Foto: Rīgas Mākslas Telpa

Mūsu tumsas spēks 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
16/11/2012 

Mākslinieks Arturs Virtmanis (1971) intervijā pāris reizes piemin antropoloģiju. Šajā perspektīvā ir interesants arī pats mākslinieks, kura izstāde 10 000 melanholijas šķautnes (eksponētajos darbos, patiesi, ir tieši tik daudz šķautņu) skatāma Rīgas Mākslas telpā līdz 9. decembrim. Var teikt, ka Virtmanis ir antropoloģisks eksperiments (nenoliedzot, ka visi tādi esam) – padomju Rīgas puika, kas mācījies 2. vidusskolā, mākslas pamatus apguvis Lietišķās mākslas vidusskolā un tad pievērsies tēlniecībai Latvijas Mākslas akadēmijā. 1996. gadā viņš aizbrauca uz metropoļu metropoli Ņujorku un tur veiksmīgi dzīvo jau 16 gadus – kur nu vēl tālāk no mūsu mierīgās, mazās Latvijas. Vētras šalkoņa un mērogu maiņa ir nozīmīgi viņa 10 000 melanholijas šķautņu raksturlielumi, tālab gluži loģiska šķiet mana vēlme noskaidrot, kādas vētras skārušas viņu un kādi ir Virtmaņa dzīves mērogi. Vēl konkrētāk - kā mūs, latviešus, maina pasaule. Un vai vispār maina?

Kā Jūs nokļuvāt Ņujorkā?

Tīri nejauši. Meitene, ko es mīlēju, bija Amerikā.

Latviešu meitene?

Jā, tagad viņa ir mana sieva. Es netaisījos tur palikt, tas notika nejauši – aizbraucu, bija interesanti, pēkšņi kaut kāds projektiņš. Neesmu nekad ar nazi nogriezis saikni ar šejieni - sakot, ka aizbraucu un tagad dzīvošu tur.  Neesmu to darījis ar nodomu – lai netraumētu sevi (iesmejas).

Vai esat Amerikai piederīgs arī formāli?

Jā, man ir Amerikas “zaļā karte”.

Šī ir Jūsu pirmā izstāde Latvijā pēc aizbraukšanas. Kādēļ ne agrāk? Vai, gluži pretēji – kādēļ vispār šeit taisīt izstādi?

No vienas puses iemesls bija sajūta, ka ir dots solījums, bet tas ir aizmirsts. Šis ir tā aizmirstā solījuma piepildījums. Daudzus gadus jau runāts par to – draugi ir prasījuši, kad tad parādīs kaut ko...  Taču... tas nav vienkārši.  Laika un naudas resursi. Vest šādas lietas šurp turp pāri okeānam nav nieks. Pagājušajā vasarā sajutu, ka vajag to kaut kā realizēt. Un tad tikāmies ar Šteimani Ingu.

Šie darbi nav tapuši šeit?

Nē, tikai tādā ziņā, ka tie šeit ir “sanākuši kopā” konkrētas instalācijas veidolā, jo paši par sevi tie eksistē kā konstruktora sastāvdaļas. Detaļas, ko, atkarībā no telpas konfigurācijas, es varētu izstādīt citādāk, ar atšķirīgu ideju. Teiksim tā, - tas ir tāds lego.

Vai kāds no šai izstādē skatāmajiem darbiem ir eksponēts arī citur?

Šādā kombinācijā tie ir pirmo reizi. Atsevišķi zīmējumi un objekti ir tikuši eksponēti, bet ne tādā lielā un blīvā instalācijā.

Vai darbi ir aplūkojami autonomi cits no cita vai arī tie ir savstarpēji saistīti?

Tie ir savstarpēji saistīti. Tas nav burtisks stāsts, bet darbi ir izvietoti ar domu, ka tie cits ar citu komunicē. Pirmkārt, izstādes kontekstā tā ir mērogu saspēle. Otrkārt, visi izstādes darbi atrodas sabrukuma stāvoklī. Ekspozīcijas ietvaros mēs apmetam tādu kā Mēbiusa loku, un to noslēdzošais darbs ir kā melnais caurums, kur visa izstāde sabrūk pati sevī. Es varu pieminēt savu mīļo terminu “entropija” (iesmejas).

Jūs piemināt Mēbiusa gredzenu – jēdzienu, kas man nav pazīstams.  Lasot izstādes tekstuālo materiālu, kur atrodamas atsauces uz dažādiem domātājiem, nākas secināt, ka Jums ir lieliska intelektuālā bagāža. Vai papildus mākslai esat studējis vēl ko citu?

