Foto: Evija Gruzna

Patoloģiska tieksme iebilst 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
23/11/2012 

Sākotnēji bija iecerēta intervija ar dienvidāfrikānieti Džodiju Bīberi,  hrestomātiskās 2011. gada Time vāka fotogrāfijas autori, kas iemūžināja afgāņu meiteni, kurai “mīļotais vīrietis” nogriezis degunu un ausis. Tās vietā notika saruna ar britu/amerikāņu mākslinieku Filipu Toledāno, kurš – tāpat kā Bībere – bija mācībspēks šīgada Starptautiskajā fotogrāfijas vasaras skolā. Toledāno viens no pēdējiem starptautiski pazīstamajiem darbiem ir hipnotiski biedējoša fotogrāfiju sērija A New Kind of Beauty, kurā aplūkojami tumsas ieskauti plastiskās ķirurģijas pacienti, kas vairāk atgādina avatārus nekā cilvēkus. Jāsaka, ka Toledāno un Bīberes fotogrāfijas iespējams uzlūkot vienotā, pat simboliskā koordinātu sistēmā – ja trūcīgajai un glītajai afgāņu meitenei šis tas būtisks pietrūka, tad Toledāno attēlos redzamajos Rietumu mutantos kaut kā ir par daudz – proti, silikona...

Kas jūs īsti esat – konceptuālists, dokumentālists...vai kas cits?

Šķiet, es pats sevi uzskatu par konceptuālu mākslinieku. Strādāju ar idejām. Tie ir vienkārši cilvēku portreti, bet es šos indivīdus fotografēju evolūcijas un skaistuma izpratnes perspektīvā.

Visi plastisko operāciju subjekti izskatās ļoti līdzīgi, jo sevišķi Jūsu fotogrāfijās.

Es pieļauju, ka daļēji tas ir tālab, ka diezgan primitīva ir pati tehnoloģija, kas ļauj mūs fiziski pārveidot. Domāju, ka pēc 30–40 gadiem būs jau citi paņēmieni, ar kuru palīdzību sevi pārveidot, un tie sniegs iespēju izskatīties daudz dažādāk. Šis projekts nav par plastisko ķirurģiju kā tādu. Bet par to, ka beidzot varam mainīt savu izskatu. Cilvēki, sevišķi sievietes, tūkstošiem gadu garumā ir mēģinājuši sevi izmainīt fiziski. Tagad mēs to spējam izdarīt, lai arī ļoti primitīvi.

A New Kind of Beauty (Yvette). 2008 – 2010

Un plastiskajai ķirurģijai ir zināms amerikāņu piesitiens.

Un kur tad ir tas amerikāņu piesitiens? (smejas)

Plastiskās ķirurģijas upuri biežāk ir sastopami ASV.

Protams, ASV viņu ir vairāk, bet, manuprāt, vēlme sevi mainīt ir visai cilvēciska un universāla. Ja pirms 30 gadiem man kāds būtu teicis, ka viņš savu roku nosegs ar tetovējumiem, mēlei izdurs cauri pīrsingu un arī degunā to iespraudīs, es nodomātu, ka viņš ir neprātīgs. Bet tagad tas ir tikai tāds vidusmēra “gājiens”.

Iespējams, mana hipotēze ir nepareiza, bet es uzskatu, ka vēlēšanās mainīt savu fizisko ķermeni mūsos ir mitusi vienmēr. Un šodienas tehnoloģijas sniedz iespēju realizēt savus sapņus. Cilvēki, kas redzami manos darbos, varbūt nav ieinteresēti tradicionālajā skaistumā, bet viņiem ir pašiem sava skaistuma ideja. Piemēram, viens no jauniešiem vēlas izskatīties kā anime varonis. Arī bērnos var rasties vēlme  mainīt savu izskatu saskaņā ar kādiem saviem priekšstatiem. Piemēram, sasniedzot pusaudža vecumu, pilnīgi iespējams, ka jaunietis vēlēsies zilu ādu un asti, jo tā gūs popularitāti savu vienaudžu vidū. Kurš zina, kā būs? Mani interesē, kurp mēs ejam. Bet gadījumā, ja izskata mainīšanas tehnoloģijas kļūst ļoti lētas un pieejamas, tad skaistums pats par sevi zaudē jēgu, jo jebkurš var būt skaists.

A New Kind of Beauty (Steve). 2008 – 2010

Taču, teiksim, pīrsingi un tetovējumi joprojām ir nelielai daļai cilvēku, jo valdošie priekšstati par skaistumu tomēr ir konservatīvi.

ASV ir milzīgs procentu sīko zem 25 gadiem – es teiktu ap 50 procentiem, kam ir tetovējumi. Un kad es biju pusaudzis pirms 30 gadiem, tad tikai trakajiem no mums un jūrniekiem bija tetovējumi. Jebkurā gadījumā – mākslas uzdevums ir lūkoties uz priekšu. Es neapgalvoju, ka tas [izskata transformācija] notiks. Bet man ir sajūta, ka tas tā varētu notikt, un būtu ļoti interesanti to pieredzēt.

