Par mākslas ainu, domu apmaiņu un Eliasu
Marta Pallo
20/11/2012
Laimu Slavu var dēvēt par vienu no ietekmīgākajām figūrām latviešu mākslas arēnā. Viņa ir mākslas zinātniece, viena no Purvīša balvas komisijas ekspertēm, mākslas izdevumu autore un vadītāja izdevniecībai “Neputns”, kas šogad svin savu piecpadsmito gadadienu. Tā tiek atzīmēta novembrī, Valsts svētku mēnesī, kas šķiet likumsakarīgi – zinot, cik uzticīgi “Neputns” ar saviem izdevumiem ir kopis Latvijas mākslas mantojuma fondu, sniedzot vietējiem autoriem un māksliniekiem iespēju apzināties savu vērtību starptautiskā kontekstā. Taču lasītāji svētkus varēja sākt svinēt jau agrā rudenī, kad Laimas Slavas gādībā tika izdota viņas sastādītā grāmata par latviešu mākslinieku Ģedertu Eliasu. Tā apjomīgā skaitā ietver līdz šim nepublicētās krāsainās gleznu reprodukcijas, kā arī atklāj mākslinieka biogrāfijas nianses, kas palīdz iepazīt vienu no noslēpumainākajiem un talantīgākajiem latviešu gleznotājiem.
Varbūt iepriekš minētie iemesli, varbūt pati nacionālo svētku mēneša noskaņa salika patriotiskos uzsvarus intervijā ar Laimu Slavu, runājot par mākslas pasaules debesīm, zemi, misiju un savas esības apzināšanos tajā visā.
Kā Jums ir izdevies palikt tik maz intervētai, reizē piedaloties tik daudzos ar mākslu saistītos procesos?
Nezinu, kad kādam kaut kas interesē sakarā ar manu darbu, tad arī šādas intervijas ir tapušas. Es domāju, mēs darbojamies savā profesionālajā vidē un mums pašiem vienmēr interesanti intervēt citus, līdz ar to citam citu intervēt vairs nav intereses. Tagad – sakarā ar Eliasu – man ir bijis jāatbild uz ļoti daudziem dažādiem jautājumiem. Gluži tāpat kā savulaik, kad iznāca grāmata par Borisu Bērziņu, un sākām izdot žurnālu “Studija”, bet citādi – kā ir, tā ir! Kas tur slikts? Nezinu.
Pastāstiet, kā radās “Neputns”?
Vispirms radās ideja par žurnālu “Studija”. Lai to izdotu, vajadzēja dibināt “Neputnu”. Pamazām mēs sapratām, ka ar tiem spēkiem, ko mēs piesaistām žurnālam, var izdarīt vairāk. Māksliniekiem radās interese izdot savus izstāžu katalogus, un tā mēs pamazām aizvien vairāk sākām darboties mākslas izdevumu virzienā. Pēc būtības es arī esmu mākslas zinātnieks. Mans darbības lauks vienmēr ir bijis mākslas vērtēšana, tekstu par mākslu organizēšana, grāmatu izdošana – gan strādājot laikraksta „Literatūra un māksla” redakcijā, gan vēlāk, kad biju Arhitektūras un mākslas nodaļas vadītāja izdevniecībā “Liesma”. Tādējādi “Neputns” ir ļoti mērķtiecīgs un loģisks iznākums, kas mani pašu priecē.
Kā rakstīts “Neputna” mājas lapā, izdevniecības uzdevums ir mākslas informācijas pilnvērtīgas aprites nodrošināšana Latvijā un informācijas par Latviju izplatīšana tālāk pasaulē. No kurienes šī nacionālā misijas apziņa?
Tāda vienkārši ir. Tas izriet no profesijas uzdevumiem. Man šķiet, tas ir pilnīgi loģisks uzstādījums, ja cilvēks strādā savā profesijā nevis tikai tālab, lai pelnītu naudu, bet arī tāpēc, lai paveiktu kaut ko, kas iepriecina viņu pašu un kam ir kāda lielāka jēga. No tā izriet arī misijas apziņa. Nav jau jēga darboties, ja tu negribi kaut ko izdarīt pēc būtības.
Kā šī dabīgā misijas apziņa, kas tik ļoti loģiski izriet no personības, spēj izdzīvot šodienas globalizācijas, meinstrīmu un trendu laikmetā?
