To Shut Up. Intervija ar scenogrāfu Rūdolfu Bekiču 2

Intervē Anna Iltnere
13/05/2013

Kad no ielām pazūd liela daļa auto, bet pa ietvēm gluži kā gliemeži slīd vien daži pilsētnieki, tad pat saule spīd citādāk un balina mājas sienas kā klusā svētdienā. Stāvot uz Baznīcas un Lāčplēša ielas stūra, pēc nupat ieskicētās pilsētvides “scenogrāfijas”, attapu, ka iecerētā pirmdiena ir vien butaforija, jo kalendārā iekrāsota sarkana. Uzkāpu pa četriem akmens pakāpieniem, paraustīju divstāvu koka mājas durvis, aiz kurām parasti čalo kafejnīca “Fazenda”, bet šorīt – slēgts. Minūti pirms norunātajiem plkst. 10.00 pie luksofora nobremzē tumšs Volvo. Pa atvērto logu māj Rūdolfs Bekičs, un aicina kāpt iekšā. Mums jāatrod kāda neaizslēgta vieta. “Braucam uz “Lido”?” angliski ierosina Bekičs un iesmejas. Vēlāk sešus gadus vecā intervijā izlasu, ka viņš Rīgā ēdot “Lido” un “pie krišnām”. Interesanti, ka dažbrīd, meklējot pēc kāda trāpīgāka vārda, mūsu sarunā viņš izsakās latviski, lai gan tekoši šai valodā nerunā, arī angļu viņam nav dzimtā. Scenogrāfs Rūdolfs Bekičs ir dzimis Austrijā septiņu bērnu ģimenē, bet jau nepilnus desmit gadus mīt Rīgā un kopā ar Moniku Pormali audzina meitu. Pa pustukšo Ģertrūdes ielas bruģi viņš auto vada apbrīnojami droši, rokas salicis klēpī un knapi pieduroties stūres ratam. It kā pasažieri būtu mēs abi. Melnajā kreklā un ādas jakā viņš izskatās pēc nešpetna velna, taču ar bērnam vai eņģelim līdzīgām nevainīgām acīm. “Esmu mazliet blue-eyed jeb naivs,” sarunas sākumā atzīst Bekičs, bet tajā pat laikā iemieso dedzīgu dumpinieciskumu un gruzdošu vēlmi nolīdzināt gar zemi visu, kas nav gana labs. 

Nolieku diktofonu uz zaļgana koka galda, kura malas apgleznotas ar lauku ainiņām; virs galvas stiepjas no koka izzāģēti pīļu kakli; pasūtam kafiju ar pienu un sākam sarunu par to, ko nozīmē būt scenogrāfam un kurp šajā arodā virzīties. 27. aprīlī Valmieras teātrī pirmizrādi piedzīvoja Vladislava Nastavševa izrāde “Makbets” pēc Viljama Šekspīra lugas, kuras scenogrāfs ir Rūdolfs Bekičs. Izrādi būs iespēja noskatīties arī Cēsu mākslas festivāla ietvaros 7. jūlijā.

Pēdējos gados viņš uzbūris skatuves “mikroklimatu” tādām izrādēm kā “Pirmie aplausi” (JRT, 2013, režisors Gatis Šmits), “Tēvs” (JRT, 2013, režisore Māra Ķimele), “Drāmas kursi pieaugušajiem” (JRT, 2011, režisors Gatis Šmits), Ruf der Wildnis (Münchner Kammerspiele, 2010, režisors Alvis Hermanis), “Tas notika ar viņiem” (JRT, 2007, režisors Gatis Šmits), “Naži vistās” (Dailes teātris, 2005, režisors Gatis Šmits) u.c., kā arī mūziklam “Nožēlojamie” (Ķīpsala halle, 2008, režisors Gatis Šmits) un Mareunrol’s modes īsfilmai “Naktsmurgi” (2009, režisore Kristīne Kursiša). Tāpat strādājis arī pie izstāžu iekārtošanas, piemēram, “Kustības fenomens jeb Kā piedzima kino” (Rīgas Kinomuzejs, 2007, kurators – Uldis Mākulis), 2. Rīgas starptautiskā jauno dizaineru biennāle “EKOdizains” (Rīgas Mākslas Telpa, 2009, organizēja festivāls “Dizains.Nākotne 2009”), Latvijas industriālā dizaina izstāde “Dizains LV” (Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, 2008, kuratore – Inese Pētersone) Katrīnas Neiburgas “Personīga izstāde” (Rīgas Mākslas Telpa, 2008, kuratore – Solvita Krese) u.c. 