Vai, uzsākot A New Kind of Beauty projektu, Jūs vēlējāties izprast evolūciju, vai arī Jūs piesaistīja iespējamo objektu dīvainais izskats?

Es vienmēr paralēli strādāju pie vairākiem projektiem. Tolaik kopu un fotografēju savu tēvu. Viņam bija 95 gadi, un es būtībā gaidīju, kad viņš mirs – tas ir ļoti dīvains stāvoklis. Es nemitīgi domāju par laicīgo un nāvi. Žurnāls, ar kuru es sadarbojos, aizsūtīja nofotografēt kādu neticamu tipu, kurš ar plastiskās ķirurģijas palīdzību bija pilnīgi pārveidots. Mani viņš fiziski fascinēja, un es sapratu, ka, uz viņu skatoties, es principā raugos uz nāves noliegumu, jo kas gan cits ir plastiskā ķirurģija? Tas bija kas pilnīgi pretējs tam, ko piedzīvoju ar tēvu. Sācis to visu apdomāt, pievērsos skaistuma un evolūcijas idejām. Bet pirmām kārtām mani pie tā noveda tēva kopšana.

A New Kind of Beauty (Justin). 2008 – 2010

Redzot Jūsu darbus, es nespēju saprast, kas aiz tiem slēpjas, jo to tēli emocionāli nerezonē, viņi ir kā siena – necaurejami. Tas laikam tādēļ, ka cilvēki neizskatās dabiski.

Vairākums cilvēku tomēr uz šīm fotogrāfijām reaģē – tādā vai citādā veidā. Es ceru, ka kaut kādā veidā pārbīdu robežas. Ja ar mākslu jūs nerosināt citus pārdomāt to, kas viņus apņem, tad kāda jēga? Skaistums ir vienkāršs, bet man ir cerība ka, izlasot manu māksliniecisko vēstījumu, kas nav pārāk garš un arī cerams nav nesaprotams, cilvēki varbūt skatīties citādāk. Saprotu, ka daudzus šie attēli  atbaida – tas ir reflekss, instinktīva reakcija. Tomēr domāju, ka viņi pratīs lūkoties tālāk par refleksu – proti, centīsies atklāt, ko es mēģinu pateikt. Vai tā ir nereālistiska cerība? Visdrīzāk, bet ir liels gandarījums, ja cilvēka skatījums sniedzas tālāk par refleksiem. To var salīdzināt ar iešanu pie ārsta pārbaudīt nervus. Jums uzdod ar āmurīti pa celi, kāja palecas. Bet, cerams, ka jūs ieinteresēs tas, kādēļ kāja šādā veidā reaģē.

Bet vai tad jūs radāt mākslu citu dēļ? Nē taču, vai ne?

Es daru to tikai sevis dēļ! Es nedomāju, ka var taisīt mākslu, domājot par citiem, tā ir ļoti narcistiska un ilūziju apņemta nodarbošanās. Jūs radāt mākslu domājot, ko gribat pateikt par pasauli un sevi, un tikai cerat, ka tas būs interesanti arī citiem.

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā valda apmātība ar tehnoloģijām, līdzīgi kā Apgaismībā valdīja nekritiska ticība progresam. Visas nākotnes vīzijas ir saistītas ar tehnoloģijām, kas ir katras pasaules virzības scenārija sastāvdaļa.

Kopumā cilvēki domā, ka pasaule virzās uz mēslaini (smejas).

Gribēju piebilst, ka futūristiskā domāšana bieži ir atrauta no tā, kas notiek uz zemes. Vēsture demonstrē, ka sabiedrība brien uz priekšu bez radikāliem izrāvieniem.

Jā, tā esam dzīvojuši pēdējos pāris tūkstošus gadu – apstulbināti virzījušies, cerībā, ka neapsitīsim viens otru (iesmejas). Vairāki mani darbi ir par ilūzijām, tostarp, Kim Jong Phil, kas ir par manām ilūzijām. Mani fascinē pašapmāns. Nav robežu tam, cik stūrgalvīgi mēs ticam paši saviem meliem par morāli, ētiku, politiku, seksu – jebko. Spēja sev muldēt ir apbrīnojama cilvēces iezīme. 

Jums ir privilēģija būt māksliniekam un to visu apspēlēt.

Tā nav privilēģija, tas drīzāk ir lāsts (smejas).

Bet ikdienā māksla ir viens no tiem retajiem veidiem, kā pretoties.

Pretoties ilūzijai?

Tai pašā laikā pašapmāna apzināšanās nekad tam nepieliks punktu.

