Valdis Celms. Foto: Katrīna Ģelze

Starp rakstiem un rastriem 1

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
03/04/2013 

Foto: Katrīna Ģelze

Valdis Celms (70) neklātienē nav gājis secen nevienam latvietim, kas šķērsojis Rīgas robežu – 1980. gadā uzstādītā trekni aicinošā robežzīme “Rīga” ir viņa darinājums. Tā arī iezīmē šī vizionārā mākslinieka un dizainera “citādo” redzējumu, jo uz padomju laika drūmā estētiskā mantojuma fona daudzi to atzīs par vienu no patīkamākajiem pilsētvides elementiem. Studējis Latvijas Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas (tagadējā Dizaina) nodaļā, Celms to pabeidza 1970. gadā, un viņa diplomdarbs līdzās vairāk nekā 60 citiem ļoti daudzveidīgiem darbiem, kas radīti pēdējā pusgadsimta laikā, ir līdz 21. aprīlim aplūkojami Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja personālizstādē “Pieskārieni – unikālais dizains, kinētika, fotomontāžas, plakāts”. Celms, būdams futūristisks kinētiskās un optiskās mākslas praktizētājs, vienlaikus ir pazīstams no šķietami cita aspekta – viņš ir baltu rakstu pētnieks un seno baltu kulta piekopējs.

Vai izstādē ir kādi darbi, kas iezīmē jūsu mākslinieciskās valodas sākumu?

Jā, ir tādi darbi – pirmie eksperimenti ar fototehniskajiem izteiksmes līdzekļiem, līdz tam zināmajām fotografikām, fotogrammām, foto tašismu, foto bez negatīva ar no sieta izlocītu formu antīkas maskas izskatā. Negatīva vietā es lietoju telpisku sietu, kas projecējās uz papīra. Nākamie eksperimenti bija ar tipogrāfisko rastru. Tā ir tehniskā filma, kurā ir daudz sīku punktiņu, pateicoties kuriem, melnbaltā tehnikā var nodrukāt attēlu, kurā skatoties, var redzēt gaismas pārejas. Tos izmanto, lai veidotu faktūras efektu. Rastru parasti lieto ļoti sīku, lai acs to praktiski neredzētu, bet es to palielināju, lai varētu atšķirt pat atsevišķus punktus, un veidoju jaunus zīmējumus un ritmus, kosmisko spēku līniju klātbūtnes ritmus, un vēlāk radīju telpiskas formas, piemēram, izstādē apskatāmos cilindrus ar kustībām. Mana ideja ir kustībai dot dramatisku pamatojumu, lai tā attīstītos laikā un, atkārtodamās noslēgtā ciklā, padziļinātu pirmos iespaidus. Lai būtu kustību akords, nevis tikai viena kustība. Manuprāt, tas ir realizējies. Tā ir optiskā māksla, tā dēvētais opārts.

Kā jūs guvāt ideju par rastra izmantošanu?

Sešdesmito gadu beigās strādāju sadzīves ķīmijas konstruktoru birojā, un mums bija fotolaboratorija. Gatavojot diplomdarbu, es gāju uz kādreizējo [avīzes] “Cīņa” tipogrāfiju Blaumaņa ielā pie fotovīriem skatīties, kādas viņiem ir tehniskās iespējas, un tur arī ieraudzīju lielās filmu loksnes ar rastriem. Man radās ideja, ka rastrus vajag palielināt, lai tie būtu uztverami telpiski un no dažu metru attāluma, jo veidā, kā tos izmantoja fotogrāfijā, tos vispār nevarēja saskatīt. Rastra ritmi manos darbos uz cilvēku iedarbojas nomierinoši, noņem stresu un satraukumu, ievirza cilvēka uztveri pārdomu gultnē.

Vai 60. un 70. gados interese par optisko mākslu bija raksturīga Latvijas mākslas studentu vidū?

