Pols Bogens kā dīdžejs Rīgā

Eiropa kā gigantiska Disnejlenda 0

Intervija ar britu kultūras menedžeri Polu Bogenu

Intervē Anna Iltnere
17/06/2013 

“Esmu atkal cool. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem es vēl nebiju cool,” smiedamies saka 52 gadus vecais Pols Bogens, kad ejam patverties kādā pavēnī uz AB dambja pie peldošā mākslas centra “Noass”. Ieradies Rīgā uz starptautisku tikšanos, kas velīta Trans Europe Halles (TEH) tīkla jubilejai, kuram pats savulaik bijis prezidents, vienā no vakariem viņš bija uzaicināts spēlēt diskotēku. Tā kā astoņdesmitajos gados Bogens bija populārs Lielbritānijas dīdžejs, vinila kolekcija atbilst tiem laikiem. Par tēva mūzikas ierakstiem tagad jūsmojot pat divdesmitgadīgā meita, lai gan vēl gluži nesen viņš skaitījies neglābjami vecmodīgs. Par cikliskumu Bogens runās arī intervijā.

TEH šobrīd ir viens no starptautiski atpazīstamākajiem un pieredzes bagātākajiem kultūras nozares tīkliem Eiropā. Visas tīkla dalīborganizācijas vieno trīs pamatkritēriji – atrašanās postindustriālā vidē, augsta mākslinieciskās profesionalitāte un aktīva sabiedriskā darbība. Divas reizes gadā TEH rīko kopsapulces, kurās teju 150 nozares profesionāļu no vairāk nekā 25 valstīm sanāk kopā, lai mācītos, dalītos pieredzē, dibinātu jaunus kontaktus, attīstītu kopprojektus, kā arī iepazītu norises valsts kultūras vidi un spilgtākās mākslinieciskās aktualitātes. TEH organizāciju darbība ir cieši saistīta ar dažādiem mākslas veidiem – aptverot gan cirku un teātri, gan vizuālo mākslu un mūziku. Maija beigās “Noass” tepat Rīgā uzņēma 75. TEH tikšanos, vienlaikus atzīmējot tīkla 30. jubileju. 

Par Polu Bogenu (Paul Bogen) var izstāstīt īsu un sausu biogrāfiju, proti, darbojies teātra nozarē, menedžējis un vadījis vairākas kultūras organizācijas. Bet var stāstīt arī krietni spilgtāk, kāda arī bijusi viņa līdzšinējā dzīve, un ko caurstrāvo viņa pārliecinātie uzskati par to, kādai jābūt lietu kārtībai kultūras nozarē. Lielbritānijā uzsācis aktiera gaitas, Bogens vēlāk strādāja par teātru menedžeri Londonā. Astoņdesmitajos gados menedžējis poļu pantomīmu, bēdzis no Polijas, pārvedot mājās sievu; deviņdesmitajos gados vadījis pirmo starpdisciplināro, jauniešiem domāto kultūras centru Apvienotajā Karalistē – The Junction, kurā policija nespēra kāju un notika reiva balles. Vēl viņam ir vīzija par sliktāko scenāriju Eiropas nākotnei – kļūt par gigantisku Disnejlendu ķīniešu tūristiem… Bet par visu pēc kārtas. Viņš bezrūpīgi pārliek vienu kāju pāri otrai, pamanu zili rūtainu zeķi ar mazu caurumiņu pie papēža, bet uztveru to kā britu humoru. Tepat skalojas Daugava un paveras Vecrīgas panorāma.

Nevaru nepajautāt par jūsu pagātni: kā, dzīvodams Lielbritānijā, jūs kļuvāt par pantomīmas teātra menedžeri astoņdesmito gadu Polijā?

(Smejas) Stāsts sākās ar to, ka Lielbritānijā man bija draudzene – pantomīma aktrise. Reiz viņa devās uz teātra vasaras skolu Polijā, bet, kad atgriezās, nebeidza vien jūsmot, cik vietējais pantomīmas teātris esot lielisks. Drīz vien šī poļu pantomīma nolēma doties tūrē un apmeklēt arī Angliju. Tas bija 1985. gads; un mani pārliecināja kļūt par tūres menedžeri. Patiesībā es poļu trupā satiku savu nākamo sievu… 

Nevis to, ko pieminējāt sākumā? 