Nē, man vienkārši ir ļoti plašs interešu loks. Man cilvēki bieži prasa, ko es taisu – gleznas, skulptūras, ko citu? Es taisu visu. Mani nekad nav nodarbinājis jautājums, ko tagad taisīt. Mani vienkārši interesē idejas, un es meklēju veidus, kā tās vislabāk izteikt – vai tā būtu pāri galvai lidojoša lidmašīna, rotējoša prizma, ar ogli zīmēts senlaicīgs zīmējums, vai kas cits. Gribu diezgan brīvi kustēties pa iespējamo vizuālo pasauli.

Vai intelektuālo zinību bagāžu Jūs esat izveidojis akadēmiskā ceļā?

Nē, es neesmu speciāli mācījies. Esmu entuziasts tādā ziņā – diletants entuziasts (iesmejas).

Pieminot izstādes anotācijā akcentēto rakstnieku Fernandu Pesoa –  viņš ir aktuāla parādība šīs izstādes kontekstā? Vai arī jau ilgāku laiku?

Es par viņu domāju jau ilgāku laiku, un šī bija laba iespēja viņu piesaistīt. Nav vienkārši literāras un filosofiskas intereses burtiski atspoguļot vizuālajā mākslā – vismaz man nepadodas didaktiskas savu patikšanu ilustrācijas. Taču Fernandu Pesoa, manuprāt, ir unikāla parādība – mistiķis, filosofs, dzejnieks. Mana aizraušanās ar viņu ir novedusi pie pārdomām par to, kāda ir pasaule, kādi ir cilvēki, kāda būs māksla. Šajā gadījumā es burtiski “izrāvu” no viņa tekstiem kādu frāzi kā moto savai izstādei. Teicienu, ka pasaule ir nevis sasniegumu summa, bet tieši otrādi – neizdošanos summa. Pesoa bieži runā par Maķedonijas Aleksandru. Raksta, ka viņš uz savas nāves gultas, droši vien, bija vīlies, jo visa tā pasaule, ko reiz bija iekarojis, izrādījās niecība - salīdzinot ar to, ko viņš bija iztēlojies. Mūsu iedomas vienmēr ir lielākas par realitāti. Neatkarīgi no tā, kādi ir mūsu sasniegumi realitātē. Realitāte vienmēr būs štrunts, salīdzinot ar iedomu pasauli.

Par amerikāņiem zinu, ka viņi ir pozitīvi domājoši, savukārt Eiropa ir nomāktāka un vecāka. Eiropas kontekstā Jūsu darba vēstījums par pasauli kā neizdošanos summu nepiesaista īpašu uzmanību, bet Amerikas kontekstā tas rezonē iespaidīgāk. Vai šis Jūsu redzējums nav veidojies kā reakcija uz Amerikas pārspīlēto optimismu?

Ar melanholijas un neizdošanās sludināšanu var nodarboties tikai mākslinieki, jo nedz politiķi, nedz ekonomisti īsti par to nevar runāt. Mēs ļoti labi zinām, ka Eiropas Savienībā dziļas krīzes laikā tiek teiktas ļoti optimistiskas runas, kā mēs tomēr izsitīsimies krīzei cauri un tad tur būs tā gaišā nākotne. Tas nedaudz atgādina kādu senāk dzirdētu stāstu no padomju laikiem par neizbēgamo komunismu. Amerikāņu optimisms darbojas kā kompensācijas mehānisms. Amerika ir baigi skarbā vieta, un tas optimisms pastāv tālab, lai tur varētu izdzīvot. Tā ka ir grūti pateikt, kā tas ir pa īstam.

Jūsu darbos es saskatu uzdrošināšanos – tie ir ekstravertāki nekā daudzi Latvijā redzētie. Latvijā ir izņēmumi – piemēram, Aigars Bikše, bet caurmērā tomēr dominē “klusināta” māksla. Savukārt Jūsu darbi ir diezgan tieši un skaļi. Vai esat novērojis, kā mainījies Jūsu rokraksts, dzīvojot Amerikā?  Vai tur esat atradis iedvesmas avotus?

Man nav konkrētu mākslinieku, kuri mani būtu iedvesmojuši, bet varētu pieminēt [Edvardu] Munku, grieķu izcelsmes mākslinieku Kuneli [Jannis Kounellis], Anselmu Kīferu.  Bet, runājot par melanholijas tēmu vispār, mēs latvieši dzīvojam tālā ziemeļu zemē, kur ir daudz dažādu toņu pelēkās  krāsās. Un esam melanholiski, taču šī klišeja mani interesē. Iespējams, ka esmu melanholiskāks nekā caurmēra amerikānis, bet es neesmu nedz depresīvs cilvēks, nedz īpaši tendēts uzturēties tumsā.

