Paulis Liepa. Foto no personiskā arhīva

Lēzenais grafikas process 0

Intervē Anna Iltnere
07/11/2012 

Foto: Paulis Liepa

Paulis Liepa (1978) ir grafiķis, ko Latvijā visbiežāk vai nu zina ļoti labi, vai nezina vispār, jo personālizstādes viņš nerīko katru gadu, līdz ar ko vēl nav atstājis gana treknu nospiedumu preses slejās. Vienlaikus lokālajā mākslas ainā viņš izceļas ar spilgtu rokrakstu un guvis jau vairākus nozares apbalvojumus, tostarp, Grand Prix Starptautiskajā Baltijas jūras valstu biennālē Kaļiņingradā, Krievijā (2008) un Starptautiskajā Krakovas grafikas triennālē Polijā (2012), kā arī izvirzīts 2005. gada Mākslas balvai par savu pirmo personālizstādi Paraleloscopia, kas 2004. gadā notika RIXC Mediju telpā. Pauļa Liepas jaunākā izstāde “Klusā daba” vēl līdz 17. novembrim ir apskatāma Mūkusalas mākslas salonā. Izstādes skatāmās grafikas ietilpst ilggadējā mākslinieka “Projektā “Dzīve””.

Latvijas mākslas akadēmijā Paulis Liepa studēja grafiku, taču viņa ikdienas maizes darbs ir animāciju veidošana. Tostarp video klips Gustavo dziesmai “Esi brīvs” godalgots ar Gada balvu mūzikā (2005), Liepa radījis animētos elementus Gustavo skaņdarbam “Daudz laimes” (2011) un video klipu “Livingstona” dziesmai “Kur vien ej, tu satiec sevi” (2009).


No izstādes “Klusā daba” Mūkusalas mākslas salonā (2012). Foto: Didzis Grodzs

Paulis Liepa, kurš bieži raksturots kā savrupnieks, izvēloties intervijas vietu, norāda, ka Rīgas kafejnīcas nepārzina, bet iesaka “Bufeti”. Pārkāpjot slieksnim, šķiet, ka ar laika mašīnu esmu atceļojusi Padomju ēstuvē, kur sienas pulkstenis ir sastindzis pusdienlaikā un kompots tiek dzerts no Veras Muhinas graņonkas. Iespējams, precīza vieta, kur censties izprast Pauļa Liepas grafikas.

Kālab nodarbojaties ar kologrāfiju?

Studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, aizrāvos ar kartoniem, iecerēto attēlu izgriežot, uzrullējot krāsu un nodrukājot. Kologrāfija ir krietni sarežģītāka, un sākumā man tā nemaz nepadevās, tālab vienkārši spiedu kartonus. Jau akadēmijas laikā, kad tikām pie platēm un skābēm, mani nomocīja doma, ka tas ir par traku. Vienmēr kalkulēt, cik darbiem cinka plates pietiks un kur tās par lielu naudu pēcāk atrast. Kamēr ar kartona griezumiem es savu daiļradi principā varu uzturēt ar saimniecības veikala sortimentu. Raupjais kartona/līmes paņēmiens, protams, kontrastē ar priekšstatu par grafikas ārkārtīgo izsmalcinātību un tehniskajām prasmēm. 

Vai, strādājot ar kartonu, galarezultāts ir sasniedzams ātrāk nekā sarežģītākās grafikas tehnikās?

Tas ir nosacīti. Grafikas nozares jau ir visdažādākās. Piemēram, litogrāfija principā ir zīmēšana. Ko redzi, to iegūsti. Arī sietspiede ir diezgan kontrolējams process. Turklāt tehniskā ziņā sietspiedi var uztaisīt, māksliniekam nemaz klāt neesot. Kamēr kologrāfijas un kartona griezumi ir roku darbs, un mākslinieka klātbūtne ir ļoti svarīga. Arī ātrums ir relatīvs. Kartona griezumus reizēm esmu mēnešiem pārtaisījis, lai sasniegtu iecerēto, kamēr, piemēram, mecotintā pārsteiguma pakāpe ir krietni mazāka, greizi var nošaut tikai ar tumšā un gaišā intensitāti. Lielākajai daļai nopietno kologrāfiju esmu taisījis vismaz trīs klišejas. Pirmās divas izmet miskastē un tad ar trešo sanāk. Tikko galvā atskan doma, ka varbūt labāk taisīt no jauna, tad ir skaidrs, ka tā arī būs jādara.