Vladislava Nastavševa izrāde Tumšās alejas pēc Ivana Buņina stāstiem, kuras režiju un vizuālo noformējumu veidojis Nastavševs pats. Jaunais Rīgas teātris, 2012. Foto no JRT arhīva

Kā tu nonāci Rīgā? Vai joprojām braukā arī uz Vīni?

Mana pārcelšanās uz Rīgu ir privāts stāsts. Bet jā, joprojām braukāju arī uz Austriju un Vāciju, taču, kopš esmu tēvs, vairs ne tik bieži. Sākumā man bija izteikts “trijstūris” – Rīga, Vīne un Vācija. 

Vācijā braukā uz Berlīni?

Uz Berlīni, Frankfurti un Minheni.

Saistībā ar darbu?

Jā, vienmēr tikai darba dēļ.

Kā tu nonāci scenogrāfijā? Esi to studējis?

Scenogrāfiju studēju Vīnes lietišķo mākslu universitātē (Universität für angewandte Kunst Wien). Pirms tam apguvu galdniecību un biju jau uzsācis strādāt kā amatnieks. Man arvien vairāk iepatikās dizains un radīšana, jau tad biju pārņemts ar fenomenu kaut ko realizēt.

Tieši savām rokām?

Tas pat nav svarīgākais, turklāt tagad nemaz nevarētu atļauties visu izgatavot pats. Taču amatnieka zināšanas man tagad ārprātīgi noder. Pēc galdniecības es uzsāku studēt dizainu, bet ātri vien pārgāju uz teātri. Jutu, ka man ir divas iespējas – tēlniecība un instalāciju māksla vai arīdzan scenogrāfija.

Kālab izšķīries par labu scenogrāfijai?

Man likās, ka teātris kā institūcija ļaus koncentrēties darbam tikai ar telpu, kas ir jau dota. Reti kad ir jāstrādā ar pašu skatuvi, proti, jārada tā no jauna. Tā ir jau kā bāze, kas ļauj pievērsties telpai.

Vizuālajā mākslā visdrīzāk būtu jāstrādā vienam, bet teātrī ir gluži pretēji.

Jā, bet toties ir ļoti grūti atrast domubiedrus. Piemēram, režisoru, kurš domā līdzīgi.

Vai ir reizes, kad atsaki kādam piedāvājumam tieši tāpēc, ka varētu nesaskanēt domas?

Tā ir mana problēma, ka es nekad nesaku “nē”. (Smejas) Tā ir bijis vien pāris reizes. Laikam tāpēc, ka vienmēr esmu pateicīgs. Iespējams, to var dēvēt par naivumu, bet uzskatu, ka jebkurā situācijā var atrast ko labu. Vai izdarīt kaut ko īstu. Tas vispār man ir ļoti svarīgs vārds, kas tieši vāciski skan spēcīgāk, asāk – “reāl” līdzīgi kā latviešu valodā, kamēr angliski jau pārāk mīksti – “rīl”… .

Kā tu definē savas kā scenogrāfa attiecības ar režisoru?

Es sevi nedēvēju par stipru scenogrāfu. Tādā nozīmē, ka varētu skaļi piecirst kāju un iestāties par kaut ko vienu. Nē… Kaut iekšā deg liesma, ko un kā darīt. Drīzāk spēju strādāt harmonijā ar pārējo komandu. Man ļoti svarīgs ir labs personiskais kontakts. Ja komunikācija ir lecīga vai grūta, tad strādāt kļūst teju neiespējami.


