Nenormāli normālais Salmanis 6

Intervē Anna Iltnere
14/02/2013 

Mākslinieks Krišs Salmanis (1977) ir viens no kandidātiem Purvīša balvai 2013, kuras laureāts tiks paziņots jau 15. februārī plkst. 18.00 LNMM izstāžu zālē “Arsenāls”. Salmanim šī ir jau otrā reize, kad iekļuvis balvas astoņniekā. Uz finiša līnijas viņš ir stāvējis arī Austrijā, kad 2011. gadā bija viens no trim Austrumeiropā prestižās Henkel Art Awards kandidātiem. Laimīgā loze beidzot izkrita pērnā gada beigās, kad tika paziņoti Latvijas nacionālās ekspozīcijas autori 2013. gada Venēcijas mākslas biennālei – Krišs Salmanis un Kaspars Podnieks, kuri veidos projektu “Ziemeļi–Ziemeļaustrumi”. Pavisam drīz, 5. martā Ņujorkā notiks ekspozīcijas preses konference.

Salmanis ir absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu (2003) un studējis Mediju mākslas akadēmijā Ķelnē (2009–2010). Līdzās instalāciju radīšanai viņš darbojas arī video mākslā, animācijā un fotogrāfijā. Kā darba virsmu nereti izmantojis pat savu ķermeni, piemēram, 2002. gada 2. februārī uztetovējot uz sāna divus centimetrus garu līniju un līdzās tai – datumu 02.02.02. Katru gadu tetovējums tiek no jauna iemūžināts, tādējādi izsekojot līnijas garuma (un mākslinieka ķermeņa) izmaiņām. Par pārmaiņām arī sākas mūsu saruna, kad ērti iekārtojamies galerijas “Istaba” augšstāvā.

Vai nav dežavū, jau otro reizi piedaloties Purvīša balvas finālā? 

Tu esi pirmā, kas man to jautā, bet dežavū nav gan. Tie, kuri filmēja balvas kandidātu intervijas, teica, ka esmu galīgi pārvērties – bārda, mati, brilles. 

Divu gadu laikā esi pārvērties arī kā mākslinieks?

Diezin vai! Izstādē labi varēs redzēt, ka iekšējo konfliktu joprojām neesmu atrisinājis. Vienlaikus taisu gan skaistus, latviskus darbus, gan “internacionālākus” – no līmlentēm. Bet labi, ka ir tāda balva, kas ik pa diviem gadiem liek sarosīties un izvērtēt notikušo.

Purvīša balva liek māksliniekiem saņemties? 

Neliek saņemties, toties mudina atskatīties uz kopainu un atcerēties, kas tajā periodā man vēl ir paticis – ne tikai no nominantiem. Vienmēr jānopriecājas par izstāžu blīvumu. 

Ko darīsi, ja uzvarēsi?

Gribētos teikt, ka gleznošu akvareļus! Bet esmu ticis tikai līdz tušai – paša priekam nesen sāku zīmēt. Skaidrs, ka tā ir modes lieta. Pieķēros pirms pāris mēnešiem rezidencē Hāgā. Patiesībā interesanti, jo rezidence nebija orientēta uz “ražošanu”, bet gan notikumiem. Bijām trijatā un plānojām intervenci. Pasākumu rīkošana man nu galīgi nav “pa kaulam”, tālab katram gadījumam arī zīmēju. Ne gluži kā dienasgrāmatu, arī ne svarīgāko, bet drīzāk – kas zīmējams tajā dienā.

Pastāsti par sarīkoto pasākumu! 