Jo meli ir sabiedrības smērviela. Bez meliem mēs nespētu strādāt. Klau, man nupat bija neticama atskārsme. Es nekad par to nebiju domājis. Mana māsa nomira, kad es biju diezgan jauns – viņai bija deviņi, man seši gadi. Un mēs radījām ilūziju. Ģimenē tas nekad netika pārrunāts. Mēs sevi apmānījām, izturoties tā, it kā būtu labāk par to nerunāt, nogrūst to tur, kur tas nebūtu pamanāms. Acīmredzot, no turienes nāk mana interese par ilūzijām. Man nekad agrāk tas nebija ienācis prātā. Paldies par to. Nenonākot Latvijā, nebūtu to iedomājies.

Jums droši vien šeit ir bijis laiks pārdomām.

Jā, es vienmēr esmu ļoti gandarīts atrasties ārpus Amerikas, jo tā man šķiet pārāk trokšņaina. Amerikā un jo īpaši Ņujorkā mašīnu skaņa liedz cilvēkam domāt.

Arī šeit ir nemitīga mašīnu skaņa.

Te ir mazāk baiļu.

Jums – jo neesat saistīts ar šo vietu.

Taisnība, bet tas ir relatīvi – es skatos daudz britu ziņu, un tur ir mazāk baiļu, savukārt amerikāņu medijos ir ļoti daudz baiļu. Viss ir par krīzi vai potenciālo krīzi, vai nākotnes krīzi... Tas ir vienkārši neticami, tas ir apbrīnojami, kā viņi iedveš bailes... Līdz pat niecīgākajām lietām. Es nezinu, kā tas “strādā” Latvijā, bet amerikāņu mediji regulāri atrod kādu stulbu, viņuprāt, uzmanības vērtu ziņu par, piemēram, to, ka var dabūt noteiktus baciļus, turoties pie metro rokturiem. Katru dienu ar kaut ko ir jābiedē.

Bet šī pasaule tiešām ir biedējoša.

Zināt, kas mani mierina – ja atskatās vēsturē, tad šis nebūt nav biedējošākais laikmets. Piemēram, 19. gadsimta beigas ar anarhistu kustību bija daudz haotiskāks laiks, kas veda uz Pirmo pasaules karu. Relatīvi runājot un neņemot vērā tādus “sīkumus” (iesmejas) kā ekonomikas un eiro sabrukums, tad vismaz Rietumu puslodē nav nekādas asinsizliešanas. Reizēm, kad kļūst drūmi, paskatos uz vēsturi un secinu, ka nav nemaz tik slikti. Varētu būt sliktāk – es varētu tikt deportēts uz Gulagu vai kā līdzīgi (smejas)! Bet jūs esat skeptisks cilvēks.

Esmu noguris, nevis skeptisks.

Noguris, runājot ar mani (smejas)!

Nē, noguris no tā, ka nav iespējams pretoties straumei.

Jūs esat noguris, jo daļa jūsos pretojas lietu kārtībai. Ja jūs pilnībā tai ļausities, jūs vairs nebūsit noguris, bet būsiet diezgan apmierināts.

Šāda veida psiholoģiskais koučings ir nepārliecinošs.

Nē, tas nav koučings! Es tikai saku – neliecieties ne ziņas, vienkārši padodieties! (smejas)

Jūs pats nespētu padoties.

Jā, kad es strādāju kādā uzņēmumā, mans šefs sacīja, ka man ir patoloģiska tieksme iebilst. Man vienmēr jādara pretējais.

Tālab Jūs darbojaties mākslā?

Taisnība, tas ir reflekss. Lecīga tīņa reflekss.

Jūs primāri neesat apmāts ar fotogrāfiju, bet gan idejām?

Jā. Tās ir kā dzīvas būtnes. Protams, dzemdējot idejas, ir mazāk sāpīgi nekā sievietei, dzemdējot bērnus – lai gan reizēm gandrīz vai tikpat sāpīgi.

Vai strādājat arī ar citām mākslas formām, izņemot fotogrāfiju?

Jā, ar instalācijām, skulptūrām, eļļas glezniecību. Es jūtos brīvāk, ka neesmu piesiets tikai fotogrāfijām. Idejas ir tās, kas nosaka, vai būs fotogrāfija vai kas cits.

ISSP vasaras skolā Jūs runājāt par idejām, ne tā?

Jā, faktiski vasaras skolā mēs netaisījām tikai fotogrāfijas. Tur bija arī video un instalācijas – katrā ziņā, bija ļoti interesanti.

Ko esat studējis?

Angļu literatūru – ļoti noderīgi... (iesmejas)

Kas ir noderīgi?

Labi, es pieļauju, ka tas ir noderīgi – vismaz prātam un dvēselei.

Vai Jūs ticat dvēselei?

Dvēselei? Es neesmu reliģisks un nevaru īsti atbildēt, vai ticu dvēselei, bet varbūt kaut kam ticu.

Jūs pats droši vien nekad netaisītu plastisko operāciju, ne?

