Oļegs Kuļiks jaunās personālizstādes atvēršanā. Foto: Sergejs Hačaturovs

Oļegs Kuļiks: Mana izstāde – tas ir balts “Melnā kvadrāta” rāmis 2

Intervē Sergejs Hačaturovs no Maskavas
18/04/2013  

Foto: Sergejs Hačaturovs

Līdz 16. jūnijam Maskavas galerijā Regina ir apskatāma ievērojamā performanču mākslinieka Oļega Kuļika (1961) izstāde “Rāmji”. Paradoksāli, bet tā ne tuvu nav izaicinoša, drīzāk – iezīmē pagriezienu uz jaunu mākslas formu valodas iespēju izpratni. Izstāde instalēta ļoti interesanti, ar atsaucēm uz krievu avangarda telpiskās vides radīšanas tradīcijām un itāliešu minimālistu kustības Arte Povera objektiem. Zālē ir tikai četri objekti un viena projekcija. Vispirms garš koridors, ko veido divi no Tibetas atvesti rāmji, kuru iekštelpā ir spoguļvirsma, bet malas pārvērstas par gaismas lentēm, tā ka ienācējs jūtas spožu divu rāmju kontūru nebeidzamu atspulgu apņemts. Iznākot no koridora, virs viņa paveras lēzens kupols ar dzelteniem diskiem iekšpusē un gaismas apli virs nošķeltās sfēras. Gar kupola malām ir divi panno. Labajā pusē – rokas izpletuša skrējēja melna ēna. Tā izlikta no degošām svētbilžu lampiņām. Pa kreisi – Svētās Dievmātes svētbildes siluets no sīkām lellītēm, kas izveidotas no vienkāršām ģeometriskām figūrām (piramīdām, bumbiņām). Lelles ir meitenīgas. Tieši pretī ieejai – Maļeviča “Melnā kvadrāta” gleznas reprodukcija. Telpas kompozīcija iekārtota grieķu krusta formā.

Izstādes atklāšanā 8. aprīlī ekspozīcija tika apspriesta aktīvi, lai neteiktu – dedzīgi. Aizstāvju skaits līdzinājās noliedzēju pulkam. Aizstāvjiem, pirmām kārtām krievu mūsdienu mākslas metriem Borisam Orlovam un Aleksandram Ponomarjovam, patika ieceres un izpildījuma skaidrība un izstādes ideju dziļums. Neapmierinātie, pirmām kārtām – iekost kārie jaunie kreisie, piemēram, Jegors Košeļevs, apvainoja Kuļiku bezjēdzīgā dekoratīvismā, vecu sižetu imitācijā un koloniālpreču bodītes atveida radīšanā.

Bet kā pats mākslinieks interpretē šo izstādi, un kādu vietu tā ieņem viņa daiļradē?

Sāksim kustības virzienā. Lūk, divi rāmji. Tie ir no Tibetas. Kāpēc?

Šajos rāmjos ir sižets par paradīzi un elli. Paradīze – ārējā rāmja daļa, stikls, kurā tik tikko jaušami cilvēku atspulgi. Elle ir iekšējais koridors, tā ir blāva gaisma, kurā jūtama ļauna bezgalība, kas saiet vienā punktā. Uzraksti un simboli rāmja ārpusē aicina pārvarēt šos maldus, paskatīties caur sevi. Izlaist pasauli caur sevi, kļūt caurskatāmam. Rāmis ir rotāts ar frīzi uguns mēļu veidā. Tā ir atdzisusī uguns, kas gaisina šīs pasaules tumsu. Viss kļūst caurskatāms un skaists. Bet arī tu pats neizgaisti. Tu kļūsti par mājienu, gandrīz rēgu – bet esi viegls un netraumēts. Bet koridora iekšpusē tu nokļūsti zem vērojuma skalpeļa. Kad atrodies ellē, tu saskati vienīgi un tikai sevi. Kad esi paradīzē, redzi, cik brīnišķa ir pasaule, un izbaudi to. Visi normāli cilvēki labi jūtas [instalācijas] ārējā daļā, kur pasauli redz atvērtu un sevi – kā vieglu, mirguļojošu siluetu.