Protams. Zinājām [Viktoru] Vazareli, kinētiskajā mākslā [Aleksandra] Kaldera Mobile un Nikolā Šefēra kinētiskos torņus. Līdz mums jau atnāca kaut kāda profesionālā literatūra – pastarpināti, tiešā veidā nē. Pašam bija jāmeklē, jo neviens jau ar to virsū nebāzās. Akadēmijā bija ļoti radoša gaisotne. Vienam no pasniedzējiem, Aleksandram Dembo, bija iespēja viesoties Parīzē, un viņš tur bija redzējis Kaldera tipa kinētiskos objektus un rosināja studentus darīt ko līdzīgu. Arī man pašam nedaudz vēlāk bija izdevība komandējuma laikā Budapeštā vienlaicīgi redzēt Šefēra spožās konstrukcijas ar motora piedziņu un Vazareli darbus. Bet tas jau bija vēlāk. Noteikti gribu piebilst, ka vismaz es vienlaicīgi skatījos, kādas atsauces kinētiskajai mākslai ir mūsu tradīcijās. Piemēram, latviešu dreļļu raksti ir ļoti izsmalcināti optiskās mākslas paraugi. Tajos ir brīnišķīgas kustības ilūzijas, turklāt ļoti izsmalcinātas, nevis psihedēliskas, kas “sit pa smadzenēm”. Ļoti estētiskas un intelektuālas kustību idejas. Tautas mākslā kustība vienmēr ir pastāvējusi. Pati tautas mākslas pasauli redz kustībā, latviešu mantojumā cauri vijas ideja, ka viss atrodas kustībā. Tātad ņēmu vērā arī šīs iespaidu līnijas, bet tajā pat laikā vēlējos radīt kaut ko savu. Viena lieta ir idejas, bet mani interesēja izteikt savas sajūtas un domas, dzīvojot konkrētā laikā un vietā.

Vai jūsu impulss, pievēršoties dizainam, bija latviešu raksti?

Nē, toreiz tā gan nebija. Mans impulss, vienkārši runājot, bija tas, ka man patika gan tehnika, gan māksla. Arī savā studenta “darba intervijā” pasniedzējiem izteicu šo domu, ka dizainā es vēlētos veidot sintēzi starp dažādām jomām. Neesmu kļūdījies, jo, tieši pateicoties to gadu dizaina izglītībai, es, varētu teikt, esmu atradis savu izteiksmes veidu mākslā, un caur to nonācu arī līdz latvju rakstiem un zīmēm. Jo uztveres principi ir universāli, tie ir kosmiski nosacīti.

Jūs varētu precizēt, ko domājat ar “kosmiski nosacīti”?

Lai izprastu formas ietekmi uz skatītāju, māksliniekam ir jāspēj izprast formas jeb līnijas enerģētika, vizuālās valodas jēga, un kādu iespaidu tā atstāj uz skatītāju. Izprotot šo jēgu modernajā mākslā, dizainā un arhitektūrā, daudz labāk var izprast, ko nozīmē tādas pašas vai līdzīga rakstura, bet abstraktas zīmes tautas mākslā. Jo tautas mākslā redzamās zīmes ir nolūkotas dabā un dabas ritmos, to cikliskajās norisēs. Tās nav izgudrotas svētdienā starp brokastīm un pusdienām, kad nav ko darīt, bet tie ir cilvēku dzīvei svarīgi norišu pieraksti. Katra zīme un simbols ir saistīti ar kādu vērojumu dabā, kas tādējādi saglabāts un ierakstīts kultūrā, lai nodotu tālāk.

Iespējams, tādēļ līdzīgas zīmes apmēram vienlaicīgi radušās vairākās senajās kultūrās?

Jā, bet ne tikai. Es uzskatu, ka zīmes vispirms pastāv kā kosmiski dotumi un atspoguļojas tikai tajās kultūrās, kur cilvēki ir gatavi jeb ir spējīgi tās uztvert, kur apziņa ir pacēlusies līdz šo zīmju un norišu apjēgsmei un pārdzīvojumam. Vismaz vēsturiski skatot, tās ir tautas, kas ir dzīvojušas saistībā ar dabas ritmiem.

Vairums kultūru jau reiz dzīvojušas saistībā ar dabu.

Jā, bet ir tautas, kuras vairs nedzīvo saistībā ar dabas ritmiem, un tām šīs zīmes ir nesaprotamas, viņi pat reizēm satraucas, tās uzlūkojot.

Pirmais solis jūsu mākslinieka darbībā tātad bija fotogrāfija?

Jā, tā varētu teikt. Pēc tam parādījās plakāti.

Un tad jau uzdrošinājāties pievērsties trīsdimensionālajiem objektiem?

Jā, rastrs, kurš vispirms bija uz papīra vai tehniskās filmas, pārtapa objektā. Sākotnējos objektos nebija motora piedziņas, bija tikai optiskā kustība. Tas viss tika iesaistīts kādas problemātikas risināšanā. Piemēram, [izstādē apskatāmajā] 1974. gada darbā uz trim ekrāniem vienlaicīgi tiek iztirzāta cilvēka un vides attiecību tēma.

