No kreisās: Mihaels Elmgrīns un Ingars Dragsets. Publicitātes foto

Ko ar Minheni izdarīja Elmgrīns un Dragsets jeb laikmetīgās mākslas Makss un Morics? 3

Anna Iltnere
12/06/2013

“Es nemāku pateikties, māku tikai atvainoties,” mikrofonā saka mākslinieks Mihaels Elmgrīns, tālāk uzskaitot cilvēkus, kam gada garumā ir sabojājis dzīvi. Runa ir par pagājušās nedēļas beigās atklāto Minhenes pilsētvides mākslas projektu A Space Called Public, kura kuratori ir skandināvu duets un laikmetīgās mākslas ēverģēlību meistari Mihaels Elmgrīns un Ingars Dragsets. Kopā viņi strādā jau kopš 1995. gada, kad reiz satikās kādā Dānijas geju bārā. Kā pāris viņi nodzīvoja desmit gadus, bet joprojām turpina būt nešķirami mākslā, īstenojot sev raksturīgo rokrakstu –instalācijas, kas vizuāli ir kā precīza realitātes kopija, kaut stāsts ir fiktīvs. Skatītājs jūtas gluži kā sastingušā kino. Bet darbu vēstījums vienmēr ir kā “kulaks uz acs” sabiedrībai, kas iedzīvojusies pseidoproblēmās aiz pārāk labas dzīves. Šoreiz Elmgrīns un Dragsets iejūtas kuratoru ampluā.

Stāsts īsumā tāds: Minhenes pilsētas dome, aptvērusi, ka putojošais alus un Bavārijas desas ir novedusi vecpilsētu pašapmierinātā snaudā, nolēma rīkoties un uzaicināja Elmgrīnu un Dragsetu sarīkot mākslas projektu pilsētvidē. Kādā intervijā vēl janvārī abi mākslinieki smīkņāja, ka Minhene visdrīzāk esot greizsirdīga uz Berlīni un gribot kaut nedaudz nolaupīt tās radošās brīvdomātājas auru. Piešķirtos 1,2 miljonus eiro, kas ir līdz šim lielākā Minhenes pilsētas investīcija publiskā mākslā, Elmgrīns un Dragsets izlēma ieguldīt grupas un nevis “solo” projektā. Viņi paši piedalās vien ar performanci It’s Never Too Late To Say Sorry (2011/2013), kas pirms diviem gadiem tika izpildīta arī Ņujorkā un Roterdamā. Kopš 12. marta katru dienu tieši pusdienlaikā, baznīcas torņiem iezvanot 12.00, Odeona laukumā (Odeonsplatz), kurā 1923. gadā notika Hitlera “Alus pučs”, neveiksmīgi mēģinot sagrābt varu Minhenē un rezultātā izmežģot plecu, ierodas sirms kungs, atver stikla vitrīnu, izņem sudrabotu ruporu un pravietiski izkliedz darba nosaukumu “Nekad nav par vēlu teikt – piedod!” vācu valodā. Tūdaļ rupors tiek atlikts atkal vietā, divreiz aizgriezta vitrīnas atslēga, un kungs pa ielu dodas prom, lai nākamā dienā atgrieztos. Lai kurā pasaules malā to izkliegtu, teikums spēcīgi iedarbojas visdažādākajos kontekstos.

“Paldies tiem, kas piedalījās, un man prieks, ka jūs visi, atšķirībā no Martina Kipenbergera, esat dzīvi,” tā atklāšanas uzrunu noslēdza Ingars Dragsets. Līdz 30. septembrim viegli aizsniedzamā rādiusā pilsētas centrā izvietoti 17 vides objekti, kurus radījuši mākslinieki no 13 dažādām valstīm. 

DŽEKSONA ŠIMPANZE, PEĻĶE NO BERLĪNES, PIEMINEKLIS ONĀNISTIEM U.C. 