Es pavadīju daudz laika, viņus fotografējot, un pēc tam, lūkojoties spogulī, sāku domāt – ja tā godīgi, kādēļ ne? Man liekas, ka daudzi cilvēki, ja vien viņiem rastos iespēja, būtu diezgan ieinteresēti kaut ko pamēģināt, lai viņi izskatītos un justos desmit gadus jaunāki, neizskatoties mākslīgi. Vai tad nebūtu jauki, pamosties bez muguras sāpēm, ar skaidru redzi utt.?

Jūs nebaidītos no nevēlamām blakusparādībām?

Un kas tad tās varētu būt? Jūs esat pārāk drūms, jums vajadzētu pavadīt laiku Amerikā, kas ir nebeidzama optimisma zeme!

Bet Jūs sakāt, ka amerikāņus caurauž bailes.

Bet tieši tas ir tas apbrīnojamais Amerikā – tā ir zeme, kuru kā nevienu citu raksturo paradoksi. Vairums valstu ir visai viendabīgas, tajās ir kāda viena un atpazīstama noskaņa, kas atstāj noteiktu pēcgaršu. Turpretim Amerika ir zeme ar ļoti daudz dažādām un īpatnējām noskaņām, taču optimisms ir viens no labākajiem tās aspektiem. Optimisma trūkums mani Eiropā kaitina. Kolīdz tu vēlies ko Eiropā iesākt un pasaki, ka tev ir kāda ideja, cilvēku reakcija ir – nu jā, bet tas nav tik viegli. Tā vien liekas, ka tavs mēģinājums darīt ko jaunu viņiem sāpīgi atgādina, ka viņi paši ilgu laiku nav neko tādu darījuši.

Nesen The Economist bija atreferēts kāds pētījums, kurā atklāts, ka Eiropā pēc Otrā pasaules kara dibinātas tikai kādas piecas lielas starptautiskas kompānijas. Viņi prātoja, ka tas saistīts ar skepsi un piesardzību, kas savukārt izriet no eiropiešu traģiskās pieredzes Otrajā pasaules karā.

Tas ir tiešām interesants novērojums. Un tas man patīk Amerikā – ja tu gribi ko darīt, tad dari. Ja tas ir kas ģeniāls, tevi novērtēs, ja tas nebūs nekas jēdzīgs, tevi neievēros, bet vismaz iniciatīvu neviens neapšauba.

Ģeniālo novērtēs? Par mākslu nevarētu teikt, ka vienmēr tiek novērtēts ģeniālais.

Es nerunāju par mākslu, es runāju par idejām vispār. Bet runājot par mākslu... (šajā brīdī paiet garām uzkrītoši glīta sieviete). Jāatzīst, jums ir ļoti glītas sievietes, tas ir traucējoši intervijai, atgriežoties pie refleksiem (smejas). Turklāt Latvijā un Eiropā kopumā es neredzu resnus cilvēkus. Amerikā ir pilns ar resniem cilvēkiem. Pat Ņujorkā, kas ir “tieva” pilsēta. Esmu apmāts ar resniem cilvēkiem, viņi mani fascinē. Mans tēvs arī bija apmāts ar resniem cilvēkiem – kad vedu viņu ratiņkrēslā uz parku, viņš, ieraugot resnus cilvēkus, allaž ķiķināja. Viņš piedzima Ņujorkā 1910. gadā, un, kad viņš auga, Amerikā nebija resnu cilvēku. Sēžot pagājušā gadsimta 50. un 60. gadu amerikāņu mēbelēs, var just, ka tās ir šaurākas. Pat šķīvju un porciju izmērs ir mainījies. Tie ir milzīgi.

Es atceros, ka, pēdējo reizi iebraucis Ņujorkā no lidostas Penas stacijā, iegāju kioskā nopirkt limonādi, jo uz ielas bija ļoti karsts...

Un limonāde bija gigantiska, vai ne?

Jā, diezgan liela, un pirms manis stāvēja ļoti resna jauna sieviete, kas nopirka karsto desu maizē. Bet pēc sekundes viņa jau bija atpakaļ, jo bija aizmirsusi papildus palūgt štovētos kāpostus. Un ārā bija vismaz 30 grādu sutoņa.

Jā, tas ir fascinējoši. Esot šeit, es visu laiku pieķeru sevi nodomājam, cik salīdzinoši mazas šķiet porcijas, bet, ja paskatās objektīvi, tās ir pietiekama izmēra. Amerikā uz šķīvja cilvēks dabū veselu ēdiena kontinentu. 

Kim Young Phil (I love the smell of adulation in the morning). 2011

No kurienes tāda rijība?

Amerikā kara laikā nebija trūkuma, nebija ēdiena uz taloniem kā Anglijā, kur varētu saprast, ka cilvēki, to kompensējot, vēlētos ēst vairāk. Es nezinu, no kurienes tas ASV ir radies...

