Alise Tīfentāle. Foto: Reinis Fjodorovs

Nepazust tulkojumā 5

Intervija ar Alisi Tīfentāli, 55. Venēcijas mākslas biennāles Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcijas kuratori

Intervē Anna Iltnere
07/03/2013  

Lai arī pirmā Venēcijas mākslas biennāle tika sarīkota tālajā 1895. gadā, tā joprojām ir viens no spēcīgiem magnētiem uz pasaules kartes, kas reizi divos gados pievelk laikmetīgās mākslas profesionāļus un mīļotājus. Ar oficiālo atklāšanu 1. jūnijā, starp nacionālo paviljonu ekspozīcijām ir iespējams lodāt līdz pat 24. novembrim. Latvijai šis ir zīmīgs gads kaut vai tālab, ka mainījies paviljona novietojums, pietuvojoties magnēta centram – Arsenālam, kurā biennāles galvenais kurators – šoreiz gados jaunais Masimiliano Džioni – veidos tematisku centrālo izstādi. Domas dalās, vai tā ir iespēja tapt pamanītiem vai tieši otrādi – Arsenāla iespaidu pārsātinājumā Latvijas paviljons var nenoglabāties atmiņā. Bet iezīmīgs šis gads ir arī tādēļ, ka pirmo reizi pie Latvijas ekspozīcijas vadības grožiem piedalās ārvalstu kuratori – kopā ar kim? laikmetīgās mākslas centru un kuratori Alisi Tīfentāli, strādā arī Ņujorkas organizācijas Art in General vadītājas Anne Bārlova un Kortnija Fina. Latvijas nacionālā paviljona ekspozīciju veido mākslinieki Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks, zem vienotās koncepcijas “Ziemeļi – ziemeļaustrumi” strādājot individuāli.

Pateicoties Art in General novietojumam otrpus okeānam, Latvijas nacionālā paviljona ekspozīcijas preses konference notika Ņujorkā – 5. martā, turklāt laikā, kad tur drūzmējas ļaužu masas, jo ir sākusies arī mākslas meses Armory Show nedēļa. Armory Show šogad svin simtgadi, 1913. gadā tā sākās kā starptautiska modernās mākslas izstāde. No 7. marta Art in General telpās ir eksponēti Salmaņa un Podnieka darbi, visa marta garumā dodot iespēju ņujorkiešiem un pilsētas viesiem ar tiem iepazīties. Ņujorkā jau divus gadus studē un strādā arī Alise Tīfentāle, kuru uzrunājām uz interviju, lai uzzinātu vairāk par gaidāmo ekspozīciju un Venēcijas biennāles nozīmi šodien.

Pastāsti, kas ir redzams paviljona ievadizstādē Ņujorkā, salīdzinājumā ar gaidāmo ekspozīciju Venēcijā? 

Izstāde Art in General galerijā no 7. līdz 30. martam iepazīstina Ņujorkas publiku ar Kaspara Podnieka un Kriša Salmaņa darbiem. Tie ir sekojoši – Podnieka fotogrāfijas no sērijas “Rommeļa pienotava” (Rommel’s dairy, 2013) un Salmaņa video “Gara diena” (Long day, 2012; skaņas mākslinieks Stīvs Rodens). Tikmēr abi mākslinieki strādā pie jauniem darbiem biennāles ekspozīcijai, kuras kopējais nosaukums “Ziemeļi – ziemeļaustrumi” (North by North East) atsaucas uz Latvijas ģeogrāfisko atrašanās vietu, raugoties no Venēcijas, un uz mūsu mēģinājumiem pozicionēt sevi un Latviju.


Krišs Salmanis pie Kaspara Podnieka fotogrāfijām Ņujorkā. Foto: Art in General

Kur paliek kuratora ambīcijas, strādājot kopdarbā ar citiem kuratoriem? 

Es nezinu, kas ir “kuratora ambīcijas”. Kuratora darbs jebkurā gadījumā ir komandas darbs, un varbūt visā pasaulē ir tikai daži vizionāri, kuri var atļauties ne ar vienu nerēķināties un materializēt savas personīgās idejas. Mūsu gadījumā viss projekts ir balstīts uz sadarbību un dialogu. Šis ir kolektīvs darbs.

