Uzticība auditorijai 0

Intervē Laura Brokāne un Toms Treibergs
23/10/2012  

Īru stand-up komiķis un scenārists Dilans Morans Latvijā ir zināms, galvenokārt pateicoties seriālam Black Books. Rīgā Morans uzstājās oktobra sākumā, sniedzot pārpildītajai un sajūsminātajai publikai programmu Yeah Yeah, kurā kā vienmēr neiztika bez konkrētās valsts tipisko kultūrzīmju pavilkšanu uz zoba. Kad ar laipno un pieklājīgo, visnotaļ jauneklīgā paskata komiķi tikāmies pirms izrādes, nekas neliecināja par to, ka dažas stundas vēlāk viņš, no vīna degoši sarkaniem vaigiem, uz skatuves ar roku ēdīs skatītājas dāvināto kūciņu un kliegs zālei: “Apklustiet! Beidziet visu laiku smieties! Atcerieties savu grūto vēsturi, savācieties taču! Smaidiet, bet vienlaikus drebiet pie visām miesām! Es pats vairs nedzirdu, ko es saku!”

Savus šovus viņš salīdzina ar pasaku stāstīšanu. Pasakas Morana skatījumā ir aizraujošs veids, kā ieraudzīt pašam savas problēmas. Piedāvājam ekskluzīvu interviju ar Dilanu Moranu, jo lielākoties viņš atteicās ar presi tikties.

Vai, vērojot cilvēkus Rīgas ielās, jums radās nojausma par to, kas latviešiem varētu šķist smieklīgs?

Mana izpēte nebija pārāk detalizēta, jo man vienkārši nebija tik daudz laika... Šeit ir ļoti augsts angļu valodas līmenis. Noprotu, ka 90 procentu, varbūt mazliet mazāk, rīdzinieku runā arī krievu valodā. Visi bija ļoti laipni un izpalīdzīgi, kad biju apmaldījies, kā vienmēr, pagalam stulbā veidā. Iebraucot jaunā pilsētā, diezgan ātri rodas kaut neskaidra un aptuvena, tomēr zināma sajūta par konkrēto vietu. Es varētu teikt, ka Rīga un rīdzinieki ir ļoti up-beat*. Man tā šķiet pozitīva un optimistiska pilsēta – tas, protams, ir tikai minējums, taču tāda sajūta man radās. Tallinā, kur uzstājos vakar, tas ir mazāk jūtams. Kā jau teicu, man Rīgā bija ļoti maz brīva laika – tikai dienas pirmā puse pirms uzstāšanās. Vecpilsētā, protams, manas acis dzīroja.

Es domāju, ka laikapstākļi, klimats un ainava ļoti ietekmē cilvēka raksturu, tāpēc, uzskatu, ka angļiem un latviešiem ir zināmas līdzības.

Vai varat padalīties ar to, kas visspēcīgāk ietekmējis jūsu pasaules uzskatu un humora izjūtu?

Uz to nav iespējams atbildēt. Kad žurnālisti uzdod šādus jautājumus, tie vienmēr nāk no ārpuses. Man ir grūti distancēties, lai varētu secināt: “Lūk, mani ietekmējis tas un tas, bet šis – ne tik ļoti.” Ja kāds jums pajautātu par jūsu pasaules uzskatu, uz to būtu ļoti grūti atbildēt. Pat ja jūs nosauktu kādas ietekmes, diez vai patiesībā tā domāsiet, jo katrs cilvēks ir ļoti daudzu ietekmju sajaukums; ir ļoti grūti precīzi zināt tās visas. Es varētu minēt vienu no iemesliem, kāpēc tagad es esmu šeit, Austrumeiropā. Vai esat redzējuši seriālu Black Books? 

Jā, mēs šo seriālu skatījāmies 2008. gada vasarā. 

Jauki! Nu, lūk, es domāju, ka tajā ir daudz Austrumeiropas estētikas – tas ir kods, ko šejienes cilvēki atpazīst. Manā bērnībā īru nacionālā televīzija pirka daudz lētas programmas un rādīja daudz Austrumeiropas animācijas filmu no Slovākijas, Ungārijas un citām valstīm, jo tas bija lēti. Es, protams, redzēju arī Warner Brothers produktus, Looney Tunes un tamlīdzīgas lietas, bet arī daudz savādas, īpatnējas un pat baisas animācijas – piemēram, līniju zīmējumus ar resnu vīru un mazu puisīti viljoļmūzikas pavadījumā. Šādu lietu manā bērnības televīzijā bija ļoti daudz.

Vairākos stendapos jūs pieminat savu vecmāmiņu. Varbūt pasaules skatījuma veidošanās kaut nedaudz ir saistīta ar viņu?