Taisīt šādus darbus, esot depresīvam, droši vien, būtu nomācoši.

Esmu par to domājis.  Es varu ar to [melanholiju] darboties tādēļ, ka neesmu depresīvs cilvēks.  Pie izstādes ieejas ir [Roberta] Bērtona 16. gadsimtā rakstīta grāmatiņa The Anatomy of Melancholy, kas varbūt arī ir apjomīgākais antropoloģiskais pētījums par melanholiju. Viņš uzsvēra, ka raksta grāmatu par depresiju, lai neiekristu depresijā.

Arī mana žurnālista pieredze liecina, ka, piemēram, literāti vai mūziķi, kas radījuši ko noskaņās tumšu un drūmu, dzīvē, izrādās, ir visnotaļ moži cilvēki.

Ja aktieris spēlē nelieti, tas nenozīmē, ka viņš ir nelietis. Vienlaikus viņa radītais tēls ir autentisks, bet tas neatspoguļo aktieri ikdienas dzīvē.

Visos darbos jūtams militārās vēstures motīvs. Vai Jūs tā interesē?

Ne tik daudz militārā vēsture, cik tāds homēriskais skatiens pāri laikiem. Ja mēs domājam par vēsturi, tad, protams, cilvēces vēsture ir viens bezgalīgs karš. [Izstādē redzamā] Encyclopedia Britannica ir atšķirta lappusē, kurā aprakstītas Pirmā pasaules kara bezgalīgās ierakumu cīņas. Tāda kā zināšanu jūra atvērtas grāmatas izskatā, kuras virspusē viļņojas pieminētais mūžīgais karš. Arī flīģeļos, kas melnā okeānā peld kā kultūras aisbergi, atrodamas atsauces uz karu.

Kāda loma pie sienas redzamajam gotiskajam uzrakstam?

Tas nolasās - Sorry Times. Bieži esmu domājis, ka varētu izdot savu avīzi. Pretmetā ar patosu pilnajam New York Times, es paņēmu nedaudz gotisku šriftu, un tas tad būtu logotips avīzei Nožēlojamie laiki. Šī instalācija kopumā ir mūsdienu interpretācija par [Albrehta] Dīrera gravīru Melanholija.

Vai Jūs uz Latviju paņēmāt līdzi visu darbu komplektu?

Nē, šī ir maza daļa. Man ir vēl ļoti daudz zīmējumu.

Kur Jūs to visu glabājat?

Man ir paliela studija Džersijsitijā, kas atrodas iepretim Ņujorkai un ir tāda kā Pārdaugava Rīgā.

Jums droši vien arī tika viesuļvētra?

Par laimi mēs bijām drošībā, bet burtiski divus kvartālus tālāk mājas bija applūdušas. Tāds entropisks moments, vai ne?

Jūs sacījāt, ka darbiem nav jāatspoguļo Jūsu īstenību. No kā sastāv Jūsu īstenība Amerikā, ko Jūs darāt tur?

Nākas diezgan daudz strādāt, lai pelnītu naudu. Ņujorka tādā ziņā ir lāsts māksliniekiem, jo vajag telpu, bet telpas ir ārprātīgi dārgas. Finanses ir ļoti būtisks aspekts, jo par to telpu ir jāmaksā. Kaut kā tas man ir izdevies, bet tas ir tas, kas nekad neizskrien no prāta. Katru mēnesi jādomā par to, kā tos daudzos tūkstošus noliksi galdā.

Tātad nākas ne tikai nodarboties ar mākslu, bet ir arī jāstrādā citi darbi?

Jā, es strādāju pie dažādiem arhitektūras darbiem, scenogrāfijām un tamlīdzīgām lietām. Tas īstenībā ir ļoti interesanti un man nozīmīgi. Es neeju rakt zemi, kaut gan dažreiz arī varbūt pārmaiņas pēc gribētos.

Par nopelnīto sava māksla arī ir jāuztur?

Jā! Mana formula bija vienkārša – darboties - tā vietā, lai gaustos, ka neviens nedod naudu vai ka nepērk darbus par tik, cik es gribētu. Mēs tomēr esam racionālas būtnes – izdomājam, ar ko gribam nodarboties, un tad atrodam veidu, kā to darīt. Tajā nav nekā pārāk ekstravaganta.

Esmu runājis ar amerikāņu māksliniekiem un kuratoriem, kas man ir teikuši, ka naudu, ko viņi nopelna ar ikdienas darbu, viņi iegulda mākslā. To bija pārsteidzoši dzirdēt, jo vismaz pāris gadījumos tie bija visai atzīti mākslinieki.