Jūs tādējādi savā darbā neraksturīgi apvienojat arhaisko un ļoti moderno.

To sakāt jūs, bet es tam piekrītu, tā varētu būt.

Kur ir satikšanās vieta starp arhaisko un moderno jūsu darbos?

Satikšanās vieta ir apziņa, ka pasaule jeb Visums ir klātesošs tepat. Daudzu cilvēku apziņā pasaule ir kaut kur tālu. Ir pat tāds teiciens “iet pasaulē”. Lai izzinātu pasauli, ir arī cits virziens – iedziļināšanās sevī, savas tautas kultūrā, savas vietas starp debesīm un zemi izpausmēs. Un izrādīsies, ka kosmosa ritmi izpaužas arī tepat, tie nav tikai Tibetā vai Andu kalnos, vai vēl kur citur. Arī Latvijā spīd saule, ir mēness, darbojas gravitācija, un cilvēka apziņa ir pieslēgta Visuma apziņas laukam. Un tāpat mēs saņemam informāciju un idejas, it kā īsti nezinot no kurienes.

Jūs minat Visuma apziņas lauku. Paskaidrojiet, lūdzu!

Tas ir mūsdienās bieži lietots termins. Ar to tiek domāts avots, no kura rodas idejas.

Hardijs Lediņš mēdza teikt, ka viņš idejas saņem no kosmosa. Es to vienmēr uztvēru kā joku.

Tieši tā, bet šajā jokā ir daļa patiesības. Ne velti vienlaicīgi vairākās vietās pastāv līdzīgas idejas.

Ceru, ka saprotat, kādēļ uzdots šis jautājums. Ikdienā līdzīgi apgalvojumi bieži ir daļa no labi zināmā “ezotēriskā biznesa”. Bet es vēlos nodot lasītājiem ne vien apgalvojumu, bet arī radošu skaidrojumu jūsu iekšējai ticībai. Kaut gan beigu beigās jau viss tomēr noreducējas uz personīgo ticību, ne tā?

Jā, ticību, bet tur ir arī zināšanas. Ar pliku ticību arī tālu netiksim. Ir vajadzīgas zināšanas, šajā gadījumā profesionālās zināšanas. Tās abas ne mirkli negribētu pretstatīt vai atraut. Cita lieta ir, ka, zinot, kā citi kaut ko ir darījuši, nevar atkārtot, nav jēgas atkārtot to, ko viņi darījuši. Var iet tos pašus meklējuma ceļus, bet katra konkrētā situācija prasa risinājumu, kurā ir iracionālā klātbūtne. Pats esmu pasniedzis kompozīciju Akadēmijas sagatavošanas kursos. Saku, ka kompozīcijas likumi ir tādi un tādi, to var darīt tā un tā, bet tagad, kad jūs visus šos likumus zināt, jums tie ir savā veidā jāaizmirst, jo ir jābalstās arī uz impulsīvo pārdzīvojumu. Uz to, ko varbūt tikai pēc tam būs iespējams noformulēt.

Jo pretējā gadījumā tā nebūtu māksla?

Jā, tā nebūtu māksla, tas nebūtu radošs ceļš, lai gan ir piemēri, kad formula rada ļoti harmoniskus risinājumus – piemēram, lidmašīna lido, tieši pateicoties aprēķinam, nevis impulsīviem izdomājumiem. Šeit ir jāsamēro kā racionālais, tā iracionālais. Ar apziņas lauku es šajā gadījumā gribēju akcentēt ko citu – to, ka cilvēkiem jāapzinās sava iesaiste Visumā. Mēs esam pārāk attālinājušies no dabas. Mums atvēlētā dzīves vide, dizains vai arhitektūra saistās ar mākslīgo vidi. Mums ne mirkli nevajadzētu aizmirst, ka dzīvības pamatu nodrošina dabīgā vide. Gaisma, tumsa, kosmosa ritmi – tie mūs nosaka. Kosmosa tēma man parādās, lai paplašinātu cilvēka apziņu. Tas, ka mēs esam pie Baltijas jūras, nenozīmē, ka mēs nevarētu domāt globāli – vai vēl plašāk.

Tātad jūs neredzat pretrunu starp sintezēto un dabisko vidi?

