Barbars par Eiropu
Viestarts Gailītis
27/11/2012
Ežēns Grīns (Eugène Green, 1947) ir interesants gadījums. Intervija ar viņu notiek ar franču valodas tulka līdzdalību, un, lai arī tulkošana interviju padara lēnāku un neērtāku, tā tomēr sarunai piešķir komisku intrigu. Par ASV Grīns konsekventi lieto ne visai glaimojošo jēdzienu “Barbarija”. Taču pats ir dzimis un audzis kā ņujorkietis. Un var pat teikt, ka, neraugoties uz savu antiamerikānisko eirofīliju, ko visspilgtāk iezīmē franču un amerikāņu simpātiju un nicinājuma dialektika, Grīns ir raksturīgi amerikānisks fenomens. Vai bieži gadās sastapt eiropiešus, kas lamātu Eiropu? (Nevis Eiropas Savienību, ko kritizē daudzi.) Šķiet, ne īpaši. Toties ik pa mirklim nācies dzirdēt amerikāņu atkritējus, kas dažādu, bet visnotaļ pamatotu iemeslu dēļ gāna savu zemi – varbūt gan ne tik radikāli, kā to dara Grīns, arthouse kino pasaulē pazīstamais un Parīzē mītošais teātra un kino režisors, kas jau agrāk ciemojies Rīgā, kinofestivāla “Arsenāls” ietvaros. Šoreiz Grīns Rīgā ir ieradies rakstnieka ampluā – novembra beigās apgāds “Mansards” izdod viņa romāna “Atjaunošana” (2008) tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas centrālā tēma ir Eiropas vērtību krīze un atjaunošana – izmantojot paša Grīna apzīmējumu, caur atkrituša “barbara” acīm.
Kādu iemeslu dēļ Jūs pārcēlāties no Ņujorkas uz Parīzi?
Vēl būdams pavisam mazs puika, es Barbarijā sapratu, ka mēs pastāvam caur valodu un ka Barbarijā cilvēkiem šādas valodas īsti nav. Pārcelšanās uz Eiropu man savā ziņā bija meklējumi, lai valodu atkal atrastu.
Vai Jūs varat precizēt, ko domājat, sakot, ka amerikāņiem īsti nav savas valodas?
Moljēra lugās Vidusjūras reģionā ir cilvēki, kas runā it kā turciski, bet patiesībā viņi runā sabīriski. Šī valoda tiešām pastāvēja, bet tā faktiski tika izmantota, tikai lai veiktu dažādus tirdzniecības darījumus. Tā bija visu reģiona valodu savārstījums bez locījumiem, konjugācijām, sintakses. Līdzīgi var runāt par amerikāņu valodu – tā ir tikai atvasinājums no angļu valodas, un būtībā ir darījumu valoda.
Bet amerikāņu valodā ir radīti lieli literatūras darbi – teiksim, Marka Tvena vai Hermana Melvila darbi.
Man tie nav lieli darbi. Tvenu es lasīju bērnībā, tā ir maza literatūra. Savukārt Melvila valoda ir pilnīgi samākslota.
Un, piemēram, Džons Steinbeks?
Arī pārāk sīka literatūra.
Kā Jūs definējat lielu literatūru?
Visām Eiropas valstīm ir liela literatūra.
Jūs zināt kādu latviešu literatūras paraugu?
To es nevaru minēt, jo es nelasu šajā valodā. Bet varbūt ir kādas citas, aizraujošākas tēmas par ko parunāt?
Pirmkārt, šis ir tikai sākums sarunai. Bet man ir interesanti saprast Jūsu Amerikas noliegumu un Eiropas apjūsmošanu.
Par šo tēmu man nav ko piebilst. Bet mēs varam runāt par citām tēmām.
Tātad tas ir nevis objektīvs uzstādījums, bet gaumes un personīgu antipātiju jautājums?
Lai tā būtu. Bet es dodu priekšroku runāt par citām lietām (iesmejas).
Vai angļu Jums ir dzimtā valoda?
Nē, jo Barbarijā nerunā angliski.
Ļoti interesants uzstādījums. Man ir pāris amerikāņu draugi, kas ir patvērušies Eiropā. Viņiem, droši vien tāpat kā Jums, ir iemesls to darīt. Bet tajā pašā laikā es kā eiropietis apbrīnoju Amerikas modernās kultūras izpausmes, teiksim, mūzikā un arhitektūrā. Ja reiz Jūs apbrīnojat Eiropu, kas ir tas labais, kas to definē?
Eiropa ir kā liela mozaīka ar dažādām tautām, kurām katrai ir savas īpatnības un raksturiezīmes, bet tai pat laikā tā ir kā viens veselums. Eiropas attīstības ceļš tomēr ir nepārtraukti turpinājies no senajiem grieķiem līdz mūsdienām. Pat ja ne visām Eiropas tautām ir sava valsts – kā, teiksim, basku gadījumā, tad katrai tautai ir sava kultūra, un tās izcelsme ir cieši saistīta ar valodu. Valoda ir kā pasaules uzskats. Es neesmu viens un tas pats cilvēks, kad runāju franciski, angliski vai portugāliski.
Jūs pieminējāt kontinuitāti no antīkās kultūras līdz mūsdienām. Vai Jūs liekat vienlīdzīgu akcentu kā grieķu, tā romiešu kultūrai?
Grieķu kultūra ir daudz nozīmīgāka, romieši savā ziņā bija kā antīkās pasaules barbari – politizēta un militarizēta nācija, kas rotājās ar grieķu kultūru, paņemot tās spožumu un piesedzot savu plikumu, kā arī nododot to tālāk tautām, ko viņi kolonizēja.
Bet arī Jūsu apbrīnotās Eiropas kultūra ir bijusi koloniāla.
Protams, un tā nav bijusi pozitīva parādība, teiksim, iznīcinot Amerikas indiāņus.
Amerika tādējādi ir Eiropas atvasinājums.
Protams, tā var skatīties, bet no Eiropas tur nekā daudz nav atlicis.
Kas, Jūsuprāt, ir tie faktori, kas Amerikā lika izšķīst eiropeiskajam?
Eiropas kultūra sāka izšķīst jau 18. gadsimtā, jo prāts un abstraktais domāšanas veids ņēma virsroku pār dzīvo un organisko kultūru.
Tas nāca ar Apgaismību?
Jā, tas, ko ir pieņemts dēvēt par Apgaismības laikmetu, bet kurā apgaismības nav. Tā dēvētajā Apgaismībā sakņojas visas 20. gadsimta nelaimes un posts.
Mēs tagad esam tik atrauti no klasiskas Eiropas kultūras, ka pašiem ir grūti definēt, kas ir Eiropas kultūra. Jūs kādā intervijā minējāt, ka Eiropas kultūrā vienlīdz svarīga ir gan materialitāte, gan garīgums. Arī Apgaismība ar savu racionalitāti ir tīri eiropeisks fenomens.
18. gadsimtā tika noliegta gara esība matērijā. Sākot no grieķiem līdz pat 17. gadsimtam, nav šāda dalījuma. Tas parādās tikai ar Apgaismību. Prāts un racionālais tika abstrahēts no cilvēka un pasaules.
Tādēļ Jūs interesē baroka kultūra?
Jā, manuprāt, baroka kultūrā prāts un gars ir vienlīdzīgi. Ir mēģinājums attīstīt racionālo domu, bet vienlaikus pastāv tiekšanās uz garīgo patiesību. Pat ja šie divi ceļi šķita pretrunīgi, cilvēki pieslējās abiem, turpretim 18. gadsimtā tika pasludināts, ka, ja viens ir patiess, tad otrs ir neīsts.
Arī kristietībā ir izteikta gara un matērijas vienība. Vai Jūs esat kristietis?
Es esmu kristīgās kultūras pārstāvis.
Ņemot vērā Jūsu kritisko vērtējumu par Eiropu, vai Jūs saskatāt kādu cerību tai Eiropai, kas fascinē Jūs?
Tas tiesa, ja palūkojas uz šodienas Eiropu, tad situācija šķiet bezcerīga. Bet cerība, kā zināms, ir vienmēr. Cerība pastāv tajā, ka Eiropai ir jāsaprot sava savdabība, katras kultūras vērtība – proti, gan tās kopums, gan atšķirības. Un tai jāspēj atjaunot garīgo tradīciju. Cerību vieš tas, ka ir diezgan daudz jaunu un radošu cilvēku, kas ir līdzīgās domās. Un atjaunotnei, manuprāt, drīzāk jānāk no tādām valstīm kā Latvija vai Portugāle, kuras modernizācija nav skārusi tik ilgi un brutāli; zemēm, kurās vēl ir dzīva organiskā kultūra.
Eiropa nekad nav nodalāma no nacionālās apziņas, bet tai pat laikā dekolonizācijas un cilvēktiesību principu dēļ notiek masveidīga bēgļu uzņemšana. Attiecīgi rodas jautājums, kā Eiropa var saglabāt savu kultūras specifiku, tajā pašā laikā neliedzot patvērumu cilvēkiem, kas tiek vajāti?
Francijā un Lielbritānijā šādu ieceļojošo varbūt ir par daudz, bet ja nacionālā kultūra ir stipra, tad ir iespējams ienācējus asimilēt un integrēt. Problēma ir, ka Barbarijas ietekmē Francijā un Lielbritānijā vairs nav stipras nacionālās kultūras.
Pēc koloniālisma perioda un diviem pasaules kariem, kas nacionālisma jēdzienu lielā mērā diskreditēja, ir grūti noturēties pretim multikulturālismam, kas notiek labu mērķu vārdā. Multikulturālismu sekmē mūsu pašu eiropeiskais humānisms.
Vajadzētu nodalīt nacionālismu, kas, sākot ar 18. gadsimtu, turas uz racionālisma un abstrakcijas principiem, no organiskā nacionālisma, kas balstās uz valodu un to, kas valodā ir radīts. Oficiālā ideoloģija un kultūra Francijā, sākot ar 18. gadsimtu, sāk līdzināties Barbarijas ideoloģijai. Bet pirms tam bija tādi rakstnieki kā [Fransuā] Rablē, [Blēzs] Paskāls, [Mišels de] Monteņs un virkne citu. Ja viņus sistemātiski lasītu bērni, kuru vecāki nāk, piemēram, no Magribas valstīm, viņi izaugtu par īsteniem francūžiem. Bet viltus demokrātijas – kas patiesībā ir demagoģija – vārdā tiek pausts, ka ārzemniekiem nevajag uzspiest franču kultūru, ka ziemeļāfrikāņu bērniem tā ir grūta, savāda un sveša. Tradicionālā kultūra tiek aizstāta ar komiksiem, lai padarītu vēstījumu bērniem saprotamāku un vienkāršotu. Tas liedz iemantot franču identitāti.
Droši vien jau nevar vainot tikai un vienīgi amerikāņu patērētājkultūru, ka tā padara cilvēkus slinkākus. Tā ir arī eiropiešu pieklājība, kas, sastopoties ar citu kultūru, demonstrē piekāpību.
Tā ir daļēji mana jaunākā romāna tēma – tas ir satīrisks romāns par sava veida viltus opozīciju, proti, konservatīvajiem un progresīvajiem, kur visas lietas balstās vārdu spēlēs. Tas nav politkorekts romāns.
Ir tēze, ka, zūdot reliģijai, zūd civilizācijas saistviela un vitalitāte.
Jā, es piekrītu.
Islāma ticība reizēm liekas stiprāka par mūsu eiropeisko sevis apšaubīšanu un šaustīšanu. Tādā gadījumā, kādas ir mūsu iespējas izdzīvot?
Ir jāmeklē enerģija, taču ne ideoloģijās, ne prāta konstrukcijās, kas vienmēr noved pie ideoloģijām, kā tas ir bijis viscaur 20. gadsimtā. No tā vajadzētu izvairīties. Arī tā ir mana romāna “Universālā kopiena” (2011) tēma.
Tātad Jums ir nedaudz utopiskas cerības par Eiropu?
Cerības vienmēr ir utopiskas. Tas ir nepieciešams.
Reiz lasīju rakstu, kurā tika pausts novērojums, ka amerikāņu izlūkdienestiem ir grūtības savervēt jaunus darbiniekus no universitāšu studentiem, jo universitātēs tiek mācīts nīst savu, proti, rietumu kultūru. Arī mani universitātē uzrunāja rietumnieciskā paškritika. Bet, galu galā, vai civilizācija ar šādu kultūras iezīmi vispār spēj pastāvēt?