Tā komerciālā realitāte jau ir tāda – ja mēs esam aisberga augšā, redzamajā daļā, tur nauda ripo. Bet mēs zinām, ka lielākā daļa mākslinieku atrodas aisberga otrā pusē.

Vai Jūs manāt atšķirību, kā Jūsu mākslu “nolasa” šeit un Amerikā?

Domāju, ka ir atšķirība. Ja šajā kontekstā cilvēki skatās un saka, - redz, kāda amerikāniska māksla, dinamiska un neparedzama, tad Amerikā viņi saka, ka šī esot ļoti eiropeiska un estetizēta māksla.

Kur Jūs izstādāt darbus Amerikā?

Neesmu saistīts ne ar vienu svarīgu komerciālu galeriju. Nevaru teikt, ka ļoti bieži, bet regulāri izstādos bezpeļņas vietās – mazos muzejos un tamlīdzīgās vietās. Manu darbu īpašības ir tādas, ko nav viegli “iestūķēt” pārdošanas apritē. Pārdošanas mehānismi ir sarežģīti – papīra un kartona gabali ir jokains produkts. Bet atsauksmes no nekomerciālām izstāžu vietām ir ļoti labas.

Jūs pārsvarā strādājat ar papīru un kartonu?

Jā.

Vai tādēļ, ka tie ir lētāki materiāli?

Nē, man patīk to trauslums un nevainība. 21. gadsimtā vide ir mediju pārsātināta, un man nav sajūtas, ka es vēlētos vēl kaut ko piebilst - taisīt vēl vienu video projekciju  (esmu gan to darījis), kas mani īsti nesaista. Turklāt, ja runā par to, kā pavadām savas dzīves laika stundas, tad es tāpat gana ilgi sēžu pie datora. Manī nav ne mazākās vēlēšanās taisīt arī savu mākslu, atrodoties pie datora. Es daudz labprātāk zīmēju vai veidoju konstrukcijas. Tas arī ir tāds kompensācijas mehānisms – var teikt - jo vairāk būs datormākslas, jo vairāk mani interesēs, teiksim, viduslaiku gravīras. Šajā ziņā esmu ļoti vecmodīgs mākslinieks.

Jums arī ir tradicionāla Latvijas Mākslas akadēmijas izglītība.

Jā, pilnīgi klasiska akadēmiskā izglītība.

Droši vien esat dzirdējis par troksni, kas sacelts ap Latvijas izglītības sistēmas vērtējumu. Ko Jums ir devusi Latvijas Mākslas akadēmija?

Es nevaru atbildēt viennozīmīgi, jo akadēmija, ko pazīstu, ir 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma augstskola. Tai akadēmijai, droši vien, ir visai maz sakara ar šodienas akadēmiju, jo praktiski visi pasniedzēji ir nomainījušies. Māja ir tā pati, ideja par akadēmisko izglītību, droši vien arī, bet es nezinu, kas tur patiesībā notiek. Toreiz tas bija vienīgais, kas bija – tādējādi nekādi jautājumi neradās. Domāju, ka savu laiku es tur izmantoju ļoti labi. Man patika zīmēt un veidot. Problēma, protams, bija ierašanās Ņujorkā - tas bija riktīgs belziens pa pauri. Tur saproti, ka visas mūsu cildinātās vērtības – teiksim, spēja uzzīmēt figūru, nedod pilnīgi neko. Nedod pilnīgi neko tai ziņā, ka tas nav tas, uz ko tiek būvēta mūsdienu māksla. Man šķiet, lai iegūtu pilnvērtīgu mākslinieka izglītību, vajadzētu studēt, piemēram, antropoloģiju, vēsturi, filosofiju, literatūru, mūziku, kino. Tā būtu pilnvērtīga mākslinieka izglītība!

Tātad, dzīvojot ASV, kā Jūs sacījāt - savā “diletanta entuziasmā” - esat smēlies zināšanas, ko varat izmantot mākslā?

Tieši tā. Aizbraucot tur, es sapratu, ka nevaru ieslīgt noliegumā un teikt – nē, tas viss ir štrunts, redz, mēs ar savām klasiskajām vērtībām! Man bija sajūta, ka ir vēl kaut kas, ko vēlos uzzināt. Un Ņujorka bija ļoti pateicīga izglītošanās vieta. Mana pirmā darbnīca bija vecā rūpnīcā, kur mita apmēram 200 mākslinieki no visas pasaules – brazīlieši, japāņi, krievi utt. Tā bija baigi auglīgā putra. Katrs nāca ar savu domu, un tas viss kopums bija ļoti stimulējošs.

Tātad Jūs uzskatāt, ka māksliniekam svarīga ir ne vien profesionālā audzināšana, bet arī informācijas lauks?