Nē... (Smejas) Vēl citu pantomīma aktrisi – polieti. Devos viņai līdzi uz Poliju, kur turpināju strādāt par teātra menedžeri. Īsāk sakot, iemesls bija mīlestība. 

Astoņdesmitie gadi Polijā nav tas pats, kas astoņdesmitie gadi Lielbritānijā… 

Nav gan, nav gan… (Smejas) Diezgan saspringts laiks, bet tā aizsegā plauka pagrīdes māksla. Starp citu, tas bija pantomīmas teātris tālab, ka tādējādi izspruka no cenzūras, kaut to nemitīgi “uzpasēja”. Jo patiesībā iestudēja ļoti politiskas izrādes ar simboliskiem žestiem, bet bez valodas. Kad dzīvoju Polijā, manas telefonsarunas noklausījās slepenie dienesti… 

Arī atgriešanās atpakaļ Lielbritānijā jums nebija tik vienkārša. Klīst leģenda, ka esat uzdevies par Lielbritānijas diplomātu, lai no Polijas mājās pārvestu sievu. Vai tiesa? 

Tas bija 1987. gadā, kad tikko bijām Polijā salaulājušies. Britiem iebraukt Polijā un poļiem iebraukt Lielbritānijā tolaik bija ārkārtīgi sarežģīti. Vajadzēja vīzu, ko visbiežāk varēja dabūt tikai uz nedēļu. Tad nu man bija šī nedēļu garā vīza, iebraucu Polijā, apprecējos, izbaudījām “medus mēnesi”, un man bija jāatgriežas Lielbritānijā. Polijas iedzīvotājiem tajos laikos pases nebija. Lai es varētu sievu ņemt sev līdzi, viņai, pirmkārt, vajadzēja pasi, kā arī vairākas vīzas, jo es braucu ar auto cauri vairākām valstīm. Pasi neviens viņai izsniegt nevēlējās, mājup pārbraucu viens. Pēc sešiem mēnešiem man piegriezās, biju jauns un dulls, un neprātīgi iemīlējies. Braucu atkal uz Poliju, lai “izglābtu” sievu. (Smejas) Līdzi man bija tūkstoš ASV dolāru un daži kostīmi – savulaik mācījos par aktieri. Nonācu Polijā ar to kārtējo vienas nedēļas vīzu, kuras laikā bija jānokārto sievai pase, Vācijas vīza, Nīderlandes tranzītvīza un vēl vīza iebraukšanai Lielbritānijā. Tolaik dabūt kaut vienu no tām nozīmēja trīs dienas stāvēt rindā pie vēstniecības. Turklāt sieva nedzīvoja Varšavā, bet gan 300 kilometru attālumā, Polijas ziemeļos. Vispirms devāmies uz vietējo policijas iecirkni pēc pases, un mums palaimējās, ka viens no priekšniekiem bija tēvs kādam no manas sievas skolasbiedriem. Savukārt man bija ļoti laba skotu viskija pudele, nauda, un pasi dabūjām. Tālāk bija jābrauc uz Varšavu dabūt visas trīs vīzas. No rīta piecēlos, apģērbu smalku uzvalku, uzsēju kaklasaiti, paņēmu portfeli un izlikos, ka esmu britu diplomāts, lai nonāktu rindas priekšgalā, ko arī veiksmīgi izdarīju. Iekļuvu britu vēstniecībā, izskaidroju situāciju un dabūju Lielbritānijas vīzu, tad devos uz Nīderlandes vēstniecību, stādījos priekšā kā britu diplomāts, apdzinu rindu, dabūju vīzu. 

Pietika vien pateikt, ka esat britu diplomāts, un viss? 

