Ēriks Apaļais. Foto: Reinis Hofmanis, f64

Nopietnais sniegavīrs 4

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
01/02/2013 

Savdabīga sakritība, ka saruna ar Ēriku Apaļo ir netiešs turpinājums pēdējai un nepublicētajai intervijai ar gleznotāju Jāni Avotiņu. Tieši Ērika Apaļā vārds palika prātā pēc sarunas ar Avotiņu, jo viņš izcēla savu kolēģi kā mākslinieku, “kurš veic milzīgu darbu ar autobiogrāfisko, ar pašanalīzi”, un kā vienu no retajiem ar rietumu skolojumu. Turklāt Apaļā darbiem, līdzīgi kā kolēģa daiļradei, ir pievērsta arī zināma uzmanība aiz Latvijas robežām. Ja Jānis Avotiņš tomēr beigu galā palūdza nepublicēt interviju, tad Ēriks Apaļais (1981), kuram šobrīd ir personālizstāde “Vārdi” kim? Laikmetīgās mākslas centrā, laipni piekrita sarunai, taču ar lūgumu, ka sarakstei jānotek e-pastā. Tas neviļus pastiprināja sajūtu, ka ir tāda kā plaisa vai piesardzība starp Latvijas sabiedrisko diskursu un, ja tā var teikt, rietumnieciskākam pasaules redzējumam piederīgiem radošajiem prātiem.

Kādēļ domraksts Desire for Word in Autobiography ir uzrakstīts angliski?

Šo tekstu rakstīju, kad gatavojos izstādei Ķelnes mākslas mesē Art Cologne, kur piedalījos New Positions programmā, un, tā kā esmu mācijies angļu filoloģiju, rakstīju to angliski. Šajā gadījumā, kad izstāde ir Rīgā, būtu tekstu pats tulkojis, bet, tā kā tas ir laikietilpīgs darbs, nolēmām to uzticēt tulkam. 

No kurienes nāk vēlme paskaidrot savu glezniecību?

Es domāju, ka katram māksliniekam ir jāspēj runāt par saviem darbiem. Kaut kādā veidā tā ir diskursa telpas iezīmēšana – tas, kādā žanrā strādāju un kādas problēmas risinu. Ja mākslinieks, piemēram, glezno no fotogrāfijas, tad viņam ir jāpārzina, kas ir bijis foto glezniecības tradīcijā. Ja mākslinieks strādā ar triepienu, tad ir jāpārzina triepiena vēsture. Ja gleznoju autobiogrāfiski, tad šīs teorētiskās zināšanas ir fundamentāli svarīgas. Bet tā jau ir vecā interesantā problēma, vai māksliniekam ir jārunā par darbiem, vai darbiem jārunā pašiem par sevi?

Pēdējā laikā esmu saskāries ar latviešu mākslinieku tendenci iekļauties Rietumu diskursā. Arī pats reiz mācījos ārzemēs un kā students ļāvos šai fascinācijai. Bet tajā pat laikā ir dalītas jūtas. No vienas puses – valdzina tās smalkās domu matērijas, taču reizē jūtu pretrunu tālab, ka atsevišķu filozofu vārdi un atziņas ir tik plaši tiražēti, ka rezultātā izveidojies tāds kā “filozofijas lielveikals”. Vai jūs nemulsina šāda domāšanas unifikācija?

Manuprāt, Rietumi ir vairāk prāta kultūra, un mēs, latvieši, esam vairāk mitoloģiski pasauli tveroši cilvēki, kam ir daudzi kultūrvēsturiski iemesli. Tas var būt mulsinoši, jo saduras dažādi pasaules uztveres modeļi. Mans skaidrojums ir tāds, ka atgriezties pie dabas vairs nav iespējams. Prāta kultūrai ir milzīgs varas kapitāls. Jautājums, vai prāts tiek pielietots ar labiem nodomiem, vai lai iegūtu kādu savtīgu labumu. Bieži ir nācies redzēt Rietumu intelektuāļus argumentējam par kādu tēmu, un ir redzams no malas, ka šī argumentācija ir varas spēle.

Svarīgākais jautājums ir – kā lai cilvēki dzīvo, nedarot viens otram pāri. Un katram indivīdam būtu jāsāk ar sevi. Kapitālismā tas ir sarežģīti, bet to nekad nevajadzētu aizmirst.

Kaut ko līdzīgu “filozofijas lielveikalam” izjutu, mācoties Hamburgā. Piemēram, Hanss Ulrihs Obrists sniedza mums lekciju, un neko vairāk par atsaucēm es tur nedzirdēju, tāda žonglēšana ar citātiem, svarīgu autoru vārdiem. Akadēmiskāk noskaņotais Benjamins Buholhs (Benjamin Buchloh) manāmi kritizēja Obristu. Tur bija īsts konflikts.