Rāmjus es atradu Tibetā. Vispirms es sajūsminājos par to harmoniju, kas pavērās skatam uz Tibetas pasauli pa šiem rāmjiem. Es lūkojos caur kāda meistara roku darinātajām konstrukcijām uz diženajām Tibetas ainavām. 4,5 tūkstošu metru augstumā. Nodomāju: atvedīšu šo rāmi, un tādas pašas sajūtas radīsies arī šeit. Atvedu, bet tas pēkšņi bija kļuvis smags, neveikls un raupjš. Tas bija kļuvis par savu pretstatu. Tad izdomāju veidu, kā rāmim atdot diženās spējas. Globālāks uzdevuma variants: kā atainot dievišķo šeit un tagad? Sapratu, ka to var paveikt tikai ar apofātisko metodi. Pēc noklusējuma – bez mēģinājuma atrast konkrētu tēlu, bet radīt zināmu telpisku tukšuma spriedzi.

Tāpēc radās kupolveida konstrukcija zāles vidū un “Melnā kvadrāta” projekcija pretī rāmju koridoram?

Konstrukcija veidota līdzīga mūsu ēras 2. gadsimta Kapadokijas klinšu dievnama velvei. Šo baznīcu nodibināja pirmie kristieši, kas alās slēpās no Romas leģionāriem. Tas ir katakombu dievnams. Tā dekorēšanā izmantots kvadrāts – zemes simbols – un aplis – Dieva un debesu simbols. Šī dievnama telpa mani ļoti saistīja, un es to nofotografēju. Bet fotogrāfijā visi sienu gleznojumi un svēto attēli pazuda, un parādījās zelta nimbu ģeometrija. Šo iespaidu es arī iedzīvināju. “Melnais kvadrāts” centrā nav vis atveidots, bet radīts kā portāls. Maļevičs savu “Melno kvadrātu” sauca par “kailu mana laika ikonu bez rāmja”. Bet kvadrātam rāmis ir. Viņš to vienkārši neredzēja. Un pats nesaprata savu darbu. Mēs aizvācām no kvadrāta sentimentalitāti: visu to plaisu tīklojumu un baltos diedziņus. Viss kļuva askētisks un lakonisks.

Maleviča daiļrades pētniece Aleksandra Šatskiha ir precīzi piebildusi, ka melnais kvadrāts ir arī atsauce uz jauno virtuālo realitāti. Jo melns laukums baltā rāmī – tā izskatās parasts mājas dators. Kādas idejas šajā tēlā ieliec tu?

Negribu nonākt interpretāciju gūstā, kad šim tēlam cenšas rast konkrētus skaidrojumus – saistītus ar kosmosu, lidojumu, bezdibeni u. tml. Uzskatu, ka nebūt nav obligāti jācenšas kvadrātam piešķirt kādu jēgu. Jo tādējādi tas tiek padarīts par elku. Tas ir “Melnais kvadrāts” un nekas vairāk. Tas neko neatspoguļo, un tieši te slēpjas tā varenība. Visa mana izstāde ir rāmis šim “Melnajam kvadrātam”. Izstāde nav par atbildēm, bet gan par jautājumiem.

Bet vai baltajam rāmim ir kāda semantiska noslodze?

Protams. Cilvēks nespēj mainīt pasauli. Tomēr viņam ir ļauts skatīties uz to pa šo balto rāmi. Un tad “Melnais kvadrāts” sāk pārvērsties. Mēs ieraugām to, ko neredzēja Maļevičs. Baltais rāmis – pareizā attieksme pret pasauli. Visa izstāde ir Maļeviča “Melnā kvadrāta” baltais rāmis. Tā ir liela mīlestība pret otru, lielāka nekā pret sevi.

Un panno ar tumšajiem siluetiem, kuru kontūras iezīmē lampiņas un lelles?

Lelles ir izgatavotas pēc individuāla pasūtījuma. Kādus trīs mēnešus mocījos ar skicēm. Bija sešsimt variantu. Vispirms tās bija meitenītes svārciņos. Pēc tam – meitenītes maskās (bet bez atsauces uz Pussy Riot). Tad uzradās trijstūris un bumbiņa. Man palīdzēja Maļeviča supremātisms – ģeometrisko apjomu apvienojums. Šis bērnišķīgais supremātisms noformē Svētās Dievmātes ēnu. Pretī – protestu aktīvista tēls degošu lampiņu ieskāvumā. Rodas tēmu apmaiņa: profānais – sakrālais.

Kas iedvesmoja skrienošā aktīvista tēlu?

Uz šo darbu mani iedvesmoja kāda dievnama apmeklējums. Tajā bija trīsuļojoša gaisma, ko radīja liels daudzums lampiņu. Un pēkšņi šo harmoniju iztraucēja kāds cilvēks, kas iebrāzās baznīcā un neveikli grozījās trīsuļojošajā lampiņu gaismā. Kā boļševiks no Kustodijeva gleznas. Gandrīz kā tāds halucināciju tēls.