Varbūt tā bija sāncensība, kas lika ražotājiem piedāvāt vairāk ēdiena par zemāku cenu?

Es tiešām nezinu, droši vien, tas ir saistīts ar veidu, kā darbojas kapitālisms. Katrā ziņā, tas ir apbrīnojami.

Vai nākamais projekts būs par resniem cilvēkiem?

(Iesmejas) Mēs laikam nedaudz novirzāmies no tēmas, ne? Es neesmu ne tuvu tik pazīstams kā daudzi slaveni fotogrāfi, bet man bijis gana daudz interviju, un jāatzīst, ka šī man patīk. Priecājos, ka nav jāatbild, no kurienes nāk iedvesma, jo to es nespēju pateikt. Darbs man nozīmē artikulēt, ko es domāju, jo bieži faktiski nezinu, ko pats domāju. Tikai strādājot pie kāda projekta, es saprotu, ka biju domājis par kādu lietu jau ilgi. Tā ir sevis pašatklāsme procesā.

Šajā brīdī pienāk atbaidoša izskata ubadze un lūdz papildus naudu tiem 50 santīmiem, ko pirms brīža jau no manis bija saņēmusi.

Ko viņa saka?

Kim Young Phil (I insist, ladies first). 2011

Viņa saka, ka nebija pietiekami.

Nebija pietiekami, tiešām? Tas bija vairāk nekā nekas.

Amerikā arī ir daudz ubagu?

Jā, bet Amerikā ubagi ir pateicīgi par to, ko dabū, nelūdz pēc “algas paaugstinājuma” (smejas).

Tā nav, es reiz iedevu desmit centus Ņujorkas metro – nezinādams, cik tas īsti ir, jo nepazīstu amerikāņu naudu, un ubags uz mani apvainojās.

Tas ir interesanti – demonstrēt lepnumu. Ja tu ubago, tad ir jāatsakās no jebkāda lepnuma. Ja tā ir profesija, ko tu esi izvēlējies, pieņem visu naudu, ko tev cilvēki dod, un nesūdzies, ka ar to nepietiek. Tas mani dara dusmīgu. Meklē darbu vai arī esi ubags uz pilnu slodzi! Vai arī dari kaut ko, lai tev dotu naudu; piedabū kādu pasmieties. Ņujorkā ir pilns ar ubagiem un bezpajumtniekiem ar labu humora izjūtu, kas noteikti ir manas naudas vērta. Bet prasīt “paaugstinājumu”? Varbūt var viņai iedot darba paaugstinājumu, bet ne algas (iesmejas).

Kim Young Phil (It’s true. I’m utterly fascinating). 2011

Vai sociālekonomiskā domāšana ASV un Lielbritānijā ir līdzīga? Eiropa tomēr ir daudz kreisāka nekā Amerika.

Jūs jautājiet par labklājību Amerikā? Tas ir interesanti. Amerikas kultūra un sabiedrība balstās uz individuālisma ideju – doties uz rietumiem, dzīt saknes, pārbaudīt sevi, pastāvēt par sevi, visas tās muļķības par individuālismu. Citiem vārdiem, tas nozīmē, ka šī kultūra nav radusi pie savstarpējas palīdzības. Un interesanti, ka cilvēki, kas no sociālās labklājības visvairāk iegūtu, kā, piemēram, no [Obamas ierosinātā] nacionālā veselības plāna, ir tieši tie cilvēki, kas visvairāk pret to protestē. Viņiem ir iemācīts domāt, ka tas ir sociālisms un tālab slikti. [Obamas ierosinātā obligātā veselības apdrošināšana] Medicare ir sociālisms, sociālā apdrošināšana ir sociālisms – tas mani dara traku! Kāpēc cilvēki ir tik dumji, kādēļ lai viņi negribētu sev apdrošināšanu slimības gadījumā? Tagad ir tā, ka cilvēki, kas dzīvo no algas līdz algai bez būtiskiem uzkrājumiem, nopietnas saslimšanas gadījumā vienkārši bankrotē, jo vizīte pie ārsta maksā tūkstošiem dolāru. Un tā ir ļoti izplatīta parādība. Ja jums nav veselības apdrošināšanas, jūs bankrotējat. Ja salaužat kāju – 5 līdz 10 tūkstoši (es nezinu, cik tas maksā precīzi). Dzirdu, ka tā šobrīd ir konstanta parādība – cilvēki, kas tik vien kā spēj savilkt galus ar savu pieticīgi apmaksāto darbu, iekuļas veselības nepatikšanās un punkts – viņi ir bankrotējuši. Viņi zaudē visu, jo nespēj atļauties samaksāt 10, 20, 50 tūkstošus dolāru veselības izdevumos. Un tie ir tie paši cilvēki, kas pretojas nacionālās veselības apdrošināšanas idejai! Tas ir apbrīnojami. Amerikā cilvēkiem ir ārkārtīgas bailes no ievainojuma, jo, ja nav apdrošināšanas, tev ir nepatikšanas. 

