Foto

Runāt uz lapas

Arterritory.com

Agnese Čivle, Andrejs Saldavs
12/11/2012 

Visu laiku apbalvotākais radošais direktors, reklāmas tekstu un grāmatas Sorry for the lobsters autors Nīls Frenčs (Neil French) nekad nav slēpis, ka bijis gan  īres maksas piedzinējs, viesmīlis, matadora palīgs un dziedātājs, gan strādājis pornogrāfijas industrijā, bijis naktskluba īpašnieks un rokgrupas menedžeris. Viņš arī neslēpj, ka reklāmas pasaulē viņš atrodas naudas dēļ un apzinās, ka par visu virtuozāk viņš spēj apieties tieši ar rakstīto vārdu. Kā mākslinieciskais un radošais direktors Frenča darba vieta bijušas tādas aģentūras kā CFP, Holmes, Knight, Ritchie (Londona), BateyAds, Ogilvy&Mather (Singapūra). Septembrī uzstāties ar lekciju viņu uzaicināja Latvijas radošo direktoru klubs, un Frenčs ieradās Rīgā. piedāvā, iespējams, daudz atklātāku sarunu ar Nīlu Frenču – par dzīvi un reklāmu.

Lai reklāmas leģenda Džordžs Luiss (George Lois) varētu strādāt, uz viņa galda drīkst atrasties tikai darbs. Bez viņa deviņpadsmitā gadsimta Seth Thomas pulksteņa arī sienām ir jābūt kailām. Virsmām, formām un objektiem, kas atrodas darba vidē, ir jābūt atbilstošiem viņa estētikas izpratnei. Kā Jūs veidojat savu radošo vidi?

Esmu nelabojams pedants. Lietām man apkārt ir jābūt absolūti organizētām. Līdz pat simetriskai precizitātei. Cilvēki mēdz mani par to pavilkt uz zoba, taču patiesībā šī kārtības mīlestība ir neapzināta.

Kam savā darbā dodat priekšroku – papīra lapai vai datora ekrānam?

Ja rakstu scenāriju filmai vai reklāmas rullītim – izmantoju datoru.

Ja strādāju pie teksta, kas paredzēts drukātajam materiālam – izmantoju papīru. Pie tam, ja reklāmu paredzēts ievietot avīzē, tad izmantoju attiecīgā izmēra papīra lapu. Tā rīkojos, lai panāktu maksimālu rezultāta uzskatāmību.

Mērogs ir ļoti būtisks. Es mīlu avīzi kā mediju. Atverot avīzi, cilvēks zaudē perifēro redzi, kas ļauj pilnībā koncentrēties uz materiālu. Ja reklāma aizņems pilnu atvērumu, kas negadās bieži, tad zinu, ka tā būs simtprocentīga uzmanība.

Kā Jūs nonācāt Āzijas reklāmas tirgū?

Stāsts sākās ar to, ka Londonā man uz papēžiem mina policija. Bēgu no valsts un nonācu Singapūrā – bez cerībām, ka varēšu tur nodarboties ar reklāmu. Taču man paveicās. Lai gan Eiropā man jau bija pieredze reklāmas jomā, Āzijā viss bija jāsāk no jauna – jāadaptējas šīs puslodes kultūras kontekstā.

Par vienu no Jūsu visu laiku veiksmīgākajām tiek uzskatīta reklāmas kampaņa reāli neeksistējošam produktam, proti, XO Beer alum. Sakiet, vai tomēr aspekts, ka reklāmas pasūtītājs nebija reāls alus ražotājs, bet avīze, darbu pie kampaņas pamatīgi neatviegloja?

Likumdošana paredz, ka reklāmas saturā nedrīkst būt citāti, kas norādītu uz to, ka dzēriens padara cilvēku iereibušu. Lai gan loģiski, ka alus reibina.

XO Beer reklāma parādīja iereibušu cilvēku. Taču šajā gadījumā – tāda alus taču nemaz nav. Mēs nereklamējam alu. Jo tā nemaz nav.

