Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa

Sarmīte: Tagad mums ir padomā marmors un granīts. Tas mums ir iecerēts izstāžu zālē “Arsenāls”, izstādē ar nosaukumu “Pacieties!”.

Kādēļ tāds nosaukums, nevis, piemēram, “Ņem tūlīt!”?

Sarmīte: Man laikam vairāk tomēr nācies saskarties ar paciešanos.

Kristaps: Es klausījos Ziedoņa epifāniju par paciešanos, un gandrīz palika neērti, ka mēs tādu nosaukumu esam izvēlējušies, tur viss tik saskanīgi pateikts. Bet mēs jau bijām izdomājuši neatkarīgi.

Sarmīt, vai ir kaut kas, ko tu nožēlo, ka esi atlikusi?

Sarmīte: Jā. Lauku mājas iegāde.

Tad tev tagad viņa ir?

Sarmīte: Nē, nav, bet vēl ir laiks. (Kristapam): Ko tu esi pacieties?

Kristaps: Kad nosaukums jau bija izdomāts, bieži pieķēru sevi situācijās, kad tas notiek. Jau kuro gadu es domāju – nu, nākamvasar gan daudz vairāk ar moci braukšu. Bet jāpaciešas. Nesanāca.

Sarmīte: Visiem latviešiem ziema ir tāda paciešanās. Kaut gan tagad mēs gaidām rudeni.

Ko rudenī?

Sarmīte: Skaisti būs. Nebūs jāsatraucas, ka...

Kristaps: Ka vasara aiziet.

Sarmīte: Ar mākslu ir vislielākais “pacieties”. No darbiņa līdz darbiņam.

Kāpēc? Nav iespēju realizēt?

Kristaps: Mūsu gadījumā tas ir dzīves režīms.

Sarmīte: Šeit tu vari ierakstīt: “Abi strādā laikrakstā “Diena””.

Ko tu darīsi ar lauku mājām, strādājot laikrakstā “Diena”?

Sarmīte: Es taču jau būšu pensijā!

Atgriežoties pie darba “Valoda”, kur bija spogulis un daudz daudz lūpu krāsas. Kādas, Sarmīt, ir tavas attiecības ar lūpu krāsu?

Sarmīte: Es ceru, ka atjaunosies.

Kas tevi attur lietot džungļu sarkanu lūpu krāsu?

Sarmīte: Varbūt pārāk zems pašnovērtējums (smejas).

To taču tieši ar lūpu krāsu var paaugstināt, kā sieviešu žurnālos raksta.

Kristaps: Lūpu krāsas efekts!

Kādā sarunā tu teici, ka visvairāk cilvēkos nevari ciest sievišķību. Ko tu toreiz ar to domāji?

Sarmīte: Sievišķību sliktā nozīmē. Tādu... prāta neasumu. Bet vīriešiem arī ir neass prāts, un kā tad lai to nosauc?

Kristaps: Vīrišķība!

Tomēr Sarmītes un jūsu kopējos darbus mēdz uzskatīt par, ja ne sievišķīgiem, ievietot feminisma diskursā. Ir kaut kas labs arī tajā sievišķībā?

Sarmīte: Es uzskatu, ka māksla ir ļoti seksuāla. Ko tu domā, Kristap?

Kristaps: Man viens šoferis stāstīja, ka pircis pirmo “Volvo” kaut kad deviņdesmito gadu sākumā, un kāda pārdevēja atvērusi motora vāku, teikdama: “Re, cik seksīgs motors!”

Sarmīte: Jā, tas taču arī ir dizains!

Kāda būtu vīrišķīga seksīguma izpratne?

Sarmīte: Nu padomā pats, Ivara Heinrihsona gleznas taču ir ļoti seksuālas. Tad tās labākās vīrišķīgā un sievišķīgā seksuālās izpausmes ir sastopamas tieši mākslā. Es domāju, ka viņas saplūst. Tur vairs nav robežu.

Kristaps: Mani visas šitās runas par seksuālo nomāc.

Kāda vaina seksam?

Kristaps: Nu nevajag teikt, ka seksīgs motors. Ja es tā padomāšu, es drīzāk paturēšu pie sevis, nevis lai man pasaka, ka ir.

Sarmīte: Jā, nevajag tā teikt. Pag, bet kā mēs vispār līdz tam nonācām?!

Kristaps: Māksla jau ir, es nebaidos to teikt, pie sevis paturētā un paturamā publiskošana.

Iznāk, ka vīrišķība un sievišķība ikdienā būtu jāpatur pie sevis, lai izteiktu mākslā?

Kristaps: Nē, lai katrs dara, kā grib. Mēs ar draugiem pirms daudziem gadiem sastādījām ideālas sievietes īpašību sarakstu. Tas man tagad stāv uz galda. Tur bija arī zināms nepraktiskums.

Un kādai būtu jābūt sievietei tavuprāt, Sarmīt?

Sarmīte: Viņai jābūt ļoti slēgtā apģērbā.

Kristaps: Tas neizslēdz apspīlētu.

Kāpēc?

Sarmīte: Tieši tāpēc man vasara nav mīļākais gadalaiks, ka man jāskatās uz kaut ko nebaudāmu. 

Kas tevi atbaida?

Sarmīte: Deviņdesmit procentu no tā, ko es redzu vasarā uz ielām.

Vai tad sievietes ķermenim nav skaistas formas, renesansē piemēram? Kādēļ lai sieviete nevarētu to novērtēt ?

Sarmīte: Es domāju, gan atkailinātas sievietes, gan vīrieši.

Kāpēc tev nepatīk, ka viņi atkailinās?

Sarmīte: Es par to negribu runāt. 

www.cesufestivals.lv