“Māksla mani neinteresē”
Viestarts Gailītis
25/02/2013
Foto: Katrīna Ģelze
Henrija Preisa (1973) gleznas atmasko skatītāju uztveri. Vieni viņa darbu abstraktajās formās saskata mandalas, citi – kabalu, vēl kāds – dievieti Kali. Savukārt pasaulslavenā Londonas mākslas galerija Saatchi, kas iegādājusies Preisa darbus, novērtē saikni, ko Preiss atklāj starp konstruktīvismu. no kā viņš ietekmējies, un reliģiskiem, ezotēriskiem tēliem. Londonā dzīvojošajam latviešu gleznotājam, kurš apguvis scenogrāfiju Latvijas Mākslas akadēmijā un Sentmārtina koledžā Londonā, “Arsenāla” izstāde ir Rīgā vien trešā, taču pirmajās ekspozīcijās vēl nebija izveidojies rokraksts, ko savukārt var iepazīt līdz 28. martam apskatāmajā izstādē “Artefakti”, kuras iniciatori un atbalstītāji ir mākslas kolekcionāri un uzņēmēji Māris un Irina Vītoli.
Vai jūs savus motīvus uzzīmējat pirms tos gleznojat?
Iepriekšējos, vēl 2010. gada darbus es spēju gleznot no galvas, taču jaunajiem darbiem vajadzēja jau rupjas skicītes, jo grūti to noturēt galvā.
Jūs gleznojat uz koka?
Uz koka un finiera, jo uz audekla nevar – faktūra ir griezta un veidota ar nazi. Kā vietām var redzēt, es salieku krāsas un tad ar nazi līdzinu, un apakšējais slānis nāk ārā. Ja uz audekla nazis paslīdētu, tad viss būtu cauri.
Gleznojat tikai abstraktas formas?
Jā, pamatā ir viens motīvs, mainās tikai mirkļi, atkarībā no tā, kā tos “noķer”. Ir sākotnējā ideja, bet jau pēc sekundes tā mainās. Gribās to noķert, bet bieži nav iespējams. Ideja mani velk projām. Ir jākontrolē, lai tā vestu iecerētajā virzienā.
No kā sastāv jūsu gleznas? Visos ir redzams centrbēdzes motīvs, izstarojums, bet kādi vēl komponenti to veido?
Tur ir ģeometrija. Ģeometriskas formas – trīstūrīši, kvadrātiņi, riņķīši.
Bet kas tiem piešķir jēgu?
Jēgu, es domāju, piešķir skatītājs. Gleznu centrā ir bez maz vai mazs artefakts – objekts, ar kuru sākumā nezini, ko iesākt. Ir sajūta, ka tas ir kaut kas, bet ko ar to īsti darīt? Tu sāc šķetināt, grozīt – varbūt tajā “kastītē” kaut kas atsprāgs vaļā. Man liekas, ka interesantāk ir vērot kādu objektu, nesaņemot tūlītēju atbildi. Tāpat kā filmās. Man personīgi interesantākās filmas ir tās, kas nedod gala atbildi. Pirmais, kas mani uz ko tādu aizvilka, bija Deivida Linča “Tvinpīka”, ko noskatījos 16 gadu vecumā. Nevis sērijas, bet filmu. Man pēc tam likās, ka tā ir lieliskākā sajūta, kādu gribētos radīt arī pašam. Protams, glezna ir plakne, bilde, nevis filma, bet tāpat ar to var rosināt uz it kā zināmi nezināmo.
Vai kāda cita iekšēja loģika, izņemot racionālās formas, jūsu bildēs ir?
Iekšēja kompozīcija, krāsu salikums, bet tā jau ir mana mākslinieciskā izjūta. [“Arsenāla” muzeja Kolekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītājai] Elitai Ansonei personīgi tuvāka ir Rietumu ezotērika. Viņa to tur saskatīja. Citi ierauga mandalas.
Vai gleznas ir uzlūkojamas trīsdimensionāli?