Vecmāmiņas tēls ir fikcija. Es runāju par vecmāmiņām tāpēc, ka katrā sabiedrībā ir noteikti atslēgas simboli, ikoniskas figūras. Vecmāmiņa ir viena no šādām figūrām, ar kuru var asociēties gandrīz katrs skatītājs. Tu vienkārši paņem to, ko visi zina. Tā ir kā universāla gramatika, kuru tu ņem, izjauc un sakārto sev vajadzīgā salikumā. 

Šovu laikā jūs bieži izmantojat savus zīmējumus.

Jā, es ikdienā daudz zīmēju. Es tā vien gaidu, kad tikšu mājās, lai pabeigtu dažus rakstu darbus, kā arī zīmējumus. Es to daru priekš sevis un nevaru plašāk izskaidrot. Dažreiz es zīmējumā izmantoju frāzi, kas iekritusi man prātā; dažreiz tā ir no gaisa pagrābta ideja. Tās ir idiomas, kas parādās un pazūd. Cilvēki lieto tādas frāzes kā: “Mēs gājām uz bāru, bet viņiem nebija vīna.” Šādas frāzes uz kādu laiku kļūst izplatītas un savādā veidā mēdz atkārtoties visdažādākajās sabiedrībās un apstākļos. Tagad manis pieminētā frāze droši vien ir izzudusi, to nomainījusi jau kāda cita. Varbūt, ka tā tomēr joprojām pastāv, es nezinu. Kaut kas pazūd, kaut kas paliek. Esmu ieinteresēts, kā šīs mazās zīmes sevi visu laiku atkārto.

Kā popularitāte ietekmē jūsu darbību? Piemēram, salīdzinot ar jūsu kolēģiem, kuri ir mazāk zināmi, jums jāpieliek nelielas pūles, lai panāktu publikas atsaucību. 

Šis atkal ir jautājums no ārpuses. Esmu tur, kur esmu, un man ir ļoti grūti uz to atbildēt, jo esmu “ierauts” šajā situācijā. Nav iespējams kontrolēt to, cik veiksmīgs vai neveiksmīgs esi. Viss, ko vari darīt, ir censties izveidot labu šovu. Tu nedomā, vai esi un gribi būt augšā vai lejā. Lai kur es atrastos, man ir svarīgi uztaisīt labu šovu, gribu runāt ar cilvēkiem un justies ar viņiem saistīts. Tas ir viss, kas mani interesē. Protams, popularitāte cilvēkus ietekmē un varbūt viņi šovā smejas tikai tāpēc, ka esi slavens. Bet galu galā viņi tomēr izvēlēsies to, ko paši vēlas redzēt un dzirdēt. Es vienmēr uzticos auditorijai kā inteliģentiem cilvēkiem. Nekad nesliecos uz leju vai augšu, vienkārši “runāju laukā”. Tāpēc domāju, ka arī katram jaunam komiķim ir jābūt tādam, kāds viņš ir, bez pieslīpēšanās kādam augstākam vai zemākam līmenim.

Vai jūs nemulsina, ka dažkārt jūsu uzstāšanās laikā smiekli skan nepārtraukti – iespējams, pat bez iedziļināšanās, bet drīzāk inerces dēļ?

Es nedomāju, ka tas ir zaudējums. Gribu, lai cilvēki izklaidējas. Arī es pats gribu izklaidēties un radīt sarunas sajūtu. Tāpēc es runāju par vecmāmiņām, ēdienu, mūziku – to, kas ir universāls un eksistē visur. Neesmu ieinteresēts cilvēkiem stāstīt par savu dzīvi. Viņi dzirdēs to, ko es uzskatu par smieklīgu, manu skatījumu un/vai valodu. Lai noturētu kāda uzmanību, tu runā par to, ko viņš zina, – stāsti stāstu. Tu stāsti bērniem pasaku, jo tas viņiem ir aizraujošs veids, kā dzirdēt par savām problēmām, grūtībām, ar kurām daždien jācīnās. Tas ir tas, ar ko es nodarbojos. 

Kādi komiķi jums patīk britu jaunajā scēnā?

Televīziju es tikpat kā neskatos. Tā nav domāta man. Taču esmu redzējis dažus seriālus, kas likuši man smieties. Es smējos, skatoties Peep Show, – uzskatu, ka tas ir labs. Amerikāņu komiķis Edijs Pepetonijs (Eddie Pepitone), kuru redzēju YouTube, tiešām lika man smieties. Viņš ir liels, resns pusmūža džeks, ļoti smieklīgs. Uzskatu, ka arī Edijs (Eddie Izzard) ir ļoti asprātīgs. Ir ļoti labs holandiešu komiķis, par kuru es vienmēr runāju, – Hanss Toivins (Hans Teeuwen). Viņš ir ģeniāls – džeza pianists, kurš ir arī lielisks komiķis. Ja kāds cits komiķis man saka – šis ir ļoti smieklīgs, tad es paskatos, bet vispār man nav pārlieku svarīgi, ko dara citi. 

*Up-beat – sekošana jaunākajām tendencēm, “turēt roku uz pasaules pulsa”.