Profānais un sakrālais izstādē ir līdzsvarā. Bet vai pasaulē harmonija ir?

Diemžēl ne. Lūk, divi piemēri. Esmu daudz ceļojis pa Austrumiem, kur milzīga uzmanība pievērsta iekšējai pasaulei. Bet ārējā ir aizmirsta. Mumbajā tūkstošiem ļaužu rokas atkritumos, bērniem tiek ēdiena paliekas. Bet visi tik un tā ir garīgi, lūdz Dievu, nekādu nozīmi nepiešķirot materiālām lietām, kas tur smird un dvako. Bet aizbraucot, piemēram, uz Bonnu. Tur visi celiņi tīri kā izlaizīti, viss ideāli. Bet cilvēki uzblīduši, čīkstīgi un ļauni. Tempj alu un rij speķi, tomēr pasaule dievīga. Viņi visi tikai ievēro likumus. Es reiz braucu ar riteni un tukšā ielā novirzījos no velosipēdistu celiņa par diviem centimetriem, kā tūdaļ izskrēja alusvēderu uzaudzējis mietpilsonis un aizšķērsoja man ceļu. Kliedza un spiedza, ka esmu pārkāpis noteikumus un ka pasaule tūdaļ sabruks. Katrā gadījumā ir sava elle. Bet rāmis palīdz atrast līdzsvaru it visā, arī starp iekšējo un ārējo pasauli.

Jo Dievs nav miris (vai gāzts no troņa, kā teicis Maļevičs). Tas, kurš sacīja, ka Dievs ir miris, ir jucis prātā. Divdesmit gadus čurājis biksēs un ēdis savas kakas. Tas ir Nīče. Cilvēki ir mirstīgi. Bet Dievs – tā ir mīlestība mūsu sirdī. Tā ir mūžīga.


Izstādes iekārtojuma vizualizācija

Kā šis projekts ierakstās tavas daiļrades loģikā?

Es jau sen esmu aizrāvies ar rāmja tēmu. Jo esmu nonācis pie secinājuma, ka mākslas (ja tā ir laba) priekšmets vienmēr aizslīd prom no savas būtības galējā apzīmējuma. Tas vienmēr ir par kaut ko citu. Pēc ilgām pārdomām esmu sapratis, ka uz pasauli jāskatās pa caurspīdīgu rāmi. Kad sāku uz pasauli lūkoties caur stiklu, man kļuva vieglāk. Tu redzi, ka viss neglītais un nenoteiktais pārvēršas par savdabīgu pasaku. Es dzīvoju vēlajā padomju periodā un staigāju ar rāmi, lai saskatītu šo ikdienas skatam slēpto realitāti. 80. gadu beigās caur stiklu ieraudzīju, ka caurspīdīgā lapa ir sadalījusi telpas veselumu piecās realitātēs: tie ir iegriezumi stiklā; pati stikla virsma; tas, kas aiz stikla; tas, kas atspulgā un apkārt stiklam. Budistiem ir vingrinājums: neatraujot skatienu no priekšmeta, teikt, ko redzi līdztekus tam. Tas ir treniņš, lai mācītos redzēt, lai koncentrētu skatienu.

Ar stiklu sanāca mistiskas situācijas. Tu redzi lidojam putnu, kas pēkšņi pazūd, bet mājā kāds atver logu, un putna atspulgs dubultojas – un tu nesaproti, kur tas noticis: ilūzijās vai īstenībā. Tomēr es nespēju atveidot šo gaistošo sajūtu. Man bija trauma. Es desmit gadus centos atrast veidu, kā parādīt to sajūtu. Un šajā laikā man klājās grūti. Nēsājos ar tiem stikliem, bet mājās – ēst nav ko. Valstī pārbūve, mākslā – varenas sociālas kustības. Bet es staigāju apkārt ar tiem stikliem. Mani pat uz izstādēm vairs neņēma. Savas mīlestības uz mākslu dēļ biju kļuvis gandrīz vai traks – dieva dots cilvēciņš. Tad sagribēju īstenot pēdējo žestu – šķirties no mākslas un pārstāt būt kulturāls cilvēks. Nometos četrrāpus un centos izprast nevis refleksīvās, bet agresīvās realitātes mežonīgo tēlu. Nolēmu kļūt par izstumto, cilvēku, kas nesaprot uzvedības formu rāmjus un kam nav ne mazāko kompleksu par to.

