Viesturs Kairišs un “Melānijas hronikas” galvenās lomas atveidotāja, šveiciešu aktrise Sabīne Timoteo

Spītēt degradācijai 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
11/12/2012  

Mīlīgajā Āgenskalna restorānā “Fazenda” izrunājušies par rajona koka mājām, jaunās Rīgas arhitektūras bezgaumību un novadpētniecības tēmām, mēs pievēršamies režisora Viestura Kairiša napoleoniskajām radošajām ambīcijām. Pieradis pie grandiozajiem Riharda Vāgnera iestudējumiem operā, Kairišs tagad meklē ne mazāk masīvas tēmas reālajā dzīvē – viņš veido spēlfilmu “Melānijas hronikas” par staļinisma represijām. Filma balstās Melānijas Vanagas autobiogrāfijā “Veļupes krastā: 1941–1957” un šobrīd ir izstrādes stadijā. Likmes ir vēl lielākas nekā operā – režisors šīs filmas tapšanu/netapšanu saista ar Latvijas valsts izredzēm uz pastāvēšanu. 

Pēc augstās mākslas esat iekāpis nacionālvēsturiskajā laivā?

Es stingri nostājos uz kājām, saprazdams, ka nemainīšu savas idejas, vieglāk ir mainīt sistēmu. Sapratu, ka šim un arī maniem tālākajiem kinoprojektiem lielākā mērā jāmeklē producenti ārzemēs. Jo nav variantu. Par Latvijas naudu mēs to nespējam. Jautājums ir, cik lielā mērā mēs ārzemniekus pieslēgsim. Šis ir dārgs žanrs.

Dārdzība ir tādēļ, ka jāfilmē citviet?

Vēsturiskais žanrs uzreiz nozīmē dārdzību. Ja, piemēram, divi mūsdienu čaļi mīl meiteni Varakļānos, tev nav nekas jābūvē un nav jāšuj kostīmi. Mēs jau esam uzbūvējuši Zilupē vienu Sibīrijas ciemu ar zemnīcām un tamlīdzīgi.

Vai esat bijis Sibīrijas ciemā?

Viss tapis pēc fotogrāfijām, jo tādu jau vairāk nav. Kā man stāstīja, vietā, kur notikumi risinājās, sen jau viss izzāģēts un taiga atkāpusies. Viss ir mainījies. Vēl ir jautājums, vai filmēsim Sibīrījā vai Somijā. Tas ir atkarīgs no sadarbības partneriem un iespējamās naudas. Sibīrijā būtu jāfilmē, lai dabūtu to vērienu, dabu un ārprātu. Bet saruna par krievu producentu pieslēgšanu ir bezcerīga.

Kādēļ?

Viņi saka, ka Krievija šāda satura projektu neatbalstīs.

Kas viņus neapmierina saturā?

Tas, ka krievi izsūta latviešus. Manuprāt, tur par staļinismu pēc būtības ir uzņemta tikai viena filma – Alekseja Germana “Hrustaļov, mašīnu!”. Krievijā, tāpat kā Latvijā taisa to “neīsto” patriotismu, tā saucamo vajadzīgo patriotismu, nevis īsto patriotismu.

Ko Jūs domājat ar “neīsto” patriotismu?

Varbūt ne neīsto, bet es to sauktu par tādu trenažieru zāles patriotismu, kas tagad tiek veicināts. Tas ir uzkačātais izdevīguma patriotisms – teātros un arī kino attīstās komercpatriotisma žanrs. Taisīt patriotiskas lietas ir komerciāli. Tagad, piemēram, divas kompānijas cīnās, kura taisīs filmu par Nameju. Kas ir īsts patriotisms? Ja salīdzinām, teiksim, [Aigara] Graubas vai [Jura] Poškus filmu, tad tas ir ļoti labs jautājums, kura ir patriotiskāka – tā, kura cenšas attēlot mūsdienu cilvēku, tā teikt, vispārīgo stulbumu, vai arī tā, kas speciāli pumpē vērtības, kurām vajadzētu atbilst kaut kādām interesēm?

Ja reiz to pieminat, kā šī patriotisma stīga izpaužas “Melānijas hronikā”?

Man liekas, ka es par to nedomāju. Es drīzāk domāju, kā es pie šī materiāla nonāca. Nonācu pavisam vienkārši. Man bija kaut kāda pieredze ar filmu taisīšanu, un es ar to paliku neapmierināts. Paņēmu diezgan garu pārtraukumu, kura laikā darbojos ar daudz ko citu. Pa to laiku atklāju, ka labi jūtos, strādājot ar operas žanru, jo tur ir ārprātīgs vēriens. Sižeti pārsvarā nāk no seniem laikiem, tie ir vēsturiski. Tad sāku jautāt, kālab Latvijas kino šobrīd būtu jāstāsta mazie stāsti par mazo cilvēku, faktiski par neko, tādu festivālu meinstrīmu? Arī kad ar mani runā producenti, viņi saka – tu, lūdzu, izdomā kaut ko tādu maziņu. Nu es to vienkārši nespēju (iesmejas). Un vēsturē es atklāju kaut ko tādu, kas būtībā ir antīkā traģēdija. Es jau sen domāju par grieķu teātri, un tas, kas mani sācis fascinēt, te ir šis lielais traģēdijas līmenis. Mani satrieca žanrs kā mākslas iespēja. No šādas perspektīvas tas arī sāku strādāt.

