedalīsies Ivars Drulle, Ernests Kļaviņš un Leonards Laganovskis.  

Maijas Kurševas vārds pēdējā gada laikā izskan arī saistībā ar ilustrāciju izdevumu Popper, kuru viņa kopš pagājušās vasaras izdod kopā ar domubiedriem. Maijā kim? Laikmetīgās mākslas centrā tika prezentēts jau ceturtais žurnāla numurs “Liecinieks”, kura redaktore bija Kurševa.

Savā bezrūpīgi anarhiskajā veidolā Maija vienmēr šķitusi vitāls pretmets ne vien klasiskajai mākslinieka kā dziļdomīga ģēnija vīzijai, bet arī statiskajai naivistisko murgu pasaulei, kas manifestēta viņas pašas mākslā. Intervijā viņa paskaidro kādēļ.


Darbs pie Harmsbeat Cēsu mākslas festivāla izstādei “Vasaras lasījumi”

Tev pēkšņi saradies daudz darāmā?

Mākslas akadēmijā martā sākām jaunu kursu, saucas Ilustrācija. Baigais izaicinājums – jāgatavo lekcijas, jāstāsta, bet riktīgi labi, ļoti patīk. Nav viegli, bet ir interesanti. Arī ar ilustrāciju žurnālu Popper tas viss iet kopā. Tas gan arī paņem lielu organizatorisko darbu.

Nebiju tevi iztēlojies kā organizatoru. Ar organizatora darbu saistās stress, turpretim tevi asociēju ar vieglumu.

Esmu redaktore ceturtajam Popper numuram, jo, sākot ar otro, izdomājām, ka jāsadala pienākumi – proti, ka katram numuram būs savs redaktors. Tēma ceturtajam numuram ir vēsture, saucas “Liecinieks”. Esam astoņu cilvēku kolektīvs, un es - vienīgā meitene, par ko man liels prieks. Patīk čaļu kompānija.

Ar ko Popper atšķiras no Kuš?

Kuš ir komiksi. Savukārt Popper ir vairāk zīmējumi, ilustrācijas. Īstenībā tā lieta ir baigi atvērta. Nākamo numuru taisīs Frosts un Trons, kas ir spēcīgi graffiti jomā, ļoti talantīgi čaļi. Tas būs tāds kā ielu mākslas izdevums. Vēl nākamais savukārt būs tikai kolāžas. Nu tā.

Tādējādi Popper ietver arī to, kas ir Kuš, kur varbūt ir vairāk stāstījuma, bet tehnikas ir līdzīgas?

Jā, skaidrs, ka tā nav pilnīgi cita pasaule.

Bet kādēļ radās doma par ko jaunu, par Popper? Vai bija vēlēšanās pēc kā sava?

Doma radās jau pirms vairākiem gadiem. Man likās, ka jātaisa sietspiedē nodrukāts izdevums ar nosaukumu “Akacis”. Bet baigi ātri pazuda spēks. Grūti atrast kādu, kas palīdz. Tad uzradās šie džeki un uzaicināja mani uz tikšanos. Ilustrāciju kultūra ir ļoti plaša, un komikss ir tikai viena joma tā sauktajam self-publishing jeb pašizdokļiem. Turklāt šogad ar Kuš plānojam taisīsit vienu numuru kopā.

Vai Popper var nopirkt? Droši vien pārāk nepērk?

Katrā ziņā nopelnīt nav izredžu. Tas ir sev un interesentiem. Arī “Lukabukā” teica, ka pērk tikai ārzemnieki. Tāds savdabīgs latviešu suvenīrs.

Bet vispār šī kultūra nav lokāla, tā ir starptautiska, ne tā?

Tieši tā, es nupat biju Berlīnē un arī tur izstaigājos pa visādiem veikaliem. Vakareiropā tā ir baigi milzīgā scēna. Bet Latvijas savdabīgais nacionālais elements un ārzemnieku klātbūtne Popper izdevumā labi iet kopā.