Jā, tas ir bez maz vai vienlaicīgs attēls visās dimensijās. Parasti gribas iepīt arī laiku, atgriezties atpakaļ pie scenogrāfijas, filmu kadrējuma. Bet tas tomēr nav stāsts ar noteiktu kadrējumu secību. Tur viss ir vienā – kā sākums, tā vidus un beigas.
Vai jūs gleznās ieliekat reliģiskus vai citus simbolus? Cik lielā mērā tie ir abstrahēti?
Tie ir maksimāli abstrahēti. Es speciāli nelieku nekādus simbolus. Tiklīdz jūtu, ka var sākt nolasīt to, ko citi dažkārt saskata, piemēram, dzīvības koku, kaut kādas kabalas un shēmas, tā es to jaucu nost. Darbam ir jābūt universālam. Tas man ir galvenais. Nav noteiktas piesaistes.
Bet, ņemot vērā, ka tik daudzi cilvēki saskata tur ezotērisko, acīmredzot arī jums pašam ir bijusi skaidra šī iespējamā asociācija?
Jā, ezotēriskajā pasaulē ir vizuālā materiāla pārbagātība. Man interesē un patīk tās formas. It kā apzināti pie tā neķeros un nerēķinu, bet tomēr kaut kā sanāk, ka parastās formas noteiktā izkārtojumā nez kāpēc cilvēkos rada reliģiskās asociācijas.
Kādēļ, jūsuprāt, tā ir?
Acīmredzot tālab, ka mūsu kultūrvēsture ir balstīta uz novienkāršotiem tēliem. Proti, uzskats, ka ģeometriska forma nozīmē kaut ko, ka tas ir simbols. Tā ir mūsu attīstība, un mēs esam pie tā ļoti pieraduši. Kaut vai valoda – Ķīnā un Japānā hieroglifi nav vien skaņa, bet simboli. Mēs esam pieraduši nolasīt bildi simboliski.
Smeļoties par jums informāciju, esmu lasījis gan atsauces uz ikonogrāfiju, gan Gustavu Kluci un Kazimiru Maļeviču. Vai tās ir piedēvētas atsauces?
Nē, tās nav piedēvētas. Man patīk formu tīrība un vienmēr arī saistījis arhitektoniskais. Viņu gleznas ļauj skatītājam pašam izdomāt telpu. Tas pats [Els] Ļisickis. Krāsa ir plakana, bet tomēr viņa bildes ļauj uzburt telpu ar kustību.
Vai jums ir darbi, kas nav saistīti ar ģeometriskām figūrām?
Nē, tas ir pastāvīgs virziens. Tiesa, pēdējos divos darbos, kas redzami arī izstādē, es mēģinu tikt ārā no simetrijas.
Jūs sakāt, ka jums patīk formu vienkāršība, taču krāsu ziņā darbi ir koši.
Es nezinu, vai tas ir košums. Ir sarkanais. Reducētība uz sarkano un balto man bijusi jau ilgi, vismaz pāris pēdējos gadus. Es gan mēģinu ar to cīnīties. Ja izdodas, tad tās var dēvēt par mazajām mākslinieka uzvarām. It kā ir skaidrs, ko gribi, bet uztaisīt jau reti kad to sanāk. Tas ir process. Tālab jau ir interesanti būt māksliniekam, jo netiek klāt tam ideālam. Visu laiku ir jāpiedzen rezultāts.
Cik ilgi radāt vienu darbu?
Normāli vienu darbu – vienu mēnesi. Tās ir vairākas akrila kārtas, viena nožūst, nākamā jāliek virsū, tad ir jāgriež ar nazi. Darbs tiek audzēts kārtām.
Kā jūs nonācāt līdz savām Londonas galerijām?
Piedaloties atklātās izstādēs. Man līdz šim darbojies tikai viens veids – mēģināt piedalīties atklātajos konkursos, jo caur tiem man ir radušies visi kontakti. Piemēram, ķēde uz Saatchi galeriju veda no Vaitčapelas (Whitechapel) konkursa Austrumlondonas māksliniekiem. Iepriekšējā gadā bija instalācijas, bet gadā, kad es nolēmu piedalīties konkursā, tas bija izsludināts tieši gleznotājiem.