Jā, tas ir ļoti svarīgs. Un tā ir tā baigā atšķirība, ko jūtu. Jocīga lieta – mēs dzīvojam interneta laikmetā, un visa informācija it kā ir pieejama visiem. Bet nez kāpēc tā tomēr nav. Mēs tāpat esam un paliekam atkarīgi no vietas, kur atrodamies. Informācija pati par sevi neko neizšķir, jo informācijas jūra mūs vienkārši var nogāzt no kājām, mums ir jāmāk to filtrēt. Tā, savukārt, ir problēma Ņujorkā, kur ir informācijas gūzma.

Jūs sacījāt, ka Jūsu darbi vienam liekas amerikāniski, citam eiropeiski. Kā Jūs pats jūtaties?

Tas mani pilnīgi neuztrauc. Esmu tiecies pēc autentiskas formas, kas būtu manējā. Arī, atgriežoties pie izglītības jautājuma – es nedomāju, ka tā vai cita izglītība kaut ko būtiski atrisina. Kā viena, tā otra ir tikai dogma. Māksla “notiek”, kad mēs spējam tās dogmas pārkāpt. Atrast oriģinālu skanējumu nav viegli nevienam. Tādā ziņā mēs visi esam diezgan līdzīgās pozīcijās – tas ir, mākslinieki no Austrumeiropas, Rietumeiropas, Amerikas.

Bet ir grūti ignorēt savu kultūrvēsturisko izcelsmi un nav noliedzams, ka dominējoši ir Rietumu uzstādījumi. Un viņiem pēdējā pusgadsimta laikā izteiktāka ir bijusi sociāli orientēta māksla, pie mums tas nav tā bijis.

Tam piekrītu. Sociāli orientētajā mākslā ir arī apslēptas lamatas – tā nāk no mīta par mākslas demokratizāciju. Es saku mīta, jo nekādi nespēju saskatīt mākslas demokrātiskumu. Māksla visos laikos ir bijusi ļoti ekskluzīva sfēra. Ekskluzīva nevis tāpēc, ka mākslinieki ir ekskluzīvi, bet tāpēc, ka mākslu kolekcionē ļoti bagāti cilvēki. Ļoti neviennozīmīga situācija - māksliniekam dienas beigās čeku izrakstīs tas pats cilvēks vai institūcijas, ko viņi varbūt ir kritizējuši. Turklāt māksla nav demokrātiska arī tai ziņā, ka ir maz cilvēku, kuri spēj to pavilkt. Proti, mākslinieka ikdiena ir brutāla un grūta, un tur nav nekā demokrātiska. Mīts par mākslas demokrātiskumu ir izdevīgs milzīgai izglītības sistēmai, kas taisa naudu. Amerikā katru gadu skolas absolvē ap 120 000 mākslinieku. Un viņi maksā par savām mācībām no 20 līdz 60 tūkstošiem dolāru gadā. Nav saprotams, ko viņi visi pēc tam dara. Šai ziņā Latvija atrodas pavisam citā dimensijā – šeit nav tās mākslas industrijas. Ne šeit ir nopietna mākslas kolekcionāru bāze, ne šeit ir galeriju sistēma, ne šeit ir konkurējošās izglītības iestādes.

Pirms pāris mēnešiem intervēju mākslinieci Kristīni Kursišu, kura nesen bija atgriezusies no mācībām Maskavā un pauda domu, ka Latvijā māksliniekiem ir forši un ērti, bet te ir grūti just pasaules dvašu. Ko jūs domājat par šo tēmu? Cik lielā mērā, Jūsuprāt, šis izteikums ir situāciju raksturojošs? Vai arī šī doma ir postkoloniālās domāšanas ievirzes spogulis?

Es nezinu, kurš to teica – varbūt Josifs Brodskis, ka laimīgākā vieta, kur dzīvot, ir province pie jūras. Kaut kādā ziņā viņam bija taisnība - ja mēs runājam par laimi kā vietu, kur aizmirsties un norobežoties no pasaules. Kā tas ir realitātē, es nezinu. Es domāju, ka tas ir katra paša rokās. Es nedomāju, ka interesanta māksla rodas Ņujorkā vai Latvijā – tā rodas, protams, arī tur, bet tā var rasties jebkurā vietā. Šai ziņā neredzu nekur nekādas sevišķas privilēģijas. Ņujorkā dzīvojot, protams, ir privilēģijas tiem, kas ir tur mācījušies, ir turienes apritē un pumpē tur baigos resursus, un dabū naudu un slavu. Mums šis naudas un slavas lāsts, visticamāk, ies secen. Es varu vienlaikus domāt gan tā, gan šitā – es īsti nezinu, kā ir patiesībā. Man Latvijā ļoti patīk un ir interesanti, es te laimīgi pavadu vasaras,  bet tad vienā brīdi atkal nospriežu, ka laiks braukt pavandīties pa pasauli. Es teiktu, ka nevajag tā šķirot. Ja mēs esam ar pietiekami asinātu prātu, mēs varēsim lasīt mūs interesējošas lietas internetā, mēs mācīsimies valodas un komunicēsim ar cilvēkiem no citurienes. Un vienlaikus mēs mierīgi varēsim atrasties šeit un būt pasargāti no visādām nejēdzībām, ar ko būtu jāsastopas tur.

