Foto: Katrīna Ģelze

Opozīcijā laikmetīgajai mākslai 0

Intervē Elīna Zuzāne
06/12/2012

“Pasaule mani uztver kā vizuālo mākslinieku. Daudzās recenzijās esmu nosaukts par “vizionāru”, tikai man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Taisnību sakot, ir jau arī vienalga. Man tas nav svarīgi. Es rakstu, komponēju, nodarbojos ar tēlniecību un vēl daudzām citām lietām. Divdesmitais gadsimts novilcis šo idiotisko robežu starp mākslām, vispār – starp visu. Cilvēki zaudējuši spēju paskatīties uz kopainu. Mani valdzina Renesanse, kad mākslinieks varēja būt vienlaikus arī arhitekts vai aktieris. Tas nevienu neuztrauca, jo tā visa bija jaunrade. Es radu. Man vienalga, kādā valodā es izsakos, ja vien tā ir valoda, kuru nepieciešams kaut kā izteikt.”

Poļu izcelsmes kinorežisora, rakstnieka un dzejnieka Leha Majevska (Lech Majewski) vārds jau daudzreiz izskanējis vienā teikumā ar dažādu ietekmīgu mākslas iestāžu nosaukumiem; piemēram, Ņujorkas Modernās mākslas muzejs (MoMA) 2006. gadā sarīkoja plašu šī mākslinieka darbu retrospekciju. Taču šoruden Lehs Majevskis bija Rīgā, lai gatavotos savai gaidāmajai izstādei Mākslas muzejā “Rīgas Birža”; tā savas durvis vērs 2013. gada pavasarī.

Ko jūs esat paredzējis parādīt Rīgā?

Rīgas Birža ir skaista telpa. Izstāde aptvers četrus no maniem lielākajiem cikliem: “Brēgela svīta” (Bruegel Suite), “Dzejnieka asinis” (Blood of a Poet), “Dievības” (DiVinities) un “Stirnu istaba” (Pokój saren). Tie ir četri manas dzīves cikli. Kad es rīkoju izstādi, parasti iesaistītas visdažādākās aktivitātes: fotogrāfija, gaismas kastes, tēlniecība, video, instalācijas. Taču šeit, Rīgā, es izstādīšu tikai kustīgus tēlus – proti, savus video dzejoļus. Patlaban es strādāju pie jauna projekta. Ja izdosies to laikā pabeigt, arī tas var atrast ceļu uz šejieni.

Kam veltīts jūsu jaunais projekts?

Tas ir veltījums Dantem – mūsdienīga variācija par Dantes “Dievišķās komēdijas” tēmu. Tas būs... nu, vispār man nepatīk runāt par darbiem, kas vēl ir tapšanas stadijā. Ja jūs pasakāt par daudz, darbs izgaro. Es varu runāt par to, ko es jau esmu izdarījis, par pabeigtiem darbiem.

Runājot par jūsu video darbiem – šķiet, ka jūs varat paņemt kaut ko no tā saucamās “klasikas” un bez mazākās piepūles pārvērst to par laikmetīgu fenomenu. Kā jums liekas, kas padara mākslas darbu laikmetīgu?

Manā gadījumā tā ir tikai un vienīgi tehnoloģija. Taisnību sakot, es tiešām nemāku paskaidrot. Es esmu liels laikmetīgās mākslas pretinieks, un tātad – smags gadījums. (Smejas)

Kā tad tā?

Laikmetīgā māksla kļuvusi par kaut ko šausmīgu. Tā ir briesmīga! Tagad tā ir iznīcināšanas māksla, mēslu, tukšuma un plastmasas māksla. Man tā nesniedz pilnīgi neko. Saprotams, ir arī izņēmumi. 20. gadsimtā bija daži laikmetīgie mākslinieki, kurus es tiešām cienu, bet viņu ir ļoti maz. Vairumu es uzskatu par nekam nederīgiem. Domāju, ka 20. gadsimts sagrāva pašus mākslas pamatus. Un es uzskatu, ka 20. gadsimta nežēlību kaut kādā mērā iespaidoja arī tās muļķības, kas norisinājās mākslas pasaulē: iznīcināšana, saskaldīšana un sasmalcināšana, cilvēka figūras izdzēšana.

Atceros, ka jūs reiz teicāt: “Skaistums mūsdienās kļuvis ļoti nepopulārs.