Ar lielām grūtībām. Nē, nu misijas apziņa jau paliek. Jautājums, vai varam nodrošināt to produktu, kam tās rezultātā būtu jārodas! Grāmatu, kuru palaist pasaulē tā, lai informācija par Latviju un tās kultūru izplatītos tālāk un vienlaikus paliktu arī mums pašiem. Tāpēc mēs cenšamies izdot arī bilingvālus materiālus.
Kādam ir jābūt mūsdienīgam mākslas žurnālam?
Mūsdienīgam žurnālam ir jābūt tādam, kas sniedz informāciju, vienlaicīgi cenšoties pastāvēt uz savu viedokli par lietām. Bet – patiesībā – es par žurnāliem labprāt nerunātu.
Kāpēc?
Tāpēc, ka mūsu pamatuzdevums ir izdot mākslas grāmatas. No mākslas žurnāliem mēs bijām spiesti atteikties. Mums bija “Dizaina studija”, mums bija “Fotokvartāls”, bet krīzes apstākļi to visu lika samazināt, samazināt, samazināt... tās ir tās grūtības, ar ko mēs saskaramies. Palikusi tikai “Studija”. Finansējums ir tāds, kāds ir, tas nav liels atbalsts. Bet tādas lietas kā mākslas grāmatas nevar izdot bez finansiāla atbalsta. Tā visa ir oriģinālliteratūra. Saprotiet, tas nav tā – ir kaut kas iztulkots, mēs nopērkam publicēšanas atļauju un izdodam. Tas ir materiāls, kura pamats ir oriģināls. Cilvēki, kuri gadiem ir strādājuši pie konkrētām tēmām – viņi ir sabiedrības smadzeņu būtiska daļa. Un ir svarīgi, kādas ir tās mūsu smadzenes – tikai patērējošas vai arī garīgo telpu radošas. Tas ir ārkārtīgi svarīgi! Lai Latvija būtu pievilcīga, jābūt pievilcīgai šai garīgajai telpai. Un lūk! Šie mākslas procesi to arī nodrošina.
Vai Jūsu izdevumi spēj ietekmēt mākslas procesus Latvijā? Vai tie ir pakļauti šiem procesiem?
Pakļauti mākslas procesiem tie gluži nav. Drīzāk tie veido savu gultni. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums... Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka tie dod vielu domāšanai, sapratnei par to, kas ir tās vērtības, kuras ir mūsu kultūras pamatā. Mākslinieks, kurš piedzimis šeit, nāk ar savu noteikto informācijas kodu. Zināšanas par to ir ļoti noderīgas ikvienam – kaut vai tāpēc, lai no tā visa varētu atteikties un kļūt pilnīgi brīvs! Vai tas kaut ko ietekmē? Tas ir jautājums, kuru tikai ar laiku varēs saprast. Taču es domāju, ka kaut kādā mērā – jā. Lepnumu par vietu, kurā tu dzīvo, veido apziņa, ka tā ir bagāta augsne. Ja par to nav informācijas un zināšanu, tad cilvēks pilnībā aiziet no tās prom. Bez spējām radīt kaut ko oriģinālu. Es to tā pieņemu...
Bieži vien ar mākslu saistītām institūcijām un produktiem tiek pārmests elitārisms. Kā Jūs ar to tiekat galā?
Es domāju, ka muļķīgi būtu iedomāties, ka māksla nav elitāra. Tā tāda ir bijusi vienmēr, visos laikos. Vienlaikus mākslinieki nāk no visiem sabiedrības slāņiem. Tādējādi, ja tu esi radošs, vari nokļūt šajā elitārajā pasaulē. Tas ir ļoti būtiski. Jo sabiedrībai šis garīgās telpas virsslānis ir eksistenciāli nepieciešams. Protams, eksistē demokrātiski mākslas atzari, piemēram, šodienas “ielu māksla”, šī tik ļoti demokrātiskā izpausme. Nu kāpēc ne?! Var arī tā. Taču kopējais, lielais mākslas lauks, uz ko cilvēks var tiekties, tomēr ir tas, kas būs redzams muzejos, izstāžu zālēs, publiskajā telpā. Bet ir taču svarīgi, lai būtu kaut kas, uz ko tiekties!
Kas ir Jūsu lasītājs? Tas, kas pieder šai elitārajai daļai, vai tas, kurš vēlas uz to tiekties?
