Edvards Grūbe. Foto: Renārs Derrings

Dzīvot dziļumā 2

Intervē Anna Iltnere
11/03/2013  

Foto: Renārs Derrings

Dažas dienas pēc gleznotāja Edvarda Grūbes (1935) jaunās personālizstādes “Dienasgaisma” atklāšanas galerijā “Māksla XO”, kas aplūkojama līdz 26. martam, devos pie mākslinieka un viņa dzīvesbiedres, arī gleznotājas, Intas Celmiņas uz Rīgas darbnīcu, kuras lielie logi un piecus metrus augstie griesti skatam atklāj pilsētas padebešus. Modra Ģelža projektētās daudzdzīvokļu mājas 9. stāva darbnīcā, kas savienota ar nelielu dzīvojamo daļu, Grūbe un Celmiņa ievācās 1978. gadā, kad no grīdas un sienām bijis noplēsts viss, kas vien noplēšams. “Man pirms tam bija divistabu dzīvoklis Marijas ielā,” stāsta Inta. “Torte” pie griestiem, parketa grīda, nu, kā pie cilvēkiem. Kamēr te pa sienām sarakstīti “X” un “Y”, dēļi šķirbās, logi kustās. Es domāju – ārprāc! Bet, kad izremontējām, darbnīca kļuva ļoti patīkama. Te gandrīz vienmēr ir ļoti gaišs.” Ap to pašu laiku mākslinieki īpašumā ieguva arī īstas lauku mājas – Miķelēnus, Madonas rajonā, kas nenoliedzami ietekmējušas Edvarda Grūbes glezniecību. 2010. gadā “Neputnā” izdotajā mākslinieka monogrāfijā lauku mājas vide raksturota kā “pelēku baļķu guļbūve ar slīdošām gaismām iekšpusē un tumši brūnām ēnām. Vecās zemnieku gultas ar kokgriezumiem rotātiem galiem, vakara saules atspīdumi uz svītrainām segām, sēnes uz galda, puķes māla krūzēs.” Tāpat dažas no tēmām, kas Grūbes gleznās atkārtojas, aizmetņus guvušas laukos. Piemēram, lauskas – kopš 1979. gada, kad mākslinieks Miķelēnos atradis salauztu vijoli. 2002. gadā sadarbībā ar “Neputnu” un Laimu Slavu kā scenārija autori top režisora Olafa Okonova dokumentālā īsfilma “Darbnīca laukos”, kas ataino abu mākslinieku gleznošanu Miķelēnos, ciešos valgos sasietu ar dabas norisēm un gadalaiku krāsām. 2004. gadā filma plūc galvenos laurus Bergamo festivālā. 

“Savas gleznas pie sienām nekur neturam,” darbnīcā nosmej Edvards Grūbe, “cik var!” Tikmēr Inta ir jau apgriezusi otrādi un rāda vairākus no pēdējiem Grūbes darbiem, kas izstādē “Dienasgaisma” nav iekļauti. “Man bija sagleznots divtik vairāk, nekā redzams galerijā,” saka Grūbe, kurš 77 gadu vecumā joprojām aktīvi strādā. Krāsu laukumi, triepieni un tikko jaušami ievilktie tēli Grūbes gleznās izstaro piesātinātu enerģiju un ekspresīvu spēku, tālab neviļus jautāju, kur tādu jaudu ņemt, vai nav jābūt mazliet dusmīgam, pirms stāties pie molberta? Abi piebalso, ka reizēm tik tiešām Inta viņu “uzkaitinot”, tad aizejot uz virtuvi, bet Grūbem sanāk tā vislabākā bilde.

