No izstādes “Sudraba laikmets”. Foto: Katrīna Ģelze

Cilvēkiem patīk vienkārša māksla 0

Intervē Ieva Rupenheite
04/12/2012

Foto: Katrīna Ģelze

Чище правды свежего холста
Вряд ли где отыщется основа

О.Мандельштам*

Ksenijas Rudzītes darba telpas atrodas Mākslas muzejā “Rīgas Birža”, viņas kabineta sienas apdzīvo 19. gadsimta mākslas darbi un lieliska pelēku strausa spalvu slotiņa, kas nav domāta dāmu ballēm, bet gan mākslas darbu putekļu notraukšanai. Tieši ar tādu – saudzīgu un jūtīgu aizmirstības putekļu notraukšanu nodarbojas mākslas zinātniece, kas savu izglītību guvusi toreizējā Ļeņingradas Glezniecības, tēlniecības un arhitektūras Mākslas vēstures un teorijas fakultātē (1981) un kopš 1973. gada strādā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā.

Mūsu sarunas iemesls ir Mākslas muzejā “Rīgas Birža” patlaban skatāmā vērienīgā krievu mākslas kolekcijas izstāde “Sudraba laikmets. Krievu māksla no Baltijas valstu kolekcijām. 1890–1930”, kurā eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja, Igaunijas Mākslas muzeja, Tartu Mākslas muzeja, M. K. Čurļoņa Nacionālā mākslas muzeja (Kauņa, Lietuva), Lietuvas Mākslas muzeja, Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja, kā arī Rakstniecības un mūzikas muzeja (Latvija) kolekcijām. Pēc 2013. gada 20. janvāra krievu mākslas izlase ceļos uz Viļņu. Gaidot kuratori un aplūkojot izstādi, pārņem rāma noskaņa un izzūd jebkāda vēlēšanās uzdod sarežģītus jautājumus, jo šī izstāde ir jauka atkaltikšanās ar tiem mākslas darbiem, kurus pamatekspozīcijā ierobežotās telpas dēļ nav bijis iespējams izvietot. Sudraba laikmetam nav zelta pārlaicīgā krāšņuma, tam piemīt savs, klusināts un smalks skanējums, jo tas pauž stāstus par nesteidzīgiem, laipniem ļaudīm, kas vasaras terasēs dzer tēju ar ķiršu ievārījumu un prot sarunāties, nevis seko viens otram; lasa romānus un biezus laikrakstus, nevis blogo.


Ksenija Rudzīte

Šī izstāde nav jūsu pirmā pievēršanās noteiktam laika posmam krievu glezniecībā, jo jau agrāk tika sarīkota izstāde par Georga Vilhelma Timma majoliku, “Patiesība un skaistums”, kas tapa sadarbībā ar Itālijas muzeju pārstāvjiem, un tagad – “Sudraba laikmets”. Vai arī šīs izstādes tēma jums sasaucas ar Repina izteikumu “Skaistums ir patiesība”**?

Tas ir tēmas turpinājums, jo arī Sudraba laikmetā skaistuma ideja bija viena no galvenajām. Skaistums ir laikmeta ideja. Tāpēc es domāju, ka šie projekti ir saistīti. Vēl interesants moments ir tas, ka mums ir iespēja parādīt skaistumu arī no Lietuvas un Igaunijas muzejiem. Pamatu izstādei gan veido Nacionālā Mākslas muzeja krājums.

Cik eksponātu šai izstādē ir no citiem muzejiem?

Ap piecdesmit mākslas darbu. Kopējais izstādes apjoms – 178 vienības.

Izstāde iecerēta kā plaša 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma krievu mākslas panorāma, izstādot labākos darbus, un bija vēlēšanās demonstrēt arī laikmeta seju, kuru veido ļoti atšķirīgas parādības. Burtiski dažos gados dzimst jauni virzieni, parādās jaunas personības, un tas viss notiek ļoti strauji.

Vai var uzskatīt, ka šo mākslai auglīgo laiku krievu mākslā uzsāk dzimtbūšanas atcelšana 1860. gadā un izbeidz Staļina dekrēts par tautisko reālismu 1932. gadā?

Ne gluži. Sudraba laikmets sākas ar simbolisma parādīšanos krievu mākslā un krievu kultūrā. Tie ir 19. gadsimta 90. gadi. Sudraba laikmeta uzplaukums ir samērā īss laika periods, bet man gribējās parādīt arī tādus darbus, kuros šīs idejas turpina attīstīties. Tālab apskatāmi arī darbi no 20. gadsimta 30. gadiem, un mēs apzināti neiekļāvām izstādē darbus, kurus radīja Krievijā palikušie mākslinieki, bet galvenokārt orientējāmies uz krievu emigrāciju. Spilgtākais Sudraba laikmeta periods ir 20. gadsimta pirmās desmitgades.

