Andris Breže

Miera dzīve bez izstādēm 0

Intervē Anna Iltnere
17/10/2012

Ierakstot Google meklētājā personvārdu Andris Breže (1958), pārņem negaidīts pārsteigums, cik maz var atrast. Izstādes viņš rīko vairāk nekā reti, lai arī regulāri piedalās grupas skatēs, arī ar jauniem darbiem. Teiksim, Cēsu mākslas festivālā 2010. gadā ar instalāciju “Vēlēšanās iecirknis”, kur iepirkuma ratiņi triecas klavierēs. 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē Breže bija viens no tiem jaunajiem māksliniekiem, kas piedalījās nešpetnajās Mākslas dienās (kopā ar Kristapu Ģelzi, Juri Putrāmu, Ojāru Pētersonu, Oļegu Tillbergu u.c.), ir absolvējis Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļu (1977) un Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu (1984), veidojis arī supergrafikas, bet galvenokārt pievērsies apjomīgām instalācijām. Taču par šo laika posmu Google, protams, lielākoties klusē, jo neuzkrāj Rīgas avīžu izgriezumus. Arī no intervijām mākslinieks vienmēr ir centies izvairīties, kaut arī noteikti ir viens no interesantākajiem sarunu biedriem vietējā mākslas pasaulē. Iztēlojos jauno paaudzi, kas uz Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīvu visdrīzāk nedodas, internetā atrod vien dažus rakstus un ap Andra Brežes vārdu sāk vīt noslēpumainības plīvuru, kāds agrāk sedza Žeberu jeb mākslinieka alter ego – dzejnieku. Žebers pēc pārtraukuma “atgriezās” pirmais. 2007. gadā izdevniecībā “Neputns” tika klajā laists viņa otrais dzejoļu krājums, turklāt divdaļīgs –  “Šnabis/Blaknes”. Bet nu par sevi atkal atgādina mākslinieks Breže, galerijā “Alma” sarīkojot personālizstādi “Miera Dzīve”, kuras norises laiks pagarināts līdz pat nākamā gada 9. janvārim. Pēdējā viņa personālizstāde notika 1993. gadā “Rīgas Galerijā”. Lai noskaidrotu, cik tad mierīga ir bijusi dzīve starp šiem atskaites punktiem un kas mudinājis pēc tik ilga perioda izstādi tomēr sarīkot, Arterritory.com aicināja mākslinieku uz sarunu. 

Kopš pēdējās personālizstādes ir pagājuši 19 gadi. Arī starp Žebera diviem vienīgajiem dzejas krājumiem ir 19 gadu posms. Pieļauju, ka tā ir tikai sakritība, nevis apzināta gadu skaitīšana? Bet jebkurā gadījumā… publisks iznāciens jums nenotiek pārāk bieži. Kālab tā?

Tie 19 gadi tiešām ir pilnīgi neapzināti. Par izstādi runājot, es pats biju pārsteigts. Pamanīju vien tad, kad presē to uzsvēra, ka atgriežos pēc tik ļoti ilga laika. Ja no tāda aspekta paraugās, tad nudien izskatās, ka esmu atkal “izlīdis” (smejas). Izstāžu rīkošana ir viena šausmīga lieta, ko apzināti cenšos atlikt, jo bez tās mierīgi var iztikt. Visus urdošos jautājumus jau sen esmu atrisinājis galvā. Bet izpaust tos uz āru… apzinoties lielo fizisko darbu… turklāt liksta vēl tāda, ka mani interesē mērogi. Tātad jau iepriekš paredzu, ka noteikti gadīsies grūtības, rupji sakot, –  “d***u sev plēsīšu pušu”, lai kaut nedaudz pietuvinātos notikumam, kāds ir iztēlots prātā. Rezultātā izstādes netaisu (smejas). Tagad, kad jaunā skate atklāta, ieguldītās pūles piemirsušās, sajūta, protams, ir laba. Turklāt visus darbus – izņemot vienu – man izdevās realizēt tieši tā, kā biju iecerējis. 

Kuru neizdevās? 

To eļļas kasti… sākotnēji, kā jau liecina darba nosaukums, tajā bija ielieti 15 litri mašīneļļas. Pamatdoma, ka pilsētas kā tādas mums nekad nav. Tai vienmēr ir savi fona trokšņi un kustība. Bija paredzēts, ka ieleju eļļu, un fons to dabiski kustina, proti, miers nekad nav iespējams. Bet vienā brīdī pamanīju, ka mašīneļļa pamazām sākusi tecēt ārā. Nekas cits neatlika, kā iztecināt visus 15 litrus. Labi gan, ka tā. Ja tas notiktu mirkli vēlāk, neviens to neredzētu, un visi piecpadsmit litri izplūstu pa skaistajām galerijas “Alma” grīdām un sasūktos… (smejas). Cita starpā eļļas struktūra ir ārkārtīgi interesanta. Man gadījās pavērot, ka no tās vietas, kur līmenis bija krities, varēja ieraudzīt vairs tikai tādu gandrīz vai molekulāru, pavisam smalku līniju, nekas nebija palicis, viss ar smagumu notecējis. 