Vai spējat iztikt ar gleznotāja arodu?
Jā, es domāju, ka man ir daudz vieglāk nekā gleznotājiem šeit Latvijā. Jo ar gadījuma blakusdarbiem Latvijā laikam nevar iztikt, bet Londonā var. Kad pirms padsmit gadiem pirmo reizi aizbraucu uz Londonu, man bija zināms kultūršoks, redzot, ka var pastrādāt kādu darbu 3 līdz 4 stundas, un ar to pietiek, un pārējo laiku var veltīt glezniecībai. Pasakot, ka esi mākslinieks, nevienam nebija jautājumu, kā tu iegūsti savu pamatiztiku. Skatuves strādnieks, bārmenis, apkopējs – nevienu neinteresēja, kā tu to dari. Jo ir skaidrs, ka izveidot karjeru prasa laiku. Sākumā tas šķita ļoti atbrīvojoši, ka nebija jāmeklē prestižs darbs, piemēram, grafiskajā dizainā. Darot vienkāršu darbu, atliek daudz laika un enerģijas, lai pievērstos mākslai.
Vai pēc studijām Sentmārtina koledžā Londonā palikāt karjeras apsvērumu dēļ?
Nē, tas galīgi nebija domāts tā. Es biju taisījies braukt atpakaļ pēc maģistrantūras, bet Londonā satiku savu nākamo sievu.
Nez vai, atgriežoties Latvijā, jūs būtu gleznojis tādā pašā stilā?
To nu es nezinu.
Vai Latvijā pirms aizbraukšanas uz Londonu jau gleznojāt?
Es gleznoju, bet es domāju, ka, atgriežoties Latvijā, strādātu ar scenogrāfiju. Bija viens tāds brīdis tuvāk augstskolas beigšanai, kad iedomājos par scenogrāfa darbu Londonā un sapratu, ka iespējas ir kļūt tikai par viszemākās pakāpes asistentu. Britiem patīk tā hierarhijas sistēma. Taču tolaik labi iztiku ar puslaika blakusdarbiem un tad nodomāju, kādēļ gan brīvajā laikā nepagleznot? Vēl jauns, vēl var – kāpēc ne? Mani uz to rosināja tā brīvības sajūta, ka nav jāstrādā visu dienu un nedēļu, lai iztiktu. Tas bija neticami. Glezniecībā ar retiem izņēmumiem nevar ielekt, tam ir vajadzīgs laiks.
Jums gan bija veiksme, jo tik radoši piesātinātajā un pieprasītajā Londonā būt pamanītam ir grūti.
Es nezinu. Protams, ir jautājums, cik ilgi tu to darīsi, ja neizdosies... Jūs mani rosināt uz tādu sevis lielīšanu... Katrs solītis uz priekšu jau kaut ko dod. Liekas, ka vari, un tad ir jāmēģina vēl.
Bet vairums aspirējošo mākslinieku Londonā to nespēj. Kur viņiem būs pircēji? Vai viņi, kā jūs, spēs atrast savu valodu?
Bet tad ir jautājums, vai tas ir īsts mākslinieks?
Tomēr tas ir fakts, ka jūsu gadījums – ierasties Londonā un dažu gadu laikā kļūt par pārdotu mākslinieku nav raksturīgākais stāsts.
Man ir grūti spriest...
Proti, ir daudz vairāk tādu cilvēku, kas vēlas un mēģina kļūt vienkārši par mākslinieku, nevis tādu, kas realizējas un spēj ar to nopelnīt.
Man vairāk liekas, ka tās ir izvēles, ko katrs izdara. Tajā pašā naudas darbu izvēlē – es meklēju tādu, kas pēc iespējas mazāk aizņemtu manu galvu, nevis domāju par kādu prestižu darba vietu. Proti, lai brīvajā laikā, kad gleznoju, mana galva nebūtu nodarbināta.
Tuvākais piemērs, kas man nāk prātā, laikam ir fotogrāfe Inta Ruka, kas vismaz agrāk strādāja Zviedrijas vēstniecībā par apkopēju. Kādus darbus jūs esat darījis?
Sākumā pastrādāju par skatuves strādnieku teātrī, tad bārā, pēc tam atradu darbu skolā, mākslas departamentā.
Par skolotāju?
Nē, par laborantu, skolotāja darbs aizņemtu galvu, vajadzētu daudz domāt un rakstīt. Laboranta darbs neaizņem galvu.
Tagad strādājat par laborantu?
Tagad man ir mazāk ar to jānodarbojas.
Jo nopelnāt ar gleznām? Saatchi galerija ir sekmējusi karjeru?
Nu, protams, tas iespaido labvēlīgi.
Jūs dzīvojat Austrumlondonā?
Jā.
Kaut kur bija glīti par jums uzrakstīts, ka ietekmējaties no Londonas urbānās psihoģeogrāfijas, Vaitčapelas mazo ieliņu labirintiem.
Jā, to rakstīja viens mans draugs, skolotājs, kas strādāja tās pašas skolas mākslas departamentā, kurā es piestrādāju kā laborants.
Vai tā vide tur tiešām ir tik intriģējoša?
Jā, vide tāda arī ir, man ir aizdomas, ka pat zinu to Londonas daļu labāk, nekā daži vietējie iedzīvotāji.
Kas jums tur patīk?
Vaitčapela ir blakus Sitijai, un tur sanāk sajaukums – modernā stikla un betona arhitektūra, un tad pēkšņi kaut kāda 12. gadsimta baznīciņa vai kāds vēsturisks mūris. Tas ir kā labirints, tur ir tā izziņas intriga. Arī manas bildes var tikt uztvertas kā karte, kur vazājies un atrodi dažādus leņķus, krāsas un negaidītas vietas. Piemēram, negaidīti atklāju, ka blakus manai darbnīcai ir Viljama Bleika kaps. Tās lietas pinās – it kā nav tieši saistītas, bet tomēr kaut kādas mazas sakarības atrodas visu laiku.
Arī Džeks Uzšķērdējs savulaik uzdarbojās Vaitčapelā.
Jā, bet tagad gan es dzīvoju mazliet tālāk, tādā specifiskā rajoniņā pie Olimpiskā stadiona, Heknijvikā (Hackney Wick). Apmēram 500 reiz 500 metri neliels kvartāls, kas ir norobežots no visa pārējā – no vienas puses ir šoseja, no pārējām – kanāls. Piekļūt var tikai caur vienu tiltiņu, kas iet zem šosejas. Tur ir gandrīz vai tikai mākslinieku darbnīcas.
Jūs izvēlējāties to rajonu tādēļ, ka tas patika?
Jā, un arī draugi tur ir. Tur dzīvo mākslinieki, dejotāji, aktieri, un ir viss, ko vari vēlēties. Nevis pašam ir jāmeklē izklaides, bet, gluži otrādi, ir tikai jāspēj atteikties.
Runājot par Bleiku – vai viņš jūs uzrunā ar savu ezotēriku?
Gleznieciski nē, bet viņa rakstītais. Man ne īpaši uzrunā viņa vizuālā valoda, jo mani interesē ģeometriskās formas. Taču mani saista tas, kā viņš organizē simboliskos tēlus.
Jūs minējāt māksliniekus, kas jūs uzrunājuši, bet vai no plašākas kultūrvēstures gūstat iedvesmu?
Mani iedvesmo arhitektūra – tās forma. Tieši vizuālais. Kamēr es kaut ko neredzu, man ir grūti sevi piespiest par to interesēties. Man ir gandrīz vai tikai vizuālā uztvere.
Vai esat bijis Sofijas katedrālē Stambulā?
Nē.
Tas ir grandiozākais, kas paveikts ģeometriski perfekti veidotajā reliģiskajā arhitektūrā. Laikā, kad to uzbūvēja, tā noteikti atstāja satriecošu iespaidu.
