Akmeņraga bākas iekšienē. Foto: Dmitrijs Bulkins

Spēka torņi 4

Intervē Sergejs Timofejevs
02/01/2013

Šajā pasaulē, kur viss plūst un mainās, kur ik gadu viena otru nomaina operētājsistēmas un trendi, tomēr ir kaut kas nemainīgs. Lielie masīvie metāla un akmens torņi, kuri paceļas jūras krastā un kuros deg ceļu rādošas ugunis. Viņi te stāv jau sen, daudzi no tiem atrodas tur, kur līdz tuvākām apdzīvotām vietām ir kilometru kilometri. Klusums, vējš. Piepeši uz ceļa parādās trīs mašīnas, piebrauc tuvāk, no tām izkāpj vesela ļaužu kompānija ar fotoaparātiem, viens puisis ar mikrofonu un skaņu ieraksta iekārtu. Tā viņi ieradās ziemā un vasarā, reizēm visi kopā, reizēm tikai daži. Fotografēja, sarunājās ar bākas uzraugiem, ierakstīja, kā šajā pusē skan vējš. “Latvija ir jūras valsts, un mēs nedrīkstam aizmirst par savām bākām,” viņi uzskata.

Viņi – tie trīspadsmit ar fotogrāfiju aizrāvušies cilvēki un viens mūziķis. Projekta Bakas.lv, liela fotogrāfiju albuma par 12 Latvijas bākām un šai pašai tēmai veltītas izstādes, vēl līdz 6. janvārim apskatāma Rīgas Mākslas telpā, autori. Aprunāties ar visiem 13 uzreiz bija sarežģīti, tādēļ tikāmies ar četriem projekta iniciatoriem kafejnīcā “Istaba”. Runājām par bākām, par to, ka reizēm nebija viegli ieķļūt to pasaulē, un par to, ka būtu ļoti, ļoti aplam zaudēt arī šos orientierus.


Miķeļbāka. Foto: Artūrs Dimenšteins

Kā viss sākās?

Regīna Marija Astahova: Andrejs Eigus, kurš mūsu projektā strādā ar skaņu, reiz nakšņoja kādā bākā vai blakus tai, šķiet, tas bija Ventspilī, pēc tam atbrauca ļoti iedvesmots un sāka mums stāstīt un rādīt kaut kādas grāmatas. Viņš mūs patiesi saindēja ar šo ideju, ar bāku un apkārtējo vietu romantiku. Tad mēs izlēmām aizbraukt trijatā: Dima, Andrejs un es. Iespējams, ka tas bija mūsu ekstremālākais brauciens, jo bija ļoti agrs, apmēram 5 no rīta un -36 grādi. Mūsu pirmā bāka bija Užavā, mēs iegrimām sniegā, buksējām, bet uzņēmām pirmos foto. Tie iznāca ļoti interesanti, pēc tam radās ideja Andrejam braukt kopā ar mums un ierakstīt bāku skaņas un sarunas ar bāku uzraugiem, viņu stāstus. Ar laiku mūsu projektam “Noosfēra” pievienojās arvien jauni cilvēki.

Kas ir “Noosfēra”?

Dmitrijs Bulkins: “Noosfrēra” ir projekts, kas radies 2006. gadā, un tā būtība ir apvienot fotogrāfus, kuriem fotogrāfija nav tikai bildītes, bet sava veida izteikšanās. Mēs izdomājām kaut kādas kopīgas tēmas, un katrs šo tēmu pēc tam risināja pa savam. Savus viedokļus, savas sajūtas mēs izpaudām nevis vārdos, bet fotogrāfijās. Tēmas bija gana abstraktas, filozofiskas – “Laiks”, “Dzimšana”, “Nostaļģija”, “Ne ūdens” un citas.

Ne ūdens vai neūdens?

Gan viens, gan otrs. kas nu kuram ir ūdens, bet kas – ne ūdens. Bet ūdens savukārt kaut kādā mērā ir arī neūdens. Te katram brīva vaļa domāt tā, kā viņš grib. Parasti bija tā, ka parādījās kāda tēma, tā tika izrunāta, iezīmēta. Un mēs šķīrāmies uz divām nedēļām. Pēc tam satikāmies un rādījām viens otram fotogrāfijas.