Es runāju ar kādu norvēģu mākslinieku un viņš sacīja, ka Latvijā ir jūtams mazvērtības komplekss attiecībā pret Ziemeļvalstīm. To droši vien varētu teikt par visu Austrumeiropu attiecībā pret Rietumiem. Vai no šī mazvērtības kompleksa var gūt kādu labumu, vai, gluži pretēji, ar to vajadzētu cīnīties? Vai vispār vajag ar to cīnīties?

Es nedomāju, ka ar to vajag cīnīties. Mūsu stiprās puses ir mūsu vājās puses – tā nav nekāda ezotēriska atziņa, es, patiešām, domāju, ka tā ir. Teiksim, šīs izstādes gadījumā, es godīgi balstos uz to, kas es esmu un no kurienes nāku – no tālas ziemeļu zemes ar garām ziemām un tumšiem vakariem. Tad izmantosim to, tur ir zināms spēks! Mēs varam stāvēt pretim tādiem tireklīgi virspusīgiem un muļķīgi laimīgiem kultūraspektiem, ko mums te rullē virsū. Šajā aspektā mani, piemēram, tādas lietas kā Dziedošās ģimenes vienkārši atbaida. Jo tas nav tas, kas mēs esam. Man liekas, ka tā ir degradācija. Es domāju, ka sevis noliegšana neko labu nedod. Tad esam tie tumšie cilvēki no ziemeļiem. Mums ir sava mitoloģija, mums ir savs gars – nu tad esam tie!

Uzdodu Jums visu šos jautājumus tālab, ka esat īstais cilvēks, kas uz tiem var atbildēt - mākslinieks no Eiropas perifērijas ar padomju mantojumu, kas tagad mīt mākslas citadelē Ņujorkā. Jūs droši vien dzīvojat dalītā mentālā pasaulē, ne tā?

Mēs varam aizbraukt, saraut saites ar šejieni, teikt, ka te ir province. Es nekad tā neesmu domājis. Man vienkārši ir interesējis padarīt savu dzīves telpu plašāku, bet tajā noteikti ir iekļauta arī šejiene. Kāpēc tad es te esmu atvedis šo izstādi? Ne slavu, ne naudu es šeit neuztaisīšu, man nav racionālu motīvu, bet man likās ļoti svarīgi to izstādi šeit uztaisīt. Labi, man var teikt – 15 gadus biji projām, neko nedarīji un tagad atskrēji! Pirmkārt, man daudzus gadus vispār nebija ko rādīt – neesmu tāds mākslinieks, kas cep vienu izstādi pēc otras, vai darbus kā pie konveijera. Vienkārši es jutu, ka ir labs materiāls, ko rādīt, un  - attiecīgi - ir laiks parādīt. Teiksim, kad man Ņujorkā  jautā, no kurienes esmu, es vienmēr atbildu – no tālas un tumšas ziemeļu zemes. Tad viņi min – no Amsterdamas? Nē. Tad no Zviedrijas? Nē. No daudz tumšākas zemes. Es domāju, ka tas ir mūsu spēks.

Man šķiet, ka Ņujorkā svešiniekus pieņem atvērtāk nekā, teiksim, Londonā. Tā ir?

Noteikti. Iemesls tam ir arī tas, ka Anglijā vai Zviedrijā par latviešiem runā kā par nabaga viesstrādniekiem, un tie stereotipi ir ļoti stipri. Amerikā neviens par to neko nezina. Neviens nezina, kur ir tā Latvija. Daži pat nosacīti zina, jo iepazinušies ar mani, saka, - o, man bija gēlfrenda no Lietuvas. Es esmu tādus daudz dzirdējis! (iesmejas)

Interesanti – es arī reiz satiku vienu cilvēku Ņujorkā, kurš teica precīzi to pašu.

Tad otra galējība ir tie, kas stiepj pretim roku un saka to vienu vārdu, ko zina – zdrastvuitje! Tas tā  ne visai patīk. Bet principā tā laime ir, ka par mums neko nezina. Starp citu, vai mums Latvijā vēl strādā tā Latvijas tēla veidošanas aģentūra?