Nē, pretruna jau tieši ir. Bet lai pretrunas risinātu harmonijas vai humānisma, cilvēka interešu un dzīvības virzienā, mēs nedrīkstam pazaudēt sapratni un saikni ar dabisko vidi. Tieši tādēļ, ka pretruna pastāv, mēs nedrīkstam izšķirties par vienu vai otru. Mēs arī nespējam atgriezties atpakaļ pie dabas, iet dzīvot mežā, teltīs, vai tieši otrādi – tikai pilsētā. Cik ilgi ledusskapī būs produkti, ja nebūs lauki? Ko mēs elposim, ja nebūs meži? Bet to mūsdienu cilvēkam ir teju jāiestāsta. Mūsdienu cilvēks domā, ka naudu var ēst. Viņam vēl jāpierāda, ka naudu nevar ēst. Indiāņi to zināja jau pirms simt gadiem. Ir šī pretruna, bet tieši tādēļ, lai attīstību ievirzītu samērīgā un saprātīgā gultnē, nevis alkatības un peļņas virzienā, mēs nedrīkstam pazaudēt zināšanas, kas ir tradicionālajā kultūrā.

Jūs minējāt Visumu un latviešu nāciju. Vai nav pretruna starp Visuma un lokālo perspektīvu?

Nē. Kādēļ? Mēs esam vienlaicīgi abu sastāvdaļa, mēs arī esam cilvēces sastāvdaļa. Varbūt kādā kultūrā ir šī pretruna, nevaru apgalvot par visām kultūrām. Bet mūsu tradicionālo kultūru caurauž visuma apziņa. Dainās visu laiku ir pieminēta saule, mēness, zvaigznes. Kas tas ir, ja ne Visuma apziņas izpausmes? Dainās tās turklāt tiek apdziedātas caur mitoloģiskajiem tēliem, pastāv reliģisks uzstādījums.

Iepriekšējo jautājumu uzdevu, gribot zināt, vai spēcīga lokālā apziņa neatrauj no plašākās cilvēces?

Es to varu pārfrāzēt – vai talantīgs zinātnieks, kas kaut ko izgudrojis, neatraujas no cilvēces? Vai dzejnieks, kurš uzraksta labu dzeju, neatraujas no visiem pārējiem? Tieši otrādi, viņš ceļ cilvēci. Šādā lomā var nonākt arī atsevišķas nācijas jeb tautas, kurām ir saglabātas šīs zināšanas varbūt vairāk nekā citām. Tas nenozīmē, ka tās atdalās no cilvēces.

Vai latviešiem ir zināšanas, ko varam dot citiem?

Jā, mēs varam dot zināšanas, kas ir mūsu dainās, kas ir ģeometriskā raksta simbolos un dzīvā veidā saglabājušās gadskārtu un goda ritu tradīcijās. Tajā, ko vienkāršoti sauc par folkloru. Tā ir pasaulē unikāla dievestība vai dzīves ziņa, vai reliģija – kā nu kurš to sauc. Tā ir garīgā satversme, sapratne par to, kāda ir pasaule. Tāds skatījums, kāds ir dainās, nekur citur pasaulē nav.

Jūs esat pētījis?

Pietiekami daudz, lai to tā varētu apgalvot. Protams, nevaru absolūti pateikt, ka nav kopēju elementu. Tādi noteikti ir sastopami.

Es jautāju, jo atsevišķas baltu kultūras zīmes atrodas arī citās senās kultūrās.

Bet es jau neko tādu neapgalvoju, ka arī citiem nav. Runa ir par latviešiem. Es jūsos saskatu tipisko latvieti – kurš ir tik objektīvs, ka tik, pasarg’ Dies’, viņam vienīgajam nepiederētu kas sevišķs. Jo gadu simtiem taču ir stāstīts, ka visi citi mums kaut ko ir atnesuši. Te pāri gājuši tik laimīgi karotāji, kas tā nejauši pazaudējuši kultūras vērtības, kā rezultātā radās kaut kāda latviešu kultūra. Nevilšus mēs meklējam iemeslu, lai tikai sevi atkal varētu raustīt aiz piedurknes. Es nerunāju par muļķībām un uzpūtību, es runāju par dainām. Šīs senās zināšanas un vērtības mums pašiem ir pietiekami nepazīstamas – kur nu vēl pasaulei. Tādēļ jau pastāv valodas un kultūras, ka katra glabā kaut ko tik unikālu un savdabīgu, kas otrā var tikai kaut kā projecēties, bet nevar identiski atspoguļoties. Te jau ir tā pasaules kārtība, ne jau perspektīvā, ka visi runāsim angliski un būs milzīga zināšanu jūra. Nekā nebūs!