Varu iztēloties. Man arhitektūra šķiet stipri interesantāka nekā laikmetīgā māksla.
Kā jūs atgriežoties uztverat Rīgas arhitektūru?
Vairs nav pārsteiguma. Bet es nezinu, vai tas ir tāpēc, ka to visu jau zinu, vai arī tādēļ, ka esmu daudz ko redzējis ceļojumos. Pēc Amerikas vispār Eiropas daba un arhitektūra neliekas pārsteidzoša. Vēl Londonā var reizēm noķert kādu pārsteigumu, kopš tur atļautas augstceltnes. (Demonstrē tālrunī uzņemtu bildi ar Londonas debesskrāpjiem miglā). Re, tie izskatās gluži kā nolaidušies kosmosa kuģi.
Vai opārts jums ir tuvs?
Tas bija aktualizējies pirms pāris gadiem, bet es to redzu kā daļu no konstruktīvisma.
Vai arhitektūras un iepriekšējo mākslas strāvojumu ietekme ir intuitīva, vai arī jūs pieejiet tiem analītiski?
Arhitektūrai es droši vien pieeju analītiskāk. Par to ir daudz interesantāk lasīt. Par arhitektūru rakstītie vērtējumi ir daudz pārliecinošāki. Tur tiek diezgan bieži runāts par to, ko tu redzi. Savukārt vismaz mans iespaids par laikmetīgās mākslas aprakstiem ir, ka tie bieži ir kritiķu un kuratori sacerējumi. Par arhitektūru rakstītais ir konkrētāks.
Jūs neesat konceptuāls mākslinieks?
Absolūti nē. Par to vispār nav vērts sākt runāt.
Vai konceptuālā māksla jūs neinteresē? Piemēram, Treisija Emina vai Demjens Hērsts?
Mākslas pasaulē es tik reti atrodu kaut ko sev interesējošu, ka tas uzreiz ir notikums uz visu nedēļu. Demjens Hērsts mani interesē, jā. Bet atkal – tādēļ, ka tur ir, uz ko paskatīties. Kaut vai tie paši zāļu kabineti – uz tiem var skatīties. Labi, skaidrojums tiek pēcāk dzīts konceptuālajā gultnē. Taču viņš pamatā ir vizuāls. Savukārt Treisijai Eminai ir vairāk teksta, nekā skatīšanās. Nesen sev atklāju Anselmu Kīferu, kad viņam pirms gada bija izstāde Londonas White Cube. Agrāk biju redzējis atsevišķus viņa darbus, taču ne kopumā. Jā, man būtiskais ir redzēt. Lai gan sanāk nekonsekvence, jo tas, ko es piedāvāju skatītājiem, tomēr ir vērsts uz domāšanu.
Kā vērtējat Džefu Kūnu, kas ir ļoti vizuāls?
Man šķiet, ka tur māksla rodas kopsakarā ar uztveres būvēšanu skatītājā. Viņa mākslas objekti ir ļoti konkrēti, bet tajos ir acīmredzama spēle ar uztveri.
Sentmārtina koledžā jums droši vien deva izsmeļošu kultūrvēsturisko retrospektīvu mūsdienu mākslā?
Es nezinu, vai tā bija tik stipra. Tur man drīzāk deva brīvību strādāt, nedomājot par galaproduktu.
Aprakstā par jums ir uzsvērts pārliecinošais tehniskais izpildījums. Tādā gadījumā jautājums, vai bez Latvijas amatnieciskā skolojuma jūsu darbi varētu būt tādi, kādi tie ir tagad?
Ziniet, es domāju, ka varētu. Esmu redzējis lieliskus gleznotājus, kas nāk no pilnīgi citas vides, un viņiem nav tas, ko mēs saucam par spēju gleznot.
Tātad jūs neuzskatāt, ka mākslas izglītībai jābūt saistītai ar amatniecisku spēju?