No izstādes “Klusā daba” Mūkusalas mākslas salonā (2012)

Kāds ir jūsu viedoklis par mūsdienu grafiku Latvijā? Vai nav tā, ka kaut ko nebijušu var ieraudzīt salīdzinoši reti?

Ir jau tā šaurā loka problēma, jo arī grafiķi savā starpā čupojas un viens no otra iedvesmojas. Taču tas pats notiek arī starptautiskās grafikas triennālēs, kur tie simti mākslinieki patiesībā visu laiku ir vieni un tie paši simti mākslinieku, kas tāpat viens otru nopēta. Vai man ir interesanti starp citiem Latvijas grafiķiem? Jā, un varbūt daļēji tālab, ka mani neuztrauc, kas notiek apkārt. Galvenais ir darīt savu darāmo. Latvija ir pārāk sīka, lai rīkotos kā citādi. Rezultātā, protams, Latvijā ir arī ļoti viegli izcelties. Kas attiecas uz jaunradi grafikā – mani saista arī klasiskas tehnikas, ja vien māksliniekiem izdevies tās kā asprātīgi un atjautīgi izmantot. Jāpiebilst gan, ka pats jēdziens “grafika” daudziem šķiet izplūdis. Virknei cilvēku no malas “grafika” un “grafisks” ir sinonīmi. Ja grafika, tātad kaut kas melnbalts.

Bet krāsainas grafikas taču ir krietni retāk sastopamas nekā melnbaltas. 

Jāņem vērā, ka vairākām starptautiskajām grafikas triennālēm, kas sniedz galveno priekšstatu par to, kas šobrīd ir aktuāls, rīkotāji nav mainījušies kopš 80. gadiem, tālab dominē klasiska pieeja. Tikmēr Tallinas Grafikas triennālē ir otrādi – nosaukums vairs īsti neatbilst saturam, jo tiek iekļauti jau pārāk dažādi mediji, kas nemaz nav grafikas. Viena no iedvesmojošām zemēm noteikti ir Amerika, jo tur novērtē visdažādākās tehnikas un visradošākos izteiksmes veidos. Linogriezumi, kokgriezumi iet uz urrā, kamēr Eiropā valda smagnējāka pieeja. Cita lieta, ka amerikāņi īsti necenšas darbus sūtīt uz Eiropas triennālēm, līdz ar ko nenonāk grafikas mākslas apritē, drīzāk pārstāv tādu kā subkultūru. 

Jau kā bērns zinājāt, ka būsiet grafiķis?

Mana mamma Maija Dragūne ir grafiķe, tālab došanās mākslas virzienā bija teju pašsaprotama, un zīmēšanas pulciņos, rozentāļos virzījos pašplūsmā. Apzināta interese radās vien pēdējās klasēs, varbūt tādēļ, ka mākslas vēstures stundās beidzot nonācām līdz modernismam un kļuva interesanti. Bet knibināšanās man vienmēr ir patikusi. Otra sirdslieta ir animācija. Process patiesībā ir līdzīgs kā grafikā, jo ietver lielu pacietību, arī to, ka nezini, kas pēc mēneša būs sanācis, kā arī šahista domāšanu, jo jāparedz vairāki gājieni uz priekšu. 

Bet jums patīk tā ilgi un pacietīgi knibināties? Citi neizturētu. 