Vai bija vēlme gremdēties savas tautas vēsturē?

Nē.

Izprast tālaika traģēdiju?

Pirmais, ko ieraudzīju, bija Vernera Hercoga Agirres līmeņa maģisku ceļojumu ārprāts. Interesē arī tas, ka tā ir manas tautas vēsture globālā kontekstā, ko var izstāstīt pasaulei, bet tas ir jau tālāka darba moments un ir kā papildus pievienotā vērtība. Vēsturiski momenti mani ļoti fascinē. Piemēram, mēs te runājām par Pārdaugavas vēsturi. Kad es aizbraucu uz Ojāra Vācieša muzeju un uzzinu, ka tā māja senāk saucās traktieris “Jeruzaleme” un, ka tur Vāgners taisīja savus lielos parādus, kuru dēļ viņš pameta Rīgu, es saprotu, ka, lai arī mēs esam province, mums tomēr ir savs skaistums. Mēs visu laiku dzīvojam tādā kā Atlantīdā, staigājam pa ielām un nezinām, ka te gandrīz katrs stūris kaut ko slēpj. Vāgners ar sievu brauca pāri Daugavai ar laivu, uzdzīvei “Jeruzaleme” bija laba vieta, mazliet nost no centra.

To jau vajadzētu plaši pieminēt.

Man liekas, ka mēs vēl nespējam savu vēsturi pārdot. Piemēram, braucot uz Zilupi, mēs parasti apstājamies tādā kafejnīcā “Kristīne”, kur ir Herca Franka tēva Vulfa Franka fotogrāfiju stūrītis, jo viņam tur ir bijusi darbnīca. Tad redzi, kas tik neatklājas pat tādā necilā vietā.

Viens ir pārdot, otrs pašiem to novērtēt. Interesanti, ka apzinoties, cik vēsturiski jūtīga ir mūsu nācija, tajā pašā laikā ikdienas estētiskajā vidē nav redzama nekāda cieņa pret vēsturi.

Jā, un, salīdzinot ar popkultūru, vēsture ir daudz pilnasinīgāka. Bet te drīzāk ir jautājums par to, kurā virzienā iet mūsu valsts un arī tās kultūrpolitika. Vēsturi daudzi uzskata par marginālu un nedzīvu lietu, frīku nodarbi, lai gan tieši tā ir Latvijas dzīvība. Turklāt tā [Latvijas vēsturiskā] vērtība ir ļoti daudznacionāla, un tas nebūt nepazemina latviešu nācijas vērtību, bet tieši paaugstina.

Runājot par daudznacionālo aspektu – vai “Melānijas hronikās” Jūs raugāties uz latviešu kā etniskas nācijas likteni Otrā pasaules kara vēsturiskajā kataklizmā vai filmā ietverti arī citu Latvijā dzīvojošu nāciju pārstāvji?

Es raugos diezgan universāli, jo stāsts ir par konkrētiem latviešiem, kuru vidū bija gandrīz divi procenti ebreju. Sibīrijas čuhņa bija pilnīga Bābele. Te dzīvoja tikai daži krievi, jo tikpat kā visi vīrieši kalpoja karā. Uz vietas mita vien vecenes un večuki. Taču turp tika aizsūtīti gan vācieši no Saratovas apgabala, gan kalmiki, ebreji, poļi, somi un Baltijas tautas. Turklāt vācieši un kalmiki –visi bez izņēmuma. Staļina loģiku vāciešu izsūtīšanai var vēl mēģināt saprast, bet kādēļ, teiksim, izdomāja, ka tieši kalmiki ir potenciāli nacistu sadarbības partneri? Ar ko tieši viņi bija izpelnījušies tādu “godu” tikt izsūtīti pilnībā, atšķirībā, piemēram, no baškīriem vai kādiem citiem?

Varbūt pastāvēja Kalmiku nacionālsociālistiskā partija...

To, katrā ziņā, var vērtēt kā globālu ārprātu – tā tur tās dažādās tautas kopā dzīvoja, arī krievi. Tas arī ir tas staļinisms. Būdama ļoti nacionāla būtne, Melānija Vanaga fenomenālā kārtā spēja sadzīvot ar tik dažādiem cilvēkiem. Viņas domāšanas un ētiskā uzstādījuma līmenis bija pietiekami augsts, lai nedegradētos, kas tik necilvēciskos apstākļos varētu šķist teju neizbēgami. Bet tieši viņa prata atrast kontaktu ar vāciešiem, ebrejiem un pārējiem, jo viņai bija pavisam citas intereses, varētu pat teikt, ka augstākas intereses. Pie viņas nāca, jo viņa spēja komunicēt un uzturēt garīgas virsvērtības. Galvenā filmas vērtība, manuprāt, nav vēsturiskais konteksts, lai arī, protams, tas ir jāizstāsta pasaulei un sev, bet svarīgākais ir stāsts par to, kāda ir cilvēka personības vērtība noteiktos apstākļos. Tas, ka Melānija spēja nepazaudēt sevi tajos ārprātīgajos apstākļos un pat vēl garīgi pilnveidoties, manuprāt, ir ļoti svarīgi tiem cilvēkiem, kuri dzīvo šodienas Latvijā, kad nosargāt un attīstīt savu personību ir kļuvis tik grūti – dēļ šausmīgās vidusmērības un unificēšanās. Tālab ir svarīgi saprast personības lomu jebkuros apstākļos, un tad varbūt taps skaidrs, vai, piemēram, deputāts nevarētu no sevis prasīt ko vairāk, vai arī viņam ir jābūt tikpat nožēlojamam kā mums visiem? Un vai mākslinieks nevarētu nostāties pret kaut kādu dominējošo straumi? Man šķiet, ka šābrīža Latvijas lielākā traģēdija ir spēcīgu personību trūkums. Nav neviena, kas spētu pateikt, ka tas vairs nav pieļaujami.