Edvards Grūbe mākslinieka izglītību uzsāka Jaņa Rozentāļa Rīgas mākslas vidusskolā. “Kara laikā nebiju pabeidzis septiņas klases un trāpījos 1949. gadā, kas Rozentāļa skolā pirmo reizi uzņēma “mazulīšus”.” Pēcāk studē Valsts Mākslas akadēmijā, ko padomju laiku kontekstā raksturo kā visai sarežģītu vidi. Liela daļa talantīgu pasniedzēju mesti laukā kā formālisti. “To visu es pieredzēju. Bet manam kursam laimējās, sākumā veco meistaru bija vēl daudz. Ubānu ļoti labi atceros, arī Tilbergu, Melderi, Zaļkalnu, Zemdegu, Otto un Ugu Skulmes.” Jau akadēmijas pēdējā kursā Grūbe sāka strādāt Lietišķā mākslas skolā (tagadējā Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā) par zīmēšanas un gleznošanas skolotāju, bet 1971. gadā – Valsts Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā un Zīmēšanas katedrā. Kopskaitā pedagoga darbā aizvadījis piecdesmit gadus, pie viņa skolojušies arī Ģirts Muižnieks, Edgars Vērpe, Ilmārs Blumbergs. 1985. un 1995. gadā notika Edvards Grūbe  personālizstādes Valsts Mākslas muzejā, savukārt 2010. gadā tika sarīkota arī retrospektīva darbu skate “Gleznas. 1963–2010”. 

Intervijas laikā domās kavējamies gan Rīgā, gan Miķelēnos; kā padomju gados, tā arī mūsdienās, un Grūbes vērīgums spēj uztaustīt problēmas, kas samilzušas arī laikmetīgās mākslas diskursā. Tāpat neiztrūkstošas ir pārdomas par mākslas izglītību. Saruna raisās trijatā, jo Inta Celmiņa ir neatsverams Grūbes draugs un palīgs, kas brīžiem iesāk, brīžiem paturpina Edvarda domas. Kad jautāju, kā Grūbe zina, kad viņa glezna ir pabeigta, abi atzīst, ka labākais kritiķis ir otrs, kas paskatās pār plecu un īstajā brīdī pasaka – Viss! Neaiztiec! 

Personālizstāde tiek rīkota sev vai skatītājiem?

Edvards Grūbe: Pirmkārt sev. Tā ļauj sevi pārbaudīt. Bet, ja vēl kāds grib apskatīties – arī nav slikti.   

Ko jūs gribētu, lai skatītājs jūsu darbos saskata?

Lai kļūtu par mākslinieku, ir jābūt personībai. Nedrīkst būt tikai “norakstītājs”. No tā arī izriet, ko gleznās var vai nevar atrast. Vispār mūsdienās ir par daudz mākslas zinātnes. Māksliniekam tiek prasīts stāsts, apraksts, paskaidrojums. Glezniecībai ir sava specifika, kas tiek risināta ar gleznieciskiem līdzekļiem, arī tēmai ir jāatbilst glezniecībai un nevis stāstam. Nesen ar Intu lasījām Jēkaba Kazaka skaidri pateikto 1920. gadā, proti – tā nav, ka darbiem kaut kas jāraksta klāt. 

Inta Celmiņa: Nevar iemācīt skatīties gleznu, ja nemitīgi tiek teikts priekšā. Māksla ir pavisam cita sfēra, kurai cilvēks pieskaras. Turklāt ārkārtīgi svarīgi, lai mākslas zinātnieks izprot arī glezniecības tehnisko pusi, notecējumus, klājumus. 

Jūsu jaunākās izstādes nosaukums ir “Dienasgaisma”. Gleznojot, gaisma ir ārkārtīgi svarīga. 

Gaisma ir svarīga. Savulaik esmu mēģinājis vakaros gleznot pie mākslīgā apgaismojuma, bet mani nervi to netur. To atmetu jau jaunībā. Ir, ko var darīt pie elektriskās gaismas – var zīmēt, veikt tehniskos darbus, bet gleznot tomēr vajag dabiskā apgaismojumā.

Celmiņa: Skatīties jau arī vajadzētu tikai dabiskajā apgaismojumā. Kad muzejā iededz gaismas, mēs parasti palūdzam, lai izslēdz. Pat pustumsā ir labāk, nekā pie lampām. Vēl jau ir svarīgi, no kuras puses gaisma krīt.

