Fotodokumentālais pagānisms
Šelda Puķīte
06/07/2011
Jūlijs ir laiks, kad Rīgas muzeji, galerijas un mākslas centri ieslēdz vasaras režīmu, veidojot programmas tiem, kas šaubās – palikt karstuma nokaitētajā pilsētā vai doties tuvāk dabai. Kim? laikmetīgās mākslas centrs šobrīd piedāvā sajust pirmatnīgās dabas, tradīciju un mītu apvītu pasauli un atklāj trīs izstādes vienlaikus. Starp tām arī starptautiski atzītā baltkrievu foto dokumentālista Andreja Lenkeviča (Андрей Ленкевич, 1981) projekts “Pagānisms”, kas būs skatāms līdz 7. augustam (kurators Arnis Balčus). Izstāde Latvijā ir fotogrāfam piešķirtā balva, kas saņemta, piedaloties Kauņas fotokonkursā Kaunas Photo STAR un gūstot otro vietu.
Andrejs Lenkevičs izstādījis fotogrāfijas, video darbu “Pagāniskā kultūra” un dzīvnieku izbāzeņus, kurus var dēvēt arī par pieteikumu viņa nākamajam projektam “Viltotie dzīvnieki”. Domājot par izstādi, neviļus prātā nāk stāsts par viduslaiku pagāniem Latvijas teritorijā, kurus vācu krustneši kristīja, bet pagāni pēc tam upē kristietību centās nomazgāt. Vai par dainu tēvu Krišjāni Baronu, kas apstaigāja Latviju, vācot un pierakstot mutvārdu daiļradē saglabātās tautasdziesmas. Laikam jau izstādes burvība slēpjas tajā, ka, skatot baltkrievu pagānisko tradīciju dokumentējumu melnbaltās fotogrāfijas formātā, nevilšus sāc domāt par savas tautas identitāti, vēsturi, tradīcijām un ticību pārdabiskajam dabā.
Vai Jums ir jau izveidojies kāds vienots vizuāls attēls tam, ko pašlaik redzat Latvijā?
Esmu patiesi pārsteigts, jo šī vieta man šķiet pilnīgi traks postsociālisma un kiča sajaukums. Te ir arī ļoti smalkas kafejnīcas, kurās sēž smalki cilvēki. Tomēr tā nav dominante. Te viss ir sajaucies kopā. Manuprāt, jūtams ir krievu kultūras pārsvars. Piemēram – krievu mūzikas izteikta klātesamība.
Dīvaini, bet tieši par Baltkrieviju man ir radies priekšstats kā par vietu, kur var sastapt daudz kiča elementus.
Pirms kāda mēneša Modernās Mākslas muzejā Polijā bija diskusija par fotogrāfijām, kas uzņemtas Baltkrievijā. Problēma slēpjas faktorā, ka fotogrāfi dodas uz Baltkrieviju, lai safotografētu kičīgo, “babuškas” un “vintedžu”. Ja mēs salīdzinām Rīgu ar Minsku, tad jāsaka, ka Minska ir modernāka un vairāk līdzinās kādai no Eiropas galvaspilsētām. Protams, es šeit runāju par pilsētas centru. Bet mēs ar draudzeni secinājām, ka mums nekur Baltkrievijā nav tādu lielu tirgu kā pie jums [Domāts ir Rīgas Centrāltirgus. – Š.P.]
Kā aizsākās Jūsu sadarbība ar izstādes kuratoru Arni Balčus?
Es piedalījos Kauņā fotokonkursā Kaunas Photo STAR (2010), kur dalību ņēma cilvēki no visas pasaules – Irānas, Brazīlijas, arī Baltkrievijas. Ieguvu otro vietu. Laureātam balva bija izstāde Kauņā, bet otrajai vietai – izstāde šeit, kim? centrā, Foto Kvartāla galerijā. Foto Kvartālā notika lielas izmaiņas, tāpēc nācās gaidīt vairāk nekā pusgadu.
Galvenais jautājums, ko Jūs uzdodat un risināt savā projektā “Pagānisms”, ir par to, kādi Baltkrievijas cilvēki bijuši pagātnē un kādi tie ir tagad. Vai Jūs atbildējāt uz paša uzdoto jautājumu, vai atstājat tā risināšanu skatītāja ziņā?
Izstādes veidošana parasti ir kā rezultāts, bet konkrētajā gadījumā sanāca idejas pagrieziens. Arnis Balčus atbalstīja manu ideju atvest pāris dzīvnieku izbāzeņus. Nākamā grāmata, pie kuras strādāju, būs par dzīvniekiem, tāpēc šībrīža izstāde ir kā saite no iepriekšējā projekta uz nākamo.
Veidojot izstādes, man ļoti patīk doties uz dažādām vietām, staigāt pa ielām un vērot, kā cilvēki runā, uzvedās vai ģērbjas. Ir tik interesanti vērot šeit krievu kičīgo stilu, sarunas un mūziku, ņemot vērā, ka Latvijā ir tikai viena oficiālā valsts valoda. Tā varbūt ir tolerance, vai varbūt tas nāk mantojumā no Padomju Savienības laika.
Ko Jums personīgi nozīmē jēdziens “pagānisms” un kāpēc Jūs tas vispār interesē?
Man pagānisms nozīmē cilvēka attiecības ar dabu, ar pasauli visapkārt. Pagānisms nozīmē balansu un cieņu. Mana vecmāte ļoti respektē dabu un tic pagāniskām lietām.
Varbūt Jūsu interesi par pagānismu ietekmējusi tieši vecmāte?
Protams. Bērnībā daudz laika pavadīju laukos, kur pastāvēja šie ticējumi, kas tagad rada vēlmi uzmeklēt atbildes. Galvenā problēma ir sadzirdēt visapkārt esošo pasauli. Dažkārt kaut kas nav izskaidrojams un tu vienkārši tici. Ir jāmēģina atslābināties, nebūt agresīvam pret dabu. Tas nenozīmē, ka esmu veģetārietis, tas ir kaut kas pavisam cits.
Vai Jūsu interese par pagānismu Baltkrievijā ir radījusi vēlmi arī interesēties par citu zemju tradīcijām?
Nē. Mani aizrāva tieši Baltkrievijas areāls. Es sadarbojos ar pētnieci no Zinātņu akadēmijas, kas nodarbojas ar tradīciju, dziesmu un pasaku pētniecību, tāpēc projektam ir vairāki virzieni, sākot ar tradīcijām, svētajiem dzīvniekiem un beidzot ar svētajiem akmeņiem un vietām.
Rezultātā mums ir dažādu tēmu attēli un ir arī teksti. Tas nebija tā, ka būtu bijis simtiem bilžu bez informatīva materiāla jau pirms tam. Paralēli turpinu fotografēt “svētos dzīvniekus”, t.i., izbāzeņus.
Pastāstiet kaut ko vairāk par topošo projektu “Viltotie dzīvnieki”!
Dzīvniekus fotogrāfēt nav tik vienkārši. Pagāja krietns laiks, kamēr izdomāju, kā to izdarīt. Vēlos radīt iespaidu, ka tas ir portrets, bet to panākt ar savvaļas zvēru šķiet neiespējami. Tā nonācu līdz idejai par izbāzeņiem. Tie dažkārt izskatās nobijušies, muļķīgi vai agresīvi, tātad – rada iespaidu un tā atdzīvojas no jauna. Sāku tos fotogrāfēt visur, kur vien varēja atrast – muzejos, galerijās, jebkur.
Kāpēc Jūs vispār uzsākāt fotografēt?
Intuīcija. Desmit gadus atpakaļ strādāju par administratoru ziņu portālā. Esmu ieguvis izglītību sabiedriskajās attiecībās un ekonomikā. Priekšniece mani un vairākus citus cilvēkus norīkoja sagatavot fotogrāfijas un iedeva fotokameru. Gala rezultātā es izrādījos no visiem labākais un manas bildes nekavējoties tika publicētas dažādās avīzēs un žurnālos. Un tā soli pa solim. Gadu nodzīvoju Armēnijā, Erevānā. Pašlaik strādāju pie vairākiem projektiem un nedaudz nodarbojos ar foto apmācību.