Regīna Marija Astahova: Man šķiet svarīgi, ka projekts bija “dzīvs”. Fotogrāfijas netika nosūtītas elektroniskajā pastā, bet izdrukātas. Un mēs tikāmies reālajā telpā, nevis virtuālajā. Apspriedām. Tehnika varēja būt gan klasiskā, gan ciparu. Vienīgi ar kolāžām mēs neaizrāvāmies. Nekādas montāžas. Fotogrāfija, kāda tā ir.


Akmeņraga bāka. Foto: Eduards Mihelovičs

Tātad fotošopu jūs neesat lietojuši?

Dmitrijs Bulkins: Montāža un korekcija vai adaptācija dažādiem nesējiem – tās ir divas dažādas lietas. Gan negatīvs, gan ciparu materiāls jebkurā gadījumā sākotnēji ir negatavs, tas jāadaptē. Galvenais, lai nenotiktu izmainīšana, lai neparādītos tas, kā nav bijis.

Un kā jūsu projektā iekļāvās skaņa?

Andrejs Eigus: Viss sākās ar Miķeļtorņa bāku. Man mājās ir senatnīgas klavieres Ibach, tām ir 105 gadi. Man ienāca prātā, ka šīs klavieres ļoti labi iederas kā muzikālā saundtreka daļa bākās. Jo bākas ir apmēram tikpat vecas. Lai gan galvenokārt nodarbojos ar elektronisko mūziku, šajā projektā centos abstrahēties no elektronikas un lielākoties izmantoju akustisko materiālu. Tie ir skaņu ieraksti, ko veicu pašās bākās un to apkārtnē, sarunu ieraksti ar bāku uzraugiem plus klavieres kā melodiskais pamatkomponents.

Bet ar mūziku es nestrādāju viens. Saundtrekā iekļauts, piemēram, arī Lindas Leimanes – jaunas un ļoti interesantas komponistes skaņdarbs, Linda sacerēja mūziku Slīteres bākai. Uzaicināju arī Innu Raihmani, mēs kopā ierakstījām nelielu vijoles partiju manai kompozīcijai par Miķeļbāku. Pēc tam es to visu saliku kopā saundtrekā.

Ko tev stāsta bāku uzraugi?

Bieži vien, kad uzdevām jautājumus, atbildes sekoja ļoti plašas, viņi pārlēca no vienas tēmas uz citu, no viena notikuma uz otru. Ovīšu bākā, piemēram, ierakstīju apmēram divu stundu garu sarunas materiālu. Bākas uzraugs stāstīja ne tikai par bāku, bet arī par savu muzeju, kurā citu eksponātu vidū atrodas gabals šaursliežu dzelzceļa sliežu, kas saglabājies no trīsdesmitajiem gadiem. Bākas vispār ir cieši saistītas ar vēsturi, tostarp arī kara vēsturi. Užavas bākas tuvumā apglabāts, iespējams, pirmais Otrā pasaules kara upuris. 22. jūnijā apmēram trijos no rīta vācu torpēdkuteri uzbruka kuģim ar kokmateriālu kravu, kas bija ceļā uz Poliju. Tas notika vēl pirms sākās bombardēšana un uzbrukumi robežām. Gāja bojā kuģa kapteinis, viņu apglabāja blakus bākai.  

Kas šodien notiek ar bākām?

Dmitrijs Bulkins: Vispār jau mūsdienās bākas eksistē samērā autonomi. Cilvēku tur ir arvien mazāk. Cilvēks bākās vajadzīgs arvien mazāk. Bet šiem cilvēkiem tā pat nav tikai profesija, tā ir visa dzīve. Viņi vienkārši dzīvo ar to. Dažiem tā nav tikai darba vieta, viņiem tās patiesībā ir mājas.