Nē, bet tā kā mums tas ir bijis, tad es personīgi no sevis to vairs nespēju izmest. Man ir tās amatnieciskās spējas, bet vai tās obligāti vajag? Jo īpaši mūsdienās, kad netiek pat gleznots, bet drīzāk radīta bilde. Man šķiet, ka gluži simtprocentīgi spējas nav vajadzīgas, ja vien galvā ir bilde.
Bet kurš bildi realizēs? Jūs taču pats strādājat pie savām gleznām?
Ja ir tā vīzija, tad to galu galā var izdarīt kāds cits.
Grūti nosaukt par gleznotāju to, kas glezno tikai ar vīziju.
Bet redz, ka sauc. Man liekas, ka nav vairs būtiski līdz galam pārzināt amatniecisko pusi. Iespējas radīt ir daudz vienkāršotākas.
Kas galu galā definē mākslasdarbu?
(Iesmejas) Es taču nezinu, kas definē mākslu... Uff.
Tad jūs sakāt, ka jebkurš var būt mākslinieks?
Tāda bija nostādne! Pēdējos divdesmit gados skolās tā mācīja. Es gan cīnījos un spurojos, jo man likās, ka tā gluži nav.
Un beigās jums tomēr “izskaloja” smadzenes?
Nē, es vienkārši saku, ka amatnieciskās spējas vairs nav vajadzīgas simtprocentīgi. Jo, ja ir redzējums, tad mākslasdarbu var īstenot. Bet, ja jūs jautājat, lai atbild ar tīru “jā” vai “nē”, tad drīzāk, ka nevar iztikt bez kaut kādām iemaņām.
Vai ir mainījusies tā nostādne, ka par mākslinieku var būt jebkurš?
Es nezinu. Katrā ziņā, tas skolotājs, kas to pauda, vairs tā neuzskata.
Tātad tas bija pārejošs lozungs?
Acīmredzot, bet tā tiešām tika sludināts, ka jebkurš var taisīt mākslu.
Intervējot Rietumu kuratorus un mākslas pasaules darboņus, esmu vairākkārt dzirdējis viņus tomēr novērtējam tādu darbu, kas satur arī iemaņas.
Jā, tā ir vērtība, bet tās var arī nebūt, ja tev ir spēcīga vīzija. Bet tie laikam tiešām ir izņēmumi, kā skriešanas čempioni, kas ir bez kājām. Tev nav jābūt simtprocentīgi apguvušam tehnisko pusi, lai tu spētu kaut ko izdarīt.
Atminieties, ka šis apgalvojums, ka mākslinieks var būt jebkurš, tika pausts aptuveni vienlaicīgi ar lozungu, ka glezniecība ir mirusi. Un ko mēs tagad redzam? Glezniecību vispār vairs neviens neapšauba.
Jā, paskaties, kas notiek visos mākslas tirgos. Ja es agrāk biju garlaikots no tā, ka visur bija instalācijas, tad tagad tās sāk pat pietrūkt, jo visur ir tikai gleznas.
Jūs sekojat līdz mākslas procesiem, taču pastiprinātas intereses par laikmetīgo mākslu jums nav?
Nē, nav. Tā interese ir tik, cik es ieraugu. Redziet, mani tā maz ietekmē. Es sev atklāju daudz vairāk, sēžot kalna galā un skatoties kā lido lidmašīnas (iesmejas).
Tālab es arī velku uz to amatniecisko aspektu, jo viena būtiska lieta, kas definē mākslinieku ir autonomija. Ja viņš spēj ne vien izprātot, bet arī izdarīt, tas vairo viņa brīvību, jo tieši idejas realizācijas spēja, manuprāt, ir mākslinieka būtiska iezīme.
Jūs domājat tādējādi, ka arī es pats tos darbus taisu? Nu it kā. Bet man tā autonomija tādā gadījumā ir saistīta ar naudu, jo es esmu spiests būt pašpietiekams. Ziniet, ja būtu lieka nauda, varbūt es pat noalgotu cilvēkus, kas tos darbus taisītu. Bet tā atkal ir doma, ar ko es varu spēlēties, kas varbūt nemaz nederētu manā gadījumā.