Armēnijā tapa arī projekts “Jezīdi” (2005). Vai varat raksturot atšķirības starp “Pagānisms” un “Jezīdi” projektu? Jezīdu fotogrāfijas vairāk atgādina National Geographic foto estētiku.
National Geographic ir redzama klasiskā fotogrāfija, kas izliekas esam objektīva, kura it kā parāda, kā cilvēki dzīvo, bet tie ir meli. Muļķības. Armēnijā cilvēki ir ļoti nabadzīgi. Es redzēju dabas skaistumu, tās romantiku, bet tas nebija galvenais. Piemēram, kāpēc es aizgāju no ziņu aģentūras – tur ražo tādas ilustrācijas kā “Jezīdu” projektā. No šīm fotogrāfijām nav redzams, ka cilvēki ir pusbadā, ka, iespējams, deviņdesmit procenti neprot ne lasīt, ne rakstīt. Jaukajās tūristu bildēs tu to neredzi. Šobrīd fiksēju to, ko jūtu, esmu godīgāks.
Projektā “Pagānisms” es fotografēju subjektīvi, neizliekoties, ka es rādu realitāti. Tā vienkārši ir mana sapratne par lietām. Pagānisms īstajā dzīvē neeksistē, un arī dokumentālā fotogrāfija īstajā dzīvē neeksistē. Atsevišķas fotogrāfijas tapušas muzeju vidē. Muzeji, starp citu, arī ir tāda kā spēle ar realitāti, kur tagadnē var apskatīt lietas no pagātnes, taču fotogrāfijā dažkārt šo spēli pat nenojaut, nepamani.
Sanāk, ka, tā spēlējoties, Jūs kā fotodokumentālists arī esat kļuvis par pagānu?
Protams, tā es cenšos sevi saprast.
Vienā no Jūsu fotogrāfijām ļoti uzskatāmi var redzēt, kā tautas tradīcijas, kristietība un Padomju Savienības atstātais mantojums sadzīvo vienkopus.
Šī ir viena no pēdējām fotogrāfijām manā grāmatā, tāpēc, ka tā pilnībā atspoguļo noslēgtu apli. Viss sākas ar pagāniskajām tradīcijām, pāriet pasakās, tad pāriet arī kristietībā un atgriežas pie pagānisma. Rezultātā sanāk pilns komplekts.
Interesants ir fakts, ka Padomju laikos ne pagānisms, ne baznīca netika augstu vērtēti vai pat atzīti. Šobrīd tas viss ir saplūdis kopā vēl ar 20. gadsimta vēstures mantojumu.
Kristietība, teiksim, Latīņamerikā ir traki pagāniska. Tā ka jā, pasaule ir neticama.
Latvieši, piemēram, meklē jaunu identitāti, tāpēc, ka ir noguruši no Rietumu labumiem, kas sākotnēji līdzinājušies pasakai. Šobrīd tas viss ir sabrucis un notiek atgriešanās pie pagāniskā, lai veidotu jaunu identitāti.
O, sāka līt, tas ir pagānisms! [Ārā stipri līst lietus. – Š.P.] Ļoti līdzīgi bija Polijā vienā izstādes atklāšanā. Brīdī, kad sākām runāt par pagānisma tradīcijām, saulainais laiks pazuda un sāka spēcīgi līt.
Vai Jūs sevi vairāk redzat kā fotogrāfu, žurnālistu, vai varbūt pētnieku?
Es esmu fotogrāfs, kas cenšas stāstīt stāstu par cilvēkiem. Es neesmu zinātnieks, tāpēc projektam piesaistīju īstu zinātnieci. Es arī neattīstu filmas, nedrukāju attēlus, bet gan ļauju to darīt profesionāļiem. Neesmu arī žurnālists. Man šķiet, ka izpratnē par to, kas ir žurnālists šobrīd, ir krīze. Šobrīd žurnālisti var būt arī reperi, kuri savās dziesmās stāsta par aktuālām problēmām. Tāpat žurnālists var būt graffitti meistars vai moderns mūsdienu mākslinieks. Es esmu fotogrāfs, kas veido fotogrāfijas, vēljoprojām staigā apkārt ar savu fotokameru, stāsta stāstus un pauž idejas.
