Kristaps Zariņš. Foto: Katrīna Ģelze

Mākslas vēstures gaitā visi nomiruši 10

Intervē Ieva Rupenheite
15/01/2013 

Saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas prorektoru un profesoru Kristapu Zariņu (1962) par viņa jaunāko izstādi “Sejas” Mūkusalas mākslas salonā, kas apskatāma līdz 2. februārim, un gleznošanas lietderību. 

Intervijas sākumā mākslinieks atgādina, ka esam bijuši uz “tu”, un tās gaitā piespiežu sevi vairākkārt pārvarēt distancētāko uzrunas formu. Kristaps Zariņš ir gatavs runāt par gleznošanu un mākslu ilgi un arī bez diktofona, un man sev jāatgādina, ka akadēmiskais mācībspēks no 1986. gada beigām par mākslu spēj runāt bez gala, tikai tas vairs nebūs gleznotājs Kristaps Zariņš, bet gan pasniedzējs. Pirms intervijas esmu apskatījusi jauno izstādi Mūkusalas mākslas salonā, un tā likās draudzīga.

Lielformāta portreti izstādē “Sejas” rada jauneklīgu iespaidu.

Ja nevar uztaisīt mazu, jātaisa liels. Biju ieskrējies uz tādiem lieliem izmēriem, jo man tie patīk. Jūtos tajos brīvs, un man liekas, ka es tos pārvaldu. Varbūt, ka tā ir lielummānija un visas sliktās īpašības saliktas kaudzē. Liels krāsu laukums... Piemēram, ja skatās uz krāsu skalu, tur ir mazi krāsu laukumiņi. Bet, ja paņem un nokrāso ar to vienu krāsu piecdesmit kvadrātmetrus, – tā ir cita lieta. Gleznojot ir tāpat. Rītupa un Tīrona dubultportretā [“Uldis un Arnis”], iedomājies, cik viņiem abiem daudz domu galvā! Tāpēc vajadzēja pa vidu vēl podu un klavieres. Un tagad iztēlojies to visu tādā mazā formātiņā? Nē, viņi nepozēja, izstādē no dabas gleznotas ir tikai klavieres un es pats no spoguļa. “Igors un Dainis” un “Apokalipsē” Mārtiņš ir no zīmējuma gleznoti. Pārējie visi tika fotografēti. Viņi speciāli atnāca pie manis uz studiju un stundu pavadīja kameras priekšā. Tas viss ir kompilēts. No vienas fočenes ir acis, no citas – roka. Varbūt tāpēc nejūt fotoreālismu, jo es jau, redz’, arī nedomāju fotoreālistiski. Nestrādāju, sākot ar vienu skropstu un nepabeidzu ar kājas nagu. Veidoju to tēlu kopumā. Primārais un grūtākais ir dabūt lielo attiecību starp fonu, apģērbu un seju. Un pēc tam taisīt portretisko līdzību, kas ir nogurdinoši, bet interesanti. Katrs štrihs, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, izmaina seju. Pamaini gaismu starp acīm, un tas vairs nebūs tas cilvēks. To “olgalvi” Tīronu taisīju, nezinu, septiņas, desmit reizes. Apmēram četrpadsmit stundas. Likās, ka baigi vienkārši būs uztaisīt. Bet tā nebija.

Ja nevarētu atpazīt manus portretējamos... Neesmu tik daudz trenējies kā tie, kas uz ielas taisa portretus. Mēdz gan arī teikt, ka tai līdzībai nav nozīmes, bet tad jau nav vērts gleznot konkrēto cilvēku, ja nekas no viņa neparādās. Kaut vai, ja viens zobs ir lielāks vai mazāks.

Kad gleznās dominēja sieviešu tēli, tie bija abstrakti, tagad, kad uzgleznoti ir vīrieši, tie ir konkrēti cilvēki. Kā tā gadījies?

Jā, bet tie nebija portreti. Ja glezna par konkrēto cilvēku rada priekšstatu ar fonu vai kādu detaļu, tad ir labi. Piemēram, ārsta Māra Andersona portrets. Andersonam ieliku rokā apakšžokli, jo vecmeistaru bildēs galvaskausu glezno bez apakšžokļa; parasti tas ir jau kaut kur pazudis. Paliek galviņa, bet žoklīti tārpi pavirza uz sāniem, un tas pazūd.