Jūs uzsverat, ka Melānija Vanaga bija reizē nacionāla un ar plašu redzējumu.

Bet kas ir nacionāls? Esmu lasījis Oļģerta Krodera brīnišķīgo aprakstu par Latviju, esmu lasījis Valentīnas Freimanes rakstīto un tagad Melānijas Vanagas grāmatu. Un tās ir trīs absolūti dažādas Latvijas, kuras, manuprāt, ir saskārušās ļoti reti, lai arī viss notiek Rīgā. Ar to gribu teikt, ka šī dažādība ir satriecoša un iedvesmojoša. Vieni ir latviešu bohēmisti, savukārt Freimane dzīvoja nelatviskajā sabiedrībā un viņu varēja satikt tikai Operā, kur diriģēja Leo Blehs, viens no tālaika izcilākajiem diriģentiem, kurš, bēgot no nacisma, bija šeit ieklīdis. Savukārt Melānija Vanaga bija “Dziesmuvarā” – gandrīz sektai līdzīgā biedrībā, kur nebija pat runas par dzeršanu vai pīpēšanu. Vanaga ar savu vīru, žurnālistu, bija Kārļa Ulmaņa fani, vīrs pat brauca uz Daugavpili, veidot “Daugavas vēstnesi”. Taču Vanaga bija absolvējusi juristus, un, kad notika apvērsums, viņa teica, ka tas tomēr ir šausmīgi, cik juridiski nepieļaujamā veidā tas tika veikts. Otrs, kas viņai šķita nepieņemams, bija Ulmaņa vājība uz varas kultu un izrādīšanos ar ziediem. Būdama Ulmaņa piekritēja, viņa tomēr saskatīja daudz ko nepieņemamu.

Melānija Vanaga bija rīdziniece?

Jā, bet viņas vīru Aleksandru Vanagu aizsūtīja strādāt Daugavpilī par redaktoru, jo tur valdīja līdzīgas problēmas ar latvisko vidi kā šodien. Diezgan krieviska sabiedrība ar speciālu politiku, kāda šobrīd vairs nav novērojama. Kādēļ, piemēram, Daugavpilī nav modernākais, labāk apmaksātais teātris Latvijā, kas būtu starptautisks kā flāmu opera Antverpenē un Ģentē? Daugavpils ir satriecoša vieta. Protams, vajadzīga nauda. Piemēram, Francijas dārgākie teātri nebūt nav Parīzē. Kālab pastāv uzskats, ka ir jādod tikai tad, ja kaut kas ir jau izveidots? Ja nedos, tur nekad nekā nebūs. Daugavpils multikulturālā vide ir lieliska. Es gan pārzinu tikai teātra jomu, bet domāju, ka arī citur ir iedvesmojoši, piemēram, veidot kādu modernu interneta portālu. Skaidrs, ka tas ir finansiāls jautājums, bet Daugavpils ir vieta, kur ir vajadzīgi īpaši risinājumi. Ir pamatotas briesmas, ka šis reģions kļūst arvien nelojālāks Latvijai, un tajā pašā laikā cilvēki nesaprot, ko tur iesākt. Turklāt viņi ir gatavi iegrūst naudu, taču bez īpašas izpratnes; naudu, kurai ir risks tikt vienkārši izsaimniekotai.

Jūsu saknes ir Latgalē?

Jā, lai gan esmu dzimis Rīgā, mana ģimene ir no Latgales, kur vasaras vadīju gan bērnībā, gan tagad. Fonētiski un mentāli sevi uzskatu par latgalieti, jo latviešu kultūra un valoda ir krietni mērenāka. Piemēram, kā skan latgaliešu valoda? Man mēdz teikt, ka es nekad neko nesaku nopietni, tikai jokoju. Un principā tā arī ir, jo nemaz nezinu, kā tas ir – sarunāties viennozīmīgi nopietni, jo latgaliski nekas neizklausās nopietni. Latviešu valoda plūst, savukārt latgaliešu valoda vairāk čalo kā tāds strautiņš. Man šķiet, ka zināmā mērā tas arī ietekmē domāšanu. Nesen, lasot Česlava Miloša “Atgūto Eiropu”, es sāku labāk izprast Latgales vēsturi, kas tomēr ir atšķirīga no Latvijas vēstures, jo bijusi lielāka Polijas un Krievijas ietekme. Latgale vairākkārt bijusi cita valsts, kurai turklāt piemīt kas neracionāls. Mēs Rīgā domājam par kultūras celtnēm, kādas būs, kādas nebūs, kamēr Latgalē pat vismazākajā un tukšākajā ciematā ir lielas baznīcas. Tajā mērogu neatbilstībā ir kaut kāds spēks.