Jā, tolaik teju neviens Polijā nerunāja angliski. Tā kā man bija pārliecinošs tēls, un runāju ar izteiktu britu akcentu, ar to pietika. Tajā pašā dienā devos uz Vācijas vēstniecību, un tā bija slēgta! Bet mums steigšus bija jāpamet Varšava, jo mana vīza tūdaļ beidzās. Pie vēstniecības stāvēja milzīgs sargs, kas nelaida iekšā. Biju tuvu izmisumam. Garām gāja vīrietis, kas ar vācu akcentu mani angliski uzrunāja: “Vai esat brits?” Es saku – jā. Un viņš vācu akcentā turpina: “Kādu futbola komandu atbalstāt?” Es pie sevis nodomāju, ak Dievs, vācieši… futobols… Liverpool vai Manchester United? Pārcilāju galvā… Hamburga, bītli, Liverpūle… “Jā, Liverpūle!” vīrs priecīgi piebalsoja, izrādījās vēstniecības darbinieks, ielaida mani iekšā, un es dabūja vīzu. Tikām prom! Ja neskaita, ka uz Austrumvācijas un Rietumvācijas robežas mūsu auto tika burtiski izjaukts, pat riteņi tika noņemti, un pārmeklēts. Pēc desmit stundām turpinājām ceļu… 

Atgriežoties Lielbritānijā, vēl līdz 1990. gadam brīvajā laikā turpināju menedžēt poļu teātri, bet 1990. gadā kļuvu par direktoru jaunam kultūras centram Kembridžā – The Junction.

The Junction šķiet īpašs ar to, ka bija flagmanis – viens no pirmajiem starpdisciplinārajiem kultūras centriem Lielbritānijā, turklāt tieši jauniešiem. Kā jums radās šāda vīzija?

Esmu dzimis Kembridžā; un The Junction nav vīzijas auglis, bet gan risinājums pavisam konkrētai situācijai pilsētā. Visi zina Kembridžas universitāti, bet reti kurš zina, ka visa Kembridža ir universitāte. Proti, tā ir pavisam maza pilsētiņa; un universitāte nav kā viena liela ēka, bet gan kā apvienība, kas ietver 31 neatkarīgu koledžu. Rezultātā viņiem pilsētā pieder gandrīz viss. Milzīga vara! Tāpat arī Kembridžas universitātes studentiem ir dots viss, ko vien sirds vēlas. Savs teātris, kinoteātris, bārs, sporta centri, baseins, kas tā ir joprojām. Ja esi students, tev durvis ir vaļā, bet ja tu gadījumā esi vienkāršs Kembridžas iedzīvotājs – tev nav nekā. Turklāt tev ir liegts doties uz jebkuru no universitātes īpašumā esošajiem klubiem vai citām iestādēm. Vietējā žargonā mēs to saucam par town un gown. [Līdzīgi apzīmējumi parādās Oksfordā, Edinburgā un citās universitāšu pilsētās; gown apzīmē studentu ietērpu – A.I.]. Konfliktam ir simtgadīga vēsture – sacelšanās starp neakadēmiskajiem pilsētniekiem un studentiem notika jau viduslaikos.

Savukārt The Junction radās no tā, ka grupa jauniešu, kuriem nebija kurp doties un pavadīt brīvo laiku, nolēma ielauzties vecā velosipēdu veikalā, kurš bija slēgts, un sarīkot ballīti. Tā izvērtās par lielu pārtiju, kas pārauga dumpī. Rezultātā pilsētas mērs saprata, ka kaut kas ir jādara. Jaunieši teica: “Iedodiet mums māju! Mēs tajā ierīkosim paši savu kultūras centru.” Pilsētai tobrīd bija mērs sociālists, un viņš piekrita. Vienīgā problēma – nebija iespējams atrast nevienu lielu, vecu māju, jo Kembridžā nebija notikusi industriālā revolūcija, nebija izbijušu rūpnīcu u.tml. Tālab dome nolēma uzbūvēt jaunu ēku, kas izskatītos kā veca fabrika. (Smejas) Es projektā iesaistījos, kad tika uzsākta būvniecība. Arhitektam tika pateikts, lai uzbūvē noliktavu. Pilnīgs neprāts. Mājai nebija logu! (Smejas) Es jautāju – kāpēc nav logu? “Jūs jau šeit būsiet tikai naktīs!”