Andis (arhitekts). 2012

Kā portretētie reaģēja uz rezultātu?

Lielākā daļa pirms izstādes neatnāca apskatīt vai nu aizņemtības vai baiļu dēļ. Andersons teica, – domājis, ka būs sliktāk, bet tik slikti neesot. Andis Sīlis “atnāca”, “ieraudzīja” un bija pārsteigts arī pēc atklāšanas trim stundām. Cilvēkam tas ir zināms pārdzīvojums. Fotografēja Normunds [Brasliņš]. Es nefotografēju. Man riebjas fotografēt.

Kāpēc? Daudzi mākslinieki izmanto fotogrāfiju, fotografē un turpina apgalvot, ka viņi jau nav nekādi fotogrāfi.

Neraujos, un mani tas pilnīgi neinteresē. Bet lūdzu palīgā Normundu kā labu paziņu un kaimiņu, kurš turklāt to prot, – viņš jūt kameru, gaismu. Nofotografēt gleznošanai nav tas pats, kas nofotografēt izstādei.

Normunda Brasliņa portrets ir viens no dzīvīgākajiem izstādē.

Varbūt tālab, ka katru dienu viņu redzu, darbnīcas mums ir blakus, arī akadēmijā. Otrkārt, es viņu visu dzīvi pazīstu. Kopš ceturtās klases.

Nav kāds teicis, ka izstāde sanākusi diezgan komplimentāra?

Kādā nozīmē? Kam tas kompliments būtu domāts, uz kuru pusi? Ko tas vārds kompliments izsaka?

Varbūt tādā, ka, lai arī daudzos portretos parādās neliela ironijas deva, tomēr dominē zināms parādiskums.

Latvijas avīzēs publicē intervijas. Lai kaut ko tādu apgalvotu, ir jāraksta recenzija, un izstāžu atklāšanās jau neviens neko nepārmet. Izrunājies ar tiem divsimt cilvēkiem... un viss. Latvijā neviens neraksta recenzijas. Vai nu uzvem vai neuzvem. Katrs rakstītājs ņemas pats ar saviem kompleksiem un savu kompleksu kontekstā arī skata citu darbus.

[Mēs turpinām viens otram smaidīt.]

Kādreiz mākslas zinātniece un galeriste Ilze Žeivate rakstīja, ka sarkanā krāsa ir tava draudzene. Tas bija Kristapa Zariņa Sarkanajā periodā?

Jā, ļoti daudz lietoju sarkano krāsu, jo man liekas, ka viņu jūtu. Bet tam jau nav nozīmes, jo to jau neviens nezina. Tad, kad muzejā taisīja izstādi par sarkano krāsu (“Krāsa. Sarkanā”, 2011. gads. LNMM Baltā zāle), mani neuzaicināja. Tādēļ tam, ko jūtu, nav nozīmes, jo to zinu tikai es pats.

Vai tam, ka izstāde kopumā atstāj jauneklīgu iespaidu, sava nozīme nav arī pasniedzēja darbam un ikdienas videi?

Strādājot par pasniedzēju, atrodos vislielāko kritiķu vidū. Tā jau tikai liekas, ka studenti neko nezina par to, ko tu dari, un neseko tavām kustībām. Piemēram, to, ar ko pats nodarbojos gleznojot, paralēli arī uzdodu risināt studentiem. Uzdodu kompozīcijas uzdevumus, vadoties no tā, kas mani pašu tajā brīdī interesē. Neesmu par to domājis – vai no studentiem kaut ko paņemu vai nepaņemu. Manuprāt, tam mākslā vispār nav nozīmes, kurš no kā paņem, nozīme ir tam, kurš to izrisina līdz galam. Mākslas vēstures gaitā visi ir nomiruši. Un neviens nezina, kurš no kura ir ņēmis, bet zina, kuram ir labāk sanācis. Ja aiziet uz muzeja noliktavām... Nesaukšu vārdos, bet ļoti bieži mēdzu sajaukt mūsu sieviešu kārtas gleznotāju darbus, ja neizlasu, kas ir autors. Lūk, tā. Paies vēl piecdesmit gadi, nu, simts, un kāda tur kuram interese, kurš no kura ko ņēma, svarīgi, lai beigās ir labs iznākums. 

Un no kā pats esi ko aizņēmies?