Man liekas, ka tas, kurš vēlas uz kaut ko tiekties. Mākslinieki paši varbūt pat ir slinkāki. Viņi pašķirsta un redz attēlus, bet, lai saprastu, kas ir mākslinieks un no kurienes viņa daiļrade izriet, ir jālasa arī teksti. Tāpēc, man šķiet, ka mūsu lasītājs ir tas, kurš dzīvē grib kaut ko vairāk par maizes darbu. Viņam ir šīs garīgās intereses, kas var būt dažādas, bet viena no tām noteikti ir arī vizuālā māksla.
Ko nozīmē nebūt augstprātīgam pret savu lasītāju?
Tas nozīmē mēģināt atrast iespēju, kā apvienot salīdzinoši vienkāršu izteiksmes formu ar precīzu zinātnisko informāciju. Tas ir ļoti grūti, to gan es uzreiz varu teikt. Jo runāt vienkārši, bet pēc būtības, ir ļoti sarežģīti. Un to spēj tikai izcilas personības, kā Imants Lancmanis vai Eduards Kļaviņš. Viņi prot ļoti elitāras lietas pasniegt vienkārši. Bet tas tikai tādēļ, ka viņiem ir milzīga zināšanu bāze apakšā. Man liekas, ka katrs cilvēks, kurš ir sasniedzis noteiktu intelekta pakāpi, nekad nebūs augstprātīgs. Augstprātībai nav vietas, ja visu laiku tev priekšā ir kaut kāds horizonts, kaut kāda perspektīva. Tu visu laiku tāpat zini, ka esi mazs un niecīgs, jo tas Visums ir daudz lielāks.
Jūs ne tikai vadāt izdevniecību, bet pati esiet daudzu vērienīgu izdevumu autore. Kas ir grūtāk?
Protams, ka grūtāk ir grāmatas rakstīt. Nav jau man to tik daudz, jo tam ir vajadzīgs īpašs un pa īstam brīvs laiks. Es varbūt vairāk tās veidoju, jo ar tādu rakstīšanu man izdodas nodarboties tikai tad, kad ir ļoti saspringti nepieciešamības gadījumi. Vai bezdarba laiks – kā Borisa Bērziņa gadījumā – bet izdevniecība visu laiku prasa kaut kādu darbošanos, un tas atņem to laiku, kuru varētu pavadīt mierīgi domājot un pētot. Es vienmēr esmu apskaudusi pētniekus, kas to var atļauties darīt.
Un kurā laikā tad Jūs rakstāt?
Tajā, kas tiek atņemts visam pārējam. Ai, par to jau nav pat vērts runāt...
Šis gads man arī pagāja zem Ģederta Eliasa zīmes, kad es biju spiesta vienlaikus pētīt un rakstīt, kaut arī nemaz nebiju sākotnēji ar to rēķinājusies.
Pastāstiet varbūt vairāk par šo grāmatu, jo šoruden tas ir viens no lielākajiem notikumiem Latvijas mākslas vidē!
Jā, es domāju, noteikti tā ir! Eliass ir personība un parādība, kas, lai arī līdz šim ir pazīts, tomēr ne līdz galam novērtēts sabiedrības apziņā. Visi ir redzējuši kaut ko vienu, kādus fragmentiņus, un katram par šiem fragmentiņiem ir savs viedoklis, taču ieraudzīt arī to, ka viņš ir vesela milzu pasaule, kurā cilvēks var ieiet, nogrimt, pazust un izrakt kādas pilnīgi nebijušas sajūtas, kuras šodien mēs nevaram restaurēt nekā savādāk kā tikai caur mākslu – tādēļ arī šī grāmata ir tapusi. Eliass ir viela ļoti daudzām un dažādām pārdomām. Tāpēc man svarīgāk likās pietuvināt lasītājam mākslinieku, nevis zinātniski apcerēt viņa darbus, ko vajadzētu darīt pēc tam, kad ir iegūts šis kopums, kas tagad rodams grāmatā. Man tomēr ir būtiski, ka grāmatā ir atvēlēta arī sadaļa mākslinieka jūtu pasaulei, un tas arī piešķir to unikalitāti. Materiāls iegūts no vēstulēm – tā kā Eliass bija kluss un mazrunīgs cilvēks, tās atklāj ļoti daudz. Šo emocionālo pasauli ir nozīmīgi parādīt nevis tādēļ, lai no dzeltenās preses viedokļa ieskatītos, cik tad viņam ir bijis sievu un mīļāko, bet tāpēc, lai labāk izprastu Eliasu kā mākslinieku – kas viņu uztrauc, kas viņam ir svarīgi. Tādējādi atklājot visa laikmeta kopainu! Tā nav tikai Latvija, jo viņš regulāri brauca uz Eiropas muzejiem un nepārtraukti reflektēja par laikmeta mākslas aktualitātēm, pētīja tās, domāja par tām. Sava laika Eiropas kultūru viņš ir “izkodis līdz aknām”. Katram māksliniekam ir savs agrīnais laiks, kad mēģini saprast, kas notiek, pie kā palikt. Un tad seko nākamais periods, kad centies saprast, uz kuru pusi ir jāiet, jo tu esi kļuvis pats, tu esi sevi atradis. Ja šī grāmata savam lasītājam spēj sniegt apjausmu par manis minēto, tad ar to viss ir kārtībā.