Skatoties šādu žurnālu, nāk prātā paralēles ar eksperimentālo mūziku, ar ko man ir lielāka saskare – vai nu autoros ir bijusi pretestība pieslēgties tradicionālajām strāvām, vai nav pieticis pacietības iet akadēmisko ceļu, vai arī nav bijis amatnieciska talanta. Eksperimentālajā mūzikā satilpst visi šie faktori, tā ir kā mūsdienu mākslas demokratizācijas produkts. Ilustrācijas jomā darbojas līdzīgi mehānismi, ne tā?

Jā, kā arī doma, ka mākslas darbam nav jābūt kaut kam dārgam un nenopērkamam. Gribas mākslu pārdot, lai cilvēkiem tā būtu. Turklāt visus tos grafikas darbus mūsu izstādēs var nopirkt. Pirmajās divās izstādēs ļoti pirka. Naudas nebija, bet vēlējāmies to padarīt par notikumu, un darbus izdrukājām uz A3 lapām, kuras pēc tam pārdevām par kādiem 2–3 latiem. Jā, tas ir demokrātisks žanrs.

Vai, neskaitot tevi, jūsu kolektīvā ir vairāki, kuriem ir augstskolas izglītība mākslā?

Jā. No grafitti čaļiem viens jau ir pabeidzis akadēmiju, otrs vēl mācās. Viņš ir mans students (iesmejas), sietspiedi pasniedzu. Vēl divi ir beiguši Latvijas Universitāti. Visi strādā kaut kādās reklāmas aģentūrās un līdzīgi. Kodols izveidojās, pateicoties ielu mākslai. Domāju, ka arī mani pasauca tikai tādēļ, ka kaut kad esmu zīmējusi ielās. Ilustrāciju māksla ir savā ziņā proletārisks, brīvs un pieejams medijs. Tiklīdz mazajā Rīgā uz sienām sazīmē kādus piecus zīmējumus, tā kļūsti populārs.

Tas sasaucas ar mūsdienu uzstādījumu par ātru popularitāti.

Man patīk tā enerģija. Kad ar Popper komandu tikko iepazināmies, gājām un zīmējām visādos graustos. Tas ir brīnišķīgs veids, kā kopā pavadīt laiku.

Vai nav tā, ka ilustrācija gluži kā liela daļa mākslas žanru, kļūstot par augstskolas kursu, tiek ielikta zināmos rāmjos?

Ņemot vērā mūsu kolektīva raibo sastāvu, ir vismaz septiņi veidi, kā tā attīstīsies.

Es ne tik daudz domāju par jūsu kolektīvu, bet par ilustrāciju kā žanru.

Vakareiropā tādi ilustrācijas kursi ir bijuši jau n-tos gadus. Pie mums, savukārt, bija grafiķu nodaļa, bet viņi orientējas uz darbietilpīgajām tehnikām. Ar ko asociējas grafika? Ar ofortu, smalkām svītriņām, tonējumumiem. Bet bliezīgas ilustrācijas ir kas cits. Ilustrācijas, kas tiek izmantotas žurnālos, avīzēs vai teātra un koncertu plakātos – ilustrācija kā spēcīgs, lakonisks attēls nav Latvijā attīstīta.

Pirms apmēram 30 gadiem diezgan labi attīstīts žanrs bija plakāts.

Bet tagad, piemēram, preses izdevumos ilustrācijas zīmē tikai Ernests Kļaviņš un Māris Bišofs.

Viņu ilustrācijas raksturo ātra tehnika, turpretim 80. gadu plakāti šķita tādi, kas nav tapuši ātri, ka tie ir līdzvērtīgi tradicionāliem mākslas darbiem.

Tie gan, protams, bija politiskās iekārtas produkts. Ja kāds darīja kaut ko “nesaprotamu”, tā uzreiz tika vienkāršoti kategorizēts. Piemēram, Polijā tie, kas savulaik zīmēja ko īpatnēju un plašākai publika nesaprotamu, tika kvalificēti kā “karikatūristi–sirreālisti”. 