Šobrīd no Baltusa, man patīk Valatons, vēl nesen ļoti labu grāmatu nopirku. Darbi gleznoti pirms simt gadiem, bet tie ir tik mūsdienīgi, ka šodienas mākslinieki šķiet pat smieklīgi ar savu samākslotību. Piemēram, “Mika” jaunības tēls ir no Rodēna. Nenoliedzami, arī Normunds aiz sienas raida viļņus. Es ņemu visu, kas mani uzrunā.

[Brīdi vēlāk Kristaps ienirs sava rakstāmgalda dziļumos un nokraus mani ar mākslas izdevumiem, rādot: “Šis ir lielisks, bet ko students no tādas karikatūras lai mācās?”]

Mani galīgi neuzrunā tas vācietis Rihters (Gerhard Richter), kas strādā piecos dažādos stilos, bet vienīgais, kas mani uzrunā viņa darbībā, ir tas, ka arī man nav konkrēta stila, un esmu priecīgs, ka arī tā var. Ja salīdzina Pikaso Zilo periodu ar to, ko viņš beigās darīja... Rokraksta tur nav. Bet katra bilde ir laba.

Nav gribējies izstrādāt kādu vienu tēlu vai līniju un producēt, lai labāk nostiprinātu savu atpazīstamību?

Nē, nē. Tam ir fabrikas. Ja mākslinieka brendam nav dvēseles, agri vai vēlu tas iznīkst.

Lasīju, ka pērngad Valmierā bija izstāde kopā ar dēlu Augustu. Vai tā notika pēctecības labad?

Tā bija abstrakta izstāde, gribējās paņemties ar krāsu. Es paņēmos. Nē, dēls pats izvēlējās mākslas virzienu, tā nav virzīta pēctecība, turklāt viņa ceļš ir stipri pašā sākumā, un, kur tas aizvīsies, to vēl neviens nevar pateikt. Vispār ātrāk kā pēc divdesmit gadiem studentiem nav vērts prasīt par mākslas ceļa izvēli. Jo sākotnēji tas ir tāds kofeīna uzrāviens.

Sanāca gan tā, ka tie portreti man jau bija uzgleznoti vasarā, un savā galvā biju iedomājies, ka tā izstāde notiks pusgadu ātrāk, bet labi vien ir, ka tā notika tagad. Jo tas ļāva darbiem kārtīgi nožūt. Pirmkārt, gleznas ir vieglāk transportējamas, un, otrkārt, krāsa saēdas. Ja apskatās vācu ekspresionistu darbu reprodukcijas tad, kad vēl nelaida uz ārzemēm, likās, ka tie darbi ir krāsaini, bet, kad redz tos dabā – tie ir pelēki! Citrons zaudē savu citronību. Ja tas ir stroncijs, tas saglabā savu dzeltenumu, bet vairs nav jēli dzeltens. Ja nopērk vecmeistara, arī latviešu vecmeistara gleznu, kas ir vismaz gadus četrdesmit stāvējusi, ja tā pirms tam ir bijusi laba, tad tagad ir kļuvusi vēl labāka. Labas gleznas kļūst labākas. Redzi, tev virs galvas ir viena bilde, kurā krāsa spiesta pa taisno no tūbiņām [pievēršos vasarīgi košam darbam, kurā dominē oranžs un dzeltens], tas ir gleznots pirms apmēram trim gadiem un nu jau ir “sakodies”.

Kad tu strādā?

Vai nu no rīta – no astoņiem līdz desmitiem pirms akadēmijas, vai pēc – no sešiem līdz deviņiem vakarā. Cenšos – jo biežāk, jo labāk. Nevaru teikt, ka katru dienu gleznoju. Var jau aiziet arī pameditēt un negleznot. Nē, Vecrīgas vidū man vairs nav darbnīcas. To nebija iespējams izturēt. Tā ir Latvijas īpatnība, ka katrs muļķis var Doma laukuma vidū uzcelt kafejnīcu, skatuvi un iet tur dziedāt nebalsī. Tā ir plānprātība.


Miks. 2012

Kā atpūties, kad neglezno un nemāci studentus?