Vai tādēļ Amerikā uz velosipēdu rāmjiem raksta, ka, velosipēdus lietojot, var sadauzīties, vai uz papīra kafijas krūzēm, ka kafija ir karsta?

Nē, tās ir cita veida bailes. Tās ir bailes no tiesas. Piemēram, tajā vietā, kur Kuldīgā notika ISSP vasaras skola, iztrūka kāpņu gabals. Ja Amerikā uz tādām kāpnēm kāds izmežģītu kāju, nekavējoties būtu tiesu darbi. Attiecīgi tajā vietā nekas netiktu organizēts vai bailes no tiesas liktu cilvēkiem vispirms salabot kāpnes. Saka, ka beisbols esot amerikāņu lielā aizraušanās, es teiktu, ka tiesāšanās ir amerikāņu lielākais vaļasprieks.

Atgriežoties pie veselības apdrošināšanas – kādi ir argumenti pret to, ja reiz indivīdam veselības apdrošināšana izmaksā krietni mazāk nekā vizīte pie ārsta bez apdrošināšanas?

Ne tikai indivīds, bet arī nācija cieš no pašreizējās situācijas, jo tai jau jātiek galā ar nacionālo parādu, un esošās veselības aprūpes sistēmas finanšu slogs ir ārkārtīgi smags. Ne vien dārdzības dēļ, bet arī tādēļ, ka Amerikā ir daudz resnu cilvēku un ar aptaukošanos saistītu slimību, kas izmaksā ļoti daudz. Ja piecdesmit procenti iedzīvotāju ir resni, tad var iedomāties, kāda nauda tiek tērēta, lai par viņiem rūpētos.

Pēc visa šī jābrīnās, kā ASV vēl turas.

(Smejas) Bet Amerikā cilvēki ir darbīgi, viņiem ir idejas, viņi veido interesantus uzņēmumus un dara interesantas lietas, viņiem ir entuziasms un optimisms, un tas man ļoti patīk. Kā mīnusu var minēt to, ka Amerika ir diezgan traka vieta. Bet visur ir trūkumi. Piemēram, Anglija ir policejiska valsts.

Ar to Jūs domājat novērošanas iekārtas sabiedriskajā telpā?

Jā un arī policijas pilnvaras. 

Bet pilsoņu tiesības rietumu pasaulē taču ir lielā vērtē, ne tā?

Laikam jau ir. Taču tas ir slidens jautājums. Piemēram, Amerikā it kā drīkst uz ielas filmēt policiju, bet katru nedēļu var lasīt par kādu fotogrāfu, ko policija arestējusi, atņemot arī aprīkojumu. Viņi interpretē situāciju pa savam, un likums nav izšķirošais. Terora tumšajā ēnā valdība un policija atļaujas darīt to, kas viņiem šķiet izdevīgāk. Viņi taču to dara tavas drošības vārdā, un tās vārdā drīkst darīt, ko vien vēlies. Vēloties kontrolēt valsti, tu izgudro ienaidnieku. Izvēlēties taisnāko ceļu ir cilvēciski.

Apzinoties, kādi ir cilvēki, kas ir tas, ko Jūs kā mākslinieks vēl spējat viņos apbrīnot?

Nu, pirmkārt, ne visi izvēlas taisnāko ceļu un arī dara derīgas, cēlas un godpilnas lietas. Savukārt mēs, lielākā daļa, taisnāko ceļu izvēlamies sīkās lietās – ikdienišķos melos, nemaksājot par sabiedrisko transportu utt. Tie nav [miljardu vērtās piramīdas shēmas krāpnieka] Bērnija Meidofa stila taisnākie ceļi.

Vai tam, ko Jūs darāt, ir kāds sakars ar skaistumu?

Es nespēju radīt izteikti komerciālus darbus – mākslu, uz kuru tu raugies un zini, ka to varēs pārdot. Ir tādas fotogrāfes kā Helēna van Mīna (Hellen van Meene)  vai Džila Grīnberga (Jill Greenberg), kas taisa vajadzīgo maisījumu – pietiekami skaists, pietiekami izaicinošs, nedaudz savāds, bet ne pārāk savāds un arī ne pārāk skaists. Un tādu mākslu visi pērk. Man šķiet, ka skaistumu ir diezgan viegli attēlot. Nav tā, ka skaistumu nenovērtētu, bet man, piemēram, patīk, ka mākslu rada no sadzīvē atrodamā. Jūs zināt fotogrāfi Sofiju Kalu (Sophie Calle)? Biju nesen Francijā, un viņa strādāja pie projekta par aklumu. Katru reizi, kad par to iedomājos, man uzmetas zosāda. Tā ir tik jaudīga ideja. Viņa lūdza cilvēkiem, kas kļuvuši akli, aprakstīt pēdējo lietu, ko viņi atminas redzējuši. Skaisti! Manuprāt, tā ir ļoti spēcīga ideja. Tā ir māksla, jo tā liek domāt. Manuprāt, mākslai ir jāstimulē cilvēku novirzīties no iemītā kursa.