Regīna Marija Astahova: Tās bākas, kas ir labi saglabājušās, pārvērš muzejos ar visai pieticīgu ieejas maksu, teiksim, 50 santīmi. Bet ir neviena vien bāka, kas brūk kopā. Tās ir atstātas lēnai nāvei. Bet mēs taču esam jūras valsts, un visas šīs absolūti atšķirīgās bākas ir mūsu pagātne. Vispār jau bijām it kā vienojušies – nefotografēt pagrimumu, postu... Pat brūkošās bākās izdevās ļoti dzīvas, saulainas fotogrāfijas.

 
Liepājas bāka. Foto: Dmitrijs Bulkins

Kā tas vispār ir – fotografēt bākas? Vai fotogrāfijas nav vienveidīgas?

Dmitrijs Bulkins: Fotogrāfijas ir pilnīgi dažādas. Kāds fotografēja bākas iekšienē, kāds ārpusē, kāds vienkārši bildēja apkārtni. 

Andrejs Lukašins: Kad mēs uzsākām šo projektu, domājām, ka visas bākas ir vairāk vai mazāk līdzīgas, bet izrādījās, ka katrai bākai ir savas apgaismojuma īpatnības. Bākas augstums nosaka, kāds skats no tās atklājas. Arī apkārtnes daba ir atšķirīga. Jo vairāk mēs braukājām, jo mums kļuva interesantāk.

Visaizraujošāk bija nokļūt tajās bākās, kur nepiederošiem ieeja slēgta. Dažas ir vienkārši nožogotas. Pat ar priekšniecības atļauju dažās bākās mūs negribēja ielaist.

Andrejs Eigus: Tā taču ir arī bākas uzraugu privātā dzīve. Ne jau katrs gribēs ielaist svešiniekus savā teritorijā.

Regīna Marija Astahova: Un te ierodas mašīnas ar 13 cilvēkiem. Te nu sāk darboties komunikācijas talanti. Pārliecināsim vai nē... Reiz nācās mukt no suņa. Mēs strādājām ar šo projektu 6 gadus, pa šo laiku kāds apprecējās, kādam piedzima bērni. Mēs turp braucām dažādos gadalaikos: fotogrāfijās tātad ir gan saule, gan lietus, gan sniegs.

Vispār jau bākām piemīt ļoti interesanta simbolika. Kas ir mūsdienu dzīve – tā ir dzīve tikpat kā bez bākām. Pat dažādu konfesiju dievnami ir atšķirīgi. Bet bākas – tās ir visiem.

Andrejs Eigus: Man šķiet, bākās iespējams sajust kaut ko līdzīgu tam, ko jūti dievnamā. Pat vienkārši arhitektoniski – šī atbalss, šīs kāpnes. Tā ir tāda svēta vieta, kur neviena nav, un tu esi aci pret aci ar kādu maģisku spēku. Arī tie cilvēki, kas strādā bākās, ir ļoti īpaši. Viņi dzīvo visu laiku vēju appūsti, vienatnē ar pasauli, mūsu stresainā pilsētas dzīve viņiem ir sveša.

Regīna Marija Astahova: Žēl, ka par bākām ir tik maz informācijas, un viens no mūsu mērķiem bija panākt, lai cilvēki par tām uzzina, lai viņiem rastos vēlme turp aizbraukt.

Dmitrijs Bulkins: Grāmatā ir pat precīzas visu bāku koordinātes no Google, lai ļaudīm būtu vieglāk turp nokļūt. Īpaši uz tām bākām, kas atvērtas apmeklējumiem, piemēram, bāka-muzejs Slīterē. Ticiet man – tas ir to vērts.

Ko var teikt par bāku arhitektūru?