Izvērtējot savas mazās nācijas klupšanas akmeņus, mēs reizēm lūkojamies pārāk tuvā pagātnē, kas arī, protams, ir būtiska, piemēram, ar padomju kretīnisma un zombēšanas piecdesmit gadiem, bet vērts atcerēties, ka mēs pat cilšu līmenī vēsturiski esam atradušies nemitīgās alianšu intrigās, un arī Ulmaņa apvērsumam bija savi iemesli.

Protams, par tiem laikiem var visu ko teikt, un uzreiz gribu piebilst, ka pilnīgi negatīvi attiecos pret Ulmaņa režīmu, viņa personības kultu un degradēto mākslas gaumi, proti, dekoratīvo salonu mākslu, kas mazai nācijai ir vienkārši nepieļaujama nolaidība. Tomēr skaidrs, ka situācija Saeimā ar mazajām partijām bija katastrofāla. Un, protams, te ir ienākušas dažādas valstis, un mēs paši esam tik dažādi, un vēl tas latviešu viensētnieka princips...

Bet, runājot par Latgali, varbūt Jūs kā režisors varētu ko ierosināt, ja reiz esat tik kritisks Latgales kultūras jautājumā?

Es kā režisors esmu diezgan daudz ko Latvijā ierosinājis un uzskatu, ka šejienes kultūrā valda melnie viduslaiki.

Ko nozīmē melnie viduslaiki kultūrā?

Kultūra tiek aizvien vairāk bīdīta uz vidējo līmeni, proti, televīzijas auditorijas līmeni, nevis pretējo.

Kad ir bijis labāk?

Jūtu, ka manas profesionālās dzīves laikā ir bijis labāk.

Pie kuriem ministriem?

Tam īsti nav sakara ar ministriem. Lai arī, protams, var teikt, ka pie [Helēnas] Demakovas.

Tad arī bija vairāk līdzekļu.

Arī tas, bet Demakova bija tā, kura lika visiem kalvīšiem drebēt pie vārda “kultūra”. Viņa to panāca, lai gan, protams, pieļāva kolosālas kļūdas un aizrāvās ar varenību. Bet skaidrs, ka Demakova lika aizdomāties par to, kas ir kultūra, un lika bišķīt no tās baidīties.

Periodā par kuru Jūs runājat, cilvēkiem varbūt bija mazāks nīgrums, lielākas cerības. Kultūras stāvoklis nav saistīts tikai ar to, ko tai dod, vai nedod valsts.

Es reizēm nesaprotu, kādēļ tas, ko kultūrai dod valsts, tiek tērēts tādā veidā, kā tagad. Ja Latvijai ir kāda cerība izdzīvot, tad tikai kā ļoti attīstītai sabiedrībai. Tādai sabiedrībai, kas spēj pieņemt pareizus lēmumus – pirmkārt, jau vēlēšanās, otrkārt – ikdienā. Tādai mazai nācijai jābūt hiperattīstītai sabiedrībai. Un aptuveni piecdesmit procenti kultūras tiek atbalstīti nācijas attīstību neveicinošā virzienā. Manuprāt, nav jāatbalsta komerciāli mehānismi.

Vai varat minēt piemērus?

Teātra dotācijas. Kāpēc jādotē komerciāli teātri? Sanāk, ka dotē, lai būtu kur izklaidēt latviešus. Bet to jau sen dara televīzija. Izklaides žanrs tādējādi tiek degradēts, jo tam netiek dota iespēja būt patiesi izklaidējošam, bet tiek mēģināts to padarīt par mazliet kulturālu (iesmejas).

Tātad izklaide tiek jaukta ar kultūru?

Komercmākslu nevajadzētu dotēt, tā ir orientēta uz peļņu. Savukārt uz sabiedrības attīstīšanu ir orientēts viss, kas saistīts ar mākslu. Arī tai jācenšas būt maksimāli pieejamai un jācenšas maksimāli nodrošināt līdzsvaru starp dotāciju un peļņu. Bet tai primāri jābūt aktuālai. Jebkura provokācija, jebkas, kas izraisa skatītājā vēlmi domāt, arī pat ja tas kaitina un riebjas, nevis mudina ieslīgt apmierinātībā. Komercmākslai ir jāpastāv, bet ar skaidriem noteikumiem. Tā ir jātaisa tāda, lai pēc iespējas vairāk cilvēku gribētu to redzēt.

Šāda situācija nav tikai Latvijā. Nupat intervēju pārfranciskoto amerikāņu režisoru Ežēnu Grīnu, kurš sacīja, ka savām filmām viņš nevar saņemt finansējumu, jo tās neapmeklē simtiem tūkstošu apmeklētāju.