 

Līdz šim vairāk biju dzirdējusi par krievu sudraba laikmeta dzeju. Vai uz mākslu šis termins tiek jau ilgstoši attiecināts, vai arī tas ir tikai tāds skaists izstādes nosaukums?

Tas ir arī skaists nosaukums. Sākotnēji terminu lieto, attiecinot uz dzeju, bet pakāpeniski ar šo vārdkopu sāka apzīmēt visu krievu kultūras periodu. Šis apzīmējums radies krievu emigrācijā.

Ko no izstādē redzamā uzskatāt par veiksmi, kas ir tas lieliskais, ko izdevies parādīt tieši šajā sakopojumā?

Vienmēr ir interesanti atkal satikties ar Mihaila Vrubeļa darbiem. Lai arī diemžēl mums nav viņa gleznu, bet mums ir brīnišķīgs akvarelis, kas ir arī izmantots kā izstādes logo. Īpaši ir arī tas, ka šis darbs saistīts ar Rīgu, un vēl ir divi keramikas darbi. Vrubelis ir viens no tiem māksliniekiem, ar kuru ierasti asociējas Sudraba laikmeta māksla. Kamertoni, protams, uzdod simbolisms un jūgendstils, nedaudz vēlāk tiem pievienojas agrīnais krievu avangards.

Kā esat minējusi, 20. gs. sākuma mākslinieki daudz laika veltī mākslu sublimācijas jautājumiem un tālab pievēršas scenogrāfijai. Pēc tā, kas pavada jūsu veidoto izstādi, rodas priekšstats, ka arī jūs pievienojaties sublimācijai. Runāju par krievu romanču vakari, kas, turklāt jau gandrīz visi ir izpirkti!

Interese tiešām ir ļoti liela, bet diemžēl mūsu salons ir mazs un biļetes tiek izpirktas. Tā ir neliela telpa starp Boses zāli un Lielo izstāžu zāli. Gribējās izstādei sniegt arī muzikālu fonu, jo mūzikā tajā laikā notika ļoti strauja attīstība, parādījās jaunas formas, jauni komponisti. Stravinskis, Skrjabins, Rahmaņinovs...

Varbūt izstādes kontekstā paredzēti arī Sudraba laikmeta dzejas lasījumi?

Jā, ir tāda iecere, bet, kamēr neesam precizējuši norisi, varbūt vēl nenosaukšu, kas tieši lasīs dzeju.

Kuri mākslinieki jums pašai ir tuvākie no Sudraba laikmeta?

Man personīgi tuvāki ir simbolisti.

Atgriežoties pie formulas “skaistums=patiesība”, vai, jūsuprāt, “skaistums=māksla”?

Tolaik ir raksturīga tieksme mainīt orientierus. Ne tikai skaistums piesaista mākslinieku uzmanību. Nāve, neglītums, groteskais – arī šīs parādības tos interesē. Runājot tieši par šo izstādi, – skaistumu vairāk var attiecināt uz impresionismu, reālistisko mākslu.

Izstādi veido septiņas daļas, iespējams, ka tematiskais sadalījums nav pilnvērtīgs, bet tas izriet no materiāla, ko varam parādīt. Ekspozīciju veido septiņas sadaļas, kuras akcentē galvenos šī perioda stilistiskos un tematiskos virzienus: “Mūžības aicinājums”, “Gaisma un gaiss”, “Mākslinieks un pilsēta”, “Pirmavoti”, “Sudraba laikmeta cilvēki”, “Teatrālas fantāzijas” un “Jaunas mākslas principi”. Domāju, ka gan speciālistiem, gan mākslas mīļotājiem ir interesanti aplūkot sadaļu “Jaunas mākslas principi”. Nosaukums aizgūts no Voldemāra Matveja tekstiem un saistīts arī ar pašu Matveju. Bet tā kā tā ir krievu mākslas izstāde, mēs šoreiz viņu neeksponējam.