Kaut kas tur ir tajā lēzenajā procesā, lēnajā kāpšanā, kad šķiet, ka rezultāts būs pamatīgs. Lai arī tas prasa daudz laika. Tāpēc jau māksla – vismaz pagaidām – man ir tikai hobijs… Kas attiecas uz “ātri, tagad un šeit” – tā ir reklāmas industrija, kurā ikdienā pelnu naudu, taisot animācijas. Uztaisi un aizmirsti. 

Vai jums ir viegli pārslēgties no ikdienas darba uz mākslu?

Nav viegli. Pēdējos gados pirms izstādēm ņemu brīvus kādus divus mēnešus, un pirmo vienkārši nosēžu, lai smadzenes lēnām atklimatizējas

Bet jūs varētu iedomāties sevi kā pilna laika mākslinieku? Kas neko citu nedarītu, tikai nodarbotos ar mākslu? 

Pēdējā laikā esmu sācis sev likt par to domāt, bet nekad vēl tādā pozīcijā neesmu bijis. Man ir mazliet bail, ka mākslas process tad varētu kļūt par to pašu konveijeru…

Šoruden saņēmāt godalgu Starptautiskajā Krakovas grafikas triennālē. Ko jums nozīmē tāda veida atzinība? Un vai jūs regulāri startējat konkursos?

Krakovas triennāli es neuztveru kā konkursu, jo balvu dalīšana grupas izstādēs ir drīzāk papildus bonuss. Triennālēs piedalos regulāri, jo līdzās personālizstādēm tās grafiķim ir teju vienīgais veids, kā atrādīties. Jāpiedalās ir noteikti. Viens ir atzinība, bet otrs ir iespēja redzēt, kā izskaties no malas. Turklāt pēc tam paliek katalogs, kas nav mazsvarīgi. Pasaulē ir neskaitāmas izstādes, uz kurām pieteikties, ja vien būtu tā enerģija un pietiekami daudz darbu. Šobrīd ir iestaigātas dažas stabilas taciņas: Krakova, Tallina, Kaļiņingrada. Regulārus dalībniekus pēcāk citi rīkotāji aicina paši.

Kur jūs smeļaties idejas? 

“Projekts “Dzīve”” jau arī ir projekts dzīve. Grozies kā gribi, bet mākslinieka daiļrade lielā mērā ir viņa dienasgrāmata. Arī manās grafikās ir redzams tas, kas man ir apkārt. Bet iedvesma ir gadījuma rakstura. Ja sēžu ar skiču burtnīcu un stundām ilgi ne strīpa nav uzvilkta, tad ir kaut kādas lietas, ko daru. Tik elementāras kā paskatīties pastmarkas vai sērkociņkastīšu etiķetes. Ir arī mākslinieki, kuru darbībai sekoju, bet drīzāk garāmejot.


No izstādes “Projekts “Dzīve”” kim? Laikmetīgās mākslas centrā (2010)

Kuri mākslinieki tie ir?

Latvijā man kādreiz bija favorīts Vilnis Zābers. Es gan par viņu uzzināju, kad viņš jau bija aizsaulē. Tas bija viens vienīgs darbs – šķirstīju Tallinas triennāles katalogu, pāršķīru lapu un – beidzot kaut kas foršs! Izrādās Zābers. Toreiz vēl mācījos akadēmijā. Vēl arī popārtisti iedvesmo. Piemēram, Roberts Indiana, kuram ir darbi ar cipariem. Arī Džordžs Sīgals noteikti jāpiemin. Viņš taisa dabiska izmēra cilvēku skulptūras, stāvošas vai gājienā sastingušas, kas neko nedara. Dzīves melanholija. Atceros, reiz biju Stokholmā Moderna Museet, kur vairāku laikmetīgo mākslinieku izstādē bija iekļauts arī Sīgala darbs – pa pusi telpas. Veļas mazgātuve, galds un tantiņa, noliekusies pie papīra lapas ar zīmuli rokās. Un es – sastindzis tāpat kā tā tantiņa, tur nostāvēju kādu laiku un skatījos. Citu apmeklētāju nebija, telpā absolūts klusums, un sajūta sirreāla. Zīmulis pielikts pie papīra, tūlīt kaut kas būs. Tādus sastingušus mirkļus es varētu kolekcionēt – kad it kā nekas nenotiek. Pusdienlaika saule, kas spīd pāri palodzei. Te arī smeļos idejas.