Grūbe: Mums laika gaitā bijušas vairākas darbnīcas. Jaunā vietā ienākot, uzreiz skaties – kā krīt gaisma, kur stāvēs molberts.

Lauku mājās Miķelēnos jūs gleznojat klētī?

Celmiņa: Gan brīvā dabā, gan klētī. 

Vai klēts nav tumša? 

Grūbe: Jā, bet iespaidu var dabūt ļoti labu. Te, Rīgas darbnīcā, ir pārāk sterili. Principā Rīgā mēs apstrādājam vasaras materiālu. 

Kopš jūs ieguvāt lauku mājas, tā vide ļoti ietekmēja? 

Celmiņa: Pārtaisīja – arī kā cilvēkus. Pēc tam visu mūžu uz turieni velk. 

Bet kas tieši? Daba? 

Celmiņa: Esmu uzaugusi pilsētā – uz parketa. Mājiņa ar pujeņu krūmu zem loga jau kopš bērnības ir bijis sapnis. Kad māja beidzot bija, tad bija gan krūmi, gan zāle, gan lapas, arī jādara, protams, bija daudz. Lauki mani izmācīja. Edvards gan to visu labi pieprata, jo ir Čiekurkalna zēns. 

Grūbe: Manā bērnībā Čiekurkalns nebija nekāda pilsēta. Ar plikām kājām pa pagalmu, bija cūkas, kazas, vistas, truši – lauku dzīve. Jo ar strādnieku algām ģimeni pabarot bija grūti. Mūsu koka mājā elektrību ievilka tikai padomju laikos. Līdz tam iztikām ar petrolejas lampām.


No izstādes “Dienasgaisma” galerijā “Māksla XO”

Vai atminaties, kad nolēmāt kļūt par mākslinieku? Grāmatā bija stāsts par jums un akvareļu krāsām…

Jā, tas ir fakts. Tolaik dzīvojām Vecrīgā, Mazajā Pils ielā pie Jēkaba baznīcas, 16. gadsimta pirmās puses dzīvojamās ēkas bēniņos. Māte mums abiem ar brāli atnesa akvareļu krāsas, bet veikalā bija aizmirsusi otas. Kad atgriezās, es savu krāsu kastīti biju jau izlietojis. (Smejas) Kad sāku skolā iet, tad visai klasei zīmēju. Labprāt izpalīdzēju, kam bija grūtības, jo man tas viegli padevās. 

Bet rados jums nav neviena mākslinieka? No kurienes jums tas nācis? 

Pa tiešo no turienes! (Rāda uz augšu un smejas) Vecāki bija strādnieki – mātei trīs klašu izglītība, tēvam četras klases. 

Mātes igauņu asinis jūtat? 

Kas tur ko nejust. Igauņiem cauri redzu. Valodu mazliet apguvu, diendienā dzirdot vecomammu un trīs viņas meitas – dzīvojām vienā pagalmā Čiekurkalnā. Esmu pat paglābis latviešus no aprunāšanas. 1963. gadā piedalījos alpīnistu nometnē. Pirmajā dienā tika dalītas divas grupas – igauņiem savs instruktors, latviešiem savs. Igauņu grupa bija krietni mazāka, tālab tur pieskaitīja arī daļu latviešu, tostarp mani. To, ka mana māte ir igauniete, nevienam nekad nestāstīju, pat akadēmijā to nezināja. Vakarā, dzīvojoties pa teltīm, izturēju kādas divas, trīs stundas, līdz teicu – izbeidziet! Es visu saprotu! (Smejas) Bet latvieši jau arī aprunā igauņus. 

Bieži tiek uzsvērts, ka jūsu glezniecība ir vīrišķīga. Vai māksliniekam ir dzimums? 

Grūbe: Manuprāt, ir vai nu laba vai slikta glezniecība. 