Jūs domājat Latvijas Institūtu? Jā, strādā, nupat iecēla jaunu vadītāju.

Nu tā, es gribētu teikt, ka Amerikā esmu varbūt izdarījis vairāk nekā Latvijas Institūts mūsu zemes popularizēšanas ziņā (iesmejas). Kad cilvēki saprot, ka viņi neko nezina par Latviju, viņi kļūst ļoti ieinteresēti. Tādā ziņā amerikāņu atvērtība ir jānovērtē. Viņi ļoti necepsies par to, cik īpaša vieta ir Latvija, bet viņi ar neviltotu interesi apjautāsies par to.

Vai Jums uzturēt saikni ar savu izcelsmi palīdz arī fakts, ka sieva ir latviete?

Jā, mājās mēs runājam latviski, un es uzturu ciešus sakarus ar dažiem cilvēkiem Latvijā.

Sakiet, vai tiešām ir tā, ka, esot tālu projām, liekas, ka Latvija ir tumša vieta?

Liekas, jā.

Metaforas ir mākslinieku valoda un - tādā gadījumā - jājautā, ko Jūs ar to tumsu domājat?

Pirmkārt, dzīvojot šeit, es biju pārliecināts, ka visur vasarā ir tās īsās, gaišās naktis. Aizbraucot uz Ameriku, es biju ļoti pārsteigts, ka tā nav. Es par to nekad nebiju domājis. Bet es arī nekad nebiju domājis, ka Latvijā gandrīz pusgadu valda nakts, kontrastā tām gaišajām vasaras naktīm. Pat nerunājot par metaforām – tīri fiziski mums šeit ir maz saules, un es domāju, ka tas ietekmē apziņu. Mēs esam pielāgojušies šai dzīvei, tumsa - burtiski -  ir formējusi mūsu apziņas struktūras. Es nerunāju par tumsonību, kuras te arī ir gana - jo mentālas tumsas visur ir gana, bet es runāju par fizisko dzīves telpu. Es, piemēram, biju Jamaikā, kaut kādā galīgā čuhņā, kur mājiņas ir sastutētas no mašīnu motoru pārsegiem. Viens džeks man tur prasa, no kurienes esmu, un kad atbildu, ka no Latvijas, viņš pajautā, vai pie mums ir auksts, uz ko es atbildu, ka - jā. Tad viņš, šausmās saviebies, ar tādu neviltotu žēlumu, man uzdāvina kaut kādu eksotisku augļu ķekaru.

Vai Jūs apsverat atgriezties Latvijā? Vai arī neesat par to domājis?
Es esmu par to ļoti daudz runājis. Es nekad neplānoju doties uz Ameriku, es arī neesmu speciāli plānojis braukt atpakaļ. Bet es nenoliedzu tādu iespēju.

Vai Jūsu sieva arī ir radošais cilvēks?
Jā, sieva ir māksliniece, viņa zīmē ļoti skaistus, dīvainus zīmējumus, ilustrē bērnu grāmatiņas, zīmē ilustrācijas teātriem un filmām. Dzīve tādā ziņā ir interesanta.

Runājot par Pesoa - manī viņa Nemiera grāmata rezonēja ar savu melanholiju, bet es nekad to grāmatu nespēju izlasīt līdz galam, jo man tā šķita pārāk vienmuļa. Emocionāli viņš mani aizķēra, bet ne literāri. Vai pats esat izlasījis viņa grāmatiņu?

Lai arī angliski to sauc par Nemiera grāmatu, tās nosaukums, precīzi tulkojot no portugāļu valodas, ir Nemierīguma grāmata. Tur it kā nebija ko lasīt, vai ne? Pirmkārt, savas dzīves laikā viņš to grāmatu kā kopumu neizveidoja. Tā ir pierakstu apvienojums no viņa milzīgās lādes, kas bija pilna ar pierakstu papīrīšiem. Viņš nekad nepūlējās tos apkopot grāmatā, jo saprata, ka tā nav grāmata. Pēc viņa nāves pieraksti bija jāizdod kaut kādā formātā - tika izveidota grāmata. Taču to nevar lasīt klasiskā veidā, drīzāk kā tādu ķīniešu Daodedzin - šķir jebkurā vietā un izlasi. Es saprotu Jūsu apgalvojumu, ka to nevar izlasīt. Viņa domas ir tik uzmanīgas. Tās pēta nianses, par kurām nevar lasīt garas nodaļas vai lietot skaļus vārdus. Tie ir ļoti klusi. Tajā pamazinātībā, pasauli mikroskopiski pētošajā skatienā ir viņa spēks. Tur ir tas, ko lielie, skaļie filosofi - kā Nīče, kas man ļoti patīk -  ir palaiduši garām, jo viņi raksta ar baigu pompozitāti. Turpretim Pesoa raksta no pretējām pozīcijām, viņš sevi salīdzināja ar mitro nospiedumu, kuru uz noslaucītās palodzes atstāj lupata. Tāda ir viņa pieticības pakāpe.