Ko tas Jums personīgi deva? Jo darbs pie grāmatas ir kā dialogs ar pašu Eliasu.
Pilnīgi pareizi jūs to arī noformulējāt – tas man to arī deva. Mēs ar Astrīdu Peku–Skulmi (galvenā palīdze pie ļoti grūti salasāmā autora rokraksta atšifrēšanas – M.P.) jau smējāmies par to, ka Eliasam vienmēr bijušas sievietes, kas par viņu rūpējušās, vairāk vai mazāk pašaizliedzīgi. Tad nospriedām, ka nu mēs arī esam pieskaitāmas pie tām Eliasa sievietēm.
Man šī grāmata sniedza iespēju nokļūt Eliasa laikā un iespēju dziļāk izprast Latvijas vēsturi. Eliasa dzimta ir unikāla – zemnieki, no kuriem izveidojās unikālas personības, Eiropas kultūras parādības. Par Eliasu es varētu runāt bezgalīgi, un tas arī ir tas, ko viņš man ir devis – ārkārtīgi daudz vielas ļoti dažādām pārdomām. Un – savā veidā – arī ticību, ka jūtas ir kaut kas tik brīnišķīgs cilvēka dzīvē! Lai gan viņam tās nesušas daudz vilšanos un sāpju, bet tajā pašā arī ļoti daudz prieka un – galvenais – iedvesmu darbam.
Kā Jūs nonākat pie katalogu un grāmatu tēmām? Kas ir tie kritēriji?
Pirmkārt, ir svarīgi aizpildīt baltos laukumus mūsu zināšanās par Latvijas mākslu. Tas attiecas gan uz senākiem laikiem, gan mūsdienām. Mēs iespēju robežās cenšamies apzināt visus māksliniekus, kuru devumā ir šī te kripata savdabīgā un neatkārtojamā, kas pieder pie mūsu kultūras. Tāds, piemēram, ir Voldemārs Zeltiņš. Pie materiāla par viņu šobrīd strādā Kristiāna Ābele (Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētniece – M.P.). Ir būtiski pārzināt situāciju, būt informētam par to, pie kādiem pētījumiem kurš strādā. Ir gadījumi, kad mākslinieks ir nepazīstams, viņš ir “neatklāts” – tad izdevniecība meklē mākslas zinātnieku, autoru. Tos pat nevarētu saukt par kritērijiem, tas viss drīzāk ir process.
Mūsdienu māksliniece Kristīne Kursiša reiz intervijā teica, ka Latvijā var ļoti ātri sasniegt griestus. Vai tādi automātiski pastāv arī vietējiem mākslas kritiķiem un arī “Neputnam”?
Griesti... Es domāju, ka mūsdienu pasaulē ir izšķirīgi, uz ko tu orientējies. Ja mērķis ir ieiet lielajā apritē, šie te Latvijas griesti vienkārši ir “jāizsit". Mākslas grāmatu izdevniecībai šādi griesti varētu arī pat nepastāvēt. Mūsu uzdevums ir domāt nevis par griestiem, bet par to, kā veidot pamatu, lai šos griestus varētu izsist. Par griestiem nevajag domāt. Ir jādomā, ka tā telpa ir liela!
Tad kādas ir latviešu autoru karjeras iespējas pasaulē?
Raugoties no darbības principu un talanta skatpunkta, viņiem paveras brīnišķīgas iespējas, taču ir būtiski aspekti, kuri padara viņu karjeru ierobežotu. Saprotiet, pasaulē ir ļoti daudz mākslinieku, tā dēvēto “pasaules vārdu”, un katram no viņiem ir izdotas piecas, sešas monogrāfijas. Viņi ir pētīti un analizēti no visām iespējamajām pusēm. Mēs joprojām neesam izdarījuši savu melno darbu, mums ir jātiek galā ar savu vēl neizpētīto materiālu.