Viena no manām intervences idejām bija uzrīkot atvērto skicēšanas nodarbību ar modeļiem – zīmēt mēs ietu uz Sarkano lukturu rajonu, personāži tur māk sevi pasniegt. Tas, protams, izvērstos par sociālo eksperimentu – cik zīmējumus var pagūt uzzīmēt, pirms dabūn “pa purnu”. Ideja netika akceptēta. Vēl piedāvāju ekskursiju pa Hāgu, kuru vadītu es pats, parādot vietas, kurām vietējie diendienā, iespējams, paiet garām. Lai viņi tiešām sajustos kā ārzemnieki, ekskursija notiktu latviski. Arī tas neizdevās. Bet pēdējā vakarā pirms braukšanas mājās sarīkojām grāmatu vakaru, kur cilvēki tika aicināti nākt un ieteikt, kuru grāmatu noteikti nevajag izlasīt. Parasti tiek publicēti saraksti, kas ir jāredz vai jāizlasa pirms nāves, uzdzenot stresu, tālab likās, ka vajag kaut ko pretēju. Atsaucība bija liela! Un iemesli, kālab grāmatas sliktas – visdažādākie. Pārsvarā trūka sižeta attīstības, klišejisks stāsts un tamlīdzīgi, bet pavīdēja arī argumentācija, ka autora bilde ir pārlieku pompoza vai liela. 


“Garās dienas” tapšana. 2012

Kā nonāci līdz darbam “Garā diena”? [2012. gadā video darbs bija apskatāms festivāla Survival Kit 4 ietvaros un kopā ar pērnā gada izstādi “Uzticēšanās trauslums” nopelnīja Salmanim vietu Purvīša balvas 2013 finālā – A. I.] 

Mājiņu motīvs man jau sen ir bijis. Sākot ar Stacijas pulksteni, kas griezās uz riņķi [“11.11”, 2001–2006]; tad to pulksteni nojauca. Pēcāk bija lielizmēra šķūnīša makets, kas griezās uz riņķi [“Radars”, 2011] – arī tā oriģinālu kaimiņi nojauca. Savukārt “Garā diena” taisīta pēc mūsu lauku šķūņa līdzības. Katram gadījumam es viņu pats filmā iznīcināju – velk jau uz māņticību. 

Bet kas tev ir ar tām mājiņām? 

Par “Radaru” varu teikt, ka tas šķūnis vienkārši ir skaists, iztiekot bez liekas filozofijas. Kad Helsinkos man padarītais bija jāatrāda publikai un es tāpat teicu, ka taisu, jo skaists, visi nosmējās, jo domāja, ka tas ir ironisks joks! Acīmredzot skaistuma vieta laikmetīgajā mākslā joprojām ir problemātiska, lai gan mīlestība uz šķūņiem varētu būt kas unikāli latvisks? 


“Radara” tapšana. 2011

Tev vispār patīk stāstīt par saviem darbiem?

Ja zinu, ko teikt, tad jā! Citkārt tiek lūgts darba koncepcijas apraksts, kas sākumā top ar piespiešanos, taču beigās no tā pat iegūstu, ja izdodas ideju noformulēt vārdos. Varbūt pat labi – lai citi pēcāk nesaraksta muļķības.

Kāds tad, tavuprāt, ir mākslas kritiķa uzdevums? 

Es kādreiz cerēju, ka kritiķis ieraudzīs manu darbu un izdomās kaut ko tādu…!

…par ko tu pats nebiji aizdomājies? 

Protams, jo es jau to nevaru. 

Tātad mākslas darbi top bez verbālas koncepcijas?

Jā, visbiežāk. Izņēmums ir “Danto smaile” (2012), kas tapa kā konceptuālistiem pienākas: lasīju Artura Danto grāmatu After the End of Art, un tāda tā izskatās. Vispār pēdējā laikā par koncepcijām vairs pārlieku neraizējos. Atgriežos pie akadēmijas perioda atziņām, ka tādēļ jau nodarbojas ar vizuālo mākslu – jo vai nu vienkārši nemāk idejas izpaust vārdos, vai arī kaut kam labāk der vizuāla forma, nevis teksts. 

Biju uz Daigas Krūzes jauno izstādi [“Slēpnis” galerijā “Alma” – A. I.], satiku arī pašu Daigu un tirdīju – ko tad viņa ar jaunajām gleznām ir domājusi? Viņa stāsta un stāsta, un man netop skaidrs, līdz vienā brīdī es sapratu! Turklāt viņa runā tā dzejiski, tēlaini – līdzīgi savām gleznām. Tā pati forma. Mums vajadzēja divas stundas, līdz man “pieleca”, bet tikpat labi es būtu varējis to laiku nostāvēt pie pašām gleznām un arī saprastu – iespējams, pat ātrāk, bet tomēr ne verbāli. 