Savukārt ilustrāciju māksla ir šī laikmeta produkts, kad viss ir skrejošs un dinamisks un prasa ātras atbildes.

Jā gan. Trešais Popper numurs arī ir ļoti skrejošs – tā ka bliež (āāāārrrrrrrr!! – ierēcas).

Lai gan var arī redzēt, ka laiks, ko katrs Popper mākslinieks pavada pie saviem darbiem, ir atšķirīgs. Vai lielākais vairums no viņiem strādā manuāli vai izmanto datoru?

Man liekas, ka mūsdienās viss ir baigi sajaukts. Otrajam numuram bija uzstādījums, ka viss tiek zīmēts ar roku.

Kādēļ Popper numuru izmēri mainās? Ne vienmēr var atļauties lielus?

Tevis aplūkotajam numuram redaktors bija Endrjū, un viņš uzaicināja tik daudz mākslinieku, ka nevarējām atļauties lielo izdevumu, jo CMYK druka ir dārga. Tāpēc šis bija melnbalts izdevums.

Vai Endrjū ir vietējais vai ārzemnieks?

Vietējais – Andrejs Lavrinovičs.


Maijas Kurševas 2008. gada instalācija “Mana piektdiena”

Jums redakcijā ir horizontālā struktūra, vai arī tu esi galvenā organizatore?

Ir aktīvāki un mazāk aktīvi, un tādēļ pēc diviem pirmajiem numuriem sapratām, ka nevar to vezumu vilkt viens vai divi cilvēki, ka ir jāsadala. Tā arī darījām. Katrs uzņemas pilnu atbildību par vienu no numuriem – meklē naudu, brauc uz tipogrāfiju, izdomā numura ideju, aicina māksliniekus, komunicē ar viņiem, organizē izstādi. Pārējie palīdz, cik var.

Kurā LMA nodaļā var apgūt ilustrāciju?

Pagaidām tikai eksperimentālā kārtā. Akadēmija nav tā elastīgākā struktūra. Izveidojās jaunā KAS (kustība, attēls, skaņa) katedra, kur ilustrācija pagaidām ir izvēles priekšmets, ko var mācīties jebkurš no akadēmijas un par to saņemt vienu kredītpunktu.

Vai KAS katedrā būs iegūstams bakalaurs un vēlāk arī maģistrs?

Uz to ir jāiet. Jo ar tiem C priekšmetiem ir tā, ka sākumā atnāk 40 cilvēki, bet beigās, kad pienāk skates, liela daļa pasaka, ka nav laika, netaisīs.

Kā tev patīk būt par skolotāju?

Ir nedaudz grūti, jo, gribi negribi, pasniedzējs daļēji ir statuss; tev ir vara, ja tā var teikt. Un man tā statusa maiņa no studenta uz pasniedzēju ir drusku par ātru. Ir bišķīt jāsavācas. Varbūt tādēļ ir nedaudz grūti ar komunikāciju, ka es nestāvu auditorijas priekšā kā kuģis, bet esmu vienā līmenī ar studentiem, un komunikācija notiek draudzīgi. Drīzāk jūtos kā palīgs, nevis baigā autoritāte. Man ir šaubas, bet tajā pat laikā par visu ir jāpauž savs viedoklis. Reizē jābūt nenormāli iejūtīgam, jo tu nezini, kurā brīdī ar vienu teikumu aizskarsi kādu tā, ka cilvēks to atcerēsies visu mūžu. Zini, cik jūtīgi ir mākslinieki (iesmejas)... Un to var iemācīties tikai strādājot, par pedagogu jau īsti nevar izmācīties.

Droši vien, ka mākslas skolotāji var atļauties būt nedaudz ekscentriskāki – vismaz sabiedrības ekspektācijas pret māksliniekiem šķiet pielaidīgākas.