Projekta smagsvars ir trīs klasiķi – jau pieminētais vācu mākslinieks Martins Kipenbergers (1953–1997), kura leģendārā instalācija METRO-Net (1997), kas tapusi īsi pirms viņa nāves, ir uzstādīta Marienhofas mauriņā. Pēdējos četros dzīves gados viņš radīja vairākas viltus metro stacijas, kas simbolizēja iedomātu pazemes tīklu, savienojot visu pasauli. Kad devos to apskatīt, viltus stacijas pavēnī, skaļi krācot, dusēja divi bezpajumtnieki. Otrs ir amerikāņu mākslinieks Eds Ruša (Ed Ruscha, 1937), kura 2003. gada darbs Pay Nothing Until April atgādina milzīgu reklāmas stendu, kur uz kalnu virsotņu fona lasāms uzraksts “Nemaksā līdz aprīlim”. Uz satiksmes saliņas Lebenbachplatz rajonā darbs apskatāms līdz 9. septembrim. Savukārt trešais klasiķis ir Pēters Veibels (Peter Weibel, 1944), kurš dzimis Ukrainā, bet jau ilgstoši dzīvo Vācijā un kopš 1999. gada ir Karlsrūes mākslas un mediju centra ZKM valdes loceklis. Kaut pamatā pazīstams kā teorētiķis un cita starpā kūrējis arī 5. Maskavas Laikmetīgās mākslas biennāli, Veibels ir arīdzan mākslinieks. Ietves malā, Maffeistrasse 3, novietots viņa darbs Every Place is Heterotopic (2013), kuru veido trīs lieli monitori, kas ar sensoru palīdzību tiek aktivizēti, ja garām traucas automašīnas vai gājēji. Speciāli rakstīta datorprogramma nemitīgi no interneta atlasa jaunus, dramatiskus attēlus, uz īsu mirkli tos demonstrējot ekrānos. “Jebkura vieta šodien ir heterotopiska,” apstiprinot darba nosaukumu, saka Veibels. “Cilvēki vienlaikus atrodas ne tikai reālajā telpā, bet arī multimediju telpā. Ikviens, kurš dodas cauri pilsētai, vienlaikus virzās cauri neskaitāmām citām lokācijām.” Jāpiebilst, ka pēc izglītības Veibels ir matemātiķis. 

Iesīkstējušos priekšstatus, ka māksla pilsētvidē visdrīzāk ir taustāma skulptūra, vieglu roku aizgaiņā Norvēģijā dzimusī smaržu māksliniece un ķīmiķe Sissel Toolas (1961) no Berlīnes. Instalāciju SMELL(Land)Mark Munich (2013) veido trīs spēcīgi aromāti, kas, kā domā autore, uzticoties savam degunam, visprecīzāk raksturo Minheni. Tie ir – alus, desas un luksusa parfīms. Tieši kāds, viņa neatļauj minēt, bet zinātāji atpazīs. Nosaukumā ir viencipara skaitlis…


Deivida Šriglija Bubblesplatz Promenādes laukumā. 2013. Foto: Arterritory.com

Vēl viens uzaicinātais projekta dalībnieks ir britu mākslinieks Deivids Šriglijs (David Shrigley), kurš šogad izvirzīts Lielbritānijas laikmetīgās mākslas “Oskaram” jeb Tērnera balvai un ierasti pazīstams kā ilustrators. Viņa bērnišķīgie, ar neveiklu līniju vilktie, bet melnā humora pulvera pielādētie zīmējumi atpazīstami gan tiem, kas uzkavējas grāmatu veikalā starp atklātnēm un bilžu albumiem, gan tiem, kas apmeklē mākslas galerijas. Šriglijs aptver plašu auditoriju. Taču Minhenes projektā viņš zīmēšanu ir licis pie malas un izveidojis piemiņas vietu šimpanzei Bubbles, kas reiz bija nelaiķa Maikla Džeksona mīlulis. 1985. gadā, pateicoties mūziķim, trīs gadus vecais šimpanzes mazulis tika izglābts no simtprocentīgas nāves Teksasas vēža izpētes centrā. Kopš tā laika tas devās līdzi teju visos koncertos un bija kopā ar Maiklu arī pirmsnāves dienā. “Burbulis” gan joprojām ir dzīvs, taču nepelnīti piemirsts Džeksona nāves ēnā.

Mākslas darba konteksts ir sekojošs: Minhenē renesanses komponista Orlando di Laso (Orlando di Lasso) pieminekļa pakāji Promenādes laukumā (Promenadeplatz) popa karaļa fani jau vairākus gadus pārvērtuši par piemiņas vietu, dekorējot to ar puķupodiem, fotogrāfijām, svecēm, ar roku rakstītām zīmītēm utt. Vieta izvēlēta tālab, ka tieši pāri ielai, pieczvaigžņu viesnīcā Bayerischer Hof, Džeksons reiz pārnakšņojis. Taču dažus metrus tālāk atrodas vēl viens piemineklis, veltīts 17. gadsimta karavadonim, Bavārijas valdniekam un pat Romas impērijas kūrfirstam Maksimiliānam Emanuelam II, kura pakāji kopš aprīļa vidus Šriglijs ir pārvērtis par Bubblesplatz (2013). Pēc publiska uzsaukuma internetā, visi, kas vien gribēja, bija aicināti sūtīt un iesniegt jelko, kas saistīts ar slaveno šimpanzi. Ar veltēm mākslinieks izrotājis pieminekli. Te ir gan fotogrāfijas ar Džeksonu un Burbuli, gan piepūsti dzelteni banāni, palmas podiņos, pat fanu gleznas, ietītas caurspīdīgā plēvē, lai lietū nesamirkst. Deivida Šriglija Bubblesplatz aktualizē jautājumu par to, kas nosaka un ietekmē sabiedrības atmiņu publiskajā telpā? Kurš ir priviliģēts interpretēt vēstures notikumus un kādi memoriāli ir vai nav pieņemami? Kad jautāju Šriglijam, kā abi pieminekļi “sadzīvo”, viņš atzina, ka ne visai. Džeksona fani bijuši noraizējušies, ka Bubblesplatz var kā apdraudēt viņu piemiņas vietu, esot jau bijuši gan vandālisma gadījumi, kad piepūstie banāni pārdurti, gan arīdzan acīmredzami saposts Džeksona memoriāls, kopš līdzās uzradies “konkurents”.


Islandiešu mākslinieks Ragnars Kjartansons pie sava darba “Sapnis – Piemineklis” Gärtnerplatz laukumā. 2013. Foto: Arterritory.com

Savdabīgu monumentu radījis islandiešu mākslinieks Ragnars Kjartansons (1976), kurš uz atklāšanu ieradās gaišā strīpainā uzvalkā, koptēlu paspilgtinot ar kupli atlaisto, rūsgano bārdu. Kopš maija beigām Gärtnerplatz laukumā, kuru apjož apļveida krustojums, slejas marmora “Sapnis – Piemineklis” (Dream – Monument, 2013), kuru Kjartansons tik tiešām esot reiz nosapņojis, un beidzot radusies iespēja to īstenot. Uz priekšējās plaknes vācu valodā iegravēts veltījums “Viss ko viņš vēlējās – ēst pralinē un masturbēt”. 


Kristenas Pirotas “Berlīnes peļķe” vēl tapšanas stadijā. Sarindotas plastmasas kannas ar kādas Berlīnes peļķes ūdeni. Foto: Arterritory.com

Teju nepamanāma ir vācu mākslinieces Kirstenas Pirotas (Kirsten Pieroth, 1970) instalācija “Berlīnes peļķe” (Berlin Puddle, 2001–2013). Nelielā parciņā Isartorplatz, kurš galvenokārt tiek izmantots vien caurstaigāšanai, flīzētā celiņa malā melnzemē ieguļas liela peļķe. Tajā atspīd koku lapotnes, mazgājas baloži, nudien ikdienišķi. Bet patiesībā lāma ir speciāli rakta un nostiprināta, lai ūdens neuzsūktos, bet pats ūdens – ņemts no kādas citas peļķes Berlīnē un uz Minheni atvests vairākās plastmasas kannās. Projektu māksliniece pirmo reizi īstenoja 2001. gadā, pārnesot peļķi no viena Berlīnes rajona uz citu. Taču šī ir pirmā reize, kad instalācija ieguvusi starppilsētu apmēru. Kaut viens no šķietami vienkāršākajiem projektiem, ja neskaita ūdens transportēšanu, “Berlīnes peļķe” sagādājusi vislielākās galvassāpes, jo pilsēta noraidījusi septiņas citas vietas, kuras māksliniece izvēlējusies. Pati Kristena pačukst, ka šķitis – doma par lielu peļķi kādā prestižā vietā pilsētai īsti netīk, jo liecinātu par kādu vainu. Tāpat problēma bijusi atrast vietu, kurā jau ir peļķes potenciāls, jo Minhene ir pārlieku līdzena. Rezultātā “Berlīnes peļķe” teju skumīgi zaigo necila parka nostūrī.  


Hansa Čonga skulptūra Made in Dresden tirdziņā Viktualienmarkt. 2013. Foto: Arterritory.com

Kopš 8. maija starp Minhenes ziedu, dārzeņu un augļu tirgus Viktualienmarkt būdiņām uz muguras zvalstās milzīgs bronzas buda. Mākslīgi apzeltītās skulptūras Made in Dresden autors, malaiziešu mākslinieks Hans Čongs (Han Chong, 1979), kurš dzīvo un strādā Londonā, to iecerējis kā suvenīru statujas pāraugušu versiju – kā kritisku žestu mūsdienu masu ražošanai, kur kā lēts darbaspēks ierasti tiek uzskatīta Āzija, kaut patiesībā lielākā daļa produkcijas top tepat Eiropā. Tikmēr tirgus pārdevējas par apgāzušos milzeni ir sajūsmā un pieņēmušas kā savējo, ik pa brīdim to nospodrinot vai lietus pielietās ielocēs saliekot ziedus.


Tatjanas Truvē poētiskā strūklaka Waterfall pie Svētā Stefana baznīcas. Video: Arterritory.com

Savukārt pie Svētā Stefana (St.Stephan) baznīcas novietota kāda cita bronzas skulptūra – Itālijā dzimušās, bet Parīzē dzīvojošās mākslinieces Tatjanas Truvē (Tatiana Trouvé, 1968) poētiskā strūklaka Waterfall, kas uzstādīta maija beigās. Lai arī izgatavota no bronzas, tā izskatās kā smags, ūdens piesūcināts matracis, pārmests pār betona sienu. No kniedēm tek mazas ūdens tērcītes. Ekskursijas laikā Indreks Dragsets ļauj saujā ielīt ūdenim un noskalo saulē sakarsušo seju. “Kaut šī strūklaka te paliktu vienmēr,” viņš cerīgi nosaka, lai gan šobrīd tas vairs nav atkarīgs no viņa. 

KAM MŪSDIENĀS KALPO PUBLISKĀ TELPA? 

Uz žurnālistu jautājumiem, vai kāds no 17 darbiem paliks Minhenē arī pēc 30. septembra un vai līdzīgs pasākums varētu notikt regulāri, Mihaels Elmgrīns atbild strikti: “Nevajag visu uzreiz padarīt par tradīciju. To jau tāpat netrūkst.” Projekta A Space Called Public kodolu veido pārliecība, ka publiskai telpai jābūt tikpat dzīvai un mainīgai, kāda ir sabiedrība pati. “Idejas nemitīgi attīstās, tālab jādod vieta arvien jauniem māksliniekiem,” apliecina pilsētas mērs. Runājot par to, kādu funkciju mūsdienās pilda pilsētvide, Elmgrīns norāda uz Facebook, kas kļuvusi par lielāko publisko telpu mūsdienās – kur satikties, iepazīties, sarunāties. Un ne vairs parki, skvēri, pagalmi un ielas. Arī pati pilsētvide visbiežāk nav rosinoša, ir visnotaļ garlaicīga un vienmuļa, lai neizraisītu lieku reakciju. “Šodien par publisko telpu visbiežāk runā kriminālnoziegumu kontekstā,” saka Elmgrīns. Tāpat svarīgi ir aktualizēt jautājumu – kam pieder publiskā telpa un kas noteiks tās vaigu? Bet tieši vēlmē atgriezt pilsētnieku sociālo dzīvi realitātē, prom no tiešsaistes pie iesaistes, abi mākslinieki saredz A Space Called Public spēku. Pilsētvides mākslai ir jāizaicina, jārosina domāt un jautāt. “Publisks kairinājums (irritation) ir pilnībā nenovērtēta kvalitāte,” saka Elmgrīns. “Ja austerē tiek smilšu graudiņš, pateicoties kairinājumam, var rasties skaista pērle. Kairinājums bieži vien izaicina auglīgas diskusijas un debates skaistākai nākotnei.” 

ĒVERĢĒLĪBU MEISTARI 

Kaut paši to noliedz, Mihails Elmgrīns (Michael Elmgreen, 1961) un Ingars Dragsets (Ingar Dragset, 1969) ir eleganti palaidņi. Piemēram, 2005. gadā viņi radīja vides objektu Prada Marfa, kas atrodas Teksasā, klajumā, un izskatās kā Prada veikaliņš, tikai durvis nevar atvērt. Dažas dienas pēc atklāšanas, vides instalācija tika izdemolēta, izsitot logus un nozogot sešas eksponētās rokassomiņas un 14 kurpes, kaut tās visas bija tikai labajai kājai.


Elmgrīns un Dragsets. Prada Marfa. 2005. Publicitātes foto

53. Venēcijas biennālē 2009. gadā viņiem bija uzticēts gan Dānijas, gan Ziemeļvalstu paviljons, kas atrodas viens otram kaimiņos. Elmgrīns un Dragsets iejutās kuratoru lomā, uzaicinot Maurīciju Katelānu, Volfgangu Tilmanu un vēl 21 mākslinieku un dizaineru, un radīja izstādi The Collectors. Gida lomā iejutās kāds nekustamo īpašumu aģents, kas piedāvāja iegādāties Dānijas paviljonu (spoku apsēstu savrupmāju). Tikmēr garš baseins aizveda uz Ziemeļvalstu paviljonu, kas pārtapis noslēpumainā un bagātā vecpuiša Mistera B privātīpašumā, kas vai lūza no mākslas darbu un dizaina mēbeļu kolekcijas un kur ar vodku laiski niekojās bariņš jaunu žigolo, kamēr zilajā baseinā peldēja noslīcis vīrietis. Elmgrīns un Dragsets saņēma biennāles īpašo atzinību. 

Savukārt pērn Elmgrīns un Dragsets no Dānijas karalienes saņēma Ekersbergas medaļu, kas ir prestižākais vizuālās mākslas pagodinājums Dānijā. Kādā intervijā viņi jokoja, ka grasās to pārkausēt, lai izmantotu 2014. gada izstādē Dānijas Nacionālajā galerijā… 

Pie apvāršņa ir abu mākslinieku personālizstāde “Rītdiena” (Tomorrow) Viktorijas un Alberta muzejā Londonā, kas tiks atklāta 1. oktobrī un kuru mākslas pasaule gaida ar nepacietību. Jau zināms, ka izstāde būs par kādu arhitektu, ekspozīcija būs veidota kā viņa mājoklis, iekļaujot vairāk nekā simt priekšmetus, mēbeles un mākslu no V&A muzeja kolekcijas. Izstādē skatītājs varēs lietot autoru sarakstītu scenāriju, lai uzzinātu vairāk, kas te ir noticis. Rudenī Elmgrīns un Dragsets uzaicināti piedalīties arī 13. Stambulas biennālē 2013. 

Mihaels Elmgrīns ir dzimis dzimis Kopenhāgenā, bet dzīvo Londonā, sākotnēji aizrāvās ar dzeju. Ingars Dragsets ir dzimis Trondheimā, Norvēģijā, dzīvo Berlīnē un ir studējis teātra mākslu. Ja neatrodas līdzās, abi sazvanās vairākas reizes dienā. 

SARUNA AR INDREKU DRAGSETU VELORIKŠĀ 

Pārcelsimies atpakaļ Minhenē. Žurnālistiem rīkotā ekskursija pa pilsētu notiek divvietīgās velorikšās, kuru karavāna nadzīgi lavierē te pa ietvi, te braucamo daļu, operatīvi nogādājot apskates objektos (kaut arī ar kājām tos izstaigāt var gluži ātri). Man līdzās sēž Ingars Dragsets, dēvēts par klusāko no abiem dalībniekiem (kamēr tumši zilā ādas jakā tērptais gaišmatis Elmgrīns tiek dēvēts par “citātu mašīnu”). Dragsets tieši pretēji – ir tumšmatains, tērpies neuzkrītoši, daudz un labsirdīgi smejas, turklāt, kad jāsniedz intervija, nebūt nav nerunīgs.

Kā projekts sākās?

Pilsētas mērija pirms četriem gadiem izveidoja padomi, sapulcinot augsta līmeņa mākslas profesionāļus no Minhenes muzejiem u.c. mākslas institūcijām, lai izdomātu, kā ar mākslu uzlabot pilsētas tēlu. Dome acīmredzot bija nonākusi pie secinājuma, ka dzīve Minhenē ir kļuvusi pārāk statiska, sastingusi. Savukārt padome ierosināja pieaicināt mūs. 

Esat domājuši, kāpēc tieši jūs? 

Iespējams, tāpēc, ka mums ir pieredze, strādājot publiskajā telpā. Noteikti nospēlēja arī tas, ka savos darbos vienmēr ļoti ņemam vērā vietas faktoru un kontekstu. 

Kāda bija pirmā vīzija par Minhenes projektu? 

Ka tam jāattīstās palēnām, laika gaitā. Tādējādi cilvēkos raisot ziņkāri, kā arī dodot mums pašiem vairāk laika parūpēties par katru no uzaicinātajiem māksliniekiem. Tieši tāpēc projektā ir vairākas fāzes, visi objekti netika atklāti vienlaicīgi, savukārt katalogs iznāks tikai septembrī. 

Kāpēc šāda pieeja jums ir svarīga? 

Jo mūsdienās viss ir paātrināts. Fast & spectacular. Jebkurš pasākums pārtop biennālē vai festivālā ar no tā izrietošajām sekām. Mums ar Mihaelu laiks ir ļoti svarīgs. Nepiekrītam projektam, ja vien mums netiek doti divi gadi. Skumji, ka šodien tieši jaunajiem māksliniekiem raksturīga rikšošana, jo viņiem liekas, ka ir jādara viss iespējamais, kas savukārt rada baigāko spiedienu… 

Bet vai jums neliekas, ka Minhene jūs pieaicināja, jo esat jau iemantojuši mākslas slikto zēnu statusu? Un tā bija tāda kā garantija, ka tiešām uzprišināsiet pilsētas tēlu? 

Ka sapurināsim viņus? (Smejas) Vispār mēs ar Mihaelu it nemaz nemēģinām būt sliktie vai provokatīvie. Katrā ziņā tas nav tēls pēc kā mēs apzināti tiektos. (Turpina smieties) Jūs pati esat no preses un labi zināt, kā žurnālisti meklē spožus apzīmējumus… 


Elmgrīns un Dragsets. Omnes Una Manet Nox. 2012. Publicitātes foto

Bet nav melots, ka ar saviem darbiem neglaudāt pa spalvai noteiktai, labi situētai sabiedrības daļai. Pēc Louis Vuitton aicinājuma pērn rudenī luksusa svētnīcā New Bond Street Maison eksponējāt darbu Omnes Una Manet Nox, kurā norādījāt, ka arī bagātie reiz nomirs…

Jā, bet ne tāpēc, ka mēs gribētu būt sliktie zēni. 

Visus dalībmāksliniekus Minhenes projektam izvēlējāties jūs? 