Celmiņa: Man jaunībā likās, ka būtu šausmīgi, ja redzētu, ka mani darbi ir sieviešu gleznojumi. Bet, gadiem ejot, tomēr saproti, ka nekur tu neliksies. 

Grūbe: Bet nedrīkst kautrēties no tā, kas esi.

Teju piecdesmit gadus esat nostrādājis par pedagogu. Kā var iemācīt būt par mākslinieku? 

Iemācīt var jebkuru, galvenais, lai nerunā pretī un “nekož rokā”. Ir nācies jauniem cilvēkiem aiztaisīt mutes – tagad viņi ir lieliski mākslinieki. (Smejas) Jāsaka, ka mums ar Intu bija grūts “materiāls” – mēs pasniedzām mākslas pedagoģijas nodaļas neklātienei. Reizi mēnesī, pa sestdienām un svētdienām, kopā veicām praktisko darbu. Kad sāku strādāt, man mati sacēlās stāvus, jo gan klātniekus, gan neklātniekus mācīja pēc nepareizas programmas.

Celmiņa: Uzreiz lika zīmēt “galvu”. Bet vispareizāk būtu apmācību sadalīt pa sastāvdaļām: zīmēšanas pamati, gleznošanas pamati, kompozīcijas pamati un arī tos pa satāvdaļām – līnija, forma, krāsa.

Grūbe: Mēs panācām savu. Neklātniekiem bija jāmācās seši gadi. Četrus no tiem es viņus nelaidu zīmēt cilvēku. Gleznojām klusās dabas, zīmējām ģeometriskos priekšmetus, visu “virpinājām”, lai dabūtu pamatus. Nevar taču sākt ar nepaveicamu uzdevumu. Tad no studenta neko neiztaisīsi. Tā arī ir tā iemācīšana. Rezultātā Indulis Zariņš, toreiz akadēmijas prorektors, jautāja – kuri ir neklātnieki un kuri klātnieki?

Kuri mākslinieki jūs ir iedvesmojuši? 

Kā paraugi? Valdemārs Tone un Latvijas glezniecības 20. gadsimta 20. gadi. No akadēmijas gāju uz blakus māju [toreizējo Valsts mākslas muzeju], kur savus studentus ar varu nevarēju aizvilkt. Bet es gāju un pētīju, un tā tiešām bija laba skola. Ir būtiski pētīt citu mākslinieku darbus, taču, protams, ar jēgu. Esmu redzējis pasniedzējus, kas iet darbnīcā ar grāmatu, un notiek jau pārlieku tieša iespaidošanās. Būtu jāsaprot, tieši ko ir vēlme iemācīties, patapināt. Bet vispār jau ir tā, ka mākslinieks sākas tad, kad viņš atrod savu tēmu, savu iespēju robežas un kļūst par personību. Tad var uzskatīt, ka ir radies jauns mākslinieks. Prast uzzīmēt un izkrāsot jau vēl nav nekas. Ir zīmēšana un ir nozīmēšana. Padomju laikos krievu mākslinieki bija kā paraugs, bet mani vienmēr kaitināja, ka viņi jau patiesībā nezīmēja “ar galvu”, bet gan vienkārši nozīmēja no realitātes. Tas nav tas. Mācēšana ir tad, kad proti uzzīmēt, uzgleznot savu domu.

Kad jūs pats kļuvāt par mākslinieku kā personību?

(Smejas) Ne jau man tas ir jāatceras. 

Bet noteikti bija laiks, kad jutāt, ka esat atradis to savu paņēmienu, kā gribat strādāt? 

Jau agrā jaunībā es nozvērējos negleznot dēļ naudas un neslēgt līgumus. Akadēmijas sestajā kursā sāku strādāt lietišķajos un tā noplenīju maizi. Pirmo līgumu noslēdzu 42 gadu vecumā – tad sapratu, ka nu varu, jo biju jau pieradinājis citus pie tā, kā es strādāju.

Celmiņa: Tieši jaunībā vislabāk zini, ko tu noteikti negribi.

