Ambiciozais mākslas arhipelāgs 0

Intervē Anna Iltnere
26/10/2012  

No 27. oktobra Stokholmas visjaunākajā mākslas telpā Artipelag ir apskatāma vērienīga grupas izstāde Enlightened, kurā apvienoti gan spilgti vārdi, gan vizuāli spoži darbi, jo izstādes konceptuālā ass balstīta vēlmē pārrakstīt laikmetīgās mākslas vēsturi, izmantojot elektrisko gaismu kā atskaites punktu. Tāds kā memento mori kvēlspuldzei, kuru Skandināvijā vairs nevar iegādāties, tādējādi zem jautājuma zīmes liekot arī vairāku vēsturisku mākslas darbu likteni. Dalībnieku vidū ir Spensers Finšs, Kristians Boltaņskis, Treisija Emina, Fēlikss Gonzalezs Torres, Jepe Heins, Monika Benučini, Mona Hatuma un vēl daudzi citi; izstāde atvērta līdz 2013. gada 20. janvārim. “Mans mīļākais izstādes darbs noteikti ir Jozefa Boisa Capri Battery (1985), kur spuldze ir iesprausta citronā un nokrāsota dzeltena,” atklāj Bo Nilsons (Bo Nilsson), Artipelag radošais direktors, kurš mākslas pasaulē aktīvi rosās jau kopš septiņdesmitajiem gadiem un piekrita tikties ar Arterritory.com, lai iepazīstinātu ar jauno mākslas telpu. 


Bjorns Jakobsons arhipelāgā. Foto: Artipelag.se

Savas durvis Artipelag vēra šīgada jūnijā, un tā idejiskais tēvs un finansētājs ir zviedru uzņēmējs Bjorns Jakobsons (Björn Jacobsson), Baby Björn dibinātājs. Sešdesmitajos gados Jakobsons Stokholmā uzsāka bērnu preču tirdzniecību, bet slavu ieguva 1973. gadā – izgudrojot “ķengursomu”, kas ļauj mazuļus nēsāt tieši pie sirds. Ideja uzbūvēt skaistu mākslas un kultūras telpu arhipelāgā Jakobsonam radās 2000. gadā. Divpadsmit gadus vēlāk iecere ir īstenojusies 20 kilometrus uz austrumiem no Stokholmas centra, kur priežu meža ielokā, jūras krastā, slēpjas vairāk nekā 10 000 kvadrātmetru platība pasaules līmeņa mākslas izstādēm un kultūras pasākumiem. Artipelag veido divi stāvi virs zemes un vēl apakšzemes stāvs, kā arī jumta terase un izbūvēti dēļu celiņi pastaigām tuvējā mežā vai gar jūras krastu. Izstādēm paredzēta 3000 kvadrātmetru liela zāle, bet koncertiem, teātra izrādēm un konferencēm iekārtota t.s. Black Box, kas ir 1200 kvadrātmetrus plaša telpa ar 11 metrus augstiem griestiem. Tai ir īpaši veidots melns tapsējums, lai slāpētu atbalsis un radītu dzidrāku skaņu; atmosfēra ir kā milzīgā TV studijā. Nodoms regulāri rīkot koncertus, operas un teātra izrādes ir pavisam nopietns, jo Artipelag atvēlētas arī vienpadsmit istabas, kur māksliniekiem pārģērbties.

Ar radošo direktoru Bo Nilsonu tiekamies Artipelag kafejnīcā ar stiklotu sienu, aiz kuras paveras miglā retušēts jūras horizonts. Pie blakus galdiņa laiski pusdieno seši vecāka gadagājuma cilvēki, kas jūtas visnotaļ apmierināti un nemitīgi smejas, mazliet tālāk – kāda jauna ģimene ar zīdaini. Rudenīgajā darba dienā Artipelag zāles ir pavisam tukšas. Galvenais pieplūdums vērojams nedēļas nogalēs. Lai nokļūtu uz attālo mākslas telpu, var no Stokholmas centra braukt ar kuģīti vai speciālu Artipelag autobusu, kurš kursē vairākas reizes dienā. Bo Nilsons ir tērpies melnā kreklā, džinsās un košos sporta apavos, galvu rotā izpūrušu sirmu matu mākonis, bet sejā – tāds nerimstošs azarts.


Bo Nilsons vasarā, īsi pirms būvdarbu beigšanas

No septiņdesmitajiem gadiem līdz pat deviņdesmito gadu vidum Nilsons strādāja Stokholmas Moderna Museet kā galvenais kurators, pēcāk gadu darbojās Luiziānas muzejā Dānijā, bet no 1995. līdz 2000. gadam ieņēma direktora amatu Rooseum privātmuzejā Malmē, kura telpas nu pārņēmusi Moderna Museet Malmes filiāle. Vadījis arī Liljevalhas mākslas galeriju un Šarlotenborgas mākslas telpu Kopenhāgenā. Pēc izglītības Bo Nilsons ir mākslas vēsturnieks, kurš par savu labāko “skolu” atzīst vairāku gadu darbu ikdienas laikrakstā Sydsvenska, kur intensīvā režīmā un straujā tempā bijis jāformulē viedoklis par katru jauno mākslas izstādi. Kad jautāju par mākslas kritikas situāciju Zviedrijā šodien, Bo Nilsons nopūšas, ka vairākos laikrakstos ir likvidētas kultūras sadaļas un nozīmīgu balsi saglabājusi vairs tikai viena avīze, kas ir neauglīga situācija mākslas kritikas attīstībai. 