Verbalizē savu darbu “Gaisma”! [Instalācija “Gaisma” tika radīta īpaši Cēsu festivāla 2012 izstādei un vēlāk rudenī tika izrādīta arī Viļņā – A. I.] 

Es jau to izdarīju, rakstot par Gēti un Ņūtonu. Šķiet, ko līdzīgu sagaidu no kritiķiem – apskatīt mākslas darbu un izdomāt, ko [citu] tā sakarā varētu izstāstīt. Lai gan Ojārs Pētersons reiz apgalvojis, ka laba recenzija ir precīzs izstādes apraksts, lai tiem, kas nav tikuši, viss kļūst skaidrāks par skaidru. Turklāt, ja tā padomā, skrupulozā aprakstā tomēr izlauztos arī vērtējums, kaut vai izvēloties vārdus. 

Savu ķermeni tu vairs nepakļauj mākslai. Tas posms ir pagājis? 

Domāju, ka ir vēl pāragri kaut ko dalīt posmos. Lai gan, jā, bija periods, kad tas vairāk aizrāva. Biju redzējis attēlu, kurā Žina Pana (Gina Pane) pašas performancē griež sev vēderā un asins tek uz baltām biksēm. Kādu gadu nēsāju domu, ka arī gribu līdzīgi, un sekoja sagrieztā kāja. 

Bet ar lielām instalācijām taču ir papildus noņemšanās? Uzbūvēt ir laikietilpīgāk nekā sagriezt kāju, pēcāk darbs kaut kur jāglabā, arī kolekcionāri un pircēji Latvijā līdz instalāciju iegādei nobriest tikai palēnām… 

Zelčs [mākslinieks Armands Zelčs – A. I.] reiz bija sācis par to domāt un teica, ka varbūt jāsāk taisīt kaut kas plakans. Instalāciju diez vai kāds iegādātos, tālab paralēli būtu pieejama smuki ierāmēta darba skice ar autogrāfu… 

Bet, runājot par “noņemšanos”, spilgti atceros konkrētu brīdi, kad nolēmu, ka nekad vairs ar to nenodarbošos. Akadēmijas pirmajā kursā no Lāčplēša ielas uz LMA stiepu vecā televizora ekrānu – nenormāli smags! Tiku līdz Barona ielas krustojumam pie “Ozirisa” un tur arī nozvērējos… Bet nu ik pa brīdim jau atkal “iekrītu”. Tādēļ dažbrīd jākļūst par tādu kā projektu vadītāju un jāizkalpina citi.


Elektroniķis un konstruktors pie darba “Gaisma”. 2012

Ciktāl tu ļauj kādam citam taisīt savu mākslas darbu?

Kad taisīju “Gaismu”, aizgāju pie konstruktora, un viņš man visu uzzīmēja. Ļoti labs meistars, strādā vēl pēc krievu skolas uz lielām planšetēm un ar roku, kaut arī prot lietot datoru. Manu ideju viņš ilgi apdomā, ik pa brīdim piezvana, izstāsta, kā to varētu realizēt, stāsta par diametriem un motoriem. Viņu man ieteica Zelčs, turklāt viņš sadarbojas ar vēl daudziem māksliniekiem. Lādzīgs vīrs ar savu viedokli un dzēlīgu humoru, manu darbu projektiem viņš dod nosaukumus. “Gaisma” bija “Krāsu jaucējs”, bet viens cits, pie kā tagad strādājam, ir nokristīts par “Apgriezto pasauli”.

Kopenhāgenā ir kāds mākslas centrs, kur uz laiku var izīrēt gan darbnīcas, gan arī nopietnus darbarīkus. Tur ir mehāniķi, kas rīkus apkalpo, var sametināt un tamlīdzīgi. Manuprāt, lieliski.

Tev ir kāds mīļākais mākslas vēstures posms? 