No izstādes “Miera Dzīve”. Foto: Katrīna Ģelze

Bet šādi starpgadījumi ir interesanti tieši ar savu neparedzamību… O, Staprāna kungs! [Pavisam negaidīti tukšajā Teātra bārā uz pusdienām ienāk gleznotājs Raimonds Staprāns ar kundzi – red.] Instalāciju mākslā bieži vien visaizraujošākais ir pārvarēt materiālu. Mazo kastīti, kas rotē galvā, “savilkt” ar lielo objektu. Tas nav kā glezniecībā, kad ir dotas divas dimensijas. Nu, ja neskaita klājuma biezumu. Rodas savveida azarts, jo ikviens starpgadījums ir kā piedzīvojums.

“Miera Dzīvē” ir instalācija, kas darināta no dienas gaismas spuldzēm, kuras, kā zināms, aiz vecuma sāk “mirkšķināties”. Biju nolēmis šo momentu apspēlēt. Proti, ka visbeidzot katra spuldze pēc cītīga darba kļūst par individualitāti. Neko tu nevari ar viņu iesākt, izskaitļot to “raustīšanos” arī nevar. Dabiskā ceļā dienas gaismas spuldze iegūst teju cilvēciskas īpašības. Vakarā pirms atklāšanas uzkāpju pa trepēm, lai griestu prožektoru sliedē iespraustu sava mākslas darba kontaktdakšu un pārbaudītu, kā izskatās. Kāds vadiņš ne tā pārklājās, un ieguvu diezgan lielu spriegumu, pat īssavienojumu. Rezultātā pamanu, ka viens no prožektoriem sāk mirkšķināties, tad atskan sīkoņa un abas galerijas griestu lampas ir kirdik. Neskaitot mulsumu, ka pirms atklāšanas esmu pārsvilinājis kontaktus, iezagās arī cilvēciskais moments, kurš izrietēja no pieejas spuldzi uztvert kā unikalitāti. Tajā brīdī man galerijas prožektoru kļuva žēl, jo tieši tāda vairs nekad nebūs. (Smejas

Kad un kā jūs atklājāt Staiceles papīrfabriku, kas tiek pieminēta “Miera Dzīves” koncepcijā? Jau senāk jeb tieši pirms gatavošanās izstādei?

Esmu bijis pirms gadiem pieciem, sešiem un šovasar atkal. Laivu braucienos. Staicelē ir pieturpunkts, kur pārnakšņot. No rīta izlīdu no telts, un uzreiz iepretim fabrikas uzraksts “Lai dzīvo miers visā pasaulē!”. Tagad jau tādu veco rūpnīcu uzrakstu nav daudz, jo parasti tie ietvēra kādus partejiskus vārdus, tālab pēc PSRS sabrukuma tika demontēti. Bet Staiceles papīrfabrikas uzrakstam visi vārdi nekaitīgi, līdz ar to tas mierīgi varēja palikt. Taču tas kalks, krievu saukļa pārnesums latviešu valodā, ir rezultējies neraksturīgā, pat absurdā teikuma konstrukcijā. Vēl šim vārdu savienojumam piemīt tāda īpašība, ka to nav iespējams precīzi atcerēties. Abstrakcijas pakāpe ir tik milzīga, vārdu kombinācija tik savāda, ka teikums galvā pašiznīcinās. Tev prātā rotē “miers” un “pasaule”, bet nekādi nevari atcerēties, kāda bija vārdu secība. Vēl interesanti, ka neviens staicelnieks, ja pajautā, pat īsti nezina to uzrakstu, jo diendienā iet garām kā ornamentam jeb brošai pie ēkas sienas. Tātad abstraktais uzraksts ir bijis nozīmīgs tikai kādā noteiktā vēstures punktā. Vai nav murgaini? 114 gadu garumā viena rūpnīca pašapzinīgi iet cauri vēstures līkločiem. Cars viņu uzceļ viena gada laikā! Kad papīrfabrika sāk savu darbību, cilvēki nāk strādāt. Prasmīgi saimniekojot, fabrika arvien attīstās. Sākotnēji ražoja jumta papi. Pēc tam jau darvotu, ko arī lika uz jumta. Pēcāk jau hidroizolāciju utt. Ja iesākumā apkārt bija tikai dažas mājas, tad, lielā mērā pateicoties papīrfabrikai, attīstījās pilsētiņa. Un cik vieglprātīgi, ka ražotne tagad tiek vienkārši pazaudēta. Līdz ar to arī Staiceles pilsēta krakšķēdama grimst. 

Kas tad būtu tā “Miera Dzīve”?