Līdz ar ko vīzija par The Junction darbību bija elementāra – kalpot jauniešu vēlmēm un vajadzībām. Auditorija bija programmas pamatā, jo tieši dēļ viņiem šāds centrs vispār tika radīts. Tā kā jauniešu kultūra un intereses nemitīgi mainās līdzi laikam, tad arī centra programma strauji mainījās un sazarojās. Kad sākām darbību, proti, deviņdesmitajos, aktuāla bija house mūzika un nakts reivi, tad tos arī rīkojām. Vēlāk uz skatuves uzsoļoja britpops, reivi izgāja no modes, un mainījāmies arīdzan mēs. Sākumā jaunie cilvēki gribēja nodarboties ar teātri, bet pēc pieciem gadiem teica, ka vairs negrib. Tā kā no pašiem jauniešiem uzzinājām, kas ir aktuāls un ko viņi vēlas, tad bijām pirmie Lielbritānijā, kuri sāka piedāvāt jauno tehnoloģiju izglītības programmu. Deviņdesmito gadu sākumā bija parādījušies pirmie personālie datori, iespējas montēt video, ieviesām digitālo studiju. The Junction bija vieni no pirmajiem, kam Lielbritānijā bija sava mājaslapa! Uz visiem darbiniekiem bija viena epasta adrese. (Smejas) Tas jau nekas, ka teju neviens to mājaslapu nevarēja redzēt, jo reti kuram bija dators un internets.

Kas attiecas uz starpdisciplinaritāti – tā izrietēja no plašā interešu loka. Vienus saistīja mūzika, citus kino, teātris vai ballēšanās. Kembridža ir maza pilsēta, un nebija citu vietu, kur to visu baudīt, ja vien neskaita universitātei piederošos īpašumus. Tālab arī visu centāmies piedāvāt. Ja tā būtu Londona, situācija, protams, izvērstos cita – varētu pilsētā apmeklēt kinoteātrus, klubus utt.

The Junction finansēja pašvaldība?

Pilsētas dome samaksāja par uzcelto ēku, savukārt jaunie cilvēki noformēja sevi par likumīgu grupu, kas ļāva viņiem algot mani. Caur dažādiem fondiem ieguva naudu aprīkojumam. Savukārt ikdienas tēriņiem pavisam nedaudz deva dome, bet 80 procentus nopelnījām paši – ar bāru, ballītēm u.c. pasākumiem. Rīkojām arī brīvdabas kino, brīvdabas festivālus.

Nāca arī Kembridžas studenti?

Nē, nekad. Kembridžā ir tāda vieta kā agrākais lopu tirgus – cattle market. Ļoti nolaista, ne gluži bīstama, bet diezgan izolēta un nemīlīga vieta. Vecāki allaž raizējās, ja viņu atvases tur uzturējās, jo jaunieši tur lietoja narkotikas, nodarbojās ar seksu utt. The Junction atradās tieši tur. Tas bija labi, jo saglabājām atmosfēru, ka neesam ne īsti legāli, ne nelegāli; jauniešiem tas patika. Mums bija reputācija, kuru necentāmies mainīt. Pat policija te nespēra kāju.

Kas ar The Junction notiek šobrīd?

Vieta ir diezgan mainījusies. Saucas Cambridge Junction un vairs nerīko klubu ballītes. Tas darbojas vairāk kā laikmetīgās mākslas centrs, ne vairs kā tieši jauniešiem domāts kultūras centrs, kāds tas bija sākotnēji.

Kādu lomu spēlē arhitektūra? Vai tas, ka jaunieši un arī mākslinieki, kultūras centri apdzīvo vecas rūpnīcas, ir tikai apstākļu sakritība? Stāstījāt, ka The Junction tika speciāli uzbūvēta ēka, kas izskatās pēc pamestas noliktavas. Strādājot TEH, esat redzējis neskaitāmas Eiropas pilsētas un to kultūras centrus. Kāds ir jūsu viedoklis par šo fenomenu no telpas aspekta?