Grūbe: Jā, un tādējādi pamazām nonāk līdz tam, ko tu gribi un kas ir tavs. Pēc tam, kad padomju laikos no akadēmijas izmeta daudzus labus pasniedzējus, pirmā kursā kompozīciju man pasniedza Huans Emanuels Lopess – spānis, kurš 1937. gadā bija atvests uz Maskavu, tur beidzis Surikova institūtu, un atsūtīts darbā uz Rīgu. Viņš bija lielāks peredvižņiks nekā paši krievi. Tādu pasniedzēju bija daudz. 


No izstādes “Dienasgaisma” galerijā “Māksla XO”

Bet kā jūs spējāt izlīdzsvarot negatīvo ietekmi?

Grūbe: Jau no Rozentāla skolas pats sev izdomāju programmu – ko man vajag un kur es to varu apgūt. No rītiem cēlos agrāk un lasīju pasaules literatūras klasiķus. Melnajos tirgos meklēju grāmatas – Čiekurkalnā, vēlāk Biķernieku mežā. Bija jāzina vietas, tos pārdevējus jau arī trenkāja. Satiku daudzus, arī rakstniekus, piemēram, Kolbergu. Visi turpat “ganījās”, meklēja. 

Celmiņa: Mēs nereti sakām, ka tagad jaunajiem izaugt ir daudz grūtāk. Visapkārt ir raibums. Bet toreiz – bija virziens, par kuru zināji, ka to negribi, absolūtais reālisms negāja pie sirds, bet bija tā skaistā, labā latviešu māksla, ko varējām redzēt muzejā. Tagad ietekmju ir tik daudz. Bet gan jau noputosies. 

Ko jūs domājat par mūsdienu mākslu? 

Celmiņa: Gan jau ir tā, ka mākslu var iztaisīt no jebkāda materiāla. Tikai – cik gadiem jāpaiet, lai to materiālu pārvaldītu, apgūtu? Glezniecības tehnika arī nav viegla, bet to jau sen ir zinājuši, kamēr ņemt citu materiālu, protams, ir jauns izaicinājums. 

Grūbe: Vistrakākais, ka nenovērtē to, ko latvieši paši jau līdz šim ir sapratuši. Vienmēr esam skatījušies tikai uz ārzemēm. Savulaik tā bija Maskava, kur viss bija vispareizāk, tagad ir vēl kāda cita vieta. Bet tikai ne tas, ko lieliski sasnieguši ir mūsu meistari. 

Celmiņa: Daudziem ir grūti iedomāties, ka pat no latviešu tautas mākslas varētu pārņemt proporcijas, samēra sajūtu un nevis konkrētu ornamentu. Ja izdodas izprast, kā esam domājuši no sākta gala, tas ir unikāls ieguvums.

Kultūrai jābūt elitārai jeb pieejamai un visiem saprotamai? 

Grūbe: Māksla tautai – tas pamatā ir nepareizi. Līdz augstajai kultūrai pašam ir jāpierāpjas un jāizaug. Nevis otrādi – banalizēt un nolaisties, lai arī dunduks saprot. Kur tad tie ieguldītie izaugsmes gadi paliek? Tā ir aplamība. Turklāt diemžēl valsts neatkarības gados mākslas profesionalitātes jautājumi īsti nav risināti. Rūpju par mākslinieku nav. Peld kā peldēdami. Atbalsta līmenī netiek nošķirti amatieri no profesionāliem, labiem māksliniekiem. Visi ir vienādi, visi ir mākslinieki. 

Demokrātija? 

Grūbe: Uzskatu, ka, piemēram, mācību iestādē nu nedrīkst būt demokrātijas. Jo ko tas nozīmē – ka zaļais jauneklis zina tikpat daudz, cik pieredzējis profesionālis? Tas nav iespējams, labs pasniedzējs un students nav vienā līmenī. Labāk sēdi un ieklausies, ko tu vari iemācīties. Cita lieta, ja apmācības sistēma nav kvalitatīva, ja pie mācīšanas netiek pielaisti augsta līmeņa pasniedzēji. Katrā ziņā bez labas skolas nu nekas neizaugs.