Ideja par radošā procesa deleģēšanu ir tikpat banāla, kā kādam palūgt par naudu iztīrīt savu dzīvokli vai aiziet uz veikalu. Mani laikam vienkārši kaitina tā slidenā hiperindividuālisma doma, ka indivīdam viss ir pa spēkam, vajag tikai gribēšanu un naudu. Tas ir pašapmāns, jo nav viss tik nosacīts, nav visiem pa spēkam būt māksliniekiem.
Tādā gadījumā man laikam ir paveicies, jo man jau liekas, ka var visu, tikai jāiegulda daudz darba.
Tieši tā – tas prasa daudz darba, un ne visiem tas ir pa spēkam.
Nu jā, tas ir jautājums par to, kas ir iedvesma – iedvesma ir darbs no 9 līdz 17, ar pusdienas pārtraukumu. Nav nekādas iedvesmas, ir darbs. Jā, kaut kā tā jūsu minētā realitāte mani nav skārusi. Laikam tādēļ, ka es pats visu esmu darījis, un man nav bijusi liela vajadzība iesaistīt citus tajā procesā. Ir tā pašpietiekamība – es pats varu uztaisīt rāmi, sajaukt krāsas, izdarīt visu.
Un attiecīgi individuālisma glorifikācija ir attiecināma tikai uz tiem, kas spēj paši, bet ne visi spēj paši. Teorētiski spēj, bet tomēr lielais vairums cilvēku nekad neizmēģina neko citu, kā vien to, ko viņiem spiež darīt apstākļi, proti, strādāt iztikai.
Nu jā – kāds tad secinājums? (Iesmejas)
Londonā ir ļoti laba elektroniskā deju mūzika. To jūs klausāties?
Visu ko es klausos. Mans draugs saka, ka man ir briesmīga mūzikas gaume.
Vai varat nosaukt kādus mūziķus?
Es klausos visādus dīdžejus Soundcloud, bet es nepateikšu vārdus. Bija man viens periods ar ambiento mūziku, bet es klausos praktiski visu. Mans attaisnojums vienu periodu bija tāds, ka laba mūzika mani īpaši neinteresē, jo es strādājot nevaru atļauties klausīties. Proti, laba mūzika mani aizvedīs tur, kur viņa mani vēlas aizvest. Laba mūzika ir spēcīgs mākslasdarbs, tāpēc man vienkārši vajag fonā kādu ritmu, kas mani nesit laukā no darba.
Vai Londonas nemierus piedzīvojāt?
Piedzīvoju, piedzīvoju. Vietējais turks sākumā gribēja veikaliņu vērt ciet, bet tad atmeta ar roku. Tur, kur dzīvoju, arī nav daudz ko demolēt – noliktavas, pāris kafejnīcas.
Tātad nemieri bija medijos “uzpūsti”?
Nē, nebija gan uzpūsti. Bet tas ir tas jocīgais pilsētas fenomens – blakus var šaut un mest ugunsbumbas, bet tajā pašā laikā dzīve ap stūri norit tā, it kā nekas nebūtu noticis. Bet vispār kā pilsēta Londona ir ļoti liela un ļoti interesanta. Es visu laiku tur atrodu ko jaunu. Ja apnīk staigāt pa zemi, tad var braukt augšā skatīties no debesskrāpjiem.
Jums laikam patīk lielpilsētas?
Jā, un tas ir saistīts ar bērnību, konstruktīvisma grāmatiņām, kur bija futūristisku pilsētu tēli. Man vienmēr šķita, ka tādai jābūt pilsētai, un tā vienmēr pietrūka Rīgā. Es allaž brīnījos, kādēļ te nav augstceltņu? Tāpēc bērnībā tikai priecājos, kad uzbūvēja Lauksaimniecības ministrijas ēku un Preses namu, un prasījās pēc vēl lielākiem klučiem.
Jūs nākat no mākslinieku ģimenes?