Tas ir ļoti interesants jautājums. Kaut ne visur, tomēr lielā daļā Eiropas valstu ir šīs vecās, industriālās celtnes, kas atrodas dīkstāvē. Aktuāls pašvaldību jautājums – ko ar tām iesākt? Viena no tendencēm ir ģentrifikācija, kad rūpnieciskās teritorijas tiek atvēlētas māksliniekiem un kultūras centriem, jo tādējādi vietai ar laiku izveidojas stilīguma aura, kas ceļ īpašuma vērtību. Pēcāk tiek sabūvēti dzīvokļi, jo ir pieprasījums, cilvēki te labprāt uzturas. Sākotnējais mērķis nav cēlsirdīga rīcība attiecībā uz kultūru, bet gan stratēģisks plāns. Taču ir problēma – troksnis. Vietās, kur pulcējas jaunieši un mākslinieki, troksnis ir neizbēgams. Bet jauno dzīvokļu iemītniekiem tas sāk nepatikt, un kultūras centri tiek padzīti. Izklausās ciniski, bet tā ir bieža parādība. Tomēr ja godīgi, veco rūpnīcu pielāgošana ikdienas apdzīvošanai ir dārgāka nekā jaunas ēkas būvniecība. Virkne fabriku celtas laikā, kad bija pavisam citi nosacījumi attiecībā pret ugunsdrošību, veselību utt.

Ja runājam par jaunāko paaudzi, tad vieta, telpa ir ļoti svarīgs jautājums. Ir pilsētas, kur tā ir akūta problēma, jo jauniešiem nav, kur pulcēties un sevi nodarbināt, tālab tie kvern ielās un taisa nekārtības. Tieši tāpēc policija nenāca pārbaudīt The Junction, jo bija laimīgi, ka piektdienu un sestdienu vakaros ielās bija miers, jo visi iespējamie huligāni atradās “pie vietas”. (Smejas) Tāpēc arī pilsētas dome bija gatava par šo ēku samaksāt. Īpaša problēmzona ir jaunieši, kas vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu. Uz bāriem viņi vēl nedrīkst iet, bet uz jauniešu izglītības centriem vairs negrib iet – tie ir domāti sīkajiem un ir garlaicīgi. Viņiem nav ko darīt! Agrāk vai vēlāk šie atrod pamestās ēkas un sāk rīkot ballītes…

Atgriežoties pie jautājuma par auditoriju, kāda ir tās loma, vadot kultūras centru?

Ir dažādi viedokļi. Bet es uzskatu, ka auditorija ir vienīgā, par ko tiešām būtu jādomā, kas pirmā būtu jāņem vērā. Jo kāpēc tad vispār vadīt centru? Esmu pārliecināts, ka bez auditorijas nav mākslas. Ja kaut kur te Rīgā ir mākslinieks, kas glezno savā loftā, bet neviens to neredz, tad manā skatījumā šī glezna (kā mākslas izpausme) nemaz neeksistē. Skatītājam, manuprāt, ir centrālā loma. Ja centra vadītājs apgalvo, ka viņa prioritāte ir māksla un nevis auditorija, tad kāpēc ir vajadzīgs publisks centrs?

Bet netrūkst mākslas un kultūras centru, kas uzskata, ka nav orientēti uz plašu auditoriju.

Jā, un manā skatījumā tādiem vispār nevajadzētu eksistēt. Es ceļoju pa Eiropu, sastrādājoties ar dažādām mākslas organizācijām. Kad ļaudis saka – “Mums nav auditorijas!” – es jautāju, kāpēc tā? “Viņi ir muļķi, neko nesaprot no kultūras.” Tomēr es uzskatu, ka īstais iemesls, kāpēc viņiem nav auditorijas, ir tāds, ka viņiem “pie kājas” tie apmeklētāji. Viņiem rūp vien savs ego. Pat ja skatītāji nenāk, viņiem ir vienalga. Taču joprojām nesaprotu – kāds tad vēl ir iemesls pastāvēšanai?

Ir tāds arguments kā elitārisms, ka māksla ir elitāra. Vai tā ir atbilde?