Pastāsti par sadarbību ar Art in General! Kāda ir jūsu pienākumu sadale?

Pie Latvijas ekspozīcijas strādā daudz plašāka komanda. Vispirms jau tas ir laikmetīgās mākslas centrs kim? – organizators un visu darbu koordinators. Ekspozīcijai ir trīs līdzkuratori – man ir tas gods sadarboties ar Anni Bārlovu (Anne Barlow) un Kortniju Finu (Courtenay Finn) no Art in General. Atslēgvārds mūsu sadarbībai ir dialogs – gan ar māksliniekiem, gan savstarpēji. Šis ir pirmais gadījums, kad Latvijas paviljona veidošanā piedalās ārvalstu eksperti, un, manuprāt, šādai metodei ir nākotne. Jo Latvijas mākslas pasaule arī mūsdienās ir tik mikroskopiska un noslēgta, ka interesentam no ārpuses tā paliek nepieejama. Gluži kā teksts latviešu valodā bez tulkojuma. Bet Venēcijas biennāle un līdzīgi starptautiski pasākumi tomēr orientēti uz šo kosmopolītisko, globāli domājošo mākslas profesionāļu un interesentu auditoriju, kurai nepieciešams “tulkojums” no latviešu valodas – metaforiskā un burtiskā nozīmē. Pie tā kopā ar Anni un Kortniju strādājam, izmantojot mūsu dažādo pieredzi un zināšanas. 

Kā var skaidrot Art in General kuratoru interesi pārstāvēt Latvijas mākslu? Un kā tu vērtē tendenci nacionālo ekspozīciju paviljonos parādīties ārvalstu māksliniekiem vai ārvalstu kuratoriem? 

Jau kopš 2001. gada Art in General sadarbojas ar Austrumeiropas valstīm, kurām nesen piepulcētas arī Baltijas valstis, organizējot mākslinieku rezidenču programmas un veicinot ideju apmaiņu un jaunu mākslas darbu radīšanu. Kā bezpeļņas mākslas organizācija, kura darbojas ideālu vārdā, Art in General ir brīnišķīgs piemērs tam, cik daudz var paveikt šajā Ņujorkas mākslas pasaulē, kura tomēr galvenokārt ir komerciāla.

Par ārvalstu dalībniekiem nacionālajās ekspozīcijās varēja aizdomāties 2007. gadā, kad Ukrainas paviljonā tika eksponēti britu mākslinieku Semas Teilores-Vudas un Marta Tičnera un vācu fotogrāfa Jirgena Tellera darbi. Teorētiskās koncepcijas līmenī tie joprojām bija saistīti ar jautājumu par Ukrainas identitāti mūsdienās. Un līdzīgu piemēru netrūkst. Šogad, piemēram, Igaunijas paviljonu kūrē Adams Budaks. Un tā tālāk. Es uzskatu, ka šis ir perspektīvs attīstības virziens, jo pats priekšstats par “nacionālu mākslu”, kuru pie dzīvības mēģina uzturēt no 19. gadsimta industriālo sasniegumu izstādēm pārmantotais nacionālo paviljonu princips, ir novecojis, neaktuāls un pārvērtējams.

Saistītie raksti:
Intervija ar Kasparu Podnieku
Intervija ar Krišu Salmani
Intervija ar Art in General (2012. gada vasarā) 

Kā tev palīdz Ņujorkas konteksts, pēdējos gados gūtā pieredze, tagad kūrējot paviljona ekspozīciju Venēcijas biennālē? 