Īstai alus kompānijai šāda reklāma nebūtu iespējama, jo tā ir pilnīgi nelegāla visā pasaulē. Ierasti alus reklāmās tiek parādītas jautras draugu kompānijas, dejas, bet nekad – ka kāds būtu piedzēries...

Ar XO Beer reklāmu gribēju nodemonstrēt, kā var izveidot dumpiniecisku kampaņu un pierādīt alus darītavām, ka veiksmīgai alus reklāmai var tikt izmantoti laikraksti.

Skumjākais, ka vienīgie, kas nesaprata šo reklāmu, bija pašas alus darītavas. Jo šī reklāma lika viņām izskatīties muļķīgi – redz kā, no alus tu - izrādās - piedzeries!

Nu... varbūt arī ... tā pa īstam es par alus darītavām nemaz nedomāju. Lai būtu kā būdams, šis darbs darīja labu man un avīzēm, pierādot, ka drukātā prese joprojām ir spēcīga.

Kurš būtu zīmols, kam Jūs vēlētos veidot reklāmu? Varbūt šoreiz kāds reāls alus ražotājs?

Dīvainā kārtā mani uzrunāja Guinness alus. Izveidoju viņiem reklāmu – tādu, kādu neviens no Guinness nebūtu gaidījis. Viņi man par to labi samaksāja, taču ēterā nepalaida.

Kādēļ? Vai tālab, ka viņi aizvien pieturas pie vecās labās idejas Good things come to those who wait?

Tieši tā.

Es savukārt centos piešķirt Guinness vārdam kā zīmolam sajūtu buķeti. Sadalot un izrunājot Guin–ness pa zilbēm, rodas asociācijas ar tādiem vārdiem kā softness, hardness, drunkenness, kas, manuprāt, arī ir šī alus esence. Piedāvāju nopirkt filmu Zorba the Greek un iemontēt tajā Guinness. Tas nebūtu grūti izdarāms. Aģentūra cīnījās par šo ideju, taču klientam tā nebija pieņemama, jo Guinness zīmols esot stāsts par gaidīšanu... Camooon, kāpēc uzreiz man to neteicāt? Tad es būtu darbojies ap to gaidīšanu, taču viņi sacīja, lai visu izmainu, un to es arī darīju. Taču neko. Naudu dabūju, nopirku jaunu mašīnu.

Taču es vēlētos veidot reklāmu Jeep. Uzskatu, ka viņu līdzšinēja reklāma ir briesmīga, bet mašīna taču ir lieliska.

Kā Jūs komentētu netradicionālo kanālu izmantojumu reklāmas medijos?

No vienas puses, piemēram, Coca Cola vai Absolut Vodka gadījumā – šo dzērienu pudeles forma un siluets jau pati par sevi ir reģistrēta kā preču zīme. Tas ir lielisks mārketings, kurā vairs maza nozīme ir vārdam, bet vēstījumu spēj sniegt tikai forma.

Taču vienlaikus tā ir kāpšana ārā no vecā zīmola koncepta, klasiskā mārketinga, kad pārdod spēj tikai vārds.

Uzskatu, ka Absolut ir viena no lieliskākajām mūslaiku kampaņām. Ideja pudeles dizainu uzticēt māksliniekiem ir ģeniāla. Un nevis pašas mākslas dēļ, bet tālab, ka šāds process "izņem" produktu no savas kategorijas – tā vairs nav pudele bārā, vienkārši patērējams alkohols...

Absolut ir absolūti bezkaunīgs. Tā ir māksla!

Kā Jums šķiet, kā mūsdienās ir mainījusies reklāma? Drukātās reklāmas kļūst aizvien īsākas, starp tekstu un bildi vairs nav sinerģijas...

Es neticu, ka obligāti būtu jābūt virsrakstam, tekstam un attēlam, bet, ja šie elementi ir, tad tiem ir jādarbojas, lai atklātu domu. Virsrakstam ir jābūt, lai tas strādātu kopā ar bildi, un nevis tāpēc, ka tam vienkārši ir jābūt. Tagad - jo bieži - ir virsraksts un ir bilde, bet abi viens bez otra var arī mierīgi iztikt.