Grīns ir ļoti specifisks, tas ir cits jautājums. Es nerunāju par ārprātīgu elitārismu, bet par cita veida balansu – proti, vairāk atbalstīt tādu kultūru, kas veicina domāšanu, nevis izklaidi. Te ir jautājums par demokrātiju. Skaidrs, ka, vaicājot visiem cilvēkiem, lielākā daļa atbildētu, ka viņi par savu nodokļu naudu grib izklaidi. Un kultūra, ja mēs tomēr izvēlamies attīstīt tādu mazu veidojumu kā Latvija, nevar būt demokrātiska jau tās pamatos. Ja kultūras jautājumos visus klausīs, tad neapšaubāmi iestāsies iznīcība. Kāpēc mēs katru gadu aplaužamies vēlēšanās? Tāpēc, ka uzstādījums ir apmēram sekojošs – balsosim par Lembergu tāpēc, ka viņš ir par zemniekiem, par TB/LNNK tādēļ, ka te ir krievi... Kas tāds ir iespējams tikai neizglītotā sabiedrībā. Izglītotā sabiedrībā tiešām domātu, kuram ir labāka programma. Un te mēs nemitīgi aplaužamies tikai tāpēc, ka lielākajai daļai politiķu ir vajadzīga neizglītota sabiedrība. Izglītota sabiedrība nepieļautu tipus, kas “sprauž ausīs batonus”. Bet mazāk izglītoti tādus pieņem. Kultūras nozīme manā skatījumā ir veicināt vairāk izglītotas, nevis mazāk izglītotas sabiedrības rašanos. Tā ir atgriezeniskā saite. Tāda drūma, uz izklaidi vērsta kultūrpolitika ir vajadzīga tām partijām, kam acīmredzot vajadzīga tauta, ar kuru manipulēt.

Jums ir grūti nepiekrist, kā režisors redzat lielās līnijas, bet situācija noteikti nav tik vienkārša.

Protams, es to visu primitivizēju, bet ir arī grūti neredzēt šo situāciju no tik vienkārša skatupunkta. 

Daudz ko var teikt par kultūru, bet šī krīze ir likusi zināmai sabiedrības daļai aizdomāties.

Šī krīze netika izmantota kultūras attīstīšanai. Saprotot, kāda bedre ir, varēja mainīt repertuārpolitikas. Tas netika realizēts, bet gan darīts tieši pretēji. Man tas lika aizdomāties – sapratu, ja gribu kā režisors attīstīties profesionāli, Latvijā tas ir grūti izdarāms. Tas vilnis ar intelektuālo aizplūšanu būs daudz sāpīgāks nekā to cilvēku zaudējums, kas aizbrauc uz Īriju.

Diez vai. Latvieši nekad nav bijuši tie, ko tradicionāli sauc par kultūrtautu, bet, neraugoties uz to, ir pastāvējuši, iespējams, pateicoties kādai arhaiskai sīkstībai.

Tas ir interesanti, jā. Piekrītu, ka arī kaut kas tāds ir.

Arīdzan runājot par kultūru, nevajag aizmirst par latviešu folkloras bagāžu, kas noteikti ir kalpojusi kā amortizators visos laikos. Proti, pamatos mums jau ir kultūra, vajag vienīgi to saglabāt.

Es uzskatu, ka saglabāšana ir nepareizs veids, kā uzlūkot lietas. Saglabāt kā muzejisku vērtību ir pirmais ceļš uz izmiršanu. Vajag saglabāt attīstot. Un tieši ar attīstību mums ir problēmas. Daudz ko, tostarp, arī savus muzejus, mēs nespējam parādīt pilnā potenciālā. Vai tas pats Nacionālais mākslas muzejs ir pārpildīts? Mēs nespējam strādāt sava potenciāla robežās, un es nezinu, kādēļ tas tā ir. Es pat nesaku, ka ir jāmaina ekspozīcija, bet ir jāsaprot, kas ir tas konteksts, kurā tā cilvēkus interesē. Protams, ja mūsu valsts tūrisma politika ir balstīta uz sekstūrismu, tad ir grūti tūristus pēc dzēruma kniebiena ievilināt mākslas muzejā.  


Foto: Ieva Jurjāne

Vai Jūs gribat teikt, ka Latvijas kultūra šobrīd atrodas īpaši neizdevīgā vēsturiskā situācijā? Bet mūsu kultūra un tauta tikpat kā nekad nav bijusi īpaši izdevīgās pozīcijās.

Vēsturiskā situācija kļūst izdevīga tikai tad, kad personības mēģina to ietekmēt. Šie bija tikai mani pārspriedumi, bet savu izvēli esmu izdarījis. Ar “Melānijas hroniku” es realizēšu projektu, kas šobrīd nav iespējams, bet es to taisīšu un mēģināšu padarīt iespējamu. Finansējuma izpratnē Latvijā kino vispār nepastāv. Un man liekas, ka tas ir ļoti pateicīgs konteksts, kurā mēģināt ar šādu konkrētu projektu mainīt situāciju.

Kā Jūs ar projektu mēģināsiet mainīt situāciju?

Piemēram, pievēršot sabiedrības uzmanību jautājumam, kurš taisīs filmu par šo, manuprāt, ļoti svarīgo Latvijas vēstures daļu? Lai Spīlbergs to dara? Būtu jau ļoti jauki, bet man liekas, ka viņš to nedarīs.

Vispār izbrīna, ka vēl nav filmu par izsūtīšanām.

Iepriekšējā bija “Ilgais ceļš kāpās” ar to kolosālo Sibīrijas ciematiņu, kur viss bija brīnišķīgi. Tas arī ir jautājums, vai mūsdienu sabiedrība spēs virzīties tālāk, ja tā pati nespēs uzfilmēt šādu filmu? Es jau nesaku, ka mēs uztaisīsim kaut ko labu vai sliktu. Vienkārši šobrīd ir tā, ko to nemaz fiziski nav iespējams izdarīt. Tas ir konteksts, kurā es sāku apšaubīt Latvijas iespējamību, ja reiz ir tā, ka tā pati nespēj nodrošināt, ka kāds var uztaisīt filmu par tik nozīmīgu tēmu. Līdz ar to manā skatījumā Latvija principā nepastāv, ja jau tā nespēj reflektēt par to, kas tā ir. Šī filma ir neiespējama, un, to taisot, es šim absurdam pievēršu uzmanību. Varbūt cilvēki aizdomāsies.