Jūs sakāt, ka neesam pietiekami pazīstami ar savām dainām, un tā ir, jo tām mūsdienās vairāk ir etnogrāfiska nevis dzīva nozīme. Protams, savā ziņā arī mūsu dabas un sadzīves attieksmē senās baltu tradīcijas joprojām atgādina par sevi, bet tas notiek ļoti fragmentāri un attālināti. Vai jūs, kas esat to visu studējis tuvāk, atrodat baltu tradīcijās arī kādu garīgu ceļu mūsdienām? Mēs esam pieņēmuši kristietību, jo tā tiek uzskatīta par attīstītāku reliģiju nekā agrīnās pagānu reliģijas.

Te es jums varētu oponēt. Pirmkārt, ja mēs raugāmies uz dainām tikai kā uz etnogrāfiskām vērtībām, tad tas ir diezgan šauri. Uz tām jāraugās kā uz garīgām, ne tikai etnogrāfiskām vērtībām. Otrkārt, nezinu mūsu vēsturē neko tādu, kas liecinātu, ka mēs būtu pieņēmuši kristietību. Tā mums tika uzspiesta ar varu. Garīgi kristietība vēl līdz šai dienai nav uzvarējusi, tā ir tikai organizatoriski uzvarējusi.

Ko jūs ar to domājat?

Ar to es domāju, ka kristietība šajos 2000 gados nav padarījusi cilvēka dzīvi laimīgāku. Tieši otrādi. Un kādēļ tā ir? Tādēļ, ka tā cilvēku vērtē kā avi un grēcinieku, tam cenšas iedvest iedzimtā grēka domu, viss balstās uz bailēm, nevis cilvēka apziņas attīstību – tev būs, tev nebūs, tu nedrīksti. Dainas neko tādu nesaka – dainas māca caur labo, caur salīdzinājumu un mudina cilvēkam domāt patstāvīgi, izvērtēt un paplašināt savu apziņu un sapratni, iet garīgo ceļu. Kristietība neiet garīgo ceļu – kristietība mudina sekot, tā audzina sekotājus.

Tam varētu iebilst.

Jā, individuāli, par spīti kristietības uzstādījumiem, cilvēki iet šos neatkarīgos ceļus. Visa kristietības vēsture, kaut vai mākslas vēsture, ir nemitīga mākslinieka cīņa ar baznīcas aizliegumiem. Visa zinātnes attīstība ir nemitīga cīņa ar baznīcas aizliegumiem, dogmām un tamlīdzīgi. Varas institūcija, finanses, zīmols, egregors mūs nospiedīs.

Tā ir formāla institūcija. Bet daudzi oponētu, ka kristietība būtu vienīgi dogmas. Arī pati ideja par atdzimšanu kristietībā ir gana garīga.  

Jūs runājiet, nezinot, kas atrodams tradicionālajā kultūrā. Tāpēc – kas bija pirmais kristietības uzdevums? Iznīcināt šeit esošās zināšanas, lai pēc tam varētu dozēti iedot kaut kādas zināšanas un teikt, ka jums jau nekā nav. Bet kādēļ mēs runājam par šīm tēmām?

Vienkārša interese.

Vienkārša interese – jūs man tagad atņemt laiku. Es runāju garāmejot, skrienošs, bet jūs pēc tam to publicēsiet. Tā nav korekta pieeja tik nopietnām tēmām. Par ko tad mēs īsti runāsim – par kinētiku, mākslu vai garīgām vērtībām?

Vajag ļaut sarunai attīstīties organiski.

Nu jā. Tātad es noraidu to, ka mani grib padarīt par vergu svešai kultūrai, jo uzskatu, ka baltu kultūra ir pasaules mēroga kultūra, un latvieši, lietuvieši un igauņi – katrs citādā veidā esam pasaules mērogā nozīmīgs kultūras centrs. Mūsu kultūra ir tā vērta, lai to attīstītu, jo tā glabā pasaulei unikālas zināšanas. Ja tās kāds nezina, vai negrib zināt, tad tas ir cits jautājums. Ar mācītājiem nav vērts strīdēties. Ja kāds ir pārliecināts kristietis, lūdzu, es viņiem nekad nepārmetu, bet ja man pārmet, tad atvainojiet – ar kādām tiesībām?

Kā saprotu no jūsu teiktā, jūs arī praktizējat baltu reliģiju. Vai tā to varētu nosaukt?

Jā, tā varētu nosaukt. Reliģija, kas gan vairāk ir dzīves ziņa un filozofija un mazāk reliģija ticēšanas izpratnē. Jo kristietība turpretim balstās uz ticēšanu, nevis zināšanām.