Taču man patīk, ka mūsdienās viss ir kļuvis kodolīgāks.

Kas ir radošums?

Reiz kāds Singapūras valdības vīrs mani uzrunāja ar lūgumu palīdzēt un piedalīties kreatīvās kultūras veidošanā. Kādā seminārā tika sapulcināti teju simt jauni radošo industriju censoņi, kuriem es centos pierunāt pilnu galvu ar muļķībām. No auditorijas pacēlās tikai viena roka, un izskanēja tikai viens iebildums. Tikai viens vienīgs bija drosmīgs, un tikai viņš viens dabūja darbu pie manis. Šis puisis, ko izraudzījos, ir dumpinieciskuma sēkla un potenciāls, ar kura palīdzību padarīt par dumpiniekiem visu jauno reklāmas paaudzi. Savukārt dumpinieciskums ir veids, kādā veicināt kreativitāti. Un ne tikai reklāmas sfērā. Ja tiks radīta jauna, radoša paaudze, tad pozitīvas sekas varēs manīt visās kultūras izpausmēs.

Kreativitāte ir tad, kad iznīcini visu, ko zini, un cel no jauna. Vienalga, kādā jomā darbojies – ir jābūt trakam, jāgrib iznīcināt un sākt no jauna.

Ko Jūs domājat par Banksy graffiti?

Zīmēt krānus uz sienas nav nekāda māksla, taču Benksijs ir izņēmums. Un tieši tāpēc lielisks, ka izņēmums. Viņš izmanto vidi kā audeklu, uz kura runā par sociālām tēmām. Nevis vienkārši nodarbojas ar vandālismu svešos īpašumos, bet zina, kālab viņam ir nepieciešams tieši šis īpašums un šī siena. Viņam nevajag papīru vai datoru, bet tieši konkrēto sienu un tieši konkrētajā vietā. Ja tā nebūs konkrētā siena, tad f*** you very much! Piemēram, Kissing cops graffiti gadījumā – tā bija tā siena, kur tam visam bija jābūt. Viņš ir bezbailīgs, dumpiniecisks un sasodīti talantīgs.

Turklāt mēs jau nemaz nezinām, cik viņa darbi jau tikuši iznīcināti.

Vai redzat sevi kā mākslinieku?

Nē, es esmu reklāmas tekstu autors. Esmu labs tekstu autors un rakstnieks. Es komunicēju ar vārdiem, jo vārdi ir mans instruments. Ar vārdiem es spēju radīt jēgu un noskaņu. Šai jomā es sevi uzskatu par virtuozu. Un tas nav nekas iedzimts, es to iemācījos.

Kā izglītība palīdz reklāmā?

Grūti spriest. Tiem, kam ir laba izglītība, ir fundaments, lai radītu ko labu reklāmā, taču ir arī virkne labu reklāmistu bez izglītības. Labi viņi ir tieši tādēļ, ka raksta tā, kā runā, un, piesēžoties pie papīra lapas, necenšas tapt gudrāki. Taču nereti tieši tas - vēlme būt gudrākiem - ir izglītība sekas, un rezultātā tiek radīta virkne sarežģītu, pārgudru vārdu, ko vidējais cilvēks pat nesaprot.

Viens no zināmākajiem reklāmas saukļiem ir “Got milk?”. Taču tas ir absolūti nepareizi. Pareizi būtu “Do you have any milk?”...

Jā, tieši tāpēc tas ir lielisks. Pareizais variants nedarbojas. Ja tu no rīta esi paģirains un gribi pienu savām brokastu pārslām, tu taču visdrīzāk sievai vienkārši nomurmināsi “Got milk?”. Reklāmā ir jāatspoguļo to, kā cilvēki runā.