Tā ir interesanta nostādne – ja Jūs filmu neuztaisīsiet, tad Latvija nepastāvēs.

Bet tā ir jādomā. Nav runa par to, ka filma sanāks vai nesanāks, lai arī mēs to centīsimies nodrošināt. Es to saistu ar nācijas pastāvēšanu, jo kāpēc, piemēram, pastāv vācu nācija? Tāpēc, ka tā spēj izanalizēt savu vēsturi.

Vai drīkst teikt, ka Krievija pastāv tādēļ, ka tā spēj neizanalizēt savu vēsturi?

Protams, ir dažādas pastāvēšanas formas. Man, piemēram, šāda pastāvēšanas forma ir nepieņemama. Un es nedomāju, ka Krievija ilgi pastāvēs – gan jau Sibīriju nopirks Ķīna, kas arī ne pārāk grib analizēt savu vēsturi (iesmejas). Krievijas situāciju es pat nevaru saukt par pastāvēšanu, jo neeksistē pamatmehānisma, proti, nav “ne smakas” no demokrātijas. Ar pastāvēšanu es saprotu nosacītas demokrātijas apstākļus, lai arī, protams, fiziski jau var pastāvēt jebkāds veidojums.

Demokrātiju, pret kuru Jūs savukārt esat kultūrā?

Nedomāju, ka tas ir tā, kā Jūs to noformulējāt. Manuprāt, demokrātiska sabiedrība ir fundaments. Bet Latvijas specifika ir tāda, ka demokrātiska attieksme pret kultūru ir iespējama, taču tādējādi nebūs iespējama demokrātiska Latvija (iesmejas). Latvija vienkārši izzudīs ātrāk. Tādēļ es pieminu neiespējamību – demokrātiju ar nosacīti antidemokrātiskām metodēm (iesmejas). Tas ir šejienes fenomens. Ko nozīmē demokrātija kultūrā? Neviens režisors vai mākslinieks nepiekopj demokrātiju. Kultūrā ir tā – ja tu esi demokrātiska personība, tad tu taisi seriālu – visiem pieņemamu. Savukārt mākslinieks rada kaut ko, pirmkārt, jau sev pieņemamu. Mākslinieka būtība ir absolūti individuāla, egocentriska un autoritāra. Ja tas tā nebūtu, māksla vispār nebūtu vajadzīga. Tālab visus tos radikāļus vajag likt mākslā, lai viņi tur izdzīvo savus kompleksus.

Tādus kā Lindermanu un Šiškinu?

Kas? Šiškins? (Iesmejas) Es par tādu neko nezinu.

Jūs sacījāt, ka taisīsiet filmu par latviešu dalību holokaustā. Kā Jūs domājat stāstu par divu nāciju attiecībām padarīt universālu?

To vēl neatklāšu, vēl pāragri par to runāt. Bet tas katrā ziņā nebūs par abstraktām nāciju attiecībām.

Bet holokaustā tās savā ziņā ir abstraktas, jo modelis ar upuriem, nacistiem un vietējiem kolaborantiem atkārtojas gandrīz visur.

Pamatideja – arī “Melānijas hronikās” – ir tāda, ka vēsture ir traģiska. Tas ir cits un nebūt ne vienkārši atbildams jautājums, kāda loma iekrīt konkrētajam cilvēkam – upura, bendes, vai vienkārši vienaldzīga vērotāja loma. Jebkuras tautas vēsture – ebreju, latviešu vai armēņu, ir traģiska. Kā var izskaidrot, ka tāda augsti izglītota nācija kā vācieši ķērās pie ebreju slepkavošanas? To nekad līdz galam neviens neizanalizēs. Mans uzstādījums ir pateikt, ka eksistē cilvēku apsēstība un ka pati vēsture ir traģiska – tā iznīcinās kā upurus, tā bendes.

Droši vien tādēļ Jūs arī fascinē Vāgners – dēļ šīs vēsturiskās metafizikas un likteņa “neredzamās rokas”.

Jā, es meklēju tāda veida sižetus un saprotu, ka man ir jātaisa kas tāds, bet citiem – kas cits, un miers. Tas ir manas uztveres fenomens.

Jūs sakāt, ka Jūs fascinē vēstures traģika. Bet vai nenogurstat, apspēlējot tādu modeli, kur ir jau pateikts priekšā, kāda tā vēsture ir? Ko gan Jūs tur jaunu atklājat?

Es jau neinteresējos par modeli, bet par konkrētu cilvēku, un tas ir bezdibenis, jo nekad nav iespējams aizskaldīties līdz dziļākajām motivācijām.

Jūs neesat noguris no humanitārā žanra un visām tām traģēdijām? Man reizēm šķiet, ka daudz interesantāka ir daba vai dažādi izgudrojumi.