Es ceru, ka piezīme par “filozofijas lielveikaliem” nebija manam tekstam. Vai jums šķita, ka atsauces nebija relatīvas manam darbam un ka es nebūtu tajās pietiekami iedziļinājies, izpratis?

Jūs rakstāt, ka “problēma rodas, kad apjaušam, ka veiksmīgu vēlmes izpausmi veido ne vien atklātība, bet zināmā mērā arī bauda, ko rada sava tēla radīšana lasītāja priekšā”. Kādu, jūsprāt, veidojat tēlu savas daiļrades interesantu acīs ar šo domrakstu?

Šis teksts ir, lai uzrunātu cilvēkus un dalītos ar zināšanām, ka patiešām ir iespējams apzināties to, cik bieži veidojam maldīgus priekšstatus par līdzcilvēkiem, par kādu personisku pieredzi, un ka ir iespējams šos vecos priekšstatus tukšot un pildīt ar jaunu pozitīvu nozīmi. Es vēlos, lai cilvēki uztver nopietni, ko es vēlos pateikt, jo, kamēr tas nav teorētiski pamatots, saka, ka gleznot sniegavīru vai sēni esot naivi. Es varu tikai iztēloties, kādu tēlu es radu lasītāju acīs – palasot komentārus gan paliek bēdīgi, tie nereti ir agresīvi kā zvēri. 

Kādēļ izvēle krita tieši uz Augustīnu, Ruso un Sartru, rakstot par autobiogrāfisko? Bet, piemēram, ne mums ģeogrāfiski un varbūt arī mentāli tuvākajiem Sērenu Kirkegoru, kas arī raksta autobiogrāfiski un godīgi apskata subjektivitāti, vai arī romantisma aizsācēju Fihti, kuru arī interesēja sevis apzināšanās jautājumi?

Literatūras kritikā parasti tieši šie autori tiek uzskatīti par centrālajiem autobiogrāfijas žanrā, lasīju arī Montēņa esejas un Dekarta “Diskursu par Metodi”, kas arī ir autobiogrāfiski darbi. Domāju, ka šie trīs autori man ir personiski tuvi, jo Augustīnā ir konvertēšanās no šaubām uz ticību, Ruso ir emocionālais un Daba, Sartrā ir tas, ko sauc par eksistenciālo nelabumu. Savā ziņā ļoti atšķirīgi autori, bet es domāju, ka pa lielam cilvēki runā par vienu un to pašu.

Neko īpaši jaunu jau neviens nepasaka. Platons apgalvo, ka ir ideja un forma, bet lingvisti uzskata, ka ir apzīmējamais un apzīmētājs, blakuskonteksts ir atšķirīgs, – Dievišķais vai valoda, bet pastāv būtiskas paralēles, kas pārkārtojas nepārtraukti un saglabā līdzības. 

Jūs rakstāt: “Proti, es izmantoju glezniecību kā rakstības veidu, kur uzstājīgā mitoloģiskā vēlme tiek apjausta un pārveidota, apzinoties valodas strukturālo raksturu.” Kad un kā nonācāt pie šādas atziņas?

Domāju, tas ir saistīts ar pašu dzīvi, iekšējiem dvēseliskiem procesiem. Es nonācu pie šādas atziņas tad, kad vairs neko nespēju izdarīt tā, kā vajadzētu, kā būtu pareizi. Un tad, kad salūzu, tas mani atbrīvoja kaut kam jaunam. Es ieraudzīju vecos mitoloģiskos priekšstatus un to, kā tie ir konstruēti, un caur darbiem mēģinu atsegt šo priekšstatu konstrukcijas. Nav jau runa tikai par sniegavīru. Sniegavīrs ir viens no tēliem, kur ir ieprojicētas blakus nozīmes. 

Savā domrakstā jūs pasakāt loģisko, reizēm pat pašsaprotamo, un daudzi gleznotāji jums piekritīs par motivāciju gleznojot. Bet brīžiem jūs savu pieredzi izlaižat caur citiem (proti, Ruso, Augustīnu, Sartru) un runājat akadēmiski. Kā rezultātā rodas neskaidrības. Ko, piemēram, nozīmē “vēlmes etimoloģija”? Un kādēļ tik sarežģīts teikums? “Kā iespējams izsekot vēlmes etimoloģijai, un kā mēs varam zināt, ka vārda forma ir atbilstošākais no kultūras piedāvātajiem apzīmētājiem, lai autobiogrāfiskā tekstā izpaustu vēlmi pēc iekšējā vēstījuma eksplikācijas tveramā formā?”