Reiz testēju kādu meiteni. Meitenei bija laba leksika, viņa daudz bija lasījusi, bet, kad lūdzu ko uzrakstīt, saņēmu pārbagātu vārdu plūsmu... Sazvanījāmies skype un es dzirdēju, ka viņa runā pilnīgi normāli. Devu viņai padomu – “mēģināt runāt uz lapas”. Sacīju, ka ir lieliski, ka viņai ir šī vārdu munīcija, bet jāatceras, ka nevajag to bliezt ārā, vienkārši runājot ar cilvēkiem. To vajag pataupīt un izmantot vietā un laikā, kad šo atombumbu patiešām nepieciešams izmest.

Reklāmā nav jābūt rakstniekam, bet komunikatoram. Šī meitene diemžēl jau bija saķērusi t.s. disease of writing.

Kas bija pirmā lieta, ko uzrakstījāt?

Kas to spēj atcerēties! Visticamāk, vēstule Ziemassvētku vecītim.

Rakstīju arī mulsinošu dzeju tīņa gados, kā jau to jaunieši mēdz darīt. Par laimi, šie gara darbi nav saglabājušies.

Reklāmā, šķiet, tas bija rullīša scenārijs. Starp citu, scenārijs nekad nevienam nav pirmais uzdevums, taču toreiz sagadījās tā, ka nebija neviena cita, kas to izdarītu. Mans scenārijs rullītim, kurā vīrietis sēž auto un sarunājas ar cilvēkiem, ieguva reklāmas balvu.

Vai Jūs izmantojat tviteri? Daudzi neizmanto. TBWA\Worldwide māklinieciskais direktors Lī Klovs (Lee Clow), piemēram, uzskata, ka 140 simboli – tas ir par maz.

Ja nevari izteikties 140 simbolos, tu neesi rakstnieks. Man patīk tvītot. Bieži gan to nedaru. Man ir tikai daži tūkstoši sekotāju.

Man patīk citu cilvēku kvalitatīvi tvīti. Sekoju pāris desmit cilvēkiem. Kad nav vairs saistoši – nelasu.

Patīk, jo tviteris piespiež būt vārdos ekonomiskam. Tajā mazajā rāmī iespējams izkontrolēt liekvārdību. Fantastiski!

Kā tiekat galā ar situāciju, kad kāds pie Jums ierodas un noliek uz galda “pamatīgi sagatavotu” brīfu?

Problēma ar brīfiem ir tāda, ka tos sagatavo pilnīgi jampampiņi. Tie ir cilvēki, kas nav varējuši dabūt darbu citur un tālab ir nonākuši mārketingā. Un tādēļ, ka viņi nemāk rakstīt, viņi raksta garumgaras lapas, jo uzskata – jo vairāk viņi ir uzrakstījuši, jo labāks ir brīfs. Jāmācās iekļauties tvītā!

Ideālā gadījumā brīfs būtu jāraksta klientam. Jo klients zina, ko viņš vēlās. Pamatā ir tikai viena lieta, ko klients vēlas, un ja viņš redzētu tos garos brīfus...

Bet tas, ko es savulaik mēdzu darīt, ir apsēsties un izlasīt visu dokumentu. Visu materiālu. Izlasīju katru vārdu - zinot, ka lielākā daļa ir bezjēdzīga. Tas, kas man ir vajadzīgs, ir glāze vīna. Tas nedrīkst būt draņķīgs vīns, tam jābūt labam vīnam. Un arī glāzei ir jābūt labai. Vīns jādzer ar japāņu sakē dzeršanas pieeju. Apzinoties, ka tā nav vienkārši ēšana vai dzeršana, tas ir radīšanas process.

Tātad... Es pieleju glāzi. Izdzeru pusi pudeles un saprotu, ka tas, kas man nepieciešams, ir nedaudz miega. Tad es paguļu. Kad pamostos, tad tas, ko no brīfa atceros, ir svarīgs. Tas, ko es neatceros, tātad nebija svarīgs. Smadzenes ir lielisks informācijas filtrs. Vajag ļaut smadzenēm strādāt. Tad es pierakstu to, kas ir palicis prātā kā svarīgākais. Un aizmirstu pārējo. Strādāju ar šo “saglabāto” informāciju un balstu savu darbu uz tā.