Man ir totāls nogurums no humanitārā žanra. Labprātāk vairāk nodarbotos ar dabas pētniecību. Jau tagad varu stundām brist pa mežu un klausīties putnu balsīs. Kādreiz gribēju būt biologs un primitīvā līmenī ar to turpinu nodarboties. Ar cilvēkiem, kas spriež tikai par mākslu, man tā īsti nav par ko runāt, jo māksla ir tas, ko daru no rīta līdz vakaram. Katru dienu skatos filmas, operas, lasu, analizēju, esmu satraukumā un niknumā, ka nekas nesanāk un ir tikai sūdi. Mani tas tā nogurdina, ka ir jau par daudz, lai ar to nodarbotos vēl arī brīvajā laikā (iesmejas).

Tātad ir arī paralēlā pasaule?

Jā, kaut vai staigāt pa Pārdaugavu un iepazīt tās vēsturi.

Novadpētniecība?
Nē, ne tik ekstrēmās formās, lai to sauktu par novadpētniecību (iesmejas).

Vai Jūs vispirms fascinēja Melānija Vanaga vai arī sākotnēji bija vēlme taisīt filmu par izsūtīšanām?

Mani fascinē daži vēsturiski fenomeni, kas man būtu interesanti estētiskā ziņā. Jau sen sapratu, ka izsūtīšana uz Sibīriju un turienes daba, tā elle ir estētiski ārkārtīgi pievilcīga. Tāpat man arī latviešu līdzdalība holokaustā šķitis ļoti spēcīgs temats, un arī tā 1905. gada “jautrība”, kas pārvērtās latviešu sarkanajos strēlniekos un izcīnīja visai pasaulei brīnišķīgo eksperimentu, kas saucās Padomju Krievija. Tā kā esmu liels Džozefa Konrāda fans, man svarīgi ir koloniālisma aspekti. Dzīvojot Latvijā, nebūt nav jābrauc uz Āfriku, lai saprastu, kā tas notika. Tas mani patiešām interesē. Par uzskaitītajām tēmām ir pat iecerētas filmas. Es mēģinu veidot placdarmu un dodos lielu starptautisku projektu virzienā. Esmu sapratis, ka vajag koncentrēties uz dažām, bet pamatīgām lietām.

Tātad esat pievērsies vēsturiskajam žanram?

Jā, bet vajag saprast, kas tieši ir vēsturiskais žanrs? Man labākie piemēri ir Vernera Hercoga filmas, bet pilnīgi neinteresē Spīlberga vēsturiskās melodrāmas. Aizrauj sižeti, kurus nevaru atrast mūsdienu sabiedrībā, bet kas vienlaikus tajā rezonē. Jebkura situācija, kur ir karš un cilvēki iet bojā, ir ļoti ietilpīga... Godīgi sakot, es meklēju operu sižetu.

Arī šajā laikā, bez visām asinīm, ir operu cienīgi sižeti.

Protams, bet esmu sapratis, kas nemāku tos saskatīt.

Teiksim, mūsdienu lauku reālijas. Tur ir smagi stāsti.

Bet tieši tā – tie ir smagi stāsti. Tie ir depresīvi. Turpretim vēsturiskie stāsti nav tik depresīvi.

Jo starp tiem un mums ir laika distance.

Acīmredzot.

Bet brīdī, kad notika, tie noteikti bija depresīvi.

Drīzāk traģiski un haotiski. Depresīvs ir kaut kas ilgstošs, bet tajos apstākļos cilvēkus iznīcināja ātri. Es labprāt arī mūsdienās saskatītu kaut ko klasiskas traģēdijas cienīgu, bet varbūt nemāku to ieraudzīt. Tomēr esmu nācis no teātra, un zināma Šekspīra ietekme sižeta izvēlē ir jaušama...

Ne vienmēr Šekspīrs strādājis ar lieliem, graujošiem notikumiem.

Jā, bet arī, piemēram, “Sapnis vasaras naktī”, lai arī mazs un negraujošs, ir salikts tik sarežģīti... Un arī “Ričards III” nav nekas liels un graujošs, bet raksturs gan ir monstrozs!

Jūs par savu filmu runājat kā izolētu izgājienu, bet mums taču vēl ir Okupācijas muzejs, kur varam diezgan dzīvi iepazīt represiju vēsturi.

Labi, ka mums ir tāds muzejs, bet man tomēr liekas, ka tas varētu būt vēl dzīvāks un apjomīgāks, katrā ziņā tur vēl ir daudz ko darīt. Represiju vēsturi es vislabāk tomēr uztveru caur grāmatām un pierakstu burtnīcām. Jeb reizēm skatoties filmas par kādiem cietumniekiem, man dažkārt rodas jautājums, kā gan es tur dzīvotu? Cietums ir vieta, kur principā jebkurš var nonākt tāda vai citāda iemesla dēļ. Un tad tu domā – kas gan ar tevi notiktu, kā tu tur izturētos, nebūdams visstiprākais? Man tas ir ļoti liels jautājums – kā es sevi saglabātu tādos apstākļos?

Man personīgi ir bailes domāt, kas ar mani notiktu cietumā.