Nodarbojos ar sportu. Ziemā var slēpot, ar to cieto dēli arī braucu. Ko vēl var darīt? Makšķerēt? Nē, tas nav man. Es to nevaru ciest. Tas man ir par lēnu. Neesmu tāds cilvēks, kurš var ķibināt kaut kādu mazu darbiņu un tur kaut ko atrast. Esmu darbīgs cilvēks, tādēļ jau man ir tie lielie formāti, ka man vajag darbību. Intensīvi varu nostrādāt divas stundas, pēc tam varu darīt lietu, kas ir radošas darbības sekas – varu krāsot lielu krāsu laukumu, varu uzstiept nākamo trīsmetrīgo audeklu. Tajās divās stundās ir pusstunda, kurā aizmirstos. Piemēram, “Miku” gleznoju uz trepēm un vēl uz ķeblīša stāvot, un tad, kad gandrīz nokritu no trepēm, sapratu, ka laikam jābeidz, bet tais četrās stundās viņu uzgleznoju.

Teici, ka nepatīk mazi formāti, bet tavā izstādē ir neliels portrets “Melns”, un šis darbs necieš izmēra dēļ.

Darba virsma ir no tēva [Induļa Zariņa] darbnīcas, kādreiz tai bija piestiprināti ragi, tagad tā ir apgriezta otrādi, tur ir rakstīts “1901”, un tā darba jēga ir tajā, ka acu zīlītēs ir oriģinālais melnais, kas ir uz dēlīša. Tas ir tas noslēpums. Tikai darbs nemaz nav portrets.

Gleznošana ir smags darbs, ja ar to nopietni nodarbojas. Bet vienmēr esmu domājis, vai tas darbs ir smags man. Mocarts pa cik tur tiem gadiem sarakstīja savas kompozīcijas. Droši vien, ka rakstīt arī bija smagi, bet domāju, ka tādiem lieliem gariem tā radošā dzirksts nāk drausmīgi viegli. Droši vien tur jāprasa lielam garam, bet nezin vai tev izdosies intervēt kādu Mocartveidīgu cilvēku. Nogurums no slēpošanas ir savādāks nekā nogurums no gleznošanas. Kaut gan pēc abiem gribas iedzert vīnu. Bet iedzērušam strādāt, – nē, tā ir mitoloģija. Varbūt, ka kāds tā dara. Stāsta, ka mūziķi kaut ko sašņaucas pirms kāpj uz skatuves.

Jā, bet tā ir atrašanās publikas priekšā. Ja katru dienu būtu jāatklāj izstāde?

Nē, pasarg Dies. Tādā ziņā galeristiem ir šausmīgs darbs. Jāatklāj kaut kas un jārunā. Tas nav viegli.

Esmu, lūk, ko izdomājis, – ota ir jātur visu laiku stāvus, lai zārkam vāku nevarētu uzlikt. Ļoti bieži esmu pieķēris sevi pie domas, kālab gleznot, ja no tā arvien grūtāk paliek izdzīvot. Vēl stiep četrdesmit reizes pa trepēm bildes un pēc tam aptver, ka tad, kad izstāde beigsies, tās būs arī jānes atpakaļ. Un tad ir jautājums – kāpēc tu to visu dari?! Viens izskaidrojums ir, lai pēdējā glezna būtu tikpat laba vai labāka nekā pirmā. Un tās pirmās gleznas vērtība palielinās, ja visu mūžu turpini gleznot. Ja uzglezno vienu un pēc tam nodarbojies ar sēņu lasīšanu, tad tā glezna arī paliek par sēni. Vai arī ir jānomirst. Kā Kazākam.

Tādēļ vajag gleznot visu dzīvi, turēt otu stāvus, lai grūti vāku uzlikt.

Esmu ambiciozs cilvēks, no vienas puses tas ir labi, no otras – pats sevi noēdu. Jāmācās elpot dziļi, neuztraukties, skatīties pāri. Būt uz mākslas ceļa, tas nav viegli.

Bet ir idejas, lai nodarbotos ar kaut ko citu?

Ne! [Zariņš sparīgi nosaka un smejas] Tur jau tā lieta.

Vēl ir variants iekļūt tajā lielajā aplī, apritē, tad var kaut kā izvilkt, jo no vienas, divām gadā nopirktām gleznām nevar izdzīvot. Tas ir tas, ko mēģinu iestāstīt studentiem, – vajag dabūt pasaules kontekstu. Tā ir milzīga veiksme, kad sakrīt tavs personīgais redzējums ar kaut kādu pasaulē esošu aktualitāti. Tā kā Eglītim tagad. Tad var tikt uz viļņa.