Vladislava Nastavševa izrāde Makbets, kuras scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Bekičs. Valmieras drāmas teātris, 2013. Foto no VDT arhīva

Izrādi vēl neesmu paguvusi noskatīties, bet lasīju, ka “Makbets” ir par ļoti autoritatīvu režisoru kā izrādes varoni, kuru turklāt spēlē pats Vladislavs Nastavševs. Viņš arī dzīvē ir despotisks režisors?

Lai arī es Vladu ārkārtīgi labi izprotu, kā režisors viņš gandrīz nemaz neiziet uz kompromisiem. Tajā pat laikā viņam nepiemīt kāda konkrēta ideoloģija vai augsti ideāli, drīzāk intuīcija, kas gūta milzīgā pieredzē. Piemēram, “Makbeta” gadījumā viņš bija izteikts vadītājs. Tas mani darīja mazliet piesardzīgu, jo zināju, ka citos iestudējumos viņš pats ir izstrādājis arī scenogrāfiju. Baidījos kļūt par viņa ideju izpildītāju. Kas nozīmētu, ka scenogrāfa nemaz nav.

Scenogrāfija ir kā sēnīte, bez kuras kefīrs nekādi nesanāktu. Scenogrāfam ir jābūt ļoti, ļoti jūtīgam. Tas ir pilnīgs pretstats izpratnei, ka scenogrāfija ir vien tapetes uz sienas.

Es varētu telpai dziedāt himnu. Telpa ir viss, kas mani interesē. Kā atrast īsto scenogrāfiju, radīt īsto telpu, tas ir ļoti garš process. To nav iespējams atrast vien tehniski, materiāli. Tajā pat laikā bez tehnikas un materiāliem neiztikt.

Izrāde “Makbets” ir ļoti erotiska, tajā pat laikā tur ir daudz mūzikas, trokšņu, vardarbības.

Ir ļoti grūti uz lielas skatuves radīt tukšas telpas izjūtu. Jo “Makbetā” bija vēlme nedalītu skatītāju uzmanību vērst uz izrādes saturu. Divus mēnešus mēs ar to cīnījāmies, no tāda varianta baidījāmies, taču nolēmām to īstenot.

Kas ir “Makbeta” scenogrāfijas atslēga, ko tu galu galā uztaustīji? 

(Gara pauze) Galvenais, ko atradām, ir pieeja, noteikta sistēma. Izrādes fotogrāfijās noteikti redzēji mikrofonu ar vadu un skandām? Tas ir ļoti jauks piemērs, kad tas, kas aktierim jāsaka, it kā saaug ar scenogrāfiju. Citiem vārdiem sakot, scenogrāfija ir pilnībā un tikai sasaistīta ar to, ko aktieri dara. “Runāt” un “mikrofons”, iespējams, ir banāla ķēdīte, toties ļoti spēcīga.

Scenogrāfija tātad mainās līdzi aktieriem?

Tieši tā. “Makbets” ir luga divos cēlienos, un pirmajā cēlienā vien ir divpadsmit ainas. Izrāde ir ļoti fragmentāra, kā etīžu virkne. Apziņa, cik daudz iespējams paveikt dažās minūtēs, ir ļoti homeopātiska… Vai varam pārsēsties citur? Man jātiek prom no saules. 

(Pārsēžamies tālāk no logiem.) Cik gadus tu jau nodarbojies ar scenogrāfiju?

Divpadsmit.

Vai scenogrāfija kā joma šo gadu laikā ir mainījusies?