Taisnība. Ar mākslu es savulaik aizrāvos caur skaistumu – Venēcijas skaistumu. Es uzaugu Polijas industriālajā reģionā, pilsētā vārdā Katovice. Tā bija ļoti melnbalta dzīves vieta – vienas vienīgas ogļu un tērauda raktuves. Taču mans tēvocis bija Venēcijas konservatorijas pasniedzējs un dzīvoja Milānā; vasaras brīvdienās (kad viņa dzīvoklis bija tukšs) tur apmetās mana ģimene. Tajos laikos Venēcija vēl bija pieejama. Ja tu pazini vietējos venēciešu bērneļus, tad varēji izskraidīties pa visiem palazzo pēc kārtas. Tos visai slikti apsargāja. Tur rotaļājoties, mēs piedzīvojām brīnišķīgus brīžus. Tagad viss sakopts un saposts. Viss atjaunots, bet agrāk Venēcija bija smirdīga un netīra. Tur bija jauki! Man šķiet, ka mūsu smadzenes pastāvīgi rada pašas savu ainavu, un ka šo veidu, kā mēs redzam pasauli, iespaido bērnu dienās skatītās ainas. Man tas bija īpatnējs hibrīds – pa drusciņai no Katovices un Venēcijas.

Venēcijā es ieraudzīju mākslas skaistumu, taču biennāļu laikā vēroju arī sadursmi starp laikmetīgo kultūru un pagātnes mākslu. Biennāļu laikā uz Venēciju brauca visi 20. gadsimta laikmetīgie mākslinieki, un viņi bija visnotaļ atvērti kontaktiem. Es satiku Endiju Vorholu, Roju Lihtenšteinu, Tomu Veselmanu, Džeimsu Rozenkvistu. Tie bija citi laiki, un arī mākslas aprindas bija citas. Bija tāds moments, kad modernā māksla šķita ļoti iespaidīga, taču es nespēju to apdzīvot. Es nevarēju dzīvot šo mākslinieku darbos. Pamēģiniet “ieiet” Vorholā vai Lihtenšteinā. Tur iekšā nekā nav. Tā ir tikai virsma, kurai jau pēc definīcijas nav nekāda dziļuma. Uz to var skatīties tikai dažas sekundes. Vieglāk aiziet uz parku un kontemplēt koku, nekā uz Modernās mākslas muzeju un iedziļināties Vorholā.

Bet ja jūs esat tik ļoti noskaņots pret moderno un laikmetīgo mākslu, kāpēc jūs uzņēmāt filmu “Baskjā” (Basquiat)?

Baskjā bija cits gadījums. Jocīgi, bet šī filma vienlaicīgi ir arī mans apcerējums par Leonardo da Vinči. Man bija iespēja apskatīt Leonardo Vindzoras pilī, un tas uz mani atstāja milzīgu iespaidu. Tur bija skaidri redzams, kā viņš nepastarpinātā veidā atklāj pasauli. Viņš atklāj zirga kāju, tās locītavas un uzbūvi. Es sajutos kā pēdējais krāms. Lai ko es darītu, viss likās jau daudzkārt izmēģināts. Viss jau bija paveikts. Teiksim, ja es gribēju pētīt zirga kāju, par to jau bija pieejama literatūra. Es sajutu, ka dzīvoju laikā, kad vairs nav iespējams atklāt apkārtējo pasauli. Tomēr pusgadu vēlāk es Ņujorkā iepazinos ar Žanu Mišelu, un viņš ārkārtīgi primitīvā veidā pierādīja, ka es maldos.

Vai jūs zināt, kā Austrālijas aborigēni nostiprina savas īpašuma tiesības uz akmeņiem? Viņi paņem akmeni sev rokā, uzspļauj un atstāj plaukstas nospiedumu. Tas nozīmē, ka šo telpu viņi padarījuši par savu. Tieši tāpat, kad Žans Mišels staigāja pa Manhetenu, rakstīdams savas mazās grafiti rindiņas, savas haikas uz pilsētas industriālajiem objektiem, viņš darīja tieši to pašu. Viņa vēstījumi vienmēr bija sirreāli un absurdi, un viņš tos vienmēr atstāja stratēģiskās vietās, kur tos ieraudzītu daudzi. Un tā, kad jūs izlasījāt “ķenguru sieviete atnes lietu” (a kangaroo woman brings the rain), tas likās pārsteidzoši, taču lika arī domāt. Šī rindiņa it kā iekabināja āķi jūsu smadzenēs un atvēra jūsu dzejas lauku. Žans Mišels rāpoja apkārt, aprakstīdams pasauli, it kā kultūra pirms viņa nebūtu eksistējusi. Man tas patika. Viņš man iemācīja, ka vienmēr apkārt ir pasaule, kas vēl jāatklāj. Kad Žans Mišels nomira, man šķita, ka viņš pelnījis savu stāstu, pelnījis filmu. 