Andrejs Lukašins: Gandrīz visas bākas ir vairākas reizes pārbūvētas. Tās taču ir navigācijas un fortifikācijas būves. Turklāt gandrīz katra bāka Pirmā vai Otrā pasaules kara laikā tika apšaudīta vai bombardēta un pēc tam atjaunota. Un tā vairākas reizes. Daļa bāku pakļautas stihijai, krasts tiek izskalots, bākas – pārnestas. Vai arī tiek nostiprināts krasts, kā tas notiek Papes bākā. Dažas bākas tā arī netika atjaunotas, piemēram Ķurmraga bāka. Konkrētas bākas uzcelšanas gadu nosaukt ir ļoti grūti, daudzu šodienas bāku vietā senlaikos kurināja ugunskurus vai būvēja koka torņus. Bāku arhitektu vārdi mums nav zināmi, jo tās principā bija militāri, stratēģiski objekti.


Ovīšu bāka. Foto: Ludmila Aņisimova

Bet militāristiem taču patīk visu unificēt. 

Te tas nav iespējams, jo katra bāka atrodas unikālā vietā, kam ir savas īpatnības. Piemēram, Mērsragā atrodas bāka, kam ir metālisku radžu konstrukcija. Tās iekšpusē jūties kā 20. gadsimta sākuma bruņumašīnā. Tas tāpēc, ka divas iepriekšējās bākas vienkārši aiznesa vējš, bija jābūvē kaut kas izturīgāks.

Andrejs Eidus: Latvijas piekrastē bākas vairs nav tik nepieciešamas kā agrāk. Par to stāstīja Ovīšu bākas uzraugs. Bet, lūk, tur, kur ir daudz salu, teiksim, Norvēģijas piekrastē, bez bākām neiztikt. Kuģi nevar iztikt tikai ar radionavigāciju. Bet bāka elektromagnētisko svārstību rezultātā nekur nepārvietosies.

Kāda ir jūsu grāmatas tirāža?

Dmitrijs Bulkins: Tikai 222 eksemplāri. Un tie, šķiet, drīz beigsies. Bet tobrīd tādas bija mūsu iespējas – tik, cik mūs atbalstīja. Ja nu kādam tas liksies svarīgi, protams, būs papildus metiens.

Andrejs Eigus: Tas taču ir absolūti nekomerciāls projekts. Neviens pat neplānoja ar to kaut nopelnīt vai vismaz atgūt ieguldīto laiku un līdzekļus.

Regīna Marija Astahova: Mums ļoti daudz palīdzēja draugi. Viņi veidoja mājas lapu, maketēja grāmatu. Viņiem vienkārši patika šis projekts, viņi neko par to nesaņēma – materiālā ziņā. Grāmatas dizainu veidoja Aleksejs Muraško, dizains visu laiku mainījās, grāmata tika pārtaisīta, jo mēs to pārveidojām līdz ar saņemto finansējumu. Bet Igors Pļuščs ne vienu reizi vien pārtaisīja un papildināja mājas lapas maketu.

Dmitrijs Bulkins: Vispār mājas lapas veidošanā piedalījās daudzi. Jāsaka, ka Rīgā ir ļoti atsaucīga radošā vide, ja vajadzīga palīdzība, cilvēku loks atsaucas ātri. Cilvēki piesakās, piedāvā palīdzību. Man liekas, tā kāda īpašība, kas ļoti raksturīga Rīgai: cilvēki ir gatavi palīdzēt bez jebkādām komercijas zvaigznītēm galvā. Iespējams, ka sava nozīme bija arī tam, par ko ir mūsu projekts. Bākas nevienu neatstāj vienaldzīgu.


Daugavpils bāka. Foto: Dinara Ņikiforova

www.bakas.lv
www.artspace.riga.lv

Veronika Viļuma - 10.01.2013 16:51
Jauka industriālā mantojuma aktualizēšana. "Bākas nevienu neatstāj vienaldzīgu."
john palmer - 02.01.2013 23:16
Elza, tā nav problēma. Izvēlies labāko: www.latvijasbakas.lv vai www.latvianlighthouses.com
Jūlijs Cēzars - 02.01.2013 15:26
labi, ka nav Vēja Bākas :]
Elza Aleksandra - 02.01.2013 14:05
Saprotu, ka tā ir piekasīšanās, bet man būtu gribējies labskanīgāku interneta vietnes adresi. Citādi asociatīvā domāšana ved neceļos...