Jā, turklāt ļoti! Kad sāku, tas bija jaunās tūkstošgades sākumus, kuru saucu par “astoņdesmitajiem”, jo scenogrāfijā valdīja tā pati noskaņa. Spēcīga materialitāte, ļoti kartēziska domāšana par telpu. Taču, salīdzinot ar šodienu, valdīja liels optimisms – vienkārši darīt to, kas iepatīkas. O, man patīk video, kāpēc gan neizmantot! “Man patīk” argumentu tolaik dzirdēju bieži, kas savukārt tagad man kā scenogrāfam ir teju aizliegts. Nevienu neinteresē, kas man patīk vai nepatīk, bet gan – kāds ir mans viedoklis. Tāpat pirms desmit, divpadsmit gadiem teātra vide bija daudz… klasiskāka, ieskaitot vietas, kur izrādes notiek. Šobrīd daudz kas mainās. Uzskatu, ka Latvijas teātra vēsturē izšķirošs pagrieziena punkts ir Vlada [Vladislava Nastavševa] iestudētais Ivana Buņina stāstu cikls “Tumšās alejas” [JRT, 2012], kurā ir atmests viss liekais. Es esmu pilnībā gatavs nocirst arī savas saknes, ja tās sāk kaitēt. Scenogrāfija kā vizualitāte beidz mūs nost. Vlada iestudētos Buņina stāstus es lieku uz pjedestāla, jo šajā izrādē var redzēt, ka bez telpas, protams, neko nevar izdarīt, bet citādi scenogrāfija ir lieka, – teātris ir aktieri.


Gata Šmita izrāde Pirmie aplausi, kuras scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Bekičs. Jaunais Rīgas teātris, 2013. Foto no JRT arhīva

Un nevis dekorācijas…

Dies pasarg, nekad nelieto šo vārdu! (Smejas)

Esmu šad tad diskutējis par to, ka arī vārds “scenogrāfija” ir vienpusīgs, jo izceļ tikai vizuālo, grafisko daļu.

Ja man ir jārunā par scenogrāfiju, tad es gribu runāt tieši par telpu. Piemēram, kas notiek telpā? Kā mēs to uztveram? Uzskatu, ka telpas izjūtai nepieciešama mums piemītoša sestā maņa. Esmu vairāk nekā pārliecināts, ka katram no mums ir orgāns, izvietots tuvu ausīm, un ar kuru mēs tveram telpu. Eholotisks un pilnībā nesaistīts ar vizualitāti. Varu to pamatot ar zinātni, kas pētījusi aklus cilvēkus un to, kā viņi orientējas telpā.

Telpas ietekme, tās spēja novadīt vēstījumu, satraukt vai nomierināt u.tml. ir tas, kas mani scenogrāfijā interesē. Domāju, ka ar līdzīgiem jautājumiem nodarbojas tēlnieki un instalāciju mākslinieki.

Ir ļoti maz, varētu pat teikt, ka nav nemaz tādu scenogrāfiju, kas man patiktu, kas mani interesētu. Gadu gaitā ir iestājies “sniega bumbas” efekts – visdažādākie stili viens pēc otra, arvien lielākas personības, arvien lielāka nozīme ir ego nevis paveiktajam darbam, piemēram, scenogrāfijai pašai par sevi. Apkārt notiekošais man lielākoties šķiet kā milzīgs mēslu kalns. Esmu gatavs kaut trīsreiz atkārtot, ka Vlada iestudētie Buņina stāsti ir kā robežšķirtne, jo šī izrāde aktualizē jautājumu par ekstrām. Par visu to, kas ir lieks. Ja teātris neprot atbrīvoties no visām ekstrām, tad tā jau ir parāde. Ko patiesībā daudziem scenogrāfiem ļoti patīk darīt – salikt to un šito, tad pievienot vēl kādu mehānismu utt. Jā, tas ir kārdinoši, bet rezultāts ir šlāgeris.

Bet kā turpināt tālāk – pēc Buņina stāstiem?

Tas ir šīgada interesantākais jautājums.

Izrādē “Pirmie aplausi” ir ļoti dārga scenogrāfija, kas it kā ir kaut kas pretējs, bet pamatā tā tik un tā ir par neko. Tā ir viena no iespējām. 

Veidot nokrautu skatuvi ir atļauts vien tad, ja tu nenormāli pie tā esi strādājis.