Man šķiet, ka nē. Ir divas galējības. Viena – būt sevi noliedzošam, savukārt otra alternatīva ir šovinisms 19. gadsimta garā. Taču ne viena, ne otra nav dzīvotspējīga, un ir meklējams trešais ceļš – mīlēt to, kas mēs esam, atzīt, kas mēs esam un uzņemt sevī savus lielos literatūras un mākslas darbus. Ja mēs tos uzsūksim, tad sāksim sevi mīlēt, un tai pat laikā pašcieņa darīs mūs atvērtākus citiem.
Vai Jūs varat minēt līdzīgus, agrākus noguruma brīžus Eiropas vēsturē?
Jā, antīkā laikmeta beigas (iesmejas), viduslaiku beigas, kas gan reizē ļāva rasties renesansei. Bet ja ir nogurums, ir jāsmeļas optimisms.
Kā Jūs vērtējat Eiropas Savienību kā projektu?
Iecere ir laba, bet ar nosacījumu, ka tā balstās uz Eiropas kultūras pamatiem. Un tas tā nenotiek. Patiesībā ES ir tikai veids, kā uzspiest Barbarijas ekonomisko sistēmu ar visiem šodien redzamajiem rezultātiem.
Eiropas Savienība ekonomiski daļēji ir veidota, lai spētu konkurēt ar ASV.
Šādā aspektā tas varētu būt pozitīvi. Bet starp Eiropas valstīm vajadzētu vairāk kopīgas politiskās sadarbības. Vienīgais pozitīvais aspekts ekonomiskajā krīzē ir tāds, ka valstis ir spiestas izrādīt zināmu savstarpēju solidaritāti. Tam vajadzētu attīstīties. Tāpat būtu jāattīstās kopīgai rīcībai, kas vērsta uz kultūru un garīgumu.
Grūtību laikos ir novērojama arī polarizācija – teiksim, starp Vāciju un Grieķiju. Eiropa nav vien ekonomiska vienība, bet arī veidota kā atbilde karam.
Tas, protams, ir pozitīvi, jo diez vai Eiropas Savienībā būtu iespējams karš kā Dienvidslāvijā 1990. gados.
ASV prezidenta Baraka Obamas administrācija pauž šķietami lielāku interesi par Āziju nekā Eiropu, ar ko ASV ir bijušas saistītas gadu desmitiem. Vai, Jūsuprāt, amerikāņu un eiropiešu saikne ir liktenīga un ilgstoša?
Šī saite būtu jāpārcērt, un arī Eiropai vajadzētu sākt lūkoties uz civilizētām Āzijas valstīm (iesmejas).
Eiropa tomēr var būt pateicīga Amerikai, ka tā pasargāja to no vēl lielākā padomju barbarisma.
Iespējams, ka Barbarija bija līdzdalīga, atbrīvojot Eiropu no nacisma, bet, runājot par padomju barbarismu – tolaik jau pati Eiropa un tās iedzīvotāji spēja tam pretoties, rezultātā izraisot lielās PSRS sabrukumu. Barbarijai tur nav tik daudz to nopelnu.
Pievēršoties kinematogrāfijai – kādā intervijā ar Jums izlasīju jēdzienu cinema du milieu. Vai Jūs, lūdzu, varētu to paskaidrot?
Tas nav mans jēdziens. Parasti manas un citas arthouse filmas salīdzina ar komerciālajām lielbudžeta filmām, sakot, ka neatkarīgajam kino nav skatītāju un tātad nav jāpiešķir nauda. Tālab starp šīm divām pastāv vēl trešā kategorija, kas ir tāds kā vidusceļš. Tas ir pseidointelektuāls, bet būtībā komerciāls kino, kas pielāgojas Barbarijas modeļiem un iegūst diezgan daudz līdzekļu, rezultātā atņemot naudu un pastāvēšanas iespējas īstam autorkino.
Vai Jūs kādreiz apmeklējiet savus radiniekus ASV?
Jā, ik pa laikam – uz pāris dienām.
