Kristaps Kalns un Sarmīte Māliņa

Visvērtīgākais ir pieķeršanās 0

Vilnis Vējš
27/07/2011 

Saruna ar Sarmīti Māliņu un Kristapu Kalnu, kuru kopdarbs “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā” līdz 14. augustam skatāms Cēsu pils klēts kompleksā, Lenču ielā 9, Cēsu mākslas festivāla 2011 ietvaros.

Jūs katru dienu braucat garām jaunajai bibliotēkai. Patīk?

Sarmīte: Man patīk no tā krasta.

Bet kad piebrauc tuvāk?

Sarmīte: Mulsina mazie lodziņi.

Kristaps: Tagad, kad tur tie daudzie strādnieki, izskatās pēc skudru pūžņa.

Es to nejautāju nejauši. Jūsu iepriekšējais darbs Cēsu festivālā bija milzīgā organiskā stikla kastē ievietota gulta (“Mīlestība nekad nebeidzas”, 2009). Tā nav vienīgā reize, kad strādāts ar stiklu. Kādreiz, Sarmīt, tu taisīji darbu ar nosaukumu “Nepamatots prieks” (1995) – ar stiklu nosegtu konusveida bedri zemē. To sabrauca smagais auto. Tas bija pirmais?

Sarmīte: Nu nezin vai. Pirmā ka tik nebija “Valoda”, ar spoguli [1989–1996, topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā – V.V.].

Vai tā ir kāda īpaša kaislība pret stiklu?

Sarmīte: Man vienmēr gribējies taisīt objektus, kas būtu no caurspīdīga materiāla. Bet tāda materiāla Latvijā nav, kas būtu liels, viengabalains un caurspīdīgs. Ne jau ledus skulptūras, protams. Man vajadzētu metriem un metriem stikla masas, nu ne jau stikla, bet caurspīdīgu, lielu.

Kādēļ?

Sarmīte: Varbūt tāpēc, ka tas ir visnedabiskākais. Dabā nav sastopams nekas tik skaidrs un sterils. Ledus izkūst.

Un ko tu no tāda materiāla taisītu?

Sarmīt: Vispirms jau kubu. Tādu gabalu.

Vai jums ir plāns, kur tādu meklēt ?

Kristaps: Vienmēr jau vispirms izdomā, ko grib, un tad meklē, kā realizēt. Laikam nav otrādi – kad kāds iepazīstinātu ar jaunākajiem materiāliem, un tad būtu jādomā, kā tos izmantot.

Vai tad Berengo studijā Itālijā tieši tā arī nebija? [Sarmīte Māliņa un Kristaps Kalns piedalījās mākslinieku grupā, kas Venēcijā veidoja darbus no stikla topošā mākslas muzeja Rīgas Birža pirmajai izstādei – V.V.]

Sarmīte: Tas ir atsevišķs projekts, to Helēna Demakova kūrēja. Viņa izvēlējās autorus.

Kristaps: Tas nav gadījums, ko mēs paši būtu izdomājuši.

Vai tas aizrāva?

Sarmīte: Mēs jau tur nebijām ilgi.

Kristaps: Man šķiet, tas lielākais pārsteigums bija, cik tas viss tur notiek viegli un bezrūpīgi.

Sarmīte: Man ir tāds stāsts: skaistākais priekšmets, ko es savā mūžā esmu sastapusi, bija Valmieras stikla lodītes. Bērnībā. Tā kā dzīvoju laukos netālu no Valmieras, tās bumbiņas varēja atrast šur tur uz lauku ceļiem. Nezinu, kā viņas tur bija nonākušas. Es viņas atradu un jutos aizgrābta no skaistuma.

Kristaps. Man gan tikai kaimiņu puišelim tādas bija. Viņam vispār bija vairāk vērtību nekā man.

Sarmīte: Kas vēl viņam bija?

Kristaps: Viņam tēvs bija bijis Āfrikā un rādīja diapozitīvus.

Stikls ir skaists un trausls materiāls. Man nez kādēļ šķiet, ka tā varētu raksturot arī to darbu, ko jūs rādāt šogad Cēsīs – puķu pušķi, kura ēnas pārvietojas pa sienām.

Sarmīte (ilgi klusē). Es šorīt no rīta skatījos filmu. Tur kāds ceļotājs vienā braucienā bija iepazinies ar mazu mērkaķienīti. Tad viņš brauca projām un tā mērkaķīte bija jāatstāj. Viņš pateica filmēšanas grupai: “Nefilmējiet!”, un aigāja malā raudāt. Tas mērkaķītis pieskrēja viņam klāt, apķērās ap kāju un (Sarmītes balss aizlūst) šausmīgi raudāja.

Kristaps: Tad tomēr bija uzfilmējuši, maitas tādi?

Sarmīte: Nu jā. Un tas mērkaķītis – maziņš tāds, sataisa seju, skatās uz to vīrieti un...

Viņi abi raudāja?

Sarmīte: Jā. Bet viņš atstāja to mērkaķīti viņa dzimtenē. Nu šausmīgi. Un es domāju: nekā nav vērtīgāka par pieķeršanos. Un ka vienmēr viņa nez kāpēc tiek rauta. Kas tie par iemesliem, kāpēc viņa ir jāsarauj?  

Kristaps: Viss jau kādreiz beidzas. Tikai tur, kur ir bijusi pieķeršanās, to jūt.

Sarmīte: Pieķeršanās ir visvērtīgākā. Tas arī ir mūsu darba “Kas man ko slēpt, sēžot vienam rožu dārzā” saturs. Kaut kur parādījās nepareizi uzrakstīts – “Kas man ko skumt”.

Sarmīte: Vēl mēs ar Kristapu esam novērojuši, ka visos darbos piedalās ziedi.

Kristaps: Mums viņi ļoti patīk.

Sarmīte: Un vēl piedalās viņu bojāeja.

Parasti jau, kad ziedi sāk bojāties, tos aizvāc no acīm. Jums tieši pretēji – tie vai nu pelē, vai kalst.

Kristaps: “Rožu dārzā” mēs mainījām, kad savīta. Bet varbūt nemaz nevajadzēja.

Sarmīte: Baidījāmies, ka skatītājiem varētu nepatikt novītušas puķes. Tur jau viss ir tik skumjš, ka, ja vēl puķes beigtas...

Par daudz skumji?

Sarmīte: Saproti, Kristaps jau bieži saka: kāpēc mēs to nevaram atļauties? Ka ir skaisti? Vai skumji? Kādēļ ne?

Kristaps: Man liekas, ka šis darbs nekad nav bijis domāts skumjš.

Sarmīte: Tur tieši ir visa skaistā esence: skaisti ziedi, jaunas skaistas sejas, skaistu dziesmu dzied jauna meitene.

Kristaps: Divi kāzu foto, viens nekāzu foto, bet arī – jaunības. Kā tajā teicienā – vai prieks par prieku ir lielāks par bailēm to zaudēt? Man tās puķes saistās ar Moriseja ņemšanos konceros – kad sākumā ir milzīgs skaists pušķis, vai nu bikšu kabatā vai kā, bet viņš dzied un kustas, un dziesmas beigās viss ir izšķīdis, palikušas tikai kaut kādas atliekas, jo viņš ar tie ziediem ārdās.