Pagāšgad biju nikns par dažām scenogrāfijām, kas te Latvijā tika atzītas kā ļoti veiksmīgas, bet pamatā ir istabas un interjeri. Uz skatuves tiek mestas rozes, bārstīti komplimenti. Manuprāt, tā ir liekulība. Latvijas inteliģencei izrādes patika, radot sajūtu, ka iztrūkst dziļas izpratnes kaut vai par to, kas ir telpa.

Man ļoti patīk, kā arhitekte Zaiga Gaile strādā. Nav akcents uz vizualitāti, drīzāk uz eleganci. Tā rūpība pret telpu, ko viņas arhitektūrā var just – ko tādu es vēlētos redzēt arī uz skatuves.

Kāda loma scenogrāfijā ir gaismotājiem? Tie ir kā scenogrāfijas sastāvdaļa vai tomēr atsevišķa nozare?

Ļoti liela nozīme. Pirmkārt, tai ir jābūt disciplīnai pašai par sevi – ir jābūt labam, profesionālam gaismotājam. Taču gaismai ir jāsaplūst ar pārējiem izrādes elementiem, ir jāpazaudē savas nozares robežas. Tāpat kā scenogrāfija ir vien daļa no režijas.

Milzīgs komandas darbs.

Jā, un līdz asinīm. Tas tev nav “no 9.00 līdz 17.00”. Var iedzīvoties sirmos matos, un ieguldītie sviedri nekad nav nopelnītās naudas vērti.

Tad kālab tu to dari?

Tas sev jāpārprasa atkal un atkal. Domāju, ka reti kurā profesijā tā ir. Taču scenogrāfs to dara līdz ar katru jaunu projektu – ja vien ir vēlme mākslas vēsturē ar savu darbu ierakstīt ja ne gluži jaunu nodaļu, tad vismaz pāris teikumus. Šaubos, vai advokāts, pavārs vai pārdevēja sev tik bieži vaicā “kāpēc es to daru?”, jo ne tik radošās profesijās var sevi vairāk pasargāt. Scenogrāfija tā nevar, pretējā gadījumā tu acumirklī “uzpeldēsi”. Patlaban to var novērot ārkārtīgi bieži – atšķirībā no aktieriem, ar kuriem esmu strādājis un kuri atdod sevi visu, scenogrāfijā tāda iešana “dziļumā” novērojama aizvien retāk. Bet kāpēc es to daru? (Pauze.) Atbilde ir jautājums, ar kuru ikreiz jāizaicina savas robežas.


Gata Šmita izrāde Pirmie aplausi, kuras scenogrāfiju veidojis Rūdolfs Bekičs. Jaunais Rīgas teātris, 2013. Foto no JRT arhīva

Vai var sacīt, ka ar katru jaunu izrādi tu centies izmēģināt ko jaunu?

Bieži var novērot, jo īpaši Vācijā, kad jau stabiliem scenogrāfiem kabatā ir paglabāti kādi triki, idejas: “O, šo es noteikti kādreiz izmēģināšu…” Manuprāt, tas nav profesionāli. Protams, ka ikviens radošs cilvēks kolekcionē iespaidus, kas vēlāk var noderēt. Taču jēgpilni risinājumi rodas vien vairākkārtējos mēģinājumos, jaunus medijus vai jaunus paņēmienus testējot vairākkārt…

Vai ir kādas raksturīgas atšķirības starp šābrīža teātra dzīvi Vācijā, Austrijā un Latvijā?

Pēdējos desmit gados teātris Vācijā ir būtiski attīstījies. Jaušams jauns izpratnes līmenis. Sava ietekme nenoliedzami bijusi Alvim Hermanim – viņš sapurināja vidi. Par nožēlu gan ne scenogrāfijas ziņā. Vācijā ir plaša teātru aina, līdz ar ko arvien vairāk – salīdzinājumā ar Rīgu – plaukst marginālijas, turpretim valsts teātri slinko. Austrijā savukārt ļoti daudzi jomas pārstāvji cenšas nirt dziļumā, apcirpt savas saknes un meklēt jaunu, jēgpilnāku darbošanās formu. Iznīcināt teātri. Neesmu gan vēl redzējis tik pārliecinošus panākumus, kas mani nogāztu no krēsla, bet pārmaiņas ir jūtamas.