Jā, protams, tas bija mūsu pienākums. Kritēriji bija līdzīgi kā Venēcijā tādā ziņā, ka mums patīk likt kopā dažādas paaudzes, dažādus darbības veidus, medijus. Gan performances, kas ilgst vienu dienu, gan tādas, kuru termiņš ir vismaz 100 gadi [Ivan Argote & Pauline Bastard. Munich Time Capsule (2013–2113) – A.I.] Lielākā daļa darbu ir radīti no jauna, taču vienmēr ir labi, ja daži ir jau gatavi, vērienīgi un kalpo par atskaites punktu, konceptuālo mugurkaulu kuratoru darbā. Piemēram, šajā projektā tā noteikti ir Kipenbergera instalācija METRO-Net. Savukārt jaunums mums pašiem – sadarbība ar māksliniekiem, kas dzimuši Malaizijā, Dienvidamerikā, Ķīnā. Taču tie nav jāsaprot kā centieni runāt par publisko laukumu pasaules kontekstā. Arī pieminētajiem autoriem ir eiropeiska pieredze. Jo man vienkārši nav pietiekamu zināšanu par austrumu vēsturi, lai to integrētu projektā. 

Rezultāts jūs apmierina? 

Mūs ļoti aizrauj, ka pilsētvidē mākslas darbi sāk paši savu dzīvi. Tas ir neparedzami un nenormāli interesanti.

Publiskā telpa šodien nereti kalpo par politikas skatuvi, kaut vai ņemot vērā Turcijas nemierus. Turklāt jūs esat aicināti piedalīties rudenī gaidāmajā Stambulas biennālē. Kā politiskās aktivitātes ietekmē mākslu publiskajā telpā?

Politikai ir vairāki līmeņi, un Vācijā mums, protams, nav tik dramatiska situācija kā šobrīd Turcijā. Būtu absurdi Minhenē mākslīgi ienest “arābu pavasari” vai ko līdzīgu, tālab to arī nedarījām. Kas attiecas uz Stambulas biennāli, bijām iecerējuši izveidot repliku daļai no Gezi parka, kas atrodas Taksima laukumā, un ievietot to vienā no luksusa viesnīcām turpat netālu. Kuratorei ideja ļoti patika, jo viesa cerību, ka tādējādi tiks paceltas būtiskas diskusijas. Taču, kā redzams, realitāte krietni mūs apsteidza... Šobrīd mums jādomā kas jauns. 

Preses konferencē Minaels Elmgrīns minēja, ka publiskā telpa ir nākotnes muzejs – bez sienām, brīvi pieejams ikvienam. Bet lielākā daļa jūsu izstāžu tomēr notiek mākslas galerijās un muzejos. Vai, veidojot savas instalācijas, apzināti cenšaties nojaukt skatītājam sajūtu, ka viņš atrodas mākslas telpā, kas automātiski uzliktu kaut kādas uzvedības un attieksmes konvencijas? 

Jā, tas ir tiesa, ka mēs darbus vienmēr gatavojam kā pārsteigumu cilvēkam, kurš ir ienācis kunsthallē, bet tur vide atgādina slimnīcu vai publisko cietumu utt. Tādā ziņā mēs spēlējamies ar auditorijas ekspektācijām. 

Bet vai jūs mērķējat tieši uz priekšstatiem, kas saistīti ar mākslas institūciju veidolu? Muzeji un galerijas ir vietas, kur cilvēki jūtas mazliet citādāk nekā, piemēram, aplūkojot mākslu netradicionālā vidē. 

Jā, noteikti, jo mēs paši neesam no mākslas pasaules, mums nav mākslas izglītības. Neesam iekopti (groomed) (Smejas) Kad 90. gados sākām strādāt kopā, bijām pārsteigti, cik patiesībā ārkārtīgi konservatīvs ir mākslas pasniegšanas veids. Baltie kubi šķiet kā kaut kas pašsaprotams un teju nemaināms. Neticami stīva vide! To centāmies padarīt vaļīgāku. 