Man arī, bet mani tas interesē. Skaidrs, ka daudzi ir spējuši sevi apliecināt kā cilvēki šī vārda augstākajā izpausmē un attiecīgi mainīt savu mikrovidi. Domājot par šo filmu, man kļūst skaidrs, ka tādos apstākļos tiktu izsūtīta lielākā daļa cilvēku, ko es pazīstu. Tas, kā Latvija tika noplicināta, ir neiedomājami. Ja kas līdzīgs notiktu šodien, tad tiktu izsūtīta lielākā daļa cilvēku, par kuriem runā medijos. Ir vērts par to domāt, lai saprastu, kas ir tas zaudējums, jo šajā noplicinātajā laukā kaut kas ir atkal sadīdzis. Mēs nevaram sev uzstādīt pārāk augstas prasības, jo mēs bijām kā izdedzināta zeme. Tādēļ mums ir elites trūkums, jo tīri fiziski tās nevarēja būt. Mums atkal vajadzēja no izdedzinātas zemes izdīgt pa nožēlojama asnam. Tu redzi, cik sīksta ir pasaule. Es paralēli taisu arī dokumentālo filmu par Černobiļu – “Neredzamā pilsēta”, kurā vizuāli var redzēt, kā divdesmit gados daba ir apēdusi pilnīgi visu. Turpinot sarunu par Rīgu, es pilnīgi redzu, kā cilvēku izzušanas gadījumā te piecdesmit gados viss būtu ieaudzis mežā, te būtu putni un mežacūkas un vēl nez kas. Ne velti ir hipotēzes par zudušajām pilsētām Amazones džungļos, kuras neviens nespēj atrast. Redzot, kas notiek divdesmit gados un nebūt ne tik labvēlīgā klimatā kā Amazones apkaime, top skaidrs, ka savvaļas pasaule ir apēdusi virkni civilizāciju, par kurām mums pat nav ne jausmas. Lūk, tas mani interesē, un šādā eksistenciālā, bioloģiskā kontekstā es arī runāju par vēsturi. Tāda mani tā fascinē vairāk nekā cilvēciskā griezumā – kā daba, kas pati sevi ēd, pārstrādājas, izkārna, atkal izaudzē un apēd.

Lasīju, ka Jūs nosaucāt Rīgas mēru Nilu Ušakovu par Putina klaunu. Kādā kontekstā?

Mani uzaicināja runāt par topošu filmu krievu Baltkom radio. Šķiet, viņi vaicāja, ko es domāju par Ušakovu. Es jau ne labu, ne sliktu par cilvēkiem nerunāju. Neatceros, ko precīzi pateicu, bet katrā ziņā analizēju cilvēka stilistiku, kā viņš būvē savu varu un valodu. Ir vienkārši redzams, no kurienes tas nāk. Var jau slēpt un teikt, ka tas tā nav, bet ķermeņa valoda nodod. Man kā režisoram tas ir diezgan vienkārši redzams.

Ne tikai, tur var saskatīt arī Džona Kenedija veidola ietekmi.

Es redzu to Putina ceļu, kā viņš būvēja savu varu, turklāt iesaistīti tie paši runas pedagogi utt. Bet, ja tas tā nav... Skaidrs, ka ar visiem politiķiem Latvijā kāds strādā. Ušakovs vienkārši ir talantīgs, tā ir neveiksme Latvijas politiskajai elitei. Ar Urbanoviču vai Jakovu Plineru var strādāt, cik grib, bet rezultāta nebūs (smejas). Tikai žēl par Ušakova izvēlēto virzienu. Kālab mums nevarētu būt moderna sabiedrība, kur krievi fano par Latvijas valsti?

Es reiz maijā vienā mašīnā redzēju Georga lentīti līdzās Latvijas karodziņam, un tas sasildīja sirdi.

Tā “mērīšanās ar krāniņiem” un lentītēm mani īpaši neuzrunā. Bet, skaidrs, ka uzlabojumi ir ļoti lieli. Rīgā ir neiespējami iedomāties situāciju, kad veikalā neatbild latviski. Un, ja ar to saskaries, tad tā ir nenormāla izpausme. Vairums krievu cilvēku runā latviski – ar mazāku vai lielāku akcentu, vai visdrīzāk perfekti, bet, protams, ne Daugavpilī vai citur Latgalē. Līdz ar to valodas jautājums nav aktuāls tādā izpratnē, ka cilvēki to negribētu mācīties. Latviešu valodas apguvē ir sperts milzīgs solis, bet joprojām nav piederības sajūtas. Mēs domājam, ka jautājums atrisināsies, bet tas nerisinās. Runājot par krievu jauniešu valodas prasmēm – būsim objektīvi, vairums runā lieliskā latviešu valodā. Bet tas neko nav devis sabiedrības integrācijai (iesmejas), jo viņi joprojām pieder citai valstij. Es arī nesaprotu, kādēļ, teiksim, teātra trupas visā Eiropā atspoguļo valsts nacionālo sastāvu ar dažādu rasu aktieriem, bet Latvijā tās veidotas pēc nacionālā principa? Tas tomēr ir savāds fenomens. Kālab puse trupas nav no krievvalodīgo vides? Arī šajā parādībā varētu būt meklējama liecība tam, kādēļ latviešu kultūra mirst – tā nespēj pietiekoši asimilēt, tā nav pietiekoši atvērta. Tā nespēj teātra trupā ielaist krievus, kas runā sliktā latviešu valodā, jo baidās, ka tādējādi zaudēsim savu identitāti. Bet mēs to zaudējam, jo nespējam sevi asimilēt. Aizbraucot kaut vai uz Berlīni, es redzu, ka tur jebkuras krāsas cilvēks runā vācu valodā. Protams, ir integrācijas problēmas, bet viņi vismaz cenšas. Vienīgais asimilējošais Latvijā ir sports vai nosacīti balets – proti, jomas, kur valoda nav noteicošā.