Domāju, ka šie autori ir formējuši mani kā cilvēku. Ja māksla nespēj ietekmēt lielās politiskās norises, tad māksla pavisam noteikti spēj ietekmēt atsevišķu cilvēku dzīves. Piemēram, izlasot Dostojevska darbus vai noskatoties kādu Bergmana filmu, esmu mainījies kā cilvēks. Tālab atsauces uz šiem autoriem man ir, lai norādītu ietekmes. Otrajā teksta daļā es rakstu, kā šīs ietekmes, kas nav ar glezniecību saistītas, es tomēr pielietoju glezniecībā. Pieļauju, ka otrā daļa lasītājam ir daudz interesantāka, jo tur sākas apraksts par manu darbu. Pirmā daļa ir, lai radītu kontekstu, kura fonā ir veidojies tas, ko daru. Nākamajā esejā domāju rakstīt tieši par gleznieciskajām ietekmēm un diskursiem. Sajs Tvomblijs (Cy Twombly) ir interesants, domājot par poētiski mitoloģisko, par robežu starp gleznošanu un rakstīšanu.

Ar etimoloģiju es domāju tādu kā sakni, pirmsākumu. Par teikumu sarežģītību varu piebilst, ka nereti arī mani draugi ir izteikuši komentārus, ka ar pirmo reizi ir grūti uztvert atsevišķu teikumu nozīmi. Domāju, ka tas ir skaidrojams ar to, ka cenšos pēc iespējas kondensētāk, tas ir, pēc iespējas vairāk iespiest nozīmes un informāciju vienā vārdā. Līdzīgi notiek arī gleznojot. Viena triepiena iekšienē ir pieņemti lēmumi, kas “staigā” dažādos līmeņos. 

Jūs rakstāt, ka “pašrefleksija atspoguļo pasauli, kurā vārds rada nozīmi”. Kas vēl, izņemot vārdus, piedalās pašrefleksijā?

Es īsti nesaprotu jautājumu. Bet mēģināšu atbildēt. Domu vai sajūtu verbalizācija ir telpa, kas mani interesē. Vārds var aprakstīt kādu iekšēju pieredzi, vēlmi, jautājumu un, lai trāpītu precīzi, lai izrunātu veiksmīgi, iekšējai intencei ir jāatbalsojas precīzā vārdiskošanā. Ir iekšēji procesi, kur domāšana vārdos pazūd. Kaut kādā veidā šajā esejā es aprakstu teksta autorus, bet glezniecībā šo tekstuālo jaucu nost. Piemēram, es vēlos gleznot sniegavīru. Sniegavīrs ir tēls, zīme, zem kuras ir paslēpts personīgi subjektīvi abstraktais, patiesais, reālais, kas nav domāšana vārdos, bet kas kaut kur dziļi guļ, bet tam pieeja ir bloķēta. Notiek tēla abstrakcija, piemēram, katra atsevišķā sniegavīra daļa ir gleznota dažādi, proti, viens vārds “SNIEGA VĪRS” tiek izrunāts dažādās intonācijās un uzrakstīts formāli dažādi. Piemēram, “S” burtu varēt uzrakstīt ar punktiem, “N” burtu, velkot līnijas un domājot par šo burtu kā arhitektonisku konstrukciju, “I” burtu – ievelkot ar vienu ātru vilcienu, utt. Tādējādi pietuvojoties un parādot, cik sarežģīti ir attēlot, aprakstīt to, kas nav domāšana vārdos, zīmēs, kas nav domāšana tēlos.

Vārdi ir veids, kā mēs esam pieraduši sarunāties. Pirmatnējie cilvēki sarunājās, iespējams, caur žestiem, caur acu kontaktu, caur kliedzieniem. Civilizācijas gaitā šie sazināšanās veidi ir rafinējušies, attīstījušies. Roku un acu loma ir mainījusies, jo runājam ar vārdiem, lai arī viens acs skatiens var pateikt daudz vairāk nekā vesels domraksts.

Jūs esejā rakstāt, ka “Augustīna vēlme rakstīt “Atzīšanos radās kā visdziļākā ilgošanās pēc Dieva un centieni pārvarēt šaubas”. Kā jūs pats sadzīvojat ar šaubām? Vai jums ir ilgas pēc “Dieva” (tiešā vai netiešā nozīmē), pēc kā skaidra?

Es domāju, ka Dievs ir mīlestība. Tur, kur ir mīlestība, tur ir Dievs. Es domāju, ka visi cilvēki ilgojas pēc mīlestības, tikai nezinu, kāpēc ir tādas bailes mīlēt. Bailes atstāt aizsargmehānismu. Ir agresija, nicinājums, naids, liekulība un tā tālāk – visas cilvēka vājuma izpausmes.