Pesoa biklums sasaucas ar Jūsu paša iekšējo biklumu?

Man vienkārši šķiet, ka nav forši braukt pa pasauli ar buldozeriem un tankiem. Pirmkārt, maz kas paliek pāri, otrkārt - neko nevar ieraudzīt. Ir tāds troksnis un pompozitāte, ka viss paliek ciets un vienmuļš. Citiem vārdiem sakot, uzvarētāju pasaule ir cieta, neinteresanta virsma. Mani interesē tas otrs lauks, kas ir pilns ar dīvainībām, vēstures atkritumiem un ar neizdošanos.

Jūs pats sevi redzat tajā otrā laukā?

Visticamāk, ka jā.

Vai, neaizbraucis uz Ameriku, Jūs to pasauli tā būtu redzējis?

Es nesaku, ka aizbraucu kā tāds muļķītis uz Disnejlendu, bet visam dzīvē savs laiks. Piecpadsmit gadu vecumā mēs klausāmies Sex Pistols, vēlāk Šūbertu vai vēl nez ko.

Jums sanāk daudz laika lasīt?

Es cenšos to atrast. Man ir divas lietas, ko es daudz daru – es daudz staigāju un daudz lasu. Un daudz zīmēju – blociņā.

Skices?

Jā, mazas pētnieciskas shēmiņas. Tāpat kā Pesoa rakstīja uz saviem papīrīšiem.

Lielpilsētas dzīve laikam ļauj noslēgties un atrast savu telpu, ko varbūt citur, mazākā vietā nav tik viegli izdarīt, jo neesi tik anonīms?

Šeit man šķiet ļoti mīļi, ka, ejot pa pilsētu, visu laiku satiec paziņas. Amerikā tā nav. Ņujorkā tu vari staigāt un dienām nesatikt nevienu pazīstamu, ja vien neej uz kādu noteiktu bāru. Jau agrā jaunībā es gribēju dzīvot kā mūks augstu kalnos. Paradoksālā veidā Ņujorka izrādījās tas kalns, kur esmu norobežots no pasaules, pateicoties tās kņadai un burzmai (iesmejas). 

Aizbraucot no Latvijas jau bijāt sācis izstāžu darbību?

Drusciņ.

Un kas bija Jūsu laikabiedri? Kuratore Inga Šteinmane piemin Miķeli Fišeru un Gintu Gabrānu.

Jā, bet atšķirība bija tā, ka Fišers, Gabrāns un Bikše tā ļoti pārliecinoši, ar duku sāka izstādīties. Es tajā laikā pilnīgi nezināju, ko darīt. Pavisam nebiju nobriedis mākslinieks, drusku izstādījos, bet tas nebija nopietnā līmenī. Man bija sajūta, ka kaut kā pietrūkst, kaut ko nezinu, ka kaut kur jābrauc palūrēt. Minētie mākslinieki, iespējams, bija pašpietiekamāki, nobriedušāki savā domāšanā. Es tāds nebiju. Bet, jā, es iekrītu viņu paaudzē, un man viņi ir labi paziņas.

Vai Ņujorkā ir kāda latviešu kopa?

Es dažus zinu. Kontaktējos šad tad, bet ne pārāk cieši. Mākslinieks Normunds Brūveris no manis netālu dzīvo. Šad tad sazvanāmies, reizēm – lielākoties nejauši, satiekamies. Tāds dizainers Mārtiņš Straupe dzīvo netālu no manis. Mums tuvs draugs ir latviešu mūziķe un dziedātāja Laila Saliņa, kas dzīvo burtiski dažus kvartālus tālāk. Bet latvietība nav mans kritērijs  kontaktu veidošanā. Ar latvietību vien nepietiek labai draudzībai. Ir tikai dažas reizes  uz ielas nejauši nācies dzirdēt kādu  runājam latviski. Baigi maz mēs īstenībā esam. Jāatzīst, ka pārņem jau kaut kāda sajūta, kad to valodu dzirdi. Bet es arī neesmu orientēts uz tādām straujām draudzībām. Kā normāls latvietis, esmu ļoti intraverts. Es ar to savu tumsiņu draudzējos (iesmejas).

 Fotoreportāža no Artura Virtmaņa izstādes 10 000 melanholijas šķautnes atklāšanas Rīgas Mākslas telpā