 No caurskatāmības līdz sunim – tas bija savāds, bet patiesībā ļoti dabisks gājiens. Izrādījās, ka šis pirmatnējais radījums ir mūsdienīgs un pieprasīts tēls. Pēc tam vispār sākās lielisks posms. Aizbraucu un deviņus gadus ceļoju pa Austrumiem. Sēdēju lotosa pozā, līdz gandrīz pavisam aizlidoju. Esmu kaislīgs cilvēks, un man lama beigu beigās teica: kāpēc tu gribi šķirties no apziņas tagad? Nevajag – ej atpakaļ un iepazīsti savu personīgo Dievu. Es atgriezos pie rāmjiem un sapratu, ka tiem jāļauj izpausties formā. Izvēlējos tēmu ar tukšumu centrā. Es sapratu to brīvības un vienlaikus – atbildības pakāpi. Arī šī izstāde ir par caurskatāmību, garīgā stāvokļa caurskatāmību.

Kā tu ar to iekļaujies mūsdienu mākslas situācijā?

Pašlaik cieņā ir vai nu seni darbi, vai par to, kas ir netverams, gaistošs. Jebkurš spēcīgs izteikums rada aizdomas. Pamatotas. Bet man gribas to pārspēlēt: atstāt to spēcīgo izteikumu, atņemot tam centru. Gribētos izvairīties no deklaratīvisma, dogmām, slikta nodoma. No šāda viedokļa es esmu tuvāks praktiķiem konceptuālistiem. Tomēr tukšumu komentēju nevis vārdiem, bet plastikas līdzekļiem. Daudzi konceptuālisti ar nagiem ieķērušies nevis stilā, bet cilvēka mafiozajā faktorā. Ne velti kāds amerikāņu kritiķis ir teicis, ka konceptuālisms tagad ir aizstājis garīgumu. Un to nevar pārspēlēt, ja neatgūst garīgumu.

Pēc apofātiskās metodes?

Jā. Jo ko saka konceptuālisms: nav svarīgi, kas atrodas tev priekšā, svarīga ir tava attieksme. Un šo attieksmi var izpaust plastiski.

Un vēl konceptuālisms ir robežu paplašināšana. Vispirmām kārtām – mākslas valodas. Tāpēc rāmis kā robežu indekss ir visās nozīmēs ļoti konceptuāls artefakts. Vai ne?

Tieši tā. Grūtības rada vien tas, ka ar rāmjiem nedrīkst aizrauties. Rāmji nepieļauj tiražēšanu. Tu nevari reproducēt savu attieksmi pret kaut ko bezgalīgi. Tu esi to ielicis rāmī un smalkjūtīgi pagājis maliņā. Tu vairs neatrodies sarunas centrā. Tālāk tu dod vietu citam. Viedais rabīns ir teicis, ka Dievs radīja pasauli, pats ierāvies uz visām pusēm. Bet ierauties uz visām pusēm arī ir rāmja tēls.

Interesanti, jo rāmis liecina par bezgalību tieši tāpēc, ka tas strukturē mūsu skatienu. Ja nestrukturizētu – bezgalības nebūtu, būtu tikai bezgaumīga priekšmetu pasaule, lietu haoss, pret kuru atduras mūsu acs. Kā nejēdzīgajās masu 3D filmās. Piekrīti?

 Jā. Tāpēc ir svarīgs sevis samazināšanas princips. Jo ar rāmjiem ir tā: es atrodu un tūdaļ pat pazaudēju. Tad tas nav ne diktāts, ne dogma. Šajā izstādē nebija galvenā tēla, līdz neatradu Maļeviča “Melno kvadrātu”. Un vēl man ļoti interesanta šķita Tatļina funkcionālās realitātes organizācijas pieredze. Nekāda komforta, un savas klātbūtnes samazināšana līdz minimumam.

Kas tālāk?

Ar šo izstādi grūti iezīmēt perspektīvu. Ir satraucoša patīkamas tīrības sajūta. Pagaidām nezinu, ko darīt tālāk.

www.reginagallery.com

R. R. - 18.04.2013 23:55
Viņš tak arī bijušajā Astorijā, kur vēlāk bija cita kāda iestāde izlēca caur stikliem plikks. Un smagi sagriezās..
viens no viņiem - 18.04.2013 11:35
Eh, pievērsās Dievam un provokācija tu tūūū... :-))