Kas Jūs iedvesmo rakstīt?

Es lasu. Daudz lasīju jaunībā - bija jāizlasa Ļevs Tolstojs un to arī lasīju. Mērķtiecīgi.

Kādā no Jūsu intervijā lasīju, ka  grāmatu lasīšanas dēļ Jūs izmeta skolas. Dēļ Hemingveja...?

Hmm... kas to būtu domājis, ka reiz Hemingvejs spēs dabūt cilvēkus ārā no skolas.

Tā bija angļu valsts skola, pasniedzēji bija kara laika paaudze. Tas viss bija nožēlojami... Pasniedzējs bija direktora vietnieks, absolūts lūzeris, kas sevi aizvien lika dēvēt savā armijas titulā. Bija “brīvā” lasīšanas stunda, lai gan lasāmvielas saturs bija ierobežots. Tā, ko lasīju, nebija obligātā literatūra. Pasniedzējs, gribēdams atņemt man manu Hemingevju, man iespēra.

Es iegāzu viņam pa žokli. Vēl tagad atceros, kā viņš gāžas atmuguriski, es redzu viņa kājas un pie sevis domāju – kāds gan viņš ir idiots, viņš pulē pat savu kurpju pazoles! Nu, kurš pucē zoles?!!! Militārisma ārprāts!

Tāds pats pēckara raudzes direktors izpētīja manu biogrāfiju un izlēma, ka diez vai plānoju studēt universitātē. Un semestra beigas ļāva man paņemt brīvas, lūgdams vairs neatgriezties... Principā jau mani neizmeta, lai nebūtu konfliktsituācijas, jo - kā nekā - pasniedzējs taču man iespēra...

XO Beer ir Jūsu slavenākais darbs, bet par kuru darbu Jūs esat vislepnākais?

Tas noteikti ir Nobody reads long copy anymore. Here’s why. Tas ir darbs, ko var atrast eksponētu pie studentu dzīvokļu sienām. Tas ir labāk kā Kannu Lauva! Ja kāds tīnis tavu darbu izdrukā un pieliek pie sienas – tas ir desmit reizes labāk par kādu grand prix.

Nīla Frenča grāmta "Sorry for the lobsters"

Parunāsim par Jūsu grāmatu Sorry for the lobsters. Es nejautāšu, kāpēc tāds nosaukums, es zinu iemeslu – nosaukums “Bībele” jau bijis aizņemts...

Nosaukuma atslēga meklējam kādā grāmatas paragrāfā. Tālab ir jāizlasa visa grāmata un jāatrod tā sadaļa, lai saprastu kāpēc tāds nosaukums. Ja veiksme būs manā pusē, tad pavisam drīz šai grāmatai būs arī e-book versija.

Man pašam gan labāk patīk, ka grāmata ir fiziskā formātā. Taču elektroniskā versija tiek  gatavota, galvenokārt, studentu dēļ - drukātā grāmata ir ļoti dārga, bet es vēlos, lai viņi saņemtu šo informāciju.

Kāpēc Jūs vēlējāties uzrakstīt grāmatu? Nereti ir tā, ka grāmatu autori nemaz nav vēlējušies to darīt, kāds viņus uz to ir pierunājis, un tad grāmatas ievadā ir “paldies” tam un tam, kas mani pamudinājis šo darbu veikt.

Manā ievadā arī ir rakstīts, ka pakļāvos draugu spiedienam. Man ir daudz stāstu (ne visi vienmēr ir tieši par reklāmas industriju), un draugi mani mudināja šos stāstus beidzot pierakstīt, lai viņiem tajos vairs nebūtu jāklausās

Tas nu būtu viens iemesls – man ir jābeidz runāt un vienkārši jāpieraksta. Otrs iemesls ir mans dēls. Viņam, protams, nav ne mazākās nojausmas par to, ko es daru, vai ko esmu darījis. Viņš zina, ka darbojos reklāmas industrijā, taču tas viņam maz ko izsaka. Jo viņu tas neinteresē.