Tieši tā, ticība Kristus augšāmcelšanās aktā.

Jā, bet no kurienes augšāmcelšanās ir noskatīta? Ne jau kristieši to atklāja. Tas ir zināms vēl senākās kultūrās un ir noskatīts dabā. Daba atdzimst; cikliskais laiks. Bet daudziem liekas normāli, ka kristieši Dievu nošķir no dabas un cilvēka, Dievu pazemina par vēsturisko cilvēku. Es par to nediskutēšu.

Kā jūs, skaidrības labad, sauktu seno baltu reliģiju? Dievturība?

Dievturība ir šīs senās baltu reliģijas mūsdienu nosaukums. Tā ir latviešu nacionālā reliģija.

Kad jūs nonācāt pie aktīvas praktizēšanas?

Caur profesionālo mākslu. Pie tā noveda pats mākslas ceļš.

Jūsu māksla ir futūristiska, bet tajā paša laikā nonācāt atpakaļ pie senas reliģijas?

Tas nebija ceļš atpakaļ, es neko nepazaudēju. Es saprotu, ko jūs domājat, bet es neeju atpakaļ. Lai mežā ietu uz priekšu pēc tam, kad esi gājis pa nepareizu ceļu, ir jāiet atpakaļ. Bet garīgi, atgriežoties no nepareizā ceļa uz punktu, kur atkal vari iet pareizi, tu neej atpakaļ, tu attīsties. Atjaunota patiesība nenozīmē ceļu atpakaļ. Un tāpat turpināt dzīvot melos nenozīmē iet uz priekšu. Par to praktizēšanu – strādājot gan ar opārtu, formām un zīmēm, es ātri nonācu meditatīvā stāvoklī. Un tiklīdz esi meditatīvā stāvoklī, tā pieslēdzas Visums, un cilvēks ieiet citās, sakrālās laika dimensijās. Tur ir tas saskares punkts. Ne vienmēr gribas visu skaidrot vārdos, gribas, lai jūs pavērotu kādu no tiem darbiem un lai tā atbilde pati atnāk. Iespējams, ka jums tas pēc tam būs izsakāms gluži citos vārdos, jo mani vārdi līdz jums aiziet arī tikai kā zīmes, nevis kā precīzs atspoguļojums tam, ko es šajos vārdos ielieku. Valoda ir kā starpnieks, un arī mākslas darbs tādā ziņā ir labs starpnieks. Es esmu iecerējis, ka ritmi, formas, simboli un attiecības skatītāju uzrunās.

Jūs minējāt, ka nav vairs iespējams pilnīgi atgriezties dabā. Šajā sakarā gribas piebilst, ka latviešus var pārņemt vienlīdz labas izjūtas, ieejot baznīcā un aizbraucot dabā. Proti, vēstures gaitā bieži vairs nevar stingri nodalīt to, kas savulaik atradies pretrunā. Latvietī ir tas, ko devusi daba un folklora, bet arī agrīnākā nacionālā atmoda ir lielā mērā nākusi caur baznīcām un tādējādi nodrošinājusi baznīcas vietu tautas apziņā.

Baznīcā tā manifestējās, bet nevar teikt, ka tā nāca caur baznīcu.

Taču lauku baznīca latvietim ir daļa no Latvijas ainavas un rosina māju sajūta. Nevar atraut baznīcu no dabas un izvēlēties tikai vienu ceļu.

Jūs visu laiku it kā gribat, lai es izvēlos pa kuru grāvi braukt.

Nē, tieši otrādi.

Jā, tad es jums piekrītu – šos pretstatījumus nevajag uzsvērt. Ir jāvērtē atsevišķas paaudzes vai atsevišķi gadījumi. Ir brīvības cīnītāji, kas bijuši kristieši, un visu cieņu viņiem. Un daudzi dzīvo Latgalē, kur ir gan baznīca, gan folklora. Tas ir saprotami un respektējami. Bet atdzima jau nācijas pašapziņa, ne baznīca. Baznīca un daba ir tās telpiskās vides, ar kurām nevarēja nerēķināties. Atmoda sākās Padomju savienībā, tad varētu teikt, ka, pateicoties tai, bija arī Atmoda. Mēs tā varētu ilgi kalamburēt. Bet šajā gadījumā runa ir par garīgām lietām – par nācijas apziņu. To es gribu teikt. Un šī apzināšanās nevar notikt kā vienreizējs akts – vienreiz pamodās, un tad guļam tālāk. Ir  jāpaliek gara modrībā.