Taču nevienam nav liegts darboties ar sev interesējošajām lietām arī ārpus Latvijas, ja viņš uz to ir spējīgs. Kāpēc ne?! Piemēram, mākslas zinātniecei Alisei Tīfentālei, Ņujorkā mācoties, ir iespēja ievietot Latvijas fotogrāfijas vēsturi pasaules kontekstā. Vienlaikus, klātesot un piedaloties procesā, viņa lieliski pārzina un var pievērsties tām tēmām, kas ir vispār svarīgās šodienas apritē. Tas materiāls – mākslas pētnieka spēju materiāls – mums ir ļoti labs. Jautājums ir par izvēli un par iespējām. Bet tās iespējas cilvēks pats sev vai nu rada vai nerada. Ja ļoti grib, viss notiek. Kā tas ir Alises gadījumā.
Kā jūs vērtējat vietējo mākslas kritiku?
Nav jau nekas tāds īpašs. Ar kritiku mums ir bēdīgi.
Kāpēc?
Nav izdevumu, kur publicēties. Šī joma netiek attīstīta, un tas ir viens sāpīgs jautājums. Tagad to ir iespējams darīt Arterritory, reizi divos mēnešos iznāk žurnāls “Studija”, bet “Kultūras dienā” vizuālā māksla tikpat kā netiek reprezentēta. Es domāju, tāda kritika reāli nepastāv. Tādēļ, ka šī tradīcija ir izsīkusi, baidoties no tā, ka kādu aizvainosi, ka kritika var kļūt par iemeslu neveiksmei mākslas tirgū. Tam varētu būt arī daudz citu iemeslu. Te netiek koptas domu rosinošas un procesu veicinošas nodarbes, kuru rezultāts būtu mākslas intelektuālā pienesuma izvērtējums. Domāšana šajā virzienā nav trenēta. Manuprāt, arī Latvijas Mākslas akadēmija šo procesu tomēr nespēj nenodrošināt.
Jūs arī esat mākslas zinātniece, kā jūs vērtējat Latvijas mākslu šobrīd, šodien? Vai ir kādas kopīgas iezīmes?
Latvijas māksla vienmēr tiecas būt skaista. Pat negāciju pārpilnai tai – vienalga – ir būtiska estētikas šķautne. Mēs esam ļoti izkopuši šo formālo pusi. Domāšana paliek otrā plānā. Es neatbalstu neskaitāmu paskaidrojumu pārpilnu mākslu, kas realitātē man neko nepiedāvā. Tomēr mazliet vairāk prāta darbības es tai kopumā novēlētu. Nupat man bija interesanta saruna ar kādu meiteni, kas Francijā dzīvo jau astoņus gadus. Viņa minēja, ka, piemēram, franči, runājot par laikmetīgo mākslu, nekad neapspriež glezniecību, jo tas skaitās sliktais tonis. Pasakot, ka izstādē būs glezna, tu principā pasaki, ka tur nekā nebūs. Turpretī ar vāciešiem ir gluži pretēji – glezniecība ir līmenī. Mēs esam kaut kur pa vidu. It kā virzāmies uz jaunajām tehnoloģijām, bet tajā pašā laikā mums visas tradicionālās jomas saglabā savu pamatvērtību. Es gribu teikt, ka tas ir lieliski, tas ir mūsu spēks un tradīcijas. Taču šī te domāšanas attīstīšanas lieta ir tā, kas varētu būt aktīvāka.
Latvijā mākslas vide ir ļoti šaura, vai konkurence pastāv starp māksliniekiem, starp autoriem?
Es domāju, ka konkurence var pastāvēt tikai tad, ja ir kāda acīmredzama situācija, uzkrītošs iemesls tās fiksācijai. Tāds ir mākslas tirgus, kura mums tikpat kā nav, un otrs redzamākais iemesls ir Purvīša balva.
Pastāstiet par darbu Purvīša balvas ekspertu komisijā. Cik objektīvs ir kopainas vērtējums, izvirzot astoņus kandidātus kārtējā cikla beigās?