Tas varētu būt tāpēc, ka 15 gadus veci zēni parasti nav ieinteresēti reklāmas industrijā?

Un kurš gan viņus var vainot? Es domāju, ka drīz manis vairs nebūs. Gribētos, lai dēls atceras, kāds bija viņa tēvs. Es iedevu viņam grāmatas kopiju, parakstīju un pieteicu, lai viņš to nelasa, kamēr pašam negribas. Viņam tā aizvien stāv plauktā – neizsaiņota. Tas ir labi, jo pašreiz viņš daudz vairāk var iegūt vienkārši runājoties ar mani. Tātad - pamatā - šī grāmata ir manis atstātais mantojums  dēlam.

Vai ir kāds darbs,  par kuru Jūs vēlētos  teikt – kaut to būtu radījis es? 

Jā. Man gribētos būt tam, kurš radījis How does the guy who drives the snowplow get to work?, kas nojauc pilnīgi visus noteikumus, kādi vien ir. Es vēlētos, kaut es to būtu uzrakstījis! Taču es noteikti nevarētu to uzrakstīt labāk.

Jā, tas ir tāpēc, ka tā pieskaras cilvēciskam faktoram, kā tad "viņš" tiešām tiek uz darbu... Tā neapraksta riepas, produktu saķeri, bet uzdod cilvēcisku jautājumu.

Tieši tā. Tāpēc tā ir brīnišķīga! Tas, ko es būtu darījis, es būtu uzrakstījis stāstu. Visticamāk tas būtu labs stāsts.

Kā ir ar iedvesmas meklējumiem apreibinošajās vielās, ar kurām nereti tiek asociēta reklāmas pasaules ikdiena?

Es esmu kontroles frīks. Es tiešām patoloģiski tāds esmu! Visā, ko daru, man patīk turēt roku uz kontroles sviras. Tas nav patīkams fakts, taču tāds es esmu. Tāpēc es nelietoju nedz narkotikas, nedz alkoholu kā iedvesmas avotu.

Mani iedvesmo cilvēki. Kad Rīgā man ieteica iet apskatīties ... emmm... neatceros, kuru ēku, es ierosināju labāk kaut kur iet piesēst, parunāt un paskatīties, kādi cilvēki mums iet garām.

Es esmu bijis Parīzē aptuveni divdesmit piecas reizes. Un tikai pēdējā reizē es aizgāju paskatīties uz Eifeļa torni.

Mani iedvesmo cilvēki, sarunas, piemēram, ar jums. Man šī saruna šķiet ļoti interesanta. Tas mani pat pārsteidz – jūs mani pat pamodinājāt, jo esmu vēl nedaudz miglains no vakardienas.

Ir interesanti runāt un skatīties, paklausīties sarunas pie blakus galdiņa... Tas ir daudz labāk par muzeju. Tas ir kaut kas dzīvs! Tas ir īsts. Es uzskatus, ka cilvēki ir bezgala fascinējoši! Dažreiz es arī saskatu humoru... pilnīgi visur! Un uzskatu ļaudis par smieklīgiem! Bet tas nav labi. Tas nav arī ļauni. Taču cilvēki ir smieklīgi. 

 

 

Vai izbaudījāt vakardienas lekciju? [Intervija notiek nākamajā dienā pēc uzstāšanās Rīgā.]

Nemaz. Sajūta bija tāda... it kā es runātu ar miroņiem. Nebija mijiedarbības.

Visticamāk nebija jautājumu?

Vienam, diviem bija... Žēl, ka neviens neatnāca sagatavojies, neizteica kritiku.

Jūs gribat, lai saka – jūsu darbs ir slikts?

Tas būtu lieliski, jo tad mums būtu saruna.

Mani neuztrauc, ko domā cilvēki. Vēlme kļūt bagātam  ir iemesls, kādēļ es esmu reklāmas industrijā ir. Vai kļūt slavenam un bagātam.