Nu kaut kad sākumā notika tā, ka atnāc uz sietspiedes nodarbību tik pārguris, ka pa degunu sāk tecēt asinis.

Tagad akadēmija ir tavs pamatdarbs?

Jā, beidzot varu samaksāt īri. Jo strādāt reklāmas aģentūrā es, paldies, neiešu. Kad ievācāmies Mežaparkā un bija jāmaksā īre, domāju, ka strādāšu par sētnieci. Neviens tev nečakarē smadzenes, slauki lapas, esi pie dabas un domā savas domas. Un saņem kādus 150 latus mēnesī, lai varētu samaksāt par īri.


Maijas Kurševas zīmējums Popper Nr 4 titullapai. Ojārs

Sapnis par sētnieku vai apkopēju ir visiem radošiem cilvēkiem vienā vai otrā dzīves posmā... Bet dabūji tikai pasniedzējas darbu?

Tas bija Ojāra [Pētersona, LMA profesora profesora un Digitālās laboratorijas vadītāja] piedāvājums. Viņš man dzīvē ir daudz palīdzējis... Tēvs, māte palīdz līdz 16 gadiem, tad jau kaut kā pats, un tad Ojārs (iesmejas).

Tu droši vien neesi vienīgā, kas to varētu teikt?

Nē, es neesmu vienīgā.

Tu vienmēr esi darbojusies ar savām “burtnīcas pēdējo lapu” ilustrācijām?

Jā, kaut kā tā sanācis.

Jau skolā zīmēji?

Nē, nekas tāds vispār neinteresēja. Būdama skolniece, vispār nezīmēju.

Vai nav neraksturīgi nokļūt mākslas skolā kādam, kurš nezīmē? Ko tad tu darīji?

Tā taciņa jau nav tik skaidra, kāpēc un kas. Man bija problēmas ar muguru – lauku smagie darbi bija tās saasinājuši, un tad 10. klasē mani aizsūtīja uz Jelgavu, uz internātskolu. Tur man bija diezgan grūta sociālā dzīve. Tad sāku zīmēt.

Zīmēšana kā terapija?

Kaut kā tā. Tad klases audzinātāja teica, lai aizeju uz zīmēšanas pulciņu, un es sāku iet Jelgavas kultūras namā uz zīmēšanas pulciņu, kur, izrādās, bija gājis arī Jānis Joņevs. Kad iepazinos, sajūsminājos, – “Jāni, cik kolosāla tev grāmata, kāds atmiņu serpentīns, bet vai tik mēs neesam kaut kur tikušies?!” (Smejas) Bet es pat neatceros, kāpēc un kurā brīdī izdomāju stāties Mākslas akadēmijā. Tumša bilde.

Var teikt, ka tas ir jūtams. Tavi motīvi ir neraksturīgi vidusmēra mākslai, tā ir zināmā mērā infantila fantāziju un murgu pasaule. Ne gluži klasisku mākslas tēlu pasaule. Varbūt sākumā tu smalki gleznoji un tikai pēc tam pārgāji uz šādu rokrakstu?

Nē, nekad neesmu to darījusi. Man liekas, ka man ir sūdīga krāsu izjūta. Man patīk, ja ir trīs krāsas, un četras jau pavisam pietiek. Tonalitāte, gleznieciskums un faktūras man kaut kā iet garām.

Sākot zīmēt internātā, zīmēji jau līdzīgi kā tagad?

Nē, es zīmēju acis un sadrupušas ķieģeļu sienas, asariņas un salūzušu rozi – tipiskas pusaudžu lietas (smejas). Ar lodīšu pildspalvu.

Vai centies smalki, vai vienkāršoti kā tagad?

Nē, viss ar ēniņām un pārejām.

Tātad spēj arī smuki?