Jāteic, ka katru reizi, šiem subjektīvajiem vērtētājiem vienojoties, veidojas savs objektīvais viedoklis. Reizēm ir ļoti viegli, izrādās, ka viedoklis ir vienots. Tas nozīmē, ka laikam tomēr tā ir patiesi objektīva aina. Reizēm atkal šis viedoklis dzimst nopietnos strīdos. Taču to tomēr jāsaprot, ka nekas nevar būt absolūti objektīvs, un vērtējums vienmēr – vairāk vai mazāk – spēj pietuvoties objektivitātei. Taču vienlaikus parādības, kas ir patiesi izcilas, nekad nepaliks ārpus vērtējuma. Mēs varam diskutēt par subjektīvo, ko daži pat nepiemin, bet, ja ir patiešām kaut kas iespaidīgs, ko var uztvert kā konkrētā laika mākslas vērtību, tas noteikti tiek ievērots absolūti vienprātīgi un – domāju – arī objektīvi.
Jūs visu laiku esat iekšā mākslas procesos....
Es esmu iekšā un tajā pašā laikā arī distancējos. Man ir bijis pietiekami ilgs treniņš, lai spētu skatīties uz mākslas procesu un vienmēr redzēt kopainu. Lai spētu saskatīt, nedrīkst pārlieku satuvināties ar atsevišķām lietām vai parādībām. Nu labi, varu aizrauties ar Ģedertu Eliasu, bet ikdienā, man liekas, es vienmēr cenšos apjēgt kopainu. Vai tas izdodas vai nē, tas ir cits jautājums. Taču man šķiet, ka tādējādi mēs ar mākslas vidi sadzīvojam ļoti labi.
Kāds būs “Neputns” pēc gadiem pieciem, desmit?
Es nespēšu pateikt... Izņemot to, ka mākslas grāmatu izdošana pastāvēs. To, vai tas būs “Neputns” vai kāda cita izdevniecība, es nezinu. Jebkurā gadījumā, grāmatu izdošana turpināsies, jo tas ir process, kuru nedrīkst apstādināt. Tas jāattīsta, balstoties uz jau izveidoto bāzi. Ir jāpierāda, ka mūsu mākslinieki ir pasaules aprites cienīgi. Bet viņi nekad to nevarēs pateikt, kur nu vēl pierādīt, ja viņiem nebūs šī garīgā mantojuma, ko paņemt sev līdzi.
Jūs visu laiku pieminat domāšanu kā kvalitātes iezīmi. Kā jums šķiet, kurā brīdī un kāpēc tā ir iztrūkusi?
Es domāju, ka – savā veidā – tās joprojām ir piecdesmit gadu okupācijas sekas. Toreiz domāšanai bija svarīgi izsist tikai vienus griestus – tos padomju sistēmas uzliktos griestus. Uz to aizgāja visa enerģija. Neattīstījās tiešā saikne ar pasaules procesiem, taču cilvēki biji laimīgi par to vien, ja spēja ignorēt esošo iekārtu. Pēc šī Padomju Savienības perioda ir pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi, taču tas ir bijis drudžains laiks. Situācija bija ļoti neizprotama un neskaidra. Kur un kas tu esi – varbūt tikai šodien mēs to beidzot sākam saprast. Pēkšņa labklājība, tai sekojošs kritums. Te piepeši mākslinieks ir vajadzīgs, te vairs atkal nav vajadzīgs nevienam – tas, manuprāt, ir iemesls normālas intelektuālas domu apmaiņas iztrūkumam. Un joprojām laiks nav šim procesam labvēlīgs. Mums aizvien jācīnās, lai pierādītu mākslas nepieciešamību un tiesības valstiskā mērogā. To, ka nacionālai valstij ir pienākums attīstīt savu nacionālo mākslu. Māksla ir tik izdevīga mirkļos, kad nepieciešams reprezentēties, taču ikdienā tam visam – nez kādēļ – vairs nav vērtības. Mums joprojām jācīnās par eksistenci, par izdzīvošanu. Taču, lai veidotos šis te īpašais domāšanas līmenis, ir vajadzīgs brīvais laiks. Es nezinu, vai tas kādreiz notiks, bet man tomēr liekas, ka tas ir ļoti svarīgi.
Kas ir mākslinieks mūsdienās?
Viņš ir šīs te īpašās garīgās telpas veidotājs. Katrs savā veidā. Viņš nešaubīgi pie tās strādā. Kā viņš to dara, cik kvalitatīvi, ar kādu mērķi, uzdevumu – no tā atkarīgs tas, kāda būs šī mūsu kopīgā garīgā telpa.