Un kāda vērtība ir reklāmā piešķirtajām balvām?

Tās man ir vismazsvarīgākās. Bet tās ir noderīgas, lai kļūtu bagāts. Izmantot var visu, lai kļūtu bagāts.

Galvenais ir neuztvert visu pārāk nopietni. Jo pati dzīve nav nopietns process. Mūsu dzimšana jau ir kā joks. Jo tas ir brīdis, ar kuru mēs sākam mirt. Un tad viss pārējais, kas notiek, ir tikai daļa no tā. Un tālāk nekā nav, jo es neticu nedz nirvānai, nedz ellei...

Manuprāt, kristīgā Bībele ir viens no labākajām brandbukiem. Un baznīcas ir kā pagātnes lielveikali, kas atrodas pilsētas centrā ar brīvu piekļuvi...

Ooo, jums ir taisnība! Es paņēmu savu taiešu draudzeni uz baznīcu, kad bijām Francijā, viņa iegāja iekšā un bija šokā: “Kāpēc jūsu dievs tiek mocīts?” Nu jā, tas ir tas, ko mēs pielūdzam... mocības. Dīvainā kārtā. Kristietība ir dīvaina reliģija.

Un es piekrītu par zīmolu. Vienreiz es mēģināju aprakstīt zīmola spēku un auditorijai teicu, ka izmainīšu viņu viedokli par zīmolu. Es sacīju: “Jūs visi viņu zināt, jums visiem par to ir viedoklis... Nosauciet mīlētāko zīmolu pasaulē?” Protams, visi minēja Coca Cola un vēl dažus. Taču īsto neuzminēja - līdz es lūdzu viņus uz mirkli atgriezieties bērnībā... Tieši tā – Volts Disnejs! Un tad es sāku runāt par ainu, kur septiņi rūķīši iet rindā un dzied hei ho hei ho dziesmiņu, un visiem uzjundīja jaukas un siltas atmiņas...

Tātad tālāk: “Kas ir visnīstākais zīmols?”, uz ko nereti kāds atbildēja – kristietība. Tas ir tuvu, taču – nē. Viens no labākajiem logo dizainā ir melns un sarkans. Svastika. Nacisms kā zīmols. Izcils zīmols! Perfekts logo! Nevainojami formas tērpi!

Tālāk es izmantoju filmu (tā ir vācu valodā un es to nekādi nespētu saprast pat pie labākas sirdsapziņas). Filma ir par reiha glorifikāciju. Tajā ir aina, kurā maršē vācu kareivji. Es izmainīju marša mūziku un jautāju auditorijai, vai redzētais viņiem šķita baiss – viņi piekrita.

Tad es uzliku šo maršu pa virsu septiņu rūķīšu gājienam, bet hei ho dziesmu – pa virsu  nacistu maršam. Jautājums, kā mainās sajūtas? Interesanti, ka rūķīši maršējot rada viegli nepatīkamu sajūtu, bet nacistu maršs vēl aizvien ir daudz biedējošāks. Mūzikas noskaņa nevar sagraut zīmolu. Jo uniformas un sajūta, ko zīmols rada, nekur nepazūd.

Manuprāt, Jūs tagad aizskārāt ļoti interesantu tēmu par to, kā mūzika papildina reklāmu. Esmu redzējis piemēru, kur labi izstrādāta reklāma vienkārši zaudē savu spēku nepareizi piemeklēta skaņu celiņa dēļ.

Džons Hegartijs, ļoti slavens cilvēks, BBH pamatlicējs (un mēs nesam labākie draugi) ir ģēnijs mūzikas atrašanas ziņā. Mūziku viņš izvēlas nekļūdīgi!

Piemēram, Landromat no Levis, ko veidoja BBH. Mūzika ir tik liela daļa no tā...

Jums taisnība, un tas ir viens no lieliskajiem piemēriem viņa darbā. Levis reklāma, kur jaunieši apģērbj viens, skanot Over the rainbow... Viņš to atrada! Perfekti!