Tādēļ es sacīju, ka būt māksliniekam ir privilēģija – var novērot no attāluma, neesot straumē. Kas ir skaistums?

Ir daudz dažādu skaistumu, nav viena skaistuma. Piemēram, Rīgā piedzīvoju lielu skaistuma parādību – laikā no pieciem līdz septiņiem vakarā, kad gaisma iegūst noteiktu maigumu. Tāpat izjūtu īpašu skaistumu pie jūras, kad viļņi skalojas krastā un atkāpjoties paņem visu, kas ir manī, un iztukšo mani labā šī vārda izpratnē. Zināmi mākslas darbi ir skaisti, tā sieviete, kas gāja garām bija skaista (iesmejas). Ir tik daudz skaistuma versiju! Mana skaistuma izpratne visdrīzāk ir gluži tāda pati kā pārējiem – ir skaisti vārdi, ir skaistas lietas... Bet personīgi neesmu orientēts uz skaistu lietu apbrīnošanu. A New Kind of Beauty projekts man ir skaists, jo tas man ir interesants. Skatīties uz vienkārši skaistu cilvēku fotogrāfijām man nav interesanti, bet skaistas ir neparasta izskata cilvēku fotogrāfijas.

Vai Jūsu interese par ilūzijām arī daļēji nesakņojas literatūras studijās, jo, kā zināms, vismaz jaunākās literatūras klasika – lielā mērā – ir par ilūzijām un to sabrukumu.

Es nezinu, es daudz lasīju agrīnā 20. gadsimta amerikāņu literatūru – Skotu Fitdžeraldu, Selindžeru, un viņu varoņi allaž bija vīlušies. Tomēr amerikāņu literatūru varbūt arī raksturo zināma cerība. Un mans tēvs bija optimists.

Viņš ir itāļu izcelsmes amerikānis?

Nē, mēs nākam no Spānijas. Kad 14. gadsimtā mūs no Spānijas izmeta, dzimta pārvācās uz Maroku.

Jūs esat ebrejs?

Jā, dzimta ir no Toledo, tāpēc arī tāds uzvārds. Tēva attieksmi pret dzīvi varēja raksturot ar jautājumu – kālab gan ne? Un es domāju tieši tāpat. Ja vaicā, nevis “kādēļ?”, bet “kādēļ gan ne?”, tad durvis ir vaļā!

Kādēļ Jūs devāties uz ASV?

Jau tad,  kad biju puika Anglijā, es vienmēr zināju, ka braukšu uz Ameriku. Iespējams tālab, ka tēvs bija amerikānis, un turklāt Anglija man šķita lēna un negribīga, bet es gribēju darīt lietas. Es izmācījos Amerikā, tad pārcēlos uz Parīzi, bet vēlāk uz Ņujorku. Bet tagad es jūtos, ka esmu Ņujorkā nodzīvojis gana ilgi un gribētos doties kaut kur citur. Taču es nezinu kur. Protams, Ņujorkā pazīstu dažas galerijas, žurnālistus, un, ja dotos citur, tad vajadzētu visu sākt no gala.

Es pazīstu daudzus Ņujorkas eksperimentālos mūziķus un zinu par viņu nebūt ne vieglajām dzīvēm – klubi, kuros viņi spēlē, ir nelieli, ieejas maksa tajos nav vai ir ļoti zema, vai arī pret ziedojumiem... attiecīgi no tā nav iespēju izdzīvot.

Man ir paveicies, jo esmu daudz strādājis kā fotoredaktors žurnālos. Visa nauda, ko nopelnu, tiek investēta mākslā. Un es pasniedzu augstskolā, pārdodu fotogrāfijas.

Ko Jūs mācāt?

Praktiskas lietas – kā strādāt ar idejām utt.

Jūsu tēvs arī bija mākslinieks?

Jā, viņš bija gleznotājs un skulptors.

Darbs Kim Young Phil, kur sevi salīdzināt ar ziemeļkorejiešu diktatoru, ir pārdomas par sevi, ne tā?

Jā, pilnībā.

Tas ir viens cilvēks, par ko mums nav zināms tikpat kā nekas. Vai tādējādi spēlējaties ar domu, ka arī cilvēks pats par sevi zina tik maz?

Tas neko nenozīmē, ka es viņu personīgi nepazīstu, šis darbs ir diezgan tiešs un prasts joks. Reizēm māksla var būt stulbs joks – ja skatās uz Mauricio Katelānu vai Džefu Kūnsu, tad viņu darbi ir stulbi joki, bet fantastiska māksla. Un māksla tāda var būt. Reizēm liekas, ka mākslā ir par maz humora. Kādēļ mākslai jābūt nopietnai? Tas darbs ir par manām vajadzībām, lai es spētu darboties kā mākslinieks. Darbs ir par ilūziju, pašapmānu. Proti, māksliniekam nepieciešamas tās pašas īpašības, kas diktatoram, jo mākslinieks un diktators ir cilvēciskās esības galējības.