1996. gada kinofilma “Baskjā” (Basquiat)

Taču filmas veidošanas process nebija tik viegls, kā varētu cerēt.

Es izvaicāju vairāk nekā 70 cilvēku, kuri savulaik bija ap viņu, un daudzi no viņiem šodien ir plaši pazīstami mākslinieki: Kīts Herings, Frančesko Klemente, Džulians Šnābels un citi. Šī procesa gaitā mēs ar Džulianu pat kļuvām par draugiem, un viņš iesaistījās rakstīšanā. Taču, par spīti faktam, ka scenārijs visiem patika un daudzas zvaigznes bija gatavas piedalīties filmā, projektu nekādi neizdevās iekustināt. Izplatītājiem nepatika doma par pašnāvnieciski noskaņotu melnādainu puisi, un viņi pateica nē. Stāsts viņu gaumei bija par drūmu un bīstamu. Atstāju projektu Džuliana rokās, un viņš mēģināja kaut ko panākt vēl turpmākos četrus gadus, līdz pēdīgi nolēma ieguldīt pats savu naudu. Un tā tapa filma. Taču iemesls, kāpēc es gribēju veltīt filmu Baskjā, bija tāds, ka viņš deva man spēku aprakstīt pašam savu pasauli savā valodā.

Jūs vēl joprojām turaties pie šīs mācības?

(Brīdi domā) Šodien es apliecinu savu cieņu un maksāju meslus cilvēkiem, kuri man kaut ko ir devuši. Es esmu ļoti daudz parādā Brēgelam. Viņš atvēra manu prātu. Es viņu uzskatu par dižāko filozofu starp māksliniekiem.

Viena no Brēgela mācībām bija paslēpt acīmredzamo, paslēpt galveno varoni. Viņš bija pietiekami gudrs, lai piesegtu savus galvenos tēlus ar vienkārši klīstošu cilvēku pūli. Lai viņa “Ceļā uz Golgātu” atrastu zem koka saļimušo Kristu, pa gleznu ir jāpaceļo ar acīm. Brēgels mums saka: “Skatieties uz maniem varoņiem! Viņi ir pakrituši un mirs, bet tajā pašā laikā viņi ir mūsu civilizācijas varoņi.” Ir tik daudz cilvēku, kuri nonāk mediju uzmanības centrā un kurus nostāda varoņu lomā, taču viņi neko nenozīmē. Laiks viņus aizskalos projām. Viņi pārvērtīsies par smiltīm un pelniem, turpretim šīs iznīcinātās cilvēciskās būtnes kļūst par varoņiem. Tas ir brīnums, un tieši to glezno Brēgels. 


“Dzirnavas un krusts” (Młyn i krzyż). Vizuāls ceļojums pa Pītera Brēgela ševedru “Ceļš uz Golgātu”

Vai, arī strādājot pie Brēgela filmas, jūs no jauna atklājāt pasauli?

Man tā šķiet. Brēgela gleznā “Ceļš uz Golgātu” ir tikai ceturtā daļa no koka, bet, lai iekļautu to filmā, man vajadzēja iztēloties arī visu pārējo. Man vajadzēja apgūt Brēgela glezniecības tehniku, bet animatoram – sadalīt koku zaros, sīkos zariņos un lapās, lai varētu šīs detaļas atdzīvināt, likt tām šūpoties vējā. Tomēr, kad mēs izmēģinājām animāciju, rezultāts neizskatījās pareizi. Varētu domāt, ka pasaulē nav cilvēka, kurš nezinātu, kā koks kustas vējā. Tāds ir vispārējais uzskats. Mēs atklājām, ka patiesībā tas nemaz nav tik pašsaprotami. Nācās doties dabā un pētīt, kā tad īsti vējš kokiem piešķir kustību. Tas bija satriecoši, jo pirmo reizi mūžā mēs ieraudzījām, kas īsti notiek. Te mēs atgriežamies pie tēmas par Leonardo, par to, kā viss jau ir atklāts... Tā nebūt nav.