Gan manas doktorantūras studijas, gan mākslas profesionālais konteksts Ņujorkā  pēdējo divu gadu laikā būtiski mainījuši manu skatījumu uz Latvijas mākslas vēsturi un šodienas situāciju. Strādājot pie akadēmiskajām publikācijām, kuras saistītas ar Latvijas mākslas vēsturi, un arī sarunās ar amerikāņu mākslas zinātniekiem un profesoriem, bieži jāskaidro tas, kas Latvijā šķiet pašsaprotams vai par ko vispār netiek runāts. Labi pārzinot Latvijas mūsdienu mākslas pasauli, kurā esmu darbojusies jau vairāk nekā desmit gadus, šī atrašanās ārpusē un skatījums no malas ir tas, kas nepieciešams racionālam redzējumam, analīzei un kritikai – zināma attālināšanās no visa personīgā, kas, manuprāt, Latvijas mākslā un mākslas kritikā ir pārāk cieši saistīts ar profesionālo. Pārmēru cienot vai mīlot kādu mākslinieku viņa šarmantās personības dēļ, kritiķi bieži vien aizmirst palūkoties uz pašiem darbiem. 

Kā tu vērtē Latvijas nacionālā paviljona jauno atrašanās vietu?

Manuprāt, paviljona izvietojums Arsenālā ir vienkārši izcils no stratēģiskā viedokļa. Lielākā daļa apmeklētāju ierodas Venēcija uz ierobežotu laiku, uz pāris dienām, un viņi pirmkārt fokusējas uz galvenajiem objektiem, uz Arsenālu un Dārziem (Giardini), un nemaz necenšas sameklēt pārējos nacionālos paviljonus, kuri izkaisīti pa pilsētu, it īpaši ja tajos negaida pasaulslaveni vārdi. Šogad būs pavisam citādi!


No kreisās: Kortnija Fina, Zane Onckule, Zane Čulkstēna un Kaspars Podnieks, iekārtojot izstādi Art in General telpās. Foto: Krišs Salmanis

Vai Venēcijas biennāle mainās? Vai tās joprojām ir mākslas “olimpiskās spēles”?

Galvenokārt pārmaiņas tiek izjustas saturiskā aspektā, jo katru reizi tiek diskutēts, cik brīnišķīgi vai, gluži otrādi, cik bezjēdzīgi galvenais kurators izveidojis savu ekspozīciju. Pārējais ir tikai krāšņs fons. Formāta ziņā gan vairāk būtu vietā runāt par stagnāciju, kas šajā ziņā varbūt ir globālās mākslas pasaules stāvokļa rādītājs. Noteikumus diktē tirgus ar virkni superzvaigžņu un iecienīto mākslinieku, un mākslas kritika un teorija lielākoties apbrīnojami paklausīgi seko šiem nosacījumiem. Visu cienījamo izdevumu galvenie mākslas kritiķi ļoti labi zina, ka bez Arsenāla viņiem obligāti jāiegriežas arī ASV, Itālijas, varbūt arī Vācijas, Francijas un Lielbritānijas paviljonos, un tad, ja vēl atliek spēks un laiks, var uzmest skatienu kaut kam svešam, nezināmam. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka recenzijās visbiežāk tiks pieminēti slavenāko, t.i., arī mākslas tirgū nozīmīgāko mākslinieku vārdi. Tāpat ir skaidrs, ka viņi tiks pieminēti tikai tāpēc, ka viņi ir tik slaveni, un tam bieži vien nav tieša sakara ar to, cik laba varētu būt vai nebūt viņu māksla.

Vai Venēcijas biennāle var kalpot par iespēju Latvijas māksliniekiem nonākt pasaules tirgus apritē?

Nonākšana tirgū nav bijusi un nav Latvijas nacionālās ekspozīcijas pamatmērķis. Tas, protams, būtu labi mākslinieku karjerai, ja viņiem izveidotos sadarbība ar kādu veiksmīgu Rietumu komerciālo galeriju. Bet no biennāles pirmkārt vajadzētu sagaidīt mākslinieku un viņu darbu pieminēšanu prestižu un profesionālu mākslas izdevumu lappusēs.

Kā tu vērtē Masimiliano Džioni koncepciju Arsenāla galvenajai izstādei?