Būt māksliniekam nozīmē nerēķināties ar citiem?

Jā un nē. Man kā māksliniekam vajadzīgas vairākas lietas. Man jābūt ilūzijai, ka es daru radošu darbu, ko neviens nav darījis pirms tam. Un ne tikai tas. Man jābūt pietiekami lielam narcisam, lai ticētu, ka ne vien es daru ko pilnīgi jaunu, bet arī tam, ka pasaule nepacietībā gaida, ko gan Toledano atkal vēstīs. Esot diktators, tu uzbūvē pasauli, kas ir balstītā absolūtā ilūzijā, un tev ir jāpiepilda šī pasaule ar ticīgajiem, kas tic taviem vārdiem un idejām. Vienīgais, kas mani kā mākslinieku atšķir no diktatora, ir tas, ka man nav vajadzības likvidēt lielu daudzumu cilvēku. Bet metaforas līmenī šī līdzība strādā labi.

Vai Beauty projekta modelēm bija viegli atkailināties?

Jā, jo es biju ļoti atklāts par saviem nolūkiem. Es parasti esmu godīgs. Es iedevu viņām izlasīt savu māksliniecisko vēstījumu, ka darbs ir par jauna veida skaistumu, par cilvēku izvēli, evolūciju utt. Aizsūtīju viņām līdzšinējā darba piemērus un gleznu reprodukcijas, no kurām esmu iedvesmojies. Proti, es gribēju, lai modelēm ir pilnīga skaidrība, kur viņas iesaistās.

Turpretim Jūsu “tēva projektā” (Days With My Father) humora nebija?

Protams, ka tur ir humors! Jums jānoskatās dayswithmyfather.com.

 

Days With My Father. 2006 – 2009

Vai tēvs piekrita, ka darbs par viņu būs publiski pieejams?

Es viņam pateicu, taču tas viss izvērtās par sarežģītu sarunu. Es teicu, ka izlikšu dažas bildes internetā, un  saruna novirzījās uz jautājumu, kas ir internets. Un kā to izskaidrot 96 gadus vecam vīram? Piemēram, radās jautājums par to, kur ir internets un vai tas ir krāsains. Kā lai pasaka, kur tas ir? Visur, gluži kā koki. Tas bija diezgan smieklīgi.

Kāda bija Jūsu doma, veidojot šo darbu? Protams, ir saprotams, ka ir vajadzīgs veids, kā konfrontēt sevi ar tēva aiziešanu, bet kas bija dziļākā šī darba ideja?

Vairums mākslas darbu, ko radu, ir veids, kā pašam ar sevi runāt par svarīgajām lietām. To es arī darīju Days With My Father laikā. Es runāju ar sevi un centos iegaumēt, kas notiek ar mani.

Days With My Father. 2006 – 2009

Vai Jums nebija sajūtas, ka šis darbs pārāk eksponēja Jūsu privāto dzīvi?

Šo jautājumu man cilvēki allaž uzdod. Nē, man nav problēmu. Esmu diezgan atvērts praktiski visos jautājumos. Kādēļ cilvēki par kaut ko nerunā? Baidās, ka var kaut ko par sevi atklāt, padarīt sevi vājāku, ka kāds var pateikto izmantot pret viņu, parādīt viņu sliktā gaismā.

Reizēm par privātām lietām nerunā tāpēc, ka – gluži vienkārši – negrib citus apgrūtināt ar to, kas interesants ir tikai pašiem.

Kad taisīju Days With My Father, es nedomāju par iespējamo auditoriju. Protams, kādēļ lai tāda būtu? Bet izrādījās, ka par šo darbu ieinteresējās milzīgs skaits cilvēku. Es saņēmu aptuveni divdesmit, trīsdesmit tūkstošus epastu, vairāk nekā divi miljoni cilvēku no visas pasaules apmeklēja interneta vietni.

Days With My Father. 2006 – 2009

Iespējams – tādēļ, ka viņi paši nespēja brīvi runāt par līdzīgu pieredzi.

Jā, iespējams.

Vai nebija nedaudz mulsinoši saņemt tādu uzmanību?

Protams! Bieži nāca klāt cilvēki, kas teica, ka apskatījuši interneta vietni vai izlasījuši grāmatu, un tā viņos ir kaut ko mainījusi. Vai ļāvusi kaut ko izjust. Es ar prieku to apspriestu internetā, bet mirklī, kad tas notiek aci pret aci, es vienmēr nokaunējos. Es vienkārši kļūstu par angli, nokaunējos un pasaku kādu stulbu joku! (smejas)

www.issp.lv
www.mrtoledano.com