Nē, tas nav nekāds arguments. Man ir pretarguments. Atgriezīsimies laikā pirms 18. gadsimta, kad mākslinieka jēdziens bija pavisam citādāks. Mākslinieki (artist) nāca no amatniekiem (artisan). Tie bija cilvēki, kas pieprata noteiktu amatu. Daži no lielajiem mākslas vēstures vārdiem, piemēram, Rembrants vai Šekspīrs – bija veiksmīgi biznesa cilvēki. Publikai patika tas, ko viņi darīja. Šekspīra izrādes bija izpārdotas! Savukārt gleznotāji nopelnīja, jo cilvēki gribēja, lai viņus portretē, un tā tālāk. Bet tad, 18. gadsimta beigās, uzradās vācu filozofs Imanuels Kants, kas ienesa estētikas ideju, uzbūra mākslai spirituālu, garīgu saikni ar filozofiju. Piebiedrojoties vēl dažiem vācu filozofiem, izveidojās plaisa starp augsto un zemo jeb populāro kultūru, un šāds nošķīrums pastāv joprojām. Ir radies elitārisms un snobisms. Taču tas ir pilnīgi pretrunīgi, atliek tikai loģiski padomāt. Katram patīk kaut jel viens populārs mūziķis. Piemēram, Bobs Dilans vai jebkurš cits. Tad nez kādēļ nav nekādas problēmas ar to, ka šie te talantīgie personāži ir bijuši multimiljonāri. Tas nez kāpēc netraucē baudīt viņu radošos augļus. Savukārt citās nozarēs, piemēram, vizuālā mākslā, uzreiz ir cits skatījums. Ja kaut kas ir populārs, tad tas ir slikts. Ja kaut kas patīk daudziem, tas dara aizdomīgu. Cik neloģiski! Es reiz producēju izrādes Londonā, kuras uzvedām mazā teātra zālē ar 100 vietām. Ja izrādei bija panākumi, tad uzvedām arī komerciālā teātra namā ar 1000 vietām. Vienīgā atšķirība starp abiem uzvedumiem bija tā, ka vienā bija simt vietu, otrā tūkstoš. Mākslinieciski – tieši tā pati izrāde, tikai vienā gadījumā ienesa naudu, bet otrā nē. Kā ar operu? Tik populāru mākslas formu. Vai tā tamdēļ ir slikta?

Domāju, ka problēma ir tā, ka ir pārāk daudz subsīdiju. Ja organizācijām tiek sniegts liels finansiālais atbalsts, tad auditorija tām vairs nav svarīga.

Kā ar problēmas otru pusi – pašu auditoriju? Vai tas ir situācijas rezultāts, ka liela daļa uzskata, ka māksla viņus neinteresē, to viņiem nesaprast…

Jā, tieši tā. Turklāt liela daļa mākslas ir pilnīgs mēsls, ko auditorijai nav pat jācenšas saprast. Mūsdienās ir ārkārtīgi daudz sliktu mākslas darbu. Kas vēl ir problemātiski – šodien nav īsti ļauts teikt, ka slikta māksla ir slikta māksla. Ir jāmelo vai jābūt pieklājīgam. Tomēr uzskatu, ka tāpat kā ar visu citu, tā arī mākslai ir kaut kāda mēraukla. Problēma ir samilzusi, jo Eiropā ir pārāk daudz cilvēku, kas sevi dēvē par māksliniekiem, kaut tādi – manā skatījumā – nemaz nav. Šodien ir pārlieku viegli kļūt par mākslinieku. Piemēram, ja tev vajag krēslu, tu to pasūti galdniekam, bet viņš četru kāju vietā ņem un uztaisa trīs, un uz krēsla nav iespējams stabili apsēsties. No galdnieka mēs sagaidām, lai viņam būtu vismaz pamatprasmes, zināšanas, kā izgatavot krēslu. Mākslā tā vairs nav. Māksliniekam nav nepieciešama ne īpaša meistarība, ne izglītība. Šodien visi var darīt jebko. Jaunās tehnoloģijas to tikai pastiprina. Katrs var būt kinorežisors, ja vien ir Youtube konts. Kaut kādā ziņā tas nav nekas peļami, tomēr uzskatu, ka mākslinieku tik un tā ir par daudz. Lai kurp tu dotos, visi nodarbojas ar radošajām industrijām. (Smejas)

Vai situācija mainīsies?