Kad biju Hāgā, pabraukāju arī uz blakus pilsētām. Pirmā, uz kuru devos, bija Hārlema, kur atrodas Rembranta laikabiedra Fransa Halsa muzejs, jo tajā pilsētā viņš nodzīvojis teju visu mūžu. Muzejs iekārtots 17. gadsimta veco ļaužu pansionātā. 

Halss ir īpaši slavens ar milzīgajām gleznām, kādi 6x3 metri. Tolaik katrā pilsētā bija jābūt gvardei, šķiet, obligātais dienests. Turīgākie vīri mēdza samest naudu un pasūtīt grupas portretu. Franss Halss esot bijis pirmais, kurš sācis gleznot citādāk – nevis tradicionālus, statiskus portretus, bet gan it kā nejauši noķertu momentu. Vīri dažādās kustībās, diezgan atraisītās, bet, pieejot gleznai tuvāk un apskatot sejas – hei, vienu es tikko redzēju lielveikalā, tas tur arī šķiet Rīgā redzēts! Ārkārtīgi dzīvi cilvēki – kā no mūsdienām, ja ne vien tie vēsturiskie kostīmi. Bet gleznots pirms 400 gadiem! Apskatot vēl tuvāk, var apbrīnot, cik brīvi viņš ir žvidzinājis ar otu. Pēcāk izlasīju, ka impresionisti savulaik esot speciāli braukuši uz Hārlemu, skatīties Halsa darbus. Skaidrs kāpēc! Arī es gandrīz “bikses pietaisīju”.

Esi fantazējis, kāda būs māksla vēl pēc 50 gadiem? 

Īsti nē, bet ir nojauta, ka notiks virzība uz emocionālo pusi… Ir jau forši, ja parādās analītiskāka māksla, jo Latvijā tās ir bijis par maz. Tomēr domāju, ka agrāk vai vēlāk dominēs sajūtas. Ir vēl modes vārds glocal – globālā un lokālā sakausējums. Tā tiešām varētu būt tendence, kas raksturīga arī postkonceptuālismam. Māksla ir izgājusi cauri pilnīgam ekspresionismam, tad sausam konceptuālismam, un tagad tiek meklēts līdzsvars. Varbūt ir pienācis īstais laiks, jo agrāk tas vienkārši nebija interesanti, – kuru gan saistīja doma būt “normālam”?


The Earth may be spinning around the Sun, but the world is turning around me. Hamburga. 2011

Tātad aktuālākā tendence ir būt normālam? 

Ja tiktiešām tas tā ir, tad es varu uzelpot. Pirms gada man bija izdevība sarīkot personālizstādi Hamburgā, izrādīju vairākus jau gatavos darbus. Atklāšanā dzirdēju vienas no jaukākajām “recenzijām”, kādas esmu saņēmis. Viens teica, ka mani darbi esot “normālais skatījums”, bet vēl cits lietoja apzīmējumu unspectacular. Pat nezinu, kā to precīzi latviskot. Kaut kas pilnīgi pretējs krāšņam.

Normāli un garlaicīgi?

Jā!

Vai var būt labs mākslinieks-melis? Nereti mākslas darbu sakarā min vārdu “patiesums”, bet vai var būt veiksmīgs blefs?

Jā, protams! Tas ir vēl interesantāk. Turklāt, es neļaunotos, ja mākslinieks mani būtu “apvedis ap stūri”, ja vien rezultāts ir lielisks. Vēl jau ir jautājums par to, cik lieli neģēļi mākslinieki ir personiskajā dzīvē. Pikaso ar savām daudzajām piekrāptajām sievām, Karavādžo, kas kādu esot pat nogalinājis. Tajā pašā laikā Bahs esot bijis pilnīgi normāls ģimenes cilvēks, tas mani mierina. Neba nu sendienās mākslinieki bija vienīgie trakgalvji, bet nostāsti ir saglabājušies tikai par viņiem, jo par pārējiem neviens monogrāfijas tāpat vien nerakstīja. Mūsdienās katrs uzreiz var publicēt savas ēverģēlības, un vajadzība pēc trakā mākslinieka mīta zūd.