Paralēli darbam Artipelag, Nilsons ir Stokholmas Universitātes asociētais profesors un bija viens no iniciatoriem jaunizveidotajai divu gadu maģistratūras programmai kuratoriem. Jautāts, kas ir galvenais, ko vēlas iemācīt jaunajiem kuratoriem, Bo Nilsons Arterritory.com atbild, ka tā ir spēja balansēt starp mākslinieku darbības pārzināšanu, lai intuitīvi un trāpīgi varētu paredzēt, uz ko mākslinieks ir spējīgs un kādā virzienā viņš varētu strādāt, ja ir uzaicināts radīt ko jaunu kādai konkrētai izstādei, un starp prasmi grupas izstādes gala koncepciju veidot tās tapšanas gaitā un nevis kā sākotnēju, akmenī cirstu uzstādījumu. Tālāk turpinām sarunu tieši par Artipelag, kas ir pirmā mākslas telpa, kuru Bo Nilsons vada kopš tās pirmās pastāvēšanas dienas.

Pastāstiet par mākslas telpas Artipelag koncepciju, kādā nozīmē tiek apvienoti vārdi “māksla” un “arhipelāgs”?

Neesmu drošs, vai to būtu pareizi saukt par kaut ko konceptuālu, drīzāk tas ir tipiski skandināvisks veids, kā izturēties pret dabas ainavām, proti, dzīvot ar tām saskanīgi. Uzņēmējam Bjornam Jakobsonam, kurš finansēja un uzcēla Artipelag, ir īpašas attiecības ar jūru un arhipelāgu. Visu mūžu viņš te ir vadījis vasaras un ir kaislīgs burātājs. Pēdējos trīsdesmit gados apceļojot Eiropu un iepazīstoties ar mākslas telpu arhitektūru, Bjorns novēroja, ka visvairāk viņu uzrunā tieši tie projekti, kas sabalsojas ar apkārtējo vidi. Viens no viņa iedvesmas avotiem noteikti bijis Luiziānas modernās mākslas muzejs Dānijā, tāpat arī Beilera fonds Bāzelē un vēl citi.

Proti, Bjornam Jakobsonam mazāk tīkami bija tāda veida muzeji kā, piemēram, Gugenheima tīkls, kura būves visbiežāk spēcīgi kontrastē ar apkārtnes ainavu? 

Plānojot Artipelag, Bjorns pieaicināja septiņus arhitektus, lai izvēlētos iecerei piemērotāko. Izraudzīts tika Johans Nirens (Johan Nyrén), kura diemžēl vairs nav starp mums, viņš aizgāja aizsaulē īsi pirms projekta īstenošanas, kas mums visiem bija pamatīgs šoks. Bet  šis arhitekts teica: “Ja vēlies uzcelt vēl vienu Bilbao, kas ir kā kosmosa kuģis, kurš nolaidies sev nepiemērotā vietā, tad es noteikti neesmu īstais arhitekts. Bet ja vēlies arhitektūru, kas atrod sev atbilstošu novietojumu dabā, tad tas esmu es.” Filozofijas īstenojums novērojams ik uz soļa. Kafejnīcā ir iebūvēta mūžsena akmens smaile, kura virs jūras līmeņa tieši šajā vietā parādījās aptuveni tūkstoš gadus pirms mūsu ēras, vai, piemēram, pagrabstāvā vienas sienas vietā saglabāta klints. Savukārt Artipelag eksterjera kokmateriāli iegūti no priedēm, kuras te agrāk slējušās.


Artipelag no jūras puses 

Vai Artipelag kalpo arī kā mājvieta Bjorna Jakobsona privātkolekcijai?

Nē, šī ir kunsthalle, te nav ne miņas no privātkolekcijas. Bjorns nav ieinteresēts uzbūvēt sev pieminekli, kā to mūsdienās mēdz darīt daudzi kolekcionāri, bet vēlas radīt vietu, kur veidoties attiecībām starp arhitektūru, mākslu un dabu, kā arī citām mākslas formām. Artipelag atklāšanā tika izrādīts Stokholmas Operas teātra jauniestudējums, un šāda veida sadarbību izvērtēsim arī turpmāk.

Celt mākslas telpu šādā vietā, lai cik tā skaista būtu, ir drosmīgs solis, jo Artipelag atrodas tālu no pilsētas centra. Vai auditorijas apjoms nav svarīgs faktors?

Apmeklētāju skaits ir ļoti būtisks, bet tā palielināšana nenoliedzami prasīs vairākus gadus. Mūsu mērķis ir pirmajā darbības gadā sasniegt 100 000 apmeklētāju kopskaitu. Tad raudzīsimies tālāk, kā mums tas izdevies. Interesanti, ka mums ir pavisam cita auditorija nekā institūcijām pilsētas centrā. Stokholmā ir aptuveni 20 mākslas telpu, kas nozīmē, ka katrai tomēr ir savs konkrēts apmeklētāju loks. Marabouparken galerijai ir sava auditorija, Bonniers mākslas telpai sava, Moderna Museet ir atkal citi apmeklētāji, un Fotografiska centram vēl citi.

Kā jūs raksturotu Artipelag apmeklētājus?

Interesanti, ka uz Artipelag pamatā brauc vecāka gadagājuma cilvēki, es teiktu “50+”. Kāpēc? Savu tiesu, iespējams, nospēlē dabas klātbūtne, vēl arī tas, ka šajā paaudzē daudzi ir tikko devušies pensijā. Tā ir milzīga un jauna tendence Zviedrijā, ka vecāki cilvēki kļūst arvien aktīvāki kultūras patērētāji. Agrāk tas nebija tik izteikti. Speciālisti no reklāmas vides un medijiem apgalvo, ka Artipelag ir triecientempā izveidojusies tik izteikta mērķauditorija, kādas līdz šim nevienai mākslas institūcijai Zviedrijā nav bijis. Turklāt man ir pārliecība, ka lielākā daļa šo cilvēku, kas brauc pie mums, nedodas uz citām mākslas institūcijām. Pie mums ir harmoniska arhitektūra, labs restorāns, un vēl viņiem patīk, ka ir pirmie, kas Artipelag apmeklē. Viņi nejūtas tikpat ērti, iedami uz Fotografiska vai Moderna Museet, jo šīm institūcijām ir ļoti gara priekšvēsture, kuru viņi lielākoties nepārzina, nejūtas tai piederīgi, jo par mākslu aktīvi sākuši interesēties vien tagad.

Vai jūs ņemat vērā šos novērojumus, izstrādājot izstāžu programmu? 

Nē, mēs neplānojam izstādes, kas būtu kā īpaši pielāgotas auditorijai. Mums ir svarīgi organizēt tādus notikumus, kuri, mūsuprāt, šobrīd ir akūti nepieciešami un kurus Zviedrijā neviens cits neorganizē.

Cik izstādes gadā plānotas un kādas sagaidāmas tuvākajā nākotnē?

Plānojam rīkot četras lielas izstādes gadā. Nekādas paralēlās mazās izstādes neorganizēsim. Nākamā pēc Enlightening februārī būs dāņu mākslinieka Pola Gerna (Poul Gernes) skate. Viņš mira deviņdesmitajos, bet viņa ietekme arvien pieaug. 60. un 70. gados Gerns radīja fantastiskus darbus, kas bija skatāmi arī Documenta 12. Stokholmā viņa gleznas vēl nekad nav izrādītas. Manuprāt, vietējiem tas būs liels pārsteigums. Izstāde sauksies Made in Sweden, jo savus gleznojumus viņš radīja Zviedrijā, lai arī pēc tautības ir dānis. Bet dāņu mākslas ainavā viņš nekad tā īsti nav iederējies. 

Vai Artipelag cenšas aizpildīt tās nišas, kas Stokholmas izstāžu darbībā vēl nav skartas?

Savā ziņā - jā, jo kopskaitā ir tik daudz mākslas institūciju un tiek rīkotas neskaitāmas izstādes, kas atstāj vienaldzīgu un nevienu neinteresē. Tālab mums ir svarīgi, lai katra Artipelag skate spētu sniegt atbildi uz jautājumu “Kālab man tas būtu jāredz?”. Pola Gerna izstādei vasarā sekos amerikāņu fotogrāfa Viljama Vegmana (William Wegman) šovs Learning from Nature. Par to, kā mēs izprotam dabu, ko nesaprotam dabā, neizpaliks arī Vegmana slavenie suņi. Bet rudenī notiks grupas izstāde Blackboard, kas būs par mācīšanos no mākslas. Jozefs Boiss, Rūdolfs Šteiners, Sajs Tvomblijs, Pers Kirkebijs, Gerijs Saimons, Žans-Mišels Baskjā – visiem šiem māksliniekiem ir darbi, kas radīti uz melnas virsmas, tādas kā tāfeles.


Jozefs Boiss. Capri Battery. 1985

Vai Bjornu Jakobsonu apmierina tas, kāds Artipelag ir izveidojies un kādas izstādes šeit notiek? Vai viņš to regulāri apmeklē?

Jā, viņš šeit ir katru dienu un nekad neiejaucas mākslas izstāžu plānošanā.

www.artipelag.se/en/