Zviedru māksliniece Ida Petersone. (Fragments no darba "Rosalie". 2003)

Patiesi maģiski 0

Intervē Anna Iltnere
01/07/2011 

Kim? laikmetīgās mākslas centrā atklāta zviedru mākslinieces Idas Petersones (Ida Pettersson, 1979) izstādi “Tatārijas jēraugs un citi valdzinoši pagātnes stāsti”, kas 2010. gadā bija skatāma Upsalā, Zviedrijā un Rīgā būs līdz 7. augustam. Izstādē redzamie zīmējumi, skulptūras un fotogrāfijas uzbur savdabīgu mīlestību pret cilvēku dzimumu. Mākslinieces atlasītie mīti par teiksmainām būtnēm un neierastām parādībām katrs iemieso kāda noteikta laika aizrautīgos centienus saprast pasauli. Kad 16. gs. eiropieši saskārās ar milzīgo riekstu Coco de Mer, neviens toreiz nezināja, no kurienes tas nāk. Neziņu ar laiku nomainīja izplatīts uzskats, ka tādi aug mitoloģiskos kokos jūras dzelmē.

Uzlādējoties no cilvēces izdomas mītu radīšanā, uz mirkli pat uzjundī piktums pret zinātniekiem, kuri atnāk un mēdz “izjaukt visu jautrību”. Tā 16. gs. beigās ārsts un kolekcionārs sers Hanss Sloens (Hans Sloane) atmaskoja Tatārijas jēraugu kā viltojumu – dzīvnieka kājas bija veidotas no paparžu stublājiem un šķietamā vilna no paparžu rizoma.Iepriekš cilvēki ticēja, ka jēraugs veidojās uz zemes, piesaistīts pie tās ar nabassaiti un nespējīgs patstāvīgi izkustēties no vietas. Jēraugs barojās no apkārt augošās zāles un, kad tā bija apēsta, mira badā. Ida Petersone pirms pāris gadiem Londonas Dabas vēstures muzejā ieraudzīja jērauga maketu, un dzima izstādes ideja.

Bet piktoties uz zinātniekiem ilgi neizdodas. Mākslinieces izstāde ierāda distanci, kas dabas racionalizāciju ļauj ieraudzīt vien kā kārtējo pasaules vēstures posmu, kurā cilvēks nenogurstoši meklē sev pieņemamu skaidrojumu tam, kas notiek apkārt. Un, kad šķiet, ka Zemeslode jau ir izbraukāta krustu šķērsu, koki, putni un dzīvnieki fiksēti un klasificēti, 2007. gadā Madagaskarā tiek atklāta līdz šim nekad neredzēta pasaulē garākā palma, kas parādās vien reizi piecdesmit gados, izaug, uzzied un momentā iet bojā. Dabas pētnieki sarauktām pierēm šķirsta vārdnīcas un enciklopēdijas, jo dzelžaini tic pārliecībai, ka atradīs neapgāžamu izskaidrojumu. Mīļi.

Stāsts par Tatārijas jēraugu man atsauca atmiņā vienu no neparastākajiem un asprātīgākajiem nostāstiem, kādu esmu lasījusi – bērnībā to uzgāju grāmatā “Latviešu tautas mīti un teikas”. Par vienu izsalkušu vīru, kurš aiz dusmām pret badu savu vēderu bija iesviedis krūmos, un to tur arī atstāja. Vēders skumjš tupēja, jo krūmā nebija vairs nevienas pašas lapiņas, aiz izsalkuma viņš tās visas bija nograuzis, bet prom netika, jo bija tikai vēders bez roku, bez kāju.