Filmā ir aina, kad Brēgels ar zariņu baksta zirnekli, kas tup savā tīklā. Tas mums lika aizdomāties par to, ar kuru kāju zirneklis sāk pārvietoties. Mums nebija ne jausmas, un izrādījās,  ka uz šo jautājumu atbildi nezina pat profesori. Atbildi mēs atradām tikai tad, kad bijām safilmējuši zirnekļus ar palēninātās kustības kameru. Vai zināt, ko mēs atklājām, šos kadrus noskatoties? Katrs zirneklis sāk staigāt ar citu kāju. (Smejas) Mēs atklājām apkārtējo pasauli. Leonardo no pagātnes man vēlreiz atgādināja, ka jāskatās atkal un atkal. Tas man ļoti patīk. Filma mums šādu iespēju dod. Modernā māksla – nē. Vairums moderno mākslinieku tikai atgremo lietas, kas pirms viņiem jau izdarītas. Visu, kas patiešām šokē, jau paveica Marsels Dišāns un dadaisti; konceptuālā māksla tapa 60. gados. Laikmetīgie mākslinieki vienkārši atkārto visu to pašu, un tas ir tik garlaicīgi.

Runājot par jūsu parādiem pret māksliniekiem – par ko jums jāpateicas Dantem?

Viņš bija vizionārs. Mēs visi esam parādā Dantem. Tik daudz ko ietekmējušas viņa idejas. Viņš bija fantastisks mākslinieks. Pagātnes mākslā man patīk tas, ka cilvēki spēja aprakstīt visu savu pasauli kopumā. Ieejiet Dantes pasaulē, un tur jūs atradīsiet visu – zemisko un cildeno, garu un noziegumu, Dievu un cilvēka dabas tumšo pusi. Viņš sodīja tos, kuri viņam nepatika, un varēja godināt tos, kurus mīlēja. Padomājiet, kas tā par varu! Un tagad salīdziniet ar moderno mākslu. Tā pievēršas tikai niecībai – krikumiņiem un drupačām. Neviens vairs neprot rakstīt un aprakstīt pasauli. Mēs esam pazuduši. Dante to visu paveica vienā plānā grāmatiņā. Neticami. Šodien literāti pieraksta 5000 lappuses un pamanās aprakstīt kaut ko pavisam sīku. Kad jūs skatāties uz Brēgela gleznām, uz Hansu Memlingu – jūs tur redzat visu universu.

Vai jūs arī cenšaties savos mākslas darbos ietvert visu universu?

Nezinu. Par savām filmām es nevaru spriest. Lai citi pasaka.

Vai tad jūs pats par savu darbu nevarat spriest vislabāk?

Nē, vissliktāk. Savu darbu nevar vērtēt. Es to varu vērtēt tikai attiecībā uz to, vai  esmu palicis sev uzticīgs vai nē; vai es sevi esmu virzījis pats no sava redzes leņķa, vai arī šis skatījums ir mākslīgs. To es varu novērtēt. Visticamāk varu. Tās ir vienīgās lietas, par ko es varu spriest. Luters uzskatīja, ka mēs esam sev labi tiesneši, bet man liekas, ka viņš maldījās. Sev mēs esam ļoti līdzcietīgi tiesneši, bet citiem – ārkārtīgi nežēlīgi.

Vai jums ir svarīgi savā filmā kaut ko pastāstīt?

Es neesmu sižeta piekritējs. Sižets ir mākslīgs veidojums. Vismazāk es atbalstu piedzīvojumu sižetus. Es neuzskatu, ka reāla dzīves pieredze ir kaut kādā mērā salīdzināma ar piedzīvojumu sižetu. Dzīve sastāv no idejām, domām un atsevišķiem notikumiem. Daži no tiem tālāk izraisa citus, bet vairums izčākst nebūtībā uz visiem laikiem. Pēc filmas noskatīšanās cilvēki atceras sejas, ainas, žestus vai kādas asprātīgas frāzes, bet ne jau sižetu. Tas tāpēc, ka sižets ir taisna līnija vai vismaz mēģinājums sakārtot haotisko dzīves pieredzi vienā taisnā līnijā. Tā ir dabiska cilvēka vēlēšanās – sakopt, vienkāršot. Tas rada ilūziju, ka mēs paši sevi sakārtojam. Tas ir simbolisks akts, uzvara pār dzīves haosu. Taču dzīve iespraucas atpakaļ un šo kārtību izjauc. Šodien cilvēki vēlas pamest paši savu pasauli. Viņi grib aizbēgt. Tā var nopelnīt pašu labāko naudiņu – piedāvāt cilvēkiem iespēju paglābties pašiem no sevis.