Nu Staicelei tagad ir tā miera dzīve. Nekas vairs nenotiek, bet viss it kā ir kārtībā. Miera dzīve apvieno visus izstādes darbus. Jo miers ir iestājies ne vien papīrfabrikā, bet arī “Sarkanajā kvadrātā”, kur tika ražoti strādnieku apavi. “Sarkanā kvadrāta” telpās tagad vienā mierā glabājas darbi no Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas. Savukārt dienas gaismas lampas ir no bankrotējušās “Krājbankas” griestiem. Izstādes daļas tiek konceptuāli savienotas ar “Sarkanā kvadrāta” gumijas zābaciņiem un supremātismu. 


Andris Breže. Vēlēšanās iecirknis. 2010

Kādas ir jūsu attiecības ar Kazimiru Maļeviču? 

Es pietuvojos no vieliskās pasaules. Tolaik, deviņdesmito gadu nogalē, radot “Melno kvadrātu”, mani interesēja krāvumi. Malkas krāvumi, ogļu krāvumi. Inspirācija, protams, ir no Maļeviča “Melnā kvadrāta”, savveida dialogu veidoju, bet saruna nenotiek tādā līmenī, kur es apzināti reflektētu tikai par supremātismu. Kā personība Maļevičs nav no tiem simpātiskākajiem cilvēkiem. Ja palasa, kā viņš ir dzinis cauri savu ideju, kā ar drastiskiem līdzekļiem, centies panākt savu... Lai gan, protams, ir spilgts personāžs un kā viens no pirmajiem sevis promoteriem mākslā. Bet līdzekļi, ar kādiem savus cīņu biedrus mēģinājis izkonkurēt, piemēram, Tatlinu, neizraisa sajūsmu. Savā daiļradē uz viņu atsaucos drīzāk kā uz ikonu radītāju. Maļevičs ir radījis šo ikonogrāfisko tēlu; un kvadrāts tik tiešām ir visai dziļa lieta… 

Pirms neilga laika notikušajā grupas izstādē “Negantnieki”, izstāžu zālē “Arsenāls”, bija interesanti secināt, ka 80. un 90. gadu mākslinieku darbi šķita negantībā spēcīgāki nekā mūsdienās tapušie.

Teikšu atklāti, ka uz izstādi neaizgāju, jo man nepatīk tāda pieeja ekspozīciju veidošanā… Ja varētu izvēlēties, nebūtu izstādē piedalījies, bet tā kā darbs vairs nav manā īpašumā, tad nav mana teikšana. Bet patiesībā negribētu, lai mani jauc vienā katlā ar visiem tiem džekiem, kas taisa plikus dibenus un tādēļ ir neganti. Latviešiem bieži vien ir tā: padod tik vaļu, un mūsos atdzimst fricis. Pliks dibens, kaka, tā ir tā mūsu negantība. Jau agrāk nojautu, ka viena daļa uz brīvības rēķina aizies tādā virzienā… Tāds pliekans slānis.

Vairums Latvijas mākslas akadēmijas studentu nebija vēl dzimuši, kad Žebers izdeva savu pirmo dzejoļu grāmatiņu “Tetovējumi” (1988). Vai varat viņiem pastāstīt, kā un arī kāpēc radies pseidonīms Žebers? 

Arterritory.com recenzijā Ieva Rupenheite trāpīgi pamanīja, ka tas, kas strādā ar verbālo formu, proti, Žebers, un tas, kas nodarbojas ar vizuālo mākslu, proti, Breže – tie ir divi atšķirīgi cilvēki, ar diviem atšķirīgiem uzvārdiem. Un tā es vienmēr esmu darījis, un darījis to apzināti, jo tās ir divas dažādas pieejas. Nekad neesmu varējis veikt abas divas darbības vienlaicīgi. Tie ir atšķirīgi domāšanas veidi, kas viens otru izslēdz. Tikko mākslā sāc ienest literāro domāšanu, tā darbs tiek sačakarēts, kļūst plakans, izstāstāms. Lai pārietu no vienas nodarbes pie otras, ir jāpārslēdz domāšana. Kad esmu sācis, teiksim, rakstīt, tad tas būs uz kādu pusgadu, lai varētu izveidot kaut ko monolītu un sakarīgu. Pēc tam kādu pusgadu nodarbojos ar mākslu. Tie ir dažādi cikli. Jau sākotnēji to apzināti nodalīju, tālab arī pieņēmu pseidonīmu, uzvārda daļas mainot vietām. 

Tad nepareizi būtu apgalvot, ka, lasot Žebera dzeju, var labāk izprast Brežes mākslu un otrādi?

Grūti pateikt. Skaidrs, ka eksistē mana patība, no kuras prom netikšu. Bet tajā pašā laikā arī skaidrs, ka vizuālajā formā es nevaru būt tāds pats kā dzejā. Bieži vien tieši tādēļ izvairos skaidrot savu mākslu, jo stāsts piešķir lieku literārumu. Drīzāk – še, priekšmeti, interpretē pats. Tas nenozīmē, ka es nevarētu paskaidrot katras skrūves uzdevumu kopējā koncepcijā, bet vai tas jādara – ir cits jautājums.

Reti kurš mākslinieks vēlas skaidrot savus darbus…

Ir daