Foto: contessanally.blogspot.com

Pirāti izvēlas glezniecību. Intervija ar itāļu kuratoru Frančesko Bonami 0

Intervē Anna Arutjunova Maskavā
20/05/2013 

Maskavas apgādā V-A-C krievu valodā izdota pasaulē ietekmīgā itāļu kuratora un mākslas kritiķa Frančesko Bonami (1955) grāmata “Es arī tā varu!” (Lo potevo fare anch'io, 2007). Tajā autors, kurš nereti tiek dēvēts par mākslas pasaules enfant terrible, piedāvā kritērijus, pēc kuriem skatītājs var atšķirt māksliniekus, kas ir cienīgi būt mūsdienu mākslas Olimpā. 20. gadsimta mākslas vēsturi pārzinošā lasītājā šī grāmata var izraisīt vienīgi neizpratnes pilnu sajūsmu – ar kādu vērienu un neapstrīdamas patiesības apziņu tā uzrakstīta. Bonami ir pieredzējis kurators, kura kontā ir gan galvenais 50. Venēcijas biennāles projekts, gan trešā Manifestas, gan Vitnijas biennāle. Viņš droši savās vietās noliek ne vienu vien desmitu mākslinieku, sākot ar Dišānu un beidzot ar Hērstu, un nepārprotami, izmantojot krāšņus epitetus un tēlainus izteicienus, paskaidro, kāpēc tiem vai citiem autoriem jāpaliek 20. gadsimta mākslas vēsturē. Grāmatas vāks, uz kura autors reprezentējas kā savdabīgs mūsdienu mākslas pirāts ar acs apsēju Maļeviča “Melnā kvadrāta” formā, it kā brīdina – bailīgie lai labāk nenāk klāt. Drosme, ar kādu no savu sasniegumu augstumiem Bonami prāto par mākslu, nav domāta cilvēkiem ar vājiem nerviem. Tiesa gan, tā pilnībā atbilst viņa paša koncepcijai, ka galvenais mākslinieka uzdevums (un šajā gadījumā grāmatas) ir izraisīt reakciju, un nav svarīgi – pozitīvu vai negatīvu.


Frančesko Bonami grāmatas “Es arī tā varu!” itāļu un krievu izdevumu vāka noformējumi

Principā grāmata domāta tiem, kas nolēmuši iepazīties ar mūsdienu mākslu vai tikko to ir izdarījuši un cenšas saprast, kas ir kas. Ievadā Bonami kā īstens itālietis min iespaidīgu analoģiju ar kulināriju, mākslas darbus salīdzinot ar pastu – pārvārītu vai al diente –, par kuratoriem runājot vai nu kā “izciliem šefpavāriem”, vai prastiem virējiem, pārliecinot, ka no visa “produktu” klāsta mūsdienu māksla ir tikai tas pats svaigākais.

Grāmatā ir 33 īsas nodaļas, un gandrīz katra no tām veltīta kādam no 20. gadsimta ģēnijiem. Katrai spilgts virsraksts – piemēram, “Saplēs to!”, kad runa ir par Lučo Fontanu, kas ar nazi izgraizīja savus krāsu audeklus, vai “Nodzīvojās līdz gutuzenei”, kad stāsts ir par Itālijas komunistiskās partijas “galma” gleznotāju Renato Gutuzo. Bonami neslēpj savu sajūsmu vai – tieši pretēji – riebumu pret kādu no māksliniekiem. Tā, Ričards Prinss ar savu Marlboro reklāmas kovboju, pēc kritiķa domām, jāieceļ diženo kārtā, jo viņš pratis notvert kolektīvās bezapziņas tēlu. Lisjēns Freids, lai arī viņa daiļradi Bonami dēvē par briesmīgu, arī ir iekļaujams izredzēto sarakstā, jo viņa – kaut arī konservatīvie – kailo cilvēku portreti liek domāt par dzīves smagumu un īsumu. Bonami, likdams vienā rindā pilnīgi atšķirīgu virzienu un laiku mākslinieku gūzmu, par galveno uzskata meistara māku piesaistīt skatītāju un rosināt viņā domas par kaut ko vairāk. Beigu – un daudz ko izskaidrojošajā – nodaļā Bonami atzīstas, ka vāc “buķeti” no ļoti dažādiem ziediem, turklāt tikai tiem, ko pats uzskata par vajadzīgiem. Ja lasītājam pēkšņi neradīsies alerģija, tad šāda buķete var iedvesmot uz rūpīgāku tās elementu izpēti. 

Kādu laiku jūs bijāt mākslinieks, bet pēc tam pametāt šo nodarbi. Ja jums šodien atkal piedāvātu kļūt par mākslinieku, vai jūs piekristu?

Viss atkarīgs no tā – par kādu mākslinieku.

Par kādu jūs pats gribētu būt?

Es sāku kā gleznotājs un arī tagad paliktu uzticīgs šim virzienam. Esmu redzējis daudz visdažādākās mākslas, bet tik un tā gribētu nodarboties tieši ar glezniecību.

Kāpēc tāda uzticība gleznošanai? 

Mūsdienās bieži mēdz teikt, ka glezniecība mirst. Patiesībā tie, kas tā runā, jauc jēdzienus: glezniecība un tēlotājmākslas līdzeklis. Tas nav viens un tas pats. Glezniecība ir simboliska telpa, kā teātris vai kinozāle, kas spēj pārciest jebkādas pārmaiņas. Uzskatāmības pēc to var salīdzināt ar apaviem. Var pieņemt, ka kaut kad cilvēce varēs iztikt bez kurpēm mūsdienu izpratnē, bet kājās tik un tā kaut kas būs jāvelk. Varbūt tie būs pilnīgi citādi apavi, kam nav nekādas līdzības ar mūsdienu kurpēm. 

Kāda, jūsuprāt, būs nākotnes glezniecība?

Ja es zinātu atbildi uz šo jautājumu, es atkaļ kļūtu par mākslinieku. Patiesību sakot, domāju, ka tas būs kaut kas saistībā ar vēstījumu. Tā, piemēram, grāmata ir veids, kā izpausties ar vārdu palīdzību, un nav svarīgi – vai tā ir drukāta uz papīra vai pieejama elektroniski. Mākslinieka vajadzība izpausties nekad nezūd, lai kādā veidā šī izpaušanās arī notiktu. Mēs nekad nepārstāsim komunicēt.

Vai var teikt, ka dokumentālais aspekts mūsdienu mākslā kļūst arvien būtiskāks? 

Svarīga ir ne tik daudz dokumentalitāte, cik māka stāstīt stāstu. Kas turklāt var būt izdomāts. Jebkuras mākslas formas veiksmes noslēpums ir spēja uzrunāt lielu daudzumu cilvēku – šāda veida izteikumu universālums. Pat Maļeviča “Melnais kvadrāts” savā laikā stāstīja stāstu – par tīrību, tukšumu; stāstu, kas laikabiedrus provocēja, apšaubīja vispārpieņemtās normas mākslā. 

Tādā gadījumā no skatītāja tiek prasīta ļoti plaša izpratne par to, kas ir stāsts un kā to vēstīt.

Ir jāliek skatītājam saprast, ka viņš stāv un skatās uz kaut ko, kas ir absolūti nepieciešams šajā brīdī. Kā Maļeviča kvadrāts 1915. gadā. Mūsdienās līdztekus provokācijai un pārdomām par formu ir vajadzīgas arī daudz dziļākas domas. Acīmredzot mēs atkal atgriežamies pie mākslas poētiskuma. 

Tomēr māksliniekam skatītājs ir arī jāprovocē uz pārdomām?

Labs mākslinieks ir tas, kuram izdodas aptvert gan politisko vēstījumu, gan izklaidi, ko mūsdienās gaida no mākslas, gan izpildījuma konceptuālismu. Mākslas darba universalitāte atklājas spējā radīt telpu dialogam par visdažādākajiem tematiem. Labam māksliniekam ir vērts iemācīties piesaistīt publiku, piespiest pievērst sev uzmanību un tikai pēc tam, ja publika vispār neuztver viņa idejas, auditoriju noraidīt. Protams, mums kā skatītājiem ir jāmācās reaģēt uz to, ko redzam. Bet, ja mākslinieks no skatītāja prasa vispirms padomāt un tikai tad reaģēt, – tas nav pareizi. Kad cilvēks saskaras ar kaut ko negaidītu, viņš vispirms reaģē un pēc tam domā. Tas ir savdabīgs pašaizsardzības instinkts. Ja, stāvot ielas vidū, redzat, ka virsū brāžas mašīna, jums pirmām kārtām jāreaģē – jāizvairās no tās – un tikai pēc tam jādomā, kāpēc tā notika un kurš ir vainīgs. Konceptuālā māksla – ir tieši šī mašīna, kas nesas jums virsū.    

Vai glezniecībai ir vairāk iespēju piespiest cilvēku šādi justies?

Vispirms ir jāiemācās pašsaprotami pieņemt tās reakcijas un izjūtas, ko māksla izraisa. Dažkārt mēs noliedzam mūsdienu mākslu, jo tā liek mums konceptualizēt savas izjūtas, pirms devusi mums iespēju gūt no tām apmierinājumu. Tomēr teiktais galīgi nenozīmē, ka visam ir jāpatīk: mēs varam dusmoties un redzētajam nepiekrist. Protams, daļa jūtu var nebūt pareizas, bet tas, ka spējam just, nav nekas slikts. Glezniecība rada saprotamāku simbolisko telpu – stāvēdams pie gleznas, skatītājs skaidri apzinās, kas ir viņa priekšā.

Kāpēc šāda pieeja nedarbojas attiecībā uz jaunajiem medijiem?

Dažkārt darbojas. Galvenais – lai mākslinieks izmanto medijus jaunas mākslas radīšanai, nevis vecu ideju maskēšanai, pasniedzot tās kā novatoriskas. Kā Bils Viola, piemēram. Viņš ir mākslinieks, kas cenšas būt mūsdienīgs līdzekļu, nevis izteiksmes valodas vai satura ziņā. Sižets par Kristus noņemšanu no krusta nekļūst mūsdienīgs tāpēc vien, ka ir nofilmēts palēninātos kadros. Strītārts – dažkārt ir vienkārši slikts gleznojums uz sienas, un videoārts – slikts gleznojums, kas apstrādāts datorā. Slikti, ja mediji cenšas būt gleznotāji.