Daudziem būtu grūti nenovērtēt sajūtas, ko devusi baznīca – jo sevišķi savas nācijas apzināšanos, vienkārši sēžot baznīcā padomju gadu laikā. Tajā pat laikā apzinos arī to latvietību, kas nes sevī folkloru. Nevar sevī izdzēst ne vienu, ne otru.

Nevajag dzēst, tas ir jūsu ceļš un jūsu vieta kultūrvēsturiskajā situācijā, ar ko jums jārēķinās. Tomēr kristīgā baznīca nav atraujama no tās vēstures. Tā nav tik izmainījusies, lai pateiktu, ka tā būtu kas cits. Tā visu laiku pielāgojas. Mums ir jārēķinās ar to, ka latvietim daba ir pirmā baznīca.

Ja tā nav, tad viņš nav latvietis?

Uzdodiet jautājumus un atbildiet pats.

Un kā ar Latgales patriotiem, kas ir katoļi?

Patriots ir kas cits – tās ir attiecības ar valsti. Bet attiecības ar dvēseli ir atkal kas cits. Pirmkārt, tā ir intīma lieta. Un ceļi ir dažādi. Piemēram, Roberts Mūks, pēc izcelsmes katolis, rakstīja par dievturību ar vislielāko cieņu. Tajā saskatīja izeju Eiropai no garīgā strupceļa. Ja mēs runājam par garīgām lietām, ir jābūt mierīgam dialogam. Ja mēs runājam par šīm lietām kā varas institūcijām, tad dievturībai nav nekādas varas, bet baznīcai ir vara.

Varbūt tā ir tā laime, ka dievturībai nav bijusi vara, jo, ja tai būtu bijusi vara, iespējams, pavērtos cita aina.

Kas to zina? Bet viens ir fakts – ar dabu saistītās reliģijas ir ļoti iecietīgas pret visu dzīvo un savādāk domājošo. Ja mēs ieejam šādā sarunas gultnē, tad ir jānorāda, ka šodienas pasaule ir garīgā strupceļā, cilvēci pārņem alkatība, neiecietība un dogmatisms. Ja mēs paskatāmies nedaudz plašāk, tad nākotnes attīstībai pagātnes modeļos varam atrast ļoti daudz vajadzīgā un, iespējams, pat alternatīvo ceļu.

Kā dzīvot ar dievturību sabiedrībā,  kurā dominē urbānisms? Iespējams, ka tad, kad plauka dievturība, bija pavisam cita pasaule – teiksim, vairāk dabas.

Tas jau ir jautājums visai cilvēcei. Pretruna jau ir – mēs, būdami pēc izcelsmes dzīvās dabas daļa, kultūras rezultātā radījām mākslīgo, sintētisko vidi un esam tai ļoti pielāgojušies. Bet pirmīt par to jau runājām – nevajag iet akli, bet skatīties, kā uzlabot situāciju, kā iet harmoniskākus attīstības ceļus. Jāmaina pasaules izpratne par Dievu.

Proti?

No kurienes nāk šī kundziskā izpratne, ka cilvēks ir valdnieks pār dabu, ka daba ir tikai izejvielu avots un visa dzīvā daba ir pakļauta cilvēkam, un ka cilvēks hierarhijā pakļaujas vēl kādam? Individuāli cilvēks neuzņemas atbildību. Tur ir jāiedziļinās. Izrādās, ka 2000 gadus mēs dzīvojam pēc Bībelē aprakstītā kunga pavēles. Tas mūs ir novedis pie šodienas situācijas, un tālab man šķiet, ka ir pienācis laiks mainīt sapratni pašos tās pamatos. Jāatgriežas pie tā, ka cilvēks ir dabas daļa, ka Dievs ir gan dabā, gan cilvēkā, gan Visumā. Nevis, ka Dievs ir baznīcā, vai nesasniedzams debesīs, un ka starpnieks ar to ir meklējams tikai vienā ticībā vai reliģijā. Tur ir daudzi jautājumi. Es šīs izstādes sakarā šo tēmu vairs nevēlos cilāt, jo tā nav gadījuma saruna, bet gan intīma un vienlaicīgi ļoti intelektuāla saruna. Tur maz palīdz partejiskā pārliecība. Tieši otrādi, varbūt ir vajadzīga tiltu mešana. Ja cilvēks ir domājošs, nav svarīgi, kādai reliģijai viņš pieder, jo viņš iet garīgo ceļu. Bet ja cilvēks ir fanātiķis, tad viņš ir fanātiķis visās reliģijās. Vispārinājumi ir riskanti. Tādi kā: mēs pieņēmām kristietību; visi latvieši ir kristieši; visi latvieši mīl dabu; visi latvieši ir folkloristi.