Lasīju Arterritory žurnālā [“Arterritory Sarunas”], tur intervijā [“Kā izdzīvot radošajiem kvartāliem”] bija pieminēts arī Vinzavod Maskavā, tam gan nav nekāda sakara ar mākslu – nevajag domāt, ka kāds tur nāks baudīt mākslu, – tur nāk piedzerties, sašņaukties un, ja kāds ir novilcis bikses, arī uz to var apskatīties. Process, kurā miskasti atvēl māksliniekiem, man absolūti neliekas pilnvērtīgs. Tas taču ir garām! Māksliniekiem ir jāatvēl vislabākā pils. Nevis miskaste, lai tie mākslinieki kaut ko tur uzlabo ar auru, un tad ies iekšā attīstītāji, lai labāk attīstītu savas idejas. Tā ir necieņa. Ja sabiedrība izrāda necieņu māksliniekam, ko tā var gribēt pretī? Pliku pakaļu parādīt, uz to jau mākslinieki ir nadzīgi.

[Vēl kādu brīdi runājam par studentiem, par nozīmīgiem māksliniekiem, par to, ka Latvijā nav Pikaso, precīzāk, – runā Kristaps, un, dodoties laukā pa durvīm, aizķeros aiz kociņa, “Tas ir ķīlītis durvīm”, man paskaidro. Tomēr akadēmijas vēsturiskajām durvīm arī vajadzīgs savs ķīlis.] 

Ak Vai - 22.01.2013 14:32
"ja brendam nav dvēseles.. būt uz mākslas ceļa, tas nav viegli.
..Vēl ir variants iekļūt tajā lielajā aplī, apritē, tad var kaut kā izvilkt.. Ja glezna par konkrēto cilvēku rada priekšstatu ar fonu vai kādu detaļu,
tad.. varu darīt lietu, kas ir radošas darbības sekas – varu krāsot lielu krāsu laukumu, varu uzstiept nākamo trīsmetrīgo audeklu.
Tā ir milzīga veiksme, kad sakrīt tavs personīgais redzējums ar kaut kādu pasaulē esošu aktualitāti. Tā kā Eglītim tagad..
.. un tad ies iekšā attīstītāji, lai labāk attīstītu.. No vienas fočenes ir acis, no citas – roka..

..bet ko students no tādas karikatūras lai mācās?"
Ak Vai - 22.01.2013 13:57
Lieliska intervija. Meistarīgs mācībspēka portrets. Līdz šermuļiem.
Ķīlis vajadzīgs, jā...
students . - 16.01.2013 14:47
patiesībā nav ne vainas atrasties šā pasniedzēja klātbūtnē :) liek domāt
R. R. - 16.01.2013 14:41
nuja, latvieši jau pieraduši tikai pie tiem, kas glauda un bučo =))))
N N - 16.01.2013 09:46
Pēc intervijas spriežot, nav diez ko patīkams tipiņš un arī ne pārāk informēts par to, kas šodien notiek ārpus m. akadēmijas vai Latvijas mākslas telpas, bet varbūt tā tik tāda poza.

Man jau liekas, ka labākie kritiķi ir paša Draugi un uzticami Kolēģi. Draugi ar lielo "D" tādi, kas tiešām pateiks kā ir un arī vien tad, ja paši ko jēdz. Novēlu māksliniekam tādus atrast.
veiksmi turpmāk.
PETERIS vins - 15.01.2013 19:21
briesmigs- pasapmierinats- negleznotajs- - - sausmas studentiem atrasties si monstra atkariba- ---- dekorativi laukumi- kaut kadu krasu salikumi- - - intelektuala nulle--- - pavirsi/ pretenziozi- --
Ieva Baklane - 15.01.2013 19:01
Brinishkjiga intervija!Apsveicu ar izstadi!
Red Wagon - 15.01.2013 16:21
Aiziešu uz izstādi, gribu redzēt 14 stundas tapušo Tīronu :)
Karlis Zeltins - 15.01.2013 14:17
piekritu par tiem industrialajiem rajoniem, kas atveleti makslinieku darbnicam un galerijam. ta mode man pavisam nepatik. makslai jabut muzejos un citas skaistas telpas, nevis ukjos. ta ir parejosa mode, driz vien baltais kubs tiks celts atkal uz goda pjedestala
Ieva Pelēce - 15.01.2013 11:52
man patīk viņa tiešums!