Vai tev ir gadījies, ka, ienesot darbus izstāžu telpā, pēkšņi secini, ka tie vairs neizskatās tik labi kā darbnīcā?

Ir bijis, ka pēc kāda ilgāka laika liekas, ka to darbu tomēr nevajadzēja izlikt. Tomēr vairs par to nesatraucos. Pavisam agrīnos studiju gados, ejot uz Latvijas Nacionālo mākslas muzeju, biju sajūsmā par [Burkarda] Dzeņa “Mākslinieka sievas portretu” – marmora galvu, kurai pat gaisma spīd cauri. Likās ideāli, ka uztaisa vienu tādu darbu, kurā ir redzams, kā viņš savu sievu ir mīlējis, cik viņa viņam bijusi skaista. Un pilnīgi pietiek ar šo vienu darbu, lai varētu mierīgi nomirt. Bet droši vien, lai to vienu uztaisītu, vispirms tapa vesela kaudze ar visādiem mēsliem… Ai, bet tā ir tik smalka lieta. Pirmā vārā sapratne par mākslu man bija bērnībā, kad no plastilīna ļoti rūpīgi salipināju zilonīti, ko māsa man gribēja atņemt. Mamma teica, lai atdodu, ja jau māsai tā patīk. Nolēmu, ka uztaisīšu viņai citu – uz ātru roku, un man par pārsteigumu tas sanāca krietni labāks par rūpīgi lipināto…

Tev ir kāds darbs, kuru uzskati par savu līdz šim labāko?

Ilgu laiku tas bija Lāčplēsītis (2003).

Šī video cilpa ir spilgts piemērs spēles motīvam – darba “kadrus” jeb Lāčplēša stencilus ikviens var meklēt visas ielas garumā. Vairs tik ļoti ar tādām spēlēm neaizraujies?

Nav tik traki, drīz būs atkal. 

Šogad un Rīgā? 

Jā, rudenī, bet sīkāk vēl neko nestāstīšu.

Savukārt vasarā tu piedalīsies Venēcijas mākslas biennālē. Kāda bija sajūta, kad uzzināji, ka esi izvēlēts? 

Līga Marcinkeviča tajā brīdī paskatījās un teica: “Kā jau vienmēr – visiem māksliniekiem gari ģīmji, kad to aptver!”

Bet kālab piedalies divatā ar Kasparu Podnieku?

Tāds bija Art in General kuratoru piedāvājums, un es piekritu. Tomēr tas nav kā kopprojekts, katrs taisīsim savu.


Kaspars Podnieks mēra telpu Venēcijā. 2013

Bet tev nešķiet savādi, ka Latvija tikai divas reizes ir startējusi ar solo projektu?

Nezinu gan. Varbūt tiek izmantota iespēja parādīt pēc iespējas vairāk? 

Vai Venēcijas biennāle tev kā māksliniekam ir augstākais karjeras punkts?

Jā, protams, tas ir nozīmīgi. Vēl augstāks punkts gan būtu tapt iekļautam kūrētajā Venēcijas biennāles Arsenāla izstādē. Tomēr uzvara valsts paviljona ekspozīcijas konkursā ir milzīgs panākums tikai milzīgā valstī. 2,5 miljonu iedzīvotāju zemē matemātiskā iespējamība dara savu, un arī pajaunam māksliniekam var tā veikties.

Kur vēl uz pasaules tu gribētu izstādi? 

Ņujorkas New Museum? Esmu tur bijis, un ēka ir tiešām lieliska. Vai arī Pāvilostā.

www.salmanis.com 

students . - 18.02.2013 06:28
Turēju par tevi īksķi, vecais!!!
Edgars Zagorskis - 14.02.2013 20:06
Šitais džeks mani patiešām uzrunā. Interesanti.
Jūlijs Cēzars - 14.02.2013 16:14
Podnieks jauks
R. R. - 14.02.2013 12:30
Tas telzītis tiešām ir bezdievīgi smags! =)
Red Wagon - 14.02.2013 12:25
Turu īkšķus!
Ieva Pelēce - 14.02.2013 12:19
Sakarīga saruna:)