Kas Latviju vieno ar teātri Vācijā un Austrijā, ir reālisma uzvaras gājiens. Tomēr atkal jāsaka, ka žanra laurus plūc aktieri, bet ne vizuālais risinājums. Lai vai kā, esmu Latvijas fans, esmu redzējis vairākas Vlada izrādes, un, kā jau teicu, pēc Buņina stāstiem teātris Latvijā vairs nekad nebūs tāds, kā agrāk. Atmest visu lieko. Talantīgi aktieri ar klasisku, labu izglītību, kuri sevi izgriež sausus. Pārmaiņas var ienest tikai aktieri un režisori, scenogrāfijai ir jāpazūd kā liekai. Realitātes teātris ir pārāk saplūdis ar realitāti, zaudējis asumu. Ir jānāk kam reakcionāram. Domāju, ka atkal ir pienācis laiks dzejai. Lēnai, homeopātiskai iedarbībai. Daži vārdi, pielādēti ar nozīmi. Labi aktieri, labi režisori, nost ar “tapetēm”! Tikai tā – šajā pesimistiski krāsainajā pasaulē – būs iespējams atrast jaunu akmens kolonnu, un teātris to var sniegt. Jā, izklausās kā solis atpakaļ – atgriezties pie literatūras un dzejas.

Un scenogrāfam vajag…

To shut up!

Kļūt neredzamam?

Jā, mans ideāls ir ninza. Paveikt darbu, cik vien labi to spēju, līdz pārguruma robežai gan fiziski, gan garīgi, bet palikt teju anonīmam.

Varbūt teātris var iztikt vispār bez scenogrāfiem?

Jā, kā jau Vlads to ir izdarījis… Kā jau teicu, tas ir vēsturiskais jautājums – kā turpināt pēc veiksmes? Pēc izrādes bez scenogrāfijas? Tas ir neiedomājami grūti. Kā ēst no paradīzes ābola – divreiz to nevar.

Ko tu domā par Prāgas kvadriennāli? Kur scenogrāfija tiek rādīta izstādes formātā teju kā atsevišķa, pašpietiekama joma?

Es novērtēju, ka ir tāda Prāgas kvadriennāle – kā laikmetīga nozares enciklopēdija par to, kas patlaban notiek. Bet tomēr scenogrāfiju es neizceltu uz atsevišķa podesta, drīzāk vēl asāk liktu pārvērtēt tās nozīmi teātrī.

Es gribu, lai scenogrāfija liek raudāt, aizkustina līdz dzīlēm. Man nepatīk, ja saka – gribu radīt tādu izrādi, kas mainīs skatītāju dzīvi uz neatgriešanos! Paklau, kas tu tāds esi, lai ko tādu atļautos? Bet dziļš aizkustinājums – tas jā. Man ir alerģija no skaļuma.

Reizēm tieši kas “skaļš” izsit no ierindas un liek raudāt.

Jā, tā ir tā otra galējība. Jau pieminēju “Pirmos aplausus”. Kas zina, varbūt nākamais, kam jāseko, ir vienkārši nobombardēt skatuvi ar tapetēm? Būt spēcīgam nozīmē turpināt attīstību nelineārā, neizkaukulējamā veidā.

Ko tu domā par klasisku teātri? Kuru simbolizē, pirmkārt, jau pati celtne ar garu vēsturi, un, otrkārt, tiek izrādītas galvenokārt klasiskas lugas? 

Smieklīgi ko tādu jautāt Latvijā, kur valda pilnīga identitātes krīze. Bet es uzskatu, ka būtu jāpriecājas, ka pastāv teātri ar senu vēsturi. Kaut gan es neesmu Latvijas Nacionālā teātra fans. Priekšroku dodu dumpjiem un pankiem. (Smejas) “Skroderdienas Silmačos” ir briesmas. Lai gan tas nav raksturīgi Latvijai vien. 