Tiešām nezinu, kaut arī man ir teorija. Kā zināms, šobrīd Eiropai ir lielas ekonomiskās grūtības. Tāpat labi zināms, ka pamatā viss tiek ražots Ķīnā vai Austrumindijā. Savukārt Eiropas bagātība ir tās vēsture un kultūras mantojums. Tālab tās vadošā industrija ir tūrisms. Arvien vairāk un vairāk ķīniešu tūristu traucas uz Eiropu, jo viņu dzīveslīmenis arvien ceļas. Varbūt to tik ļoti uzskatāmi nevar redzēt Rīgā, bet Lielbritānijā gan. Mana teorija ir tāda, ka Eiropa gadu gaitā kļūs par gigantisku Disnejlendu. Mēs visi būsim tērpti vēsturiskos kostīmos, laipni lūdzot ciemos Indijas un Āzijas tūristus. Kas notiks vēl tālākā nākotnē – ķīniešu dzīveslīmenis būs audzis jau tiktāl, ka nemaz vairs nebūs izdevīgi visu (tostarp mūsu vēsturiskos kostīmus) ražot Ķīnā. Tālab rūpniecība tiks pārcelta uz Āfriku – uz pēdējo vietu pasaulē, kur vēl būs pieejams lēts darbaspēks. Mēs joprojām būsim Disnejlenda, bet nu Āfrikā sāks celties dzīves līmenis. Kas notiks vēl tālākā nākotnē? Arī Āfrikā kaut ko ražot kļūs par dārgu. Tad visi saķers galvu! Nevaram saražot savu apģērbu ne Ķīnā, ne Āfrikā, ko tagad darīt… Paskat! Eiropa! Tik daudz vecu fabriku, kas pārvērstas par kultūras centriem. Varam taču pārvērst atpakaļ par ražotnēm! Un ražošana vairāku simtiem gadu tālā nākotnē atkal atgriezīsies Eiropā. (Smejas)

Kas šajā Disnejlendas vīzijā notiks ar kultūru?

Nekur jau tā nepazudīs. Cilvēks savā būtībā ir radošs. Ne velti daudziem māksla ir kā hobijs, jo tas ir veids, kā sevi izpaust. Citi dzied koros, iet uz teātra pulciņiem, raksta dzeju, glezno svētdienās. Tā ir cilvēciska nepieciešamība. Tālab domāju, ka kultūra nekur nepazudīs. Kaut vai dejošana. Tik daudzus tā dara laimīgus. Tāpat uzskatu, ka jaunās tehnoloģijas mūs nepazudinās. Cilvēki vienmēr gribēs dzirdēt dzīvos koncertus, dzīvās performances, satikties klātienē.

Vienīgais, ko nākotnē labprāt redzētu maināmies, ir mākslas politiskā loma. Šodien tās spēks netiek līdz galam izmantots. Mākslas darbu saturs lielākoties ir egocentrisks, nevis politisks. Ceru, ka tas mainīsies, jo māksla ir ļoti, ļoti spēcīgs medijs, kā komunicēt idejas. Vai tā notiks, nezinu.

Māksla, jūsuprāt, var ietekmēt tik spēcīgi?

Domāju, ka jā. Esmu redzējis, kā cilvēki maina savu pasaules redzējumu, piedzīvojot izcilu kinofilmu, teātra izrādi, mūziku vai jelkuru citu mākslas formu. Ja māksla ir tiešām laba, tai piemīt šāds spēks – mainīt cilvēka dzīvi. Protams, tieši tāda paša iemesla dēļ māksla ir bīstama, jo var tikt izmantota nekrietniem mērķiem.

Nožēlojami, ka lielā daļā Eiropas valstu nav izpratnes, cik svarīgi ir izglītot jauniešus novērtēt un saprast mākslu. Lielbritānijā neviens vairs tik dedzīgi nestudēt mākslu vai mūziku, jo tas vairs nav obligāti. Jaunieši var mērot garo skološanās ceļu pat bez jebkādas radošās izglītības. Ja vien nav bagāti vecāki, kas apmaksā klaviernodarbības vai citus pulciņus. Lai situāciju mainītu uz labu, ir jāsāk tieši ar izglītību.

Tāpat svarīga ir valsts kultūrpolitika. Zviedrija pirms dažiem gadiem pieņēma lēmumu ieguldīt naudu mūzikas infrastruktūrā. Atbalstīja izglītību, sabūvēja mēģinājumu telpas dažādās Zviedrijas pilsētā. Ne uzreiz, bet drīz vien notika zviedru grupu eksplozija. Zviedrija tobrīd kļuva par mūzikas lielāko eksportētāju Eiropā. Panākumu pamatā bija ilgtermiņa kultūrpolitika, kas rezultātā deva ekonomisku labumu.