Kā jūs sacījāt, nav jāizvēlas viens ceļš. Piemēram, daudzi nekad neatteiksies no tā, ko esmu izlasījuši Jaunsudrabiņā, nedz no tā, ko guvuši baznīcā, kaut vai vienkārši klausoties tās mūzikā.

Tādēļ ir labs jēdziens – vispārcilvēcīgās vērtības. Šeit tas, šķiet, būtu piemērojams. Cita reliģiskā pārliecība ir jāciena a priori. Un tas ir ieaudzināts cilvēkos, kas ir saistīti ar dabu.

Padomju laikā bija aizliegts nodarboties ar dievturību, ne tā? Kad jūs pievienojāties dievturībai?

Jā. Es pievienojos dievturu kustībai tikai neatkarības laikā. Taču man visu mūžu ir bijuši impulsi – gan dainas, gan lauku darbi no bērnības.

Tajā pat laikā jūsu darbos mīt urbānais futūrisms. Jūs laikam meklējat līdzsvaru galējībās?

Jā, es meklēju līdzsvaru. Bet arī šīs izstādes centrā ir urbānā tēma. Savukārt raksti, simboli, tradicionālā kultūra vairāk ir videomateriālos. Vienkārši izstādes mākslinieciskās prasības neļauj jaukt visu kopā.

Izstādē arī redzams, ka jūs interesē sapņi, fantastikas tēmas un arhitektūra. Tādējādi valda dažādas dimensijas.

Man vienreiz jautāja, kādai jābūt mākslai – vēl padomju laikos. Es atbildēju, ka, manuprāt, mākslai jābūt tādai, kas notur cilvēku līdzsvarā ar pasauli un laiku, kurā tu dzīvo. Un tai jābūt tikpat daudzveidīgai kā cilvēks, kurā ir gan racionāli, gan iracionāli tveramais, gan sapņi, gan praktiskais un konkrēti taustāmais. Tāpēc šeit ir jūsu pieminētā daudzveidība.

Šī ir retrospekcija. Bet vai arī tagad veidojat jaunus darbus?

Jā, izstādes sakarā sanāca. Piemēram, izstādē redzamie cilindri un [darbs] “Parabolas izdarības”.

Vai par tehnisko nodrošinājumu rūpējaties pats?

Jā, izņemot elektroniku.

Un vai skaņu iekļaujat savos darbos? Vai tā jūs kādreiz interesējusi?

Visu jau nevar, bet ir interesējusi, es pat studiju gados spēlēju orķestrī ģitāru.

Redzot jūsu darbus, man nāk prātā tāda mūsdienu austrumvāciešu audiovizuālā izdevniecība Raster-Noton. Viņi savukārt strādā ar skaņas un attēla simbiozi.

Tie ir jaunāka veida eksperimenti, kur skaņa ģenerē grafiskas formas.

Man šķiet, ka estētiski viņu darbs sasaucas ar to, ko jūs savulaik darījāt.

Es dzīvoju noteiktā laikā un situācijā. Tāpēc, piemēram, nesanāca iegrimt industriālajā dizainā, jo iespējas darboties rūpniecības laukā bija ļoti minimālas, bet radošais impulss bija, un mēģināju to realizēt kaut vai ideju līmenī. Cilvēks strādā tajās formās, kas viņam ir pieejamas. Būtu man toreiz pieejama lāzertehnoloģija vai datorgrafika, vai nez kādas kosmiskās tehnoloģijas, es droši vien darbotos ar tām. Kādēļ strādājām ar tradicionālo foto? Tādēļ, ka nekā cita nebija. Kādēļ, piemēram, mūsu darbs ir maz iemūžināts? Tādēļ, ka video vēl vispār nebija izgudrots, taču mēs jau tāpat strādājām ar kustīgiem attēliem. Bet ar akadēmisko filmu aparātu bija grūti nofilmēt, jo tam bija maza gaismas jūtība. Lai nofilmētu, spīdīnāja virsū gaismu, bet tad atkal pazuda efekts. Lūk, tādas visādas nianses bija...

Karlis Zeltins - 04.04.2013 09:14
Eh, izprovocēja opīti uz tādu sarunu!