Jauno mākslas principu sadaļā pirmoreiz izliktas krievu futūristu grāmatas, kas atklājās Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā. Viss sākās ar to, ka sāku meklēt kostīmu metus un vispār kaut kādus materiālus, kas būtu saistīti ar mūsu izstādes laika posmu. Man neizdevās atrast, bet manai kolēģei Aijai Brasliņai gan. Jā, tas ir Aijas un Irēnas Bužinskas medījums, un nevar taču palaist garām iespēju kaut ko tādu parādīt arī citiem! Retajos izdevumos ir Alekseja Kručoniha teksti, Olgas Rozenavas un Kazimira Maļeviča autolitogrāfijas.

Cik viegli vai grūti ir veidot izstādi, nodalot māksliniekus pēc nacionālā principa? Īpaši ņemot vērā, ka 19. gs. beigās daudzi latviešu izcelsmes mākslinieki mācījās Pēterburgā.

Būtiskākais bija parādīt to krievu mākslas kolekciju, kas glabājas muzeja krājumā. K. Valdemāra ielā ir neliela krievu mākslas pastāvīgā ekspozīcija, bet krievu mākslas kolekcija tagad ir pievienota ārzemju mākslas kolekcijai. Vēsturiski tā ir zināmā mērā atgriešanās pie sākotnējā. Ir veikta neliela reforma, kuras laikā tika apvienoti muzeji, un tagad mēs visi – Ārzemju mākslas muzejs, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs – esam Latvijas Nacionālais mākslas muzejs. Tika nolemts, ka krievu mākslu pievienosim ārzemju mākslas kolekcijai un atdosim Ārzemju mākslas muzejam, bet diemžēl Rīgas Biržā vairs nebija iespējams to eksponēt. Tālab arī tika izveidota šī izstāde, un mūsu iecere ir arī turpmāk veidot lielas, plašas ekspozīcijas, kurās varēs iepazīt šo kolekcijas daļu. Tādēļ mēs šeit neeksponējam, piemēram, Vilhelmu Purvīti, kurš ļoti bieži izstādīja savus darbus Mir isskustva izstādēs. Plānojam izstādi “Zelta laikmets”, kurā tiks rādīta 19. gs. pirmās puses krievu glezniecība. Vēlāk taps skate par 18. gadsimtu, un droši vien tiks sagatavota arī krievu ikonu izstāde. “Zelta laikmetā”, kas būs aptuveni pēc diviem gadiem, vēlamies parādīt ne tikai glezniecību, bet arī citus mākslas veidus. Plānota ir izstāde, kurā tiks eksponēta Bogdana-Beļska darbu kolekciju, sadarbojamies arī ar viņa radiniekiem Vācijā. Cilvēkiem patīk tāda vienkārša un skaista māksla.

Vērojot izstādi, darbu blīvumu, radās iespaids, ka iekārtojums ir sava veida parafrāze par to, kā savulaik tika eksponēti darbi Ceļojošos mākslas izstāžu biedrībā 19. un 20. gadsimta mijā.

Diemžēl man pat neizdevās parādīt visu, ko vēlējos. Jā, šādas izstādes, kurās tiek rādīta glezniecība, grafika un skulptūra, arī Krievijā sāka veidot tikai Sudraba laikmeta periodā. Sākās ar Djagiļeva*** projektiem. Agrāk nemēdza rīkot šādas skates, kurās apvienoti visi mākslas veidi. Nākotnē, iespējams, vēl pievērsīsimies teātra mākslai, un varbūt veidosies sadarbība ar Franciju.

Kāpēc savulaik izvēlējāties studēt Sanktpēterburgā nevis Latvijas Mākslas akadēmijā? Vai jau tolaik interesējāties par krievu mākslu?

Jā, interesējos arī par krievu mākslu, bet saistīja arī pati Sanktpēterburga, un zināju, ka tur ir ļoti laba un nopietna profesūra. Tā gribējās aizceļot uz kādu lielāku pilsētu... Nē, Rīgā jūtos ļoti komfortabli.

* Osipa Mandelštama (1891–1938) krievu Sudraba laikmeta dzejnieka dzejas rindas

**Iļja Repins: “Skaistums ir gaumes jautājums: tas man nozīmē patiesību...”
(No Ksenijas Rudzītes raksta “Krievu reālistiskās glezniecības patiesība un skaistums” katalogā LNMM izstādei “Patiesība un skaistums”, 2009)

*** Sergejs Djagiļevs (1872–1929), krievu baletmeistars un impresārijs, radīja apvērsumu baleta mākslā, 20. Gadsimta sākumā organizējot krievu baleta sezonas Parīzē un sadarbojoties ar Žanu Kokto, Ēriku Satī, Igoru Stravinski, Ļevu Bakstu, Aleksandru Benuā un citiem.