Uzskatāt, ka kultūra ir jāatbalsta valstij?

Uzskatu, ka valstij ir jābūt ļoti skaidrai kultūrpolitikai, kas ne visur tā ir. Otrkārt, valstij ir jāatbalsta kultūra kopumā un nevis tikai mākslas. Lielbritānijā ar vārdu culture mēs saprotam visu, ko radījis cilvēks. Valoda, reliģija, sports, ēdiens, folklora utt. Kamēr mākslas jeb arts ietver tikai vizuālo mākslu, mūziku, teātri u.tml. Ļoti daudzās valstīs it kā tiek atbalstīta kultūra, bet patiesībā tiek atbalstīta tikai māksla un mākslinieki. Valstij ir arī jāprot atbildēt uz jautājumu, kāpēc kaut kas tiek finansēts? Ir jābūt skaidrībai. Lielākoties ir tā, ka māksliniekiem un mākslas organizācijām nauda tiek dota uz vēsturiska pamata (jo tā vienmēr ir darīts) – bez jelkādas izpratnes, ko valsts ar to vēlas sasniegt vai iegūt.

Latvijā “bumu” un valsts atbalstu patlaban piedzīvo radošās industrijas…

Jā, tā tas ir visur Eiropā – galvenokārt ekonomiskās krīzes dēļ, kad tiek meklēti risinājumi. Ko darīt, lai Eiropa nekļūtu par Disnejlendu ķīniešiem? Patlaban visi uzskata, ka atbilde ir radošās industrijas. Bet tā nav. Tas nav risinājums. Patiesība ir tāda, ka radošās industrijas nenes peļņu. Lūk, realitāte.

Paskatieties uz Eiropu un padomājiet, kas ir ekonomiski veiksmīgākā valsts? Vācija. Kāpēc tā ir? Jo Vācija ir sasniegusi augstu ražošanas industrijas līmeni. Tā ir īsta industrija, viņi pa īstam ražo lietas. Turklāt industrijā arvien iegulda. Tieši tāpēc Vācija ir ekonomiski bagātākā valsts Eiropā, un nekādu citu iemeslu dēļ. Ražošana ir izšķiroša un nevis radošās industrijas. Tā ir kā lāpīšanās – nezinām, ko iesākt, tāpēc sāksim radošās industrijas… Izklausās diezgan labi, var iegūt finansējumu utt. Tikai ārkārtīgi retos gadījumos tās var sniegt kādu būtisku ekonomisko pienesumu.

Bet The Junction spēja nopelnīt naudu, lai iztiktu.

Jā, bet ne jau pārmērīgi. Turklāt mēs piedāvājām tieši to, ko auditorija vēlējās. Runājot par naudu, svarīgs aspekts ir tas, ka tā dod brīvību rīkoties. Tālab peļņa ir būtiska. Šodien Eiropā arvien vairāk parādās mākslas organizācijas un centri, kurus veido jaunieši, kas cenšas pilnībā iztikt bez fondu finansējuma, jo tas uzliek noteiktas saistības, turklāt birokrātija patērē laiku.

Pēdējais jautājums – kad jums kāds mākslas pārdzīvojums ir izmainījis dzīvi?

(Klusē) Kad biju mazs zēns, mamma mani bieži veda uz teātri. Reiz redzēju itāļu autora Luigi Pirandello 1921. gada lugu Six Characters in Search of an Author. Tā bija neticami skaista izrāde. Man bija 11 vai 12 gadi, un tajā brīdī izlēmu, ka tas ir tas, ko vēlos darīt – gribu strādāt teātrī. Uzvedums bija iespaidīgs un spēcīgs gan vizuāli, gan saturiski; visi elementi nevainojami saslēdzās kopā. Tieši teātrī, ja izrāde ir izcila, es spēju piedzīvot, ka “pār muguru skrien skudriņas”. Tā ir neaprakstāma sajūta, kurai nav nekā līdzīga. Šādi mirkļi tieši teātri ir padarījuši man par īpašu vietu. Tie ir brīži, kad mākslinieks patiesi komunicē ar skatītāju un reizēm pat izmaina tā dzīvi.