Jā, tēvs bija dizainers un māte taisīja rokdarbus ar ādu. Ja man prasa, kādēļ es gleznoju, man jāatbild, ka nebija nekādas izvēles, pabeidzot rozentāļus 18 gadu vecumā. Es biju, tā sakot, institucionalizēts mākslinieks, un neko citu vairs nespēju darīt.
Jūs neesat domājis savus darbus pavairot kā plakātus, ņemot vērā, ka tiem ir plakātisks veidols?
Esmu gan. Esmu mēģinājis taisīt digitālo druku no fotogrāfijas, bet tā neder. Tagad man jāgaida, kad varu ieguldīt naudu, lai taisītu kā sietspiedi. Jā, maniem darbiem ir vizuālās propagandas akcenti.
Jūsu darbiem nav nosaukumu, ir tikai numuri. Vai tādēļ, ka skatītāja fokusam jābūt tikai uz vizuālo?
Ja došu nosaukumu, tas ievirzīs domas vienā gultnē. Mani interesē, kur šīs bildes aizvedīs, piemēram, jūsu domas.
Man tās vienkārši piesaista acis, raisa dīvainas sajūtas.
Nu jā, un sāciet grozīt formas.
Vai latviešus daudz satiekat Londonā?
Tajā pašā Sentmārtina koledžā mācās kādas meitenes, ko pazīstu, bet vispār latvieši ir bijuši diezgan nerunīgi, kad esmu mēģinājis ar kādiem dibināt kontaktu, un īpaši neafišē, ka ir latvieši.
Vai esat novērojis, ka latvieši no tautiešiem slēpj savu izcelsmi?
Nu jā, ja nav kopēju paziņu. Ir pāris cilvēki, kurus biju saticis vairākas reizes, un nemaz nezināju, ka viņi ir latvieši.
Varbūt tas nav raksturīgs tikai latviešiem, ka viņi, esot ārzemēs, nemeklē kontaktu ar savējiem, bet drīzāk mēģina iekļauties plašākā sabiedrībā?
Iespējams, es negribu to piedēvēt tikai latviešiem. Lai gan nē – tādi itāļi un spāņi momentā viens ar otru atrod kopēju valodu un mēģina cits citam palīdzēt.
Vai varētu būt tā, ka šāda vēsa attieksme pret tautiešiem ir raksturīgāka ambiciozu cilvēku vidū? Jo ir dzirdēts, tad cilvēki, kas brauc strādāt vienkāršākus darbus, ir spiesti turēties kopā.
Jā, varbūt, jo cilvēki, ko es zinu, pārsvarā ir saistīti ar mākslu, vai to mācās.
Galu galā radošajā vidē taču ir izplatīts snobisms.
Jā, iespējams, tā ir izlikšanās, ka ir labāki nekā ir, vai arī ir neērti kaut ko prasīt citiem.
Vai tas jūs aizskar?
Nē, tas vienkārši ir novērojums. Man, piemēram, kāds sacīja, ka mūsu stāvā arī dzīvo viens latvietis un, kad esot kopējā burziņā mēģināju uzsākt ar viņu sarunu, sakot, ka esmu dzirdējis, ka viņš arī no Latvijas, viņš tikai atbildēja, ka jā, un ar to arī saruna beidzās.
Tad, kā saprotu, jūs neslēpjat, ka esat no Latvijas?
Nu ko tad es ar savu akcentu izlikšos, ka esmu augstdzimis anglis? (Iesmejas) Bet ir jau tagad satikti arī vienkāršāki tautieši. Taču kopējai videi ir jābūt atvērtai. Tādēļ man arī tas mākslinieku rajoniņš ļoti patīk, un ar tiem latviešiem, kas dzīvo tur, ir labāks kontakts, jo arī viņi ir spiesti būt atvērtāki, jo tur visu laiku notiek aktīva sociālā aprite. Piemēram, mans labākais draugs strādā bārā, kur strādā arī viena latviešu meitene, kas mācās Sentmārtina koledžā. Bet tāpat pagāja mēnesis pirms man pieleca, ka viņa ir latviete (iesmejas).