Bet zini kā. Platona grāmatu tu taču nesadedzināsi tikai tāpēc, ka tā šķiet novecojusi. Laiku pa laikam ir jāpārlasa. Tāpat ir ar ilggadējām institūcijām. Lai paliek, kā ir.

Vai tu joprojām nodarbojies ar izstāžu iekārtošanu?

Jā!

To mūsdienās sauc arī par izstāžu scenogrāfiju.

Tiešām? Ārprāts, kurš tā saka?


Vladislava Nastavševa izrāde Tumšās alejas pēc Ivana Buņina stāstiem, kuras režiju un vizuālo noformējumu veidojis Nastavševs pats. Jaunais Rīgas teātris, 2012. Foto no JRT arhīva

Virknē rakstu un interviju, kur tiek runāts par izstāžu iekārtošanu. 

Ak, tas ir kā urbināt degunu, cenšoties aizrakties līdz zeltam… Pilnīgs bullshit. Kaut es sevi uzskatu par reakcionāru, man ir svarīgi pamati, “sēklas”, ko nedrīkst pazaudēt. Ja tu kā izstāžu iekārtotājs ieliec muzejā sienu, labi, bet tad necenties to pārdefinēt un jau nākamā gadā nodēvēt par “vizuālu izklaidi” vai “multimediju risinājumu”. Grozies kā gribi, tā ir vienkārši siena. Pretējā gadījumā cilvēki tiek maldināti – kā garīgs “fotošops”. Labāk parunājam par sienu, par gleznām uz tās.

Es vienmēr meklēju kontaktu ar vecākas paaudzes pārstāvjiem, piemēram, Andri Freibergu, vai vecāka gadagājuma arhitektiem. Ne tālab, ka viņi būtu labāki, bet mani pievelk pamati. Es neieredzu to troksni, kas aizmiglo uztveri. To nevar nosaukt tikai par identitātes krīzi vien, tas lielā mērā ir mārketings. Tālab pārāk neiesaistos sabiedriskos pasākumos un ilgi domāju, vai piekrist šai intervijai, jo negribu mārketēt sevi.

Ja kādam no lielajiem ego, kuri sevi sauc par izstāžu scenogrāfiem, kas ir blefs, tu jautāsi, kāpēc viņš dara to, ko viņš dara – agrāk vai vēlāk nonāksi pie atbildes, ka viņš grib muzejā vienkārši uzbūvēt sienu. Bet kāpēc tad uzreiz nerunāt tikai par sienu?

Bet tas taču nenozīmē, ka esi pret jauniem medijiem, jaunām tehnoloģijām, veidojot izstāžu iekārtojumu vai izrāžu scenogrāfiju?

Nē, taču vienmēr ir kārtīgi jāizvērtē, kas nepieciešams, bet kas vienkārši pašmērķīgs. Jau sen zināms, ka skatuves pabērns ir video projekcijas. Tās iederas tikai 3 no 100 izrādēm, bet pārējās – vienkārši nepiestāv. Protams, izmantot var visu, arī salūtu, saldumus un “Čačača”. Bet ne bez iemesla.

Domu eksperiments. Ja tev būtu jāiekārto izstāde maziem mazītiņiem, miniatūriem objektiem, kā tu to risinātu?

Ar vislielāko iespējamo tukšumu ap tiem.

Ja pleijerī ļoti, ļoti klusiņām klausies Mocartu, ticu, ka gūsi spēcīgas emocijas. Kas izpaliktu, to pašu atskaņojot uz “Prāta vētras” skatuves un izbliežot bungādiņas…

Dvēsele eksistē pieklusināti.

Mari Ro - 14.05.2013 19:58
Ļoti labi, paldies. Nastavševs gan ir Vladislavs, ne Vladimirs
Klints Īstvuds - 13.05.2013 11:42
Pēdējā laika sakarīgākais viedoklis par scenogrāfiju. Par scenpogrāfiju vispār maz kur tā ļoti runā.