No Elmgrīna un Dragseta veidotās izstādes The Collectors 53. Venēcijas mākslas biennālē. Publicitātes foto

Bet tajā pat laikā mākslas telpas sniedz virkni ieguvumu. Jo tur valda ļoti mierīga atmosfēra, kas mākslas baudīšanai nāk tikai par labu. Bēdīgi ir tad, ja visas institūcijas grib cita citai līdzināties un iekāro darbus no vieniem un tiem pašiem māksliniekiem. Tāpēc man ļoti patīk, kad institūcijas specializējas. Nesen pie mums vērsās kāds centrs, kas nodarbojas tikai un vienīgi ar lendārta mākslu. Manuprāt, tas ir fantastiski. Tikai tā iespējama padziļināta pieeja. 

Ja 53. Venēcijas biennālē tā bija kolekcionāru pasaule, tad Londonas izstādē jūs būvēsiet kāda arhitekta dzīvestelpu. Vai var sacīt, ka pieeja būs līdzīga?

Tādā ziņā, ka tā ir dzīvestelpa, jā. Bet Londonā mēs vairs nepieaicināsim citus māksliniekus. Eksponēti būs mūsu pašu darbi, kā arī vēsturiskas, antīkas mēbeles un artefakti no V&A muzeja krājuma.

Bet kālab tieši arhitekts? 

Mūsu ideja bija uztaisīt kaut ko par šodienas laiku, kas ir... visai sarežģīts un grūts, vismaz Eiropā. Mūsu priekšā ir jauna pasaule, jauns dzīvesveids, kas gūst arvien lielāku pārsvaru. Kaut kādā ziņā mums galīgi negribas pazaudēt vecās vērtības. Bet tajā pat laikā ir skaidrs, ka, pārāk cieši pie tām turoties, izkritīsim no jebkādas aprites (Skumji smaida). Sāpīgais jautājums par paaudžu maiņu. Un mums likās, ka pavecāks arhitekts varētu labi iemiesot cilvēku, kas ar to saskaras. 

Kāpēc nolēmāt izstādei uzrakstīt scenāriju? 

Tas attīstījās dabiski. Vēlējāmies to izmēģināt, jo radīt pašiem savu stāstu mums sagādā lielu jautrību. Tāpat Venēcijā gan mēs, gan virkne apmeklētāju sacerēja un stāstīja dažādus sižetus par to, kas varētu būt noticis ar fiktīvajiem varoņiem, ar mirušo vīrieti baseinā, kādas bija attiecības starp abām kaimiņmājām. Tā nonācām pie domas, ka jaunajā izstādē jāuzraksta sava versija. 

Abi rakstījāt?

Jā, abi kopā. Teju visā mākslas radīšanas procesā mēs abi piedalāmies kopā.

Jums nav lomu sadalījums dueta ietvaros? 

Mums ir pilnīgi dažādi raksturi. Bet starp mums abiem izveidojas vēl viens varonis, vēl viens kopraksturs. Mihaels ir nepacietīgāks, es esmu pat superpacietīgs. Mihaels ir pārāk ātrs, daudz runā, es savukārt labāk nogaidu, paklausos, ko runā citi… 

Ja jūs katrs strādātu vienatnē, mākslas darbi sanāktu gluži citādāki?

Man nav ne jausmas! Neesmu par to nekad pat domājis. 


Elmgrīns un Dragsets...

www.aspacecalledpublic.de

Jūlijs Cēzars - 13.06.2013 20:19
pilnībā pievienojos Vilnim. lai gan Brežes skurstenis ir izcils, kopējais pasākuma "vēriens", kas nosaukts par vērienu, ir šļupsti. zelta truši, neizprotamas vāzes, nekā interesanta :)))
Vilnis Vējš - 13.06.2013 14:49
...un tad nolieciet blakus izbazūnēto "Rīga smaida" - ieraudzīsiet, ko nozīmē ģerevņa
Marija Sarža - 12.06.2013 19:42
sākumā sabijos, ka tik garš, bet, kā sāku, tā "izrāvu" neatejot no kases:)