Celmiņa: Nesen Arterritory.com lasīju interviju ar Henriju Preisu, kur viņš tika tincināts par to, vai māksliniekam ir vai nav kaut kas jāmāk. Bet ko gan nozīmē – nav jāmāk? Ir ļoti jāmāk un ir daudz jāzina! Kā var kaut ko darīt neprotot? Diletantisms. 

Kad vēl lietišķajos strādāju, bija tāds vecs pasniedzējs Karkunovs. Mācīja viņš tiešām interesanti un aizraujoši. To, ko viņš stāstīja skolniekiem, reizēm pat mēs – citi pasniedzēji – gājām klausīties. Par mākslu viņš teica tā – dzīvē viss ir pārbaudāms. Zinātnēs tiek veikti eksperimenti, labs sērkociņš uzšķilsies, slikts – ne, un nevajagot domāt, ka mākslā ir kā citādi, arī tur var visu pārbaudīt. Ir aplami uzskatīt, ka māksla ir kaut kas gaisīgs, kas reizēm neizskaidrojami uzrodas: te tā ir un te atkal nav. Profesionālis pat pa punktiem atšķirs, kālab mākslas darbs ir labs. Cita lieta ir to spēt plaši izstāstīt un vārdos aprakstīt. Bet nu nav tā, ka mākslu var radīt bez sajēgas. 

Grūbe: Reizēm nevaru saprast, vai smieties vai raudāt, uzzinot, ko pieņem par laikmetīgu mākslu un ko nepieņem. Lielākoties tā ir tikai mode, kas pasaulē ir aizsākusies un nonākusi arī līdz mums. Tas ir vieglais ceļš – palūrēt, kas tagad ir laikmetīgi, un atdarināt.

Celmiņa: Atceros, ka Džemma reiz teica – tolaik, kad gāja aktīvas runas par iecerēto laikmetīgās mākslas muzeju. Viņa Edvardam saka: “Jūs neuztraucaties, es tur nebūšu un Jūs arī ne.” (Smejas

Kopš Dišāna, šķiet, ka mākslā viss ir atļauts.

Inta: Atļauts ir, bet nav jau tās izdomas. Ciktāl ar to spēlēsies? Kaut kad ir jāsāk iet dziļumā. 

Grūbe: Arī beigtā žurka jau 20. gadsimta sākumā tika izlikta izstāžu telpā, bet vēl arvien tā skaitās liela drosme un avangards. (Smejas

Inta: Kā lai katram pasaka, ka ir būtiski iedziļināties un pilnveidoties? Kurš grib pūlēties un veltīt tam laiku?

Grūbe: Te nu ir lauciņš rakstītājiem. Tā diemžēl ir viņu atbildība.

Bet kā jūs definējat laikmetīgo?

Celmiņa: Nezinu, vai mēs varam pretendēt būt laikmetīgi, jo nekur vairs nebraucam, neesam tajā visā iekšā… 

Grūbe: Ne jau par braukšanu ir runa. (Smejas) Kā tur bija ar Žilu Vernu… nekur viņš nebrauca, cīnījās ar naudas trūkumu un rakstīja turpinājumos. 

Celmiņa: Viss ir laikmetīgs, kas top šajā laikā ar radošu garu un augstā līmenī.

Grūbe: Visatļautība var pastāvēt, bet ne attiecībā uz profesionalitāti.

Celmiņa: Kāds tas laikmets izskatīsies, to jau redzēs tikai vēlāk.

acīgā skaistule - 12.03.2013 10:46
cienījama personība!
Liene Ruciņa - 11.03.2013 20:18
man ļoti patīk, kā viņš mainās un attīstās un joprojām. jāteic, ka pēdējās gleznas ir jo īpaši labas. tuvāk abstraktam ekspresionismam, arvien tuvāk!