Džioni koncepcijas vienmēr ir fascinējošas, labi formulētas un aizraujošas, tajā pašā laikā nereti mēdz būt arī virspusēji. Viņš runā par “enciklopēdisko pili” (Encyclopedic Palace), kas vispirms jau atgādina par Apgaismības laikmetu, kurā dzimusi ideja par “enciklopēdiju” kā sistematizētu, racionāli sakārtotu cilvēces zināšanu kopumu. Racionalizācija un intelektualizācija ir labi instrumenti, bet viss atkarīgs no motivācijas to pielietojumam. Katrā ziņā ir apsveicams fakts, ka Džioni aizstāv un labprāt iesaista globālajā mākslas apritē margināļus un autsaiderus, ieskaitot māksliniekus no padomju un postpadomju telpas, ar kuriem Rietumu teorētiķiem vienmēr ir grūtības. No otras puses, jāatceras arī tas, ka Džioni ir atbildīgs par šo ne-rietumu mākslas valodā runājošo vēl tālāku marginalizāciju – Rietumu modernās mākslas kanons tomēr paliek drošībā.


Alise Tīfentāle. Foto: Reinis Fjodorovs

Kuru no valstu nacionālajiem paviljoniem, ņemot vērā, ka kuratori un mākslinieki ir jau zināmi, tu pati gaidi ar vislielāko nepacietību? 

Bez šaubām, šogad tikai un vienīgi Latvijas paviljonu. 

Vai mākslai ir nacionalitāte? 

Ir un nav vienlaikus. Viss atkarīgs no tā, kāda ir tā māksla, par kuru runājam, un kāds ir skatpunkts. Piemēram, mēs – latvieši mēģinām diskutēt par to, kāda tad ir “latviska” māksla, jo mums tas ir svarīgi, mēs ar to gribam pateikt kaut ko par sevi visai pasaulei. Salīdzinājumam varam pajautāt – vai nopietnās, profesionālās diskusijās tiek runāts par to, kāda ir “amerikāniska,” “vāciska,” “krieviska” māksla? Mākslas un nacionālās piederības saistīšana plašākā nozīmē ir delikāts jautājums. Vēsturiski – jā, ir pilnīgi skaidrs, ka tiek runāts par krievu konstruktīvismu, vācu ekspresionismu, meksikāņu socreālismu utt. Mūsdienu mākslā gan tikai atsevišķos gadījumos ir svarīgi zināt mākslinieka etnisko identitāti, it īpaši ņemot vērā mūsdienu mākslas pasaules kosmopolītisko specifiku. Tikai pats fakts, ka mākslinieks ir no kādas eksotiskas valsts Eiropas nomalē, vēl nenozīmē neko. Arī fakts, ka konkrētais mākslinieks var būt slavens un augstu vērtēts šajā valstī, starptautiskā apritē neko nenozīmē. Vai viņa mākslu var saprast arī kāds, kurš nerunā šīs mazās valsts valodā – tas ir svarīgākais jautājums.

www.northbynortheast.lv

poets ^ - 09.03.2013 11:51
feisbukaa uzvar kosmopoliitiskais kartupelis, hamburgers un XL kola:)
Misters Migla - 07.03.2013 12:33
un māksla, starp citu, nerunā ne latviski, ne krieviski, ne vāciski. māksla ir valoda pati par sevi, visiem viena. mana runa ir galā!
Misters Migla - 07.03.2013 12:31
vajag Austrumeiropas ģīmjos savilkt vizinošas un nopietnas grimases un galvenais klusēt par to, kas citiem nav jāzina!
Misters Migla - 07.03.2013 12:30
ak vai, bet vai jūs, dārgie biedri lasītāji, palūkojāt kim bildes feisbukā? kur tur kosmopolītisks skats, ja puikas Kaspars un Krišs par Ņujorku priecājas kā no ciemata atbraukuši puikas? protams, prieks par preses konferenci Ņujorkā. bet ak vai nu nevajag nevienam skaļi teikt, cik ļoti daudz tas Latvijai nozīmē! tā mēs nekādā aprites ritenī ak nekad netiksim!
Liene Ruciņa - 07.03.2013 11:58
ļoti piekrītu par to nepieciešamību pēc distancētāka skatpunkta uz LV mākslu...