Es to skaidroju ar to, ka cilvēks ir atrāvies no dabas, no pirmavota, no tās labās sajūtas, ko ikviens bērns pazīst, un tas ir maksājis ļoti daudz; bībeliski runājot, cilvēks ir izraidīts no paradīzes, jo sāka sevi apzināties kā veselumu. Tādā ziņā mēs esam izraidīti, atpakaļceļa nav, un prāts mums neko daudz nav devis, jo agresīvs zvērs, kas nogalina, nedomā neko ļaunu, bet dara to aiz instinkta. Atsevišķi cilvēki ir gatavi otru nogalināt apzināti un, ja vajag, vēl ar grāciju. 

Politiskās iekārtas mēģina veidot kādus likumus, sociālas normas, drošību. Komunisms neizdevās, kapitālisms rosina uz konkurenci, kas ir labi izaugsmei, bet slikti, ja līdzcilvēki sāk viens otru uztvert kaut kā atsvešināti un piesardzīgi.

Sadzīvot ar šaubām nav viegli, bet cilvēciskais siltums spēj to kompensēt.

Jūs rakstāt, ka “izlasītais man ļāvis kritiski palūkoties uz personisko iekšējā vēstījuma gleznošanas procesu un mudinājis uzņemties vairāk atbildības par attēlu radīšanu”. Kā tieši izpaužas lielākas atbildības uzņemšanās?

Tā, ka esmu apzinājies māņus un slazdus, no kuriem ir jāuzmanās, gleznojot autobiogrāfiski. Es ļoti lēni nonāku līdz lēmumu pieņemšanai gleznojot, lai gan, tajā mirklī, kad tie ir pieņemti, izpildu tos ļoti ātri. Un tā, ka darbi, ko laižu pasaulē, var atstāt ietekmi uz kādu cilvēku, un par to ir jāuzņemas atbildība. 

Vai ceļš uz glezniecību bija nešaubīgs, vai arī esat kādreiz apsvēris domu darboties citās mākslas vai profesionālajās sfērās un, ja jā, tad kādās?

Pēc Ziemeļvalstu ģimnāzijas iestājos Latvijas Universitātes Moderno valodu fakultāte, kur mācījos dāņu un angļu valodu, un bija doma vēlāk, iespējams, strādāt par tulku. Bet kādā mirklī viss sagriezās ar kājām gaisā, un sāku aizrauties ar mākslu. Toreiz šķita, ka caur mākslu beidzot ir iespējams runāt par to, ko vienmēr esmu vēlējies.

Ik pa laikam iezogas ideja uzņemt kādu filmu. Izstādē kim? ir iekļauts foto, ko uzņēmu šoziem. 

Vai varat atminēties un pastāstīt, kā jūsu gleznās ienākuši to tēli?

Man patīk gleznot grāmatas, sniegavīrus, egles, spoguļus, piparkūkas. Domāju, tas ir saistīts ar bērnības atmiņām un to, ka noteiktas emocijas ir iekodētas noteiktos tēlos. Kaut kādā ziņā es varētu teikt, ka es iekāroju šos tēlus un caur gleznošanu mēģinu neitralizēt iekāres romantisko iedabu. 

Kādēļ vispār ienāca prātā sasaistīt gleznošanu konkrēti ar vārdiem?

Esmu gleznotājs, kas nedomā vizuāli šī vārda tradicionālajā izpratnē. Acs darbs nav tik ļoti iesaistīts, cik vairāk darbs ar kādu valodisku ideju. Domāju, ka autobiogrāfiski teksti atklāj šī žanra īpatnības, to, kā autori mēģina strukturēt stāstījumu, kā veidojas paštēla stilistika, atmiņu idealizēšana, nošķīruma dokumentācija, fikcija problēma utt. Gleznojot ir līdzīgas problēmas – kā strukturēt tēlu, kā mēģināt izbēgt stilizācijas apdraudējumu, kā neieslīgt kādā tēla emocionālā idealizēšanā, kur ir robeža starp precīzu atmiņu vizualizēšanu un kur sākas attēlojamības subjektivitāte un fikcija.

salms _ - 17.02.2013 03:59
Šādi, uzmanīgi un precīzi, domāšanas veidi atjauno ticību iespējamībai, ka dzīvi var vadīt arī jēdzīgi.

iebildumi par teikumu sarežģītību, manuprāt, ir nevietā. tie tiešām ir kondensāti, nevajag steigties.
R. R. - 01.02.2013 18:12
Nu, pārāk jau nu nopietns =)
Pauls B. - 01.02.2013 13:07
Tiem, kas nezina, šeit var izlasīt visu eseju: http://www.satori.lv/raksts/5233/Eriks_Apalais/Velme_izteikt_vardos_un_autobiografija
lmi n - 01.02.2013 12:37
Brīnišķīgi!