55. Venēcijas biennāles Turcijas nacionālā paviljona ekspozīcija. Foto: Roman Mensing

Ķermenis kā pēdējais bastions 0

Intervē Anna Iltnere
07/06/2013 

Dienās, kad caur 55. Venēcijas mākslas biennāli, pārsātinājumu baudot, joņoja mākslas profesionāļi no visas pasaules, Turcijas galvaspilsētā Stambulā sākās nemieri, kas drīz aptvēra arī citas valsts pilsētas. Arī Venēcijā, solidarizējoties ar situāciju Turcijā, ap 30 cilvēkiem – to vidū mākslinieki, kuratori un kultūras darbinieki – 1. jūnija sestdienas rītā pulcējās Svētā Marka laukumā, dūrēs sažņaudzot plakātus, kuru saukļi pārmeta kārtībsargiem nepiedodamo patvaļu, bet vietējiem Turcijas medijiem – neadekvāto kūtrumu (Police Violence, Media Silence u.c.). Starp viņiem bija arī Turcijas video mākslinieks Ali Kazma, kurš tobrīd atradās Venēcijā, jo bija tikko iekārtojis un atklājis valsts nacionālā paviljona izstādi Resistance jeb “Pretestība”. Kaut viņa mākslas darbs nav klaji politisks, tā nosaukums (ne)gaidīto nemieru kontekstā trāpīja kā “naglai uz galvas”, ne velti bija uzrakstīts arī uz plakāta, ko rokās turēja pats mākslinieks.

Ali Kazmas daudzkanālu video instalāciju Resistance, kas 55. Venēcijas mākslas biennālē, Arsenāla teritorijā, apskatāma līdz 24. novembrim, veido pieci lieli ekrāni, izvietoti visriņķī tumšai telpai, un uz tiem cilpā tiek demonstrētas trīspadsmit dokumentālas īsfilmas par cilvēka ķermeni, – sākot no brūni ieziestiem bodybuilding vīriešiem līdz grūti vērojamai acu operācijai. Mākslinieks šos video uzņēmis nepilna gada garumā dažādās pasaules vietās, tostarp Parīzē; kādā skolā un operāciju zālē Stambulā; neirorobotikas laboratorijā Berlīnē; tetovēšanas salonā Londonā, medicīniskās izpētes centrā Lozanā u.c. Bez teicēja balss aizkadrā un jelkādas fona mūzikas dokumentētās darbības atainotas ar skatītājam neērtu klātbūtnes efektu.


Ali Kazma pie Turcijas paviljona ieejas

Ali Kazma (1971), kuram biennāles atklāšanas laikā apritēja 42 gadi, ir studējis fotogrāfiju un kino, maģistra grādu ieguvis Ņujorkas The New Shool, bet šobrīd dzīvo un strādā dzimtajā Stambulā. Mākslinieka profesionālās biogrāfijas dati liecina par starptautisku apriti, kas uzņēmusi apgriezienus pēdējo desmit gadu laikā. Trīskārt piedalījies Stambulas biennālē (2001, 2007, 2011), 9. Havannas biennālē (2006), Lionas biennālē (2007) un Sanpaulu biennālē (2012), kā arī virknē grupas un solo izstāžu. 2010. gadā saņēmis Nam June Paik balvu, kas ir Vācijā iedibināts apbalvojums mediju māksliniekiem, nodēvēts korejiešu izcelsmes video mākslas pioniera Nam Džun Paika vārdā, un tiek pasniegts reizi divos gados 25 tūkstošu eiro apmērā. Bet 2001. gadā 7. Stambulas biennāles ietvaros Ali Kazma tika godalgots ar UNESCO balvu For the Promotion of the Arts, kas, iedibināta 1993. gadā, reizi divos gados tika piešķirta daudzsološiem māksliniekiem vairākās mākslas biennālēs un festivālos, bet šodien vairs nepastāv. 

Ali Kazmu mākslā interesē pētīt, kā cilvēki strādā un ko viņi dara ar savu ķermeni. Uzņemto dokumentālo īsfilmu tēmas sniedzas no masveida ražošanas, piemēram, Turcijas džinsu fabrikā (Jeans Factory, 2008), līdz unikālām amata tradīcijām, kopumā aptverot visdažādākās profesijas un vaļaspriekus. Ja vien par hobiju var nosaukt, piemēram, sava ķermeņa izdaiļošanu ar krāsainiem tetovējumiem no galvas līdz kājām, ieskaitot pēcpusi, vai vēlmi tapt sasietam striķos un iekārtam gluži kā šūpolēs, lai gūtu seksuālu baudu (abas aizraušanās iemūžinātas divās no Resistance filmiņām). Vēl pirms Resistance tapa īsfilmu sērija Obstructions, pie kuras autors strādāja kopš 2005. gada un aplūkoja dažādus amatus, ieskaitot smadzeņu ķirurgu un pulksteņmeistaru.

Jaunajā video instalācijā Resistance, kuru Kazma ir nolēmis vēl turpināt, uzmanības centrā ir ķermeņa iespēju robežas un dažādie nozīmju kodi. Nozīmīgs aspekts māksliniekam ir tas, ka ķermenis glabā virkni vēl neizskaidrojamu noslēpumu. Arterritory.com bija iespēja Venēcijā tikties ar Ali Kazmu uz nelielu sarunu, lai uzzinātu vairāk par viņa darbu motivāciju un iegūtajām atziņām.

Kālab ķermenis jums ir tik svarīgs?

Ķermenis joprojām ir tas, ko nevar iemainīt ne pret ko citu. Šodienas ekonomijā, sociālajā un kultūras sfērā viss grozās ap maiņas darījumiem. Viss ir par plūstamību, par mainību. Pat dzīvesstils kļuvis par preci, ko var pirkt un pārdot. Ķermenis saglabājas kā tas, ko nevar apmainīt ne pret ko citu. Man tas ir svarīgi. Tas varētu būt pretestības punkts, pēdējais bastions. Ķermenis ir materiāla lieta, un es nevaru tev tiešā veidā iedot savu pieredzi, kā ir būt manā ķermenī, varu to izdarīt tikai caur valodu, caur mākslu. Un tas nemainās. Man ir svarīgi to saprast, tālab izvēlējos strādāt ar materiālu, kas ir ķermenis. 

Ķermenis nevar tikt iemainīts, bet toties to var izmainīt.

Protams. Bet kāda ir robeža, līdz kurai to var darīt? Vai ir iespējams, ka kaut kādā brīdī ķermenis var kļūt par kaut ko, ko tomēr var apmainīt pret ko citu? Vēlējos aplūkot dažādus līmeņus. Piemēram, kurp cilvēka ķermenis virzās tehnoloģijās, kultūrā, urbānajā kultūrā? Izstādes video darbos aplūkotas galējās robežas, attiecīgās jomas avangards. Man saistoši bija redzēt un testēt šīs robežas.

Kādi ir galvenie secinājumi, kurus pēcāk izdarījāt?

Domāju, ka ķermenis ir tas, kas sevī nes visvairāk mistēriju. Ļoti enigmātisks objekts. (Rāda uz īsfilmu, kurā redzami roboti) Lūk, ko iespējams uzbūvēt! Taču parādiet man tehnoloģiju, kas spēj radīt miesu, gaļu vai, piemēram, aci! Mēs joprojām esam ļoti, ļoti tālu no tā, lai atklātu ķermeņa uzbūves un darbības noslēpumus. Tieši tas, kā arī fakts, ka ķermenim piemīt materialitāte un ka tas ir mirstīgs, man lika saprast, ka tieši ķermenis slēpj sevī mūsu brīvības un mūsu izaugsmes atslēgu. 

Kādā intervijā minējāt “tumsu” kā aspektu, kas jums mākslā ir ļoti svarīgs, jo, tikai pateicoties dzīves tumšajai pusei, ir iespējams apzināties tās jēgu. Vai variet par to pastāstīt vairāk?

Tumsa ir kā nezināmais. Māksliniekiem un rakstniekiem ir jābūt brīviem, jājūtas ērti, ejot līdzās tumsai un nezināmajam. Mūsu uzdevums ir atbrīvot tam telpu, radīt spriedzi starp gaismu un tumsu. Kapitālisma sistēma jeb vienalga, kā to katrs sauc, nespēj izturēt tumsu. Tā cenšas it visu izgaismot, izskaidrot, racionalizēt, izvairīties no negatīvā. To var redzēt arī lielākajā daļā arhitektūras – cik svarīga ir gaisma! Bet tieši tumsa ir tā, caur kuru mēs varam komunicēt. Tumsa ir tā, kurā ir iespējams radīt. Nāve ir tā, kas mūs atbrīvo, lai darītu to, ko gribam darīt. Tieši tādēļ savā mākslā apceru tumšās tēmas. Ir būtiski to sev atgādināt, lai apzinātos dzīves limitēto laiku un jēgu.

Vai var sacīt, ka māksla ir veids, kā cilvēkiem atgādināt par būtiskāko?

Vismaz sev. Un cilvēkiem, kas ir uz viena viļņa ar tevi, kurus aizgrābj tava domu gaita. Bet pirmāmkārtām māksla man kalpo, lai pasauli labāk izprastu es pats. 


Foto: Roman Mensing