Man savukārt patīk atrast nepareizu mūziku. Nepareizu mūziku pronofilmām. Tas man ir kā hobijs.

Un tas ir tas, ko es varu izdarīt ar mūziku. Es varu likt smieties, varu likt sajusties skumjam, vai pataisīt mirkli dramatisku. Un, ja to uzliek pa virsu blowjob mirklim – tas ir ļoti fascinējoši! Ar to var eksperimentēt – man patīk, ka var mainīt noskaņu, pamainot skaņu.

Ēriks [Stendzenieks] man parādīja reklāmas rullīti. Rādot video, viņš bija aizmirsis par skaņu celiņu, taču ar skaņu tas bija tikpat slikts kā bez. Skaņa neko nedeva. (Es sīkāk neko neteikšu, jo Ēriks man patīk).

Man šķiet, ka tas ir tāpēc, ka mēs esam pamanījušies sākt izmantot skaņu kā uzmanības novērsēju. Kādreiz tas bija citādāk...

Es jums pilnībā piekrītu. Cilvēki nesaprot, ka pauzei uz ekrāna ir tikpat liela nozīme kā pauzei ikdienas sarunā - jo tā rada interesi. Un to ir jāmāk pārnest arī uz ekrāna. Tas ir sarežģīti.

Man ļoti patīk Wieden and Kennedy Nike reklāma ar Taigeru Vudsu – tieši pēc skandāla. Fonā – Vuds, bet dzirdams viņa tēva sacītais...

Jā, tas bija lielisks gabals. Tajā bija spēks. Nebija mūzikas. Bet redzi, šeit atkal bija situācija, ka kāds bija pietiekoši drosmīgs, lai kaut ko... nedarītu. Neuzliktu skaņu, neuzliktu vairākus kadrus.

Pieminējām Hegartiju. Viņš reiz teica, ka reklāmas industrija ir vienīgā, kas spēj radīt aizvien vairāk produktus, ražojot aizvien nekvalitatīvāku produktu...

Hmm... tas ir muļķīgi. Tā ir diezgan briesmīga lieta, ko teikt. Es domāju, ka tā tas nebūt nav. Es  pieļauju, ka viņš taisa kārtējo miljonu. Un nedomāju, ka viņš vēlreiz kaut ko tādu teiktu...

Jā, bet viņš tieši pārdeva uzņēmumu.

Jā, tas tika pārdots frančiem.

Jā, man tas liekas interesanti, jo es atceros, ka viņš teica, ka nekad nepārdos savu uzņēmumu.

Jā, tas tā varētu būt, jo tas, kas bija īstais uzņēmējs, bija Naidžels Bogls (Nigel Bogle). Un Naidžels jau pāris gadus kā prom... Es ar viņu tieši nesen pusdienoju un jautāju, kāda tagad ir sajūta, ka tu esi nevis multimiljonārs, bet multimiljonārs. Viņš smējās. Jo viss ir bijis lieliski, tas ir bijis lielisks laiks, bet pienāk brīdis, kad ir jāceļas, jāņem nauda un jāmūk. Kamēr vēl atceries, kas ir svarīgi.

Tad tas noved pie jautājuma, kas tad ir reklāma – bizness vai mākslas izpausme?

Tas ir bizness! Kurā var iespēlēt mākslu... Un tas ir tas, ko mēs darām. Tas ir komplekss. Tā nav māksla. Dažreiz tā kļūst gandrīz māksla. Dažreiz mēs varam pietuvoties tai.

Mākslinieki ir garāžās. Viņi tur salst nost. Viņi rada. Jo tas ir vienīgais, kas viņiem ir vajadzīgs. Tā ir apsēstība. Reklāmisti nav apsēsti. Ja nu vienīgi ar naudu.

Dažreiz mēs radām ko skaistu. Bet skaistais nav māksla. Un padarot lietas skaistas, tu nekļūsti par mākslinieku.

www.neilfrench.com