Ja vajag, varu, bet nevajag jau. Reālistisks zīmējums prasa pacietību, bet man vairāk patīk [zīmēt] ar viegliem vēzieniem. Kad brīžiem uznāk vēlme rūpīgi pazīmēt, tad varu aizpildīt kādu laukumu kaut ar vilnīšiem. Bet ēnot, mēģināt panākt apjomu, interesēties par telpu – tas nav manā dabā. Man paveicās, ka Teterevi iedeva radošo stipendiju, uz ko LMA var pretendēt studenti un pasniedzēji. Aizbraucu uz Berlīni un sapratu, ka man joprojām mīļākais instruments ir šitāds automātiskais zīmulis (rāda). Gribas ar to vēl vairāk atbrīvoties no saspringuma.

Tu kādreiz izej ārā no savām dullajām tēlu pasaulēm?

Gribētos jau mainīties. Gribētos tikt vaļā no fiksācijas uz cilvēku tēliem.

Visvairāk no taviem darbiem palikusi atmiņā instalācija, kuru redzēju Andrejsalā pirms kādiem sešiem gadiem.

“Ļaunuma sakne”?

Arī tai instalācijai, protams, piemita tas, kas ir tavos zīmējumos – kariķētā un reizē baisā noskaņa. Vai nav bijusi vēlēšanās darboties instalāciju virzienā? Jeb tā ir pārāk liela ņemšanās?

Man bija apmēram divu gadu pārtraukums. Tagad Cēsīs iedota tā milzīgā telpa, un tur bez instalācijas neiztikt. Bet tāpat pārsvarā būs zīmējumi un nedaudz animācijas, – un vēl es gribu sacerēt dziesmu! (Iesmejas)


“Sagrozītie fakti” Kaņepes kultūras centra izstādē “Berlīne–Rīga”. Kopā ar mākslinieku Edgaru Jurjānu

Pareizi, tu reiz “Skaņu Meža” koncertā uzstājies kā izpildītāja.

Jā, jā (smej). Man jomas gribas sapludināt – telpisks zīmējums ar skaņu, kaut kā tā. Zīmējums man patīk kā medijs, bet arī taisīt kaut ko patīk. Piemēram, Kaņepes centrā šopavasar bija grupas izstāde “Berlīne–Rīga”, kur uztaisīju finiera monstru.

Monstri – tā ir tāda paliekoša tēma?

Man šķiet, ka zīmēšana man joprojām ir kā pašterapijas nodarbe. Es ar to nerisinu nekādas filozofiskas vai formālas problēmas.

Tu dari to vienkārši sava prieka, vai tieši otrādi – savu problēmu pēc?

Jā abējādi. Tāpēc arī gribās vēl mūziku iedabūt, jo tā ir dvēseli ļoti aizskarošs medijs. Mūzika ietekmē noskaņojumus vairāk nekā māksla. Gribētos pamuzicēt ar kādu kopā, iemācīties spēlēt akordeonu – bet vieglā veidā, ne tā, ka mēģināt komponēt skaņdarbus. Bet neesmu sev vēl atradusi kompanjonu. Cēsu darbs būs būvēts no [Daniila] Harmsa stāstiņiem. Berlīnē palūdzu savam turienes draugam Tālim sakomponēt dziesmu vienam dzejolim, un arī pati mēģināšu sakomponēt dziesmu un nospēlēt uz akordeona.

“Skaņu Meža” koncertā tu uzstājies kopā ar māsu Lieni. Viņu negribi piesaistīt?

Māsa ar iekritušām acīm cīnās ar bērniem (iesmejas).

Cik tad viņai tie bērni?
Divi.

Bet Tavā ģimenē taču bija vēl vairāk bērnu....

Jā, bet tad bija citi laiki, mamma un paps strādāja, bērnus žviuuukts bērnudārzā vai iekrampē dzīvoklī, un nekāda auklēšanās nebija.

Jūs esat no Jelgavas puses?