Vai jebkura filma nav šāds patvērums?

Nē. Dažas filmas ir spoguļi. Tās noliek jums priekšā spoguli un aizved atpakaļ pašu pie sevis. Jūs izejat no kinoteātra un zināt, ka sastapsiet pats sevi. Tomēr vairums cilvēku no tā baidās. Nav nekā baisāka kā sastapties ar sevi. Vairums cilvēku ir gatavi uz visu, lai tikai nepaliktu divatā ar sevi.

Vai tas ir tas, ko jūs cenšaties panākt ar savām filmām – radīt spoguli?

Nezinu. Sev pašam noteikti.

Kā jums liekas, kāda būs laikmetīgās mākslas nākotne?

Nākotne ir nākotne, es to nevaru saskatīt.

Kādu jūs to vēlētos redzēt?

Es negribu domāt par lietām, kuras pieredzēt nav manā varā. Fakts, ka “Brēgela svītu” iegādājušās 55 valstis, man bija pamatīgs šoks. Es biju domājis, ka to pamanīs ļoti ierobežota auditorija. Šādi darbi ir muzeju pasūtījumi; es, protams, zināju, ka tādas mākslas iestādes – Smitsona institūts, Luvra – uzspiež māksliniekam īpašu zīmogu, taču neko tādu iztēloties nevarēju. Es ne pirkstiņa nepakustināju, lai atvieglotu savu uzdevumu vai padarītu darbu vieglāk uztveramu citiem. Un tomēr filmai visā pasaulē atrodas skatītāji. Es tiešām uzskatu, ka, ja tu taisi darbu saskaņā ar savu pārliecību, tad auditorija atradīsies. Tavs uzdevums ir strādāt. Nevajag uzticēt savu laimi citiem cilvēkiem. Bet, ja tu darbu paveiksi pēc labākās sirdsapziņas, no tā prieku var gūt arī citi. Tā jau mēdz teikt – piesargies no cilvēkiem, kuri grib darīt tevi laimīgu, jo viņi regulēs tavu dzīvi. Aiz katra totalitārā kara var atrast diženas idejas, kuru mērķis bijis palīdzēt cilvēcei. (Smejas)

Jūs vēl aizvien uzskatāt, ka mākslai nepieciešama apspiestība?

Vajadzīga tā nav, bet palīdz gan. Dante dzīvoja ļoti skarbā situācijā, un tieši pateicoties tai kļuva par to, kas viņš bija. Kad iespējams ir viss, nekam nav īpašas nozīmes. Par to man reiz, 90. gados, bija saruna ar Verneru Hercogu. Viņš man jautāja, kas noticis ar poļu kino: mēs bijām tikuši pie savas brīvības, bet filmas iznāca ļoti vājas. Es viņam jautāju, kur, viņaprāt, nākotnē radīsies labs kino, un viņš ārkārtīgi pravietiski nosauca Ķīnu un Irānu. Pagāja daži gadi, un ķīnieši izcīnīja visas iespējamās starptautiskās kino balvas. Viņš pilnīgi precīzi pateica, kas notiks. Es biju šokēts.

Vai jūs gribat teikt, ka politiskā brīvība nenāk par labu laikmetīgās mākslas ainai?

Dzīve rādīs. Mēs pagaidām vēl tikai domājam, kāda ir pareizā atbilde. (Smejas) Zināma nebrīvība pilnīgi noteikti palīdz. Es varu droši teikt, ka tolaik, kad Polijā valdīja apspiestība, cilvēki bija uz daudz augstāka garīgā līmeņa. Mēs lasījām labākas grāmatas. Mēs bijām kaismīgi lasītāji. Kinoteātru repertuārs arī bija ievērojami labāks. Saprotams, ka mums bija liegtas zināmas politiska satura filmas. Taču es tās vēlāk noskatījos rietumos – izrādījās, ka tās nebūt nav tik nozīmīgas. Mūsu cenzori lieliski pastrādāja. Viņi izvēlējās visus lielākos kino šedevrus. Mēs skatījāmies Bergmanu, Fellīni, Antonioni un Tarkovski. Mūsdienu kinematogrāfisti ir krietni neinteresantāki.

www.lechmajewski.com