Kāpēc jūs tas tā saista? 

Iespējams, tā ir kā reakcija uz mūsdienu priekšstatu, ka visam jābūt kliedzošam un enerģiskam. Bet nav taču tāda noteikuma, ka tā tiešām jābūt.


No izstādes Paraleloscopia RIXC Mediju telpā (2004)

RIXC Mediju telpā 2004. gadā notika jūsu pirmā izstāde Paraleloscopia. Kas kopš tās ir mainījies?

Izstādi rīkoju tikko pēc akadēmijas beigšanas, un tajā laikā biju beidzot izlēmis palikt pie planšetēm. Nesen biju sācis darbos izmantot zinātnisko grāmatu paņēmienu bildes numurēt, proti, kad attēlam nosaukums ir “attēls”, ko daru joprojām. Tajā laikā sāku arī atveidot interjerus, tā izstāde principā ir aizsākums “Projektam “Dzīve””. Un man liekas, ka viss, ko esmu pēcāk taisījis, vēl nav to pārspējis. Paraleloscopia raksturo tiešums un tīra iedvesma, kamēr tagad tiek pārāk rēķināts un domāts līdzi… 

Lielai daļai jūsu darbu nosaukumi ir vāciski. Tas arī no zinātniskās literatūras?

Jā, akadēmijas bibliotēkā biju atradis medicīnas grāmatu, kurā attēloti orgāni – sagraizīti, sadalīti, visādos leņķos atrādīti, turklāt zīmēti. Skrupulozums un kārtība, kas raksturīgs vācu tradīcijai. Dzīves shematizēšana un disciplīna. Paraleloscopia laikā man radās stāsts, ka visi mani darbi ir kaut kur atrasti attēli, par kuriem nevienam nav ne jausmas, kas tie īsti ir. Zudušās pasaules vai zudušā laika liecības… pēdējā laikā man darbus gribas tikai un vienīgi numurēt.

 

Aiz tieksmes arhivēt vai aiz smiešanās par kārtību? 

Drīzāk domājot par pretmetiem. Strādājot pie saviem darbiem, esmu secinājis, ka ir ārkārtīgi daudz to bināro opozīciju jeb antonīmu. Kaut vai grafikā kā tādā. Prātā ienāk fiksā ideja, kas ir vien mirklis, un varbūt pēc mēneša to varēs redzēt realizētu. 

Kā vērtējat grafikas izglītību LMA? 

Manuprāt, jebkura mācību iestāde ir vieta, kur var tikt pie visām tehniskajām mašīnām, kur ir modelis, ko zīmēt, klusā daba, ko gleznot. Gribi ņem, negribi neņem. Pēdējos kursos es akadēmijā reizēm pat nakšņoju, un skatē atrādīju 13 kompozīcijas. Kā idejas nāca prātā, tā gāju un drukāju. Tagad jau ir sarežģītāk, sirdsapziņa neļauj tik steidzīgi rīkoties. Vispirms ir ideja, tad ir skiču periods, tad pāris dienas seko cīņa par milimetriem, jo klišejā visam jābūt precīzi izmērītam, vairākas krāsas procesu vēl vairāk sarežģī. Te arī ir tas šaha elements.

Bet tik ilgā procesā, kas jāiegulda, vai nav tā, ka sākotnējā ideja jau paspēj apriebties?

Ir un bieži! Tā ir dabiskā atlase. Man ir neskaitāmas klišejas un zīmējumi, kas ir vienkārši nomētāti, jo nav bijis vērts līdz galam tos īstenot. Uzvar tikai tās ieceres, kurām ir asāki elkoņi.

www.paulisliepa.lv