No Lielplatones blakus Elejai, Sasavai, mazākais ciematiņš Jelgavas rajonā.

Jums vecākiem tur saimniecība?

Jā.

Viņi joprojām nodarbojas ar zemkopību?

Tētis ir baigais ideālists un patriots. Bija izfantazējies, ka būs zemnieks, un baigi nomocījās, jo nav viņš nekāds zemnieks, viņš ir fantazētājs. Bija mums skarbā bērnība ar lopiem un biešu vagām, un visām tām šausmām. Tagad jau kādus desmit gadus vecāki ir sapratuši, ka tie lopi tomēr īsti neinteresē, bet vairāk tā kultūra un kandžas dzīšana, un dziedāšana, un tādas lietas. Viņi abi ir ļoti sabiedriski aktīvi – braukā ar koriem. Paldies Dievam, nav vairāk neviena lopa. Tētim savulaik nepatika, ka dzīvojām dzīvoklī, ko viņš pats sauca par komunalku. Tāpēc lauka vidū nopirkām zemi, sākumā uzslējām pirtiņu, bet pēc tam sapratām, ka nekādu māju nepavilksim, un dzīvojām pirtiņā.


Maija Kurševa. Mātes Līnija. 2013. No Popper Nr 4


Vecāki tur joprojām dzīvo?

Jā, un mamma jau kādus 30–40 gadus diriģē pagasta kori. Tētis savukārt ir kompānijas dvēsele un zina no galvas kādas 200 dziesmas. Un nevis tādas kā no LR2 repertuāra! Viņam vienu brīdi bija grāmatiņa, kur visas dziesmas bija sanumurētas, un, kad bija kāda pasēdēšana, viņš sacīja: “Nosauc numuru!”. Un tad dziedāja to dziesmu (smejas). Tētis saka, ka, ja iedzer un pļāpā, tad var ātri sastrīdēties, bet, ja dzied, tad nevar sastrīdēties.

Varbūt tādēļ arī latvieši tik daudz dzied, jo esot kašķīga tauta. Kad būs Cēsu mākslas festivāla atklāšana?

28. jūnijā – nenormāli drīz.

Tev vēl nav zili riņķi no darba un negulēšanas. Tu strādā tepat mājās?

Jā, šodien jābrauc pasūtīt finieri. Vakar “Latvijas Finierī” jau nopirku šādus (rāda plānas koksnes plāksnītes) – saucas “skaliņi iekuram”. Var uzdrukāt sietspiedi.

Tev sietspiede ir tuva tehnika?

Jā, arī pēdējā izstādē kim? praktiski viss bija sietspiedē.


Plakāti pilsētvidē “Ļaunuma saknes” ietvaros. 2007

Kaut ko no saviem darbiem arī pārdod?

Ar to jau ir jānodarbojas. Man te mājās stāv čupa, bet neviens jau par to nezina. Tas ir organizatorisks darbs, ar ko nenodarbojos. Šodien gan jāiet parakstīt līgums, jo Aizkraukles Banka pirks vienu manu milzīgu, trīsmetrīgu, zaļu un uz pusēm pārgrieztu vīriņu.

Aizpērn, kad mums bija “Skaņu Meža” pagrabiņš, kur tu bārā strādāji, tev nebija īsti, ko darīt. Tagad tas viss ir mainījies.

Jā, toreiz mani izmeta no Andrejsalas. Bija sakrāts nenormāls parāds par mākslas darbnīcu, un pagājušajā gadā pēkšņi uzradās parādu piedzinēja: [kariķēti citē] “Sveiki, es esmu jūsu advokāte!”.

Tā bija advokāte vai piedzinēja?

Tā viņa stādījās priekšā, bet viņa bija piedzinēja. Paldies Dievam, man ir tas darbs un es pēc piecām dienām beigšu maksāt to parādu. Es vienkārši apraudājos, kad viņa man piezvanīja. Kur man tādu naudu ņemt? Man nekad tādas nebūs... Stulbā muļķe, es toreiz domāju par sevi, – ko es tādus parādus sakrāju.

Tagad viss pagriezies uz labo pusi – parāds atdots, darbs ir, izstāde top.

(Smejas) Jā, un baigi labi, ka uz Berlīni dabūju aizbraukt. Divus gadus nekur nebiju bijusi, un tad uz divām nedēļām tiku projām no šīs dzīves, kur esmu sadalījusies miljons daļās. Aizgāju uz izstādēm, un jau pēc trīs dienām uz sejas parādījās smaids. Pēc tam sēdēju, zīmēju un vairākas dienas laimīga neizgāju no mājas.

Tavos darbos ir zināma simetrija – tie ir saturiski dulli, bet formas ziņā ļoti sakārtoti.

Kad radi to savu pagarinājumu vai savas realitātes paplašinājumu, tu pats veido tēlu sistēmu, un tādēļ varbūt viss atkārtojas. Ir zināms automātisms un iepriekš atstrādātas kustības.

Visiem taviem tēliem ir melnas acis, ne tā? Nekad, šķiet, nav redzamas zīlītes.

Laikam, jā... Cēsīs būs zīlītes (iesmejas).

Tie tēli sasaucas ar tavu iekšējo pasauli, bet vai esi kādreiz domājusi, kādēļ ir tās nogrieztās kājiņas un melnās actiņas?

Tīri tāda kopēšana. Ne jau es izdomāju savu stilu. Tās ir ietekmes no skatītām grāmatām, citiem autoriem. Mani ir ļoti ietekmējis tāds vācu ilustrators un komiksu zīmētājs Atak. Neesmu izdomājusi neko jaunu.

Tev nav ambīciju uz savu?

Rokrakstu vai stilu? Pilnīgi un galīgi nē. Bet tas nav apzināti, kā es zīmēju. Roka kustas automātiski.

Arī no malas šķiet, ka tev nepiemīt mākslinieciskais narcisms.

Galīgi nē.

Ambīciju trūkums var būt bremze karjerā, bet laikam pietiekami ilgstoši esi bijusi tāda, kāda esi, un cilvēki to šķiet ir novērtējuši.

Es par savu stilu galīgi nesatraucos. Tā pilnīgi nav mana tēma. Gribas vairāk atbrīvoties. Bet tas viss ir darāms – jādara, jādara, jādara.

Tas tev ir pamatdzinulis mākslā – atbrīvoties?

Gribas kaut ko jaunu atklāt, vai izveidot iekšēju loģiku... Ja tu uzvelc vienu svītru, tas jau ir kaut kas. Un nākamā jau ir iespaidota no iepriekšējās. Tu radi savus zīmējumus, tā ir pilnīgi tava pasaule, un nevienam citam ar to nav nekādas darīšanas. Gribas to savu pasauli vēl brīvāku, lai rastos jaunas lietas, ar kurām iet vēl tālāk. Bet tā tāda fantazēšana.

Tu sacīji, ka tagad vēlies pieķert klāt arī citas lietas, konkrēti mūziku.

Jā, jā. Negribas mocīties, pārdzīvot un nervozēt, gribas, lai viss ir organiski. Gribas priecāties par to, kas sanācis. Lai ir viegli – uzraut kādu dziesmu uz akordeona, un kaut kā tā.


Darbs “Skaņu meža” bārā

Tātad mākslinieka ciešanas nav aktuālas?

Nē, kā vārdā? (Smejas)

Varētu teikt, ka tam, ko dari, ir drošs un godīgs pamats – tu dari tādēļ, ka tev gribas darīt, un nevis, lai sasniegtu mērķus.

Jā, liekas forši – dzīvot mākslā. Tā vietā, lai darītu jebkuru citu darbu, es varu iziet dārzā pazīmēt, un tas ir brīnišķīgs laika pavadīšanas veids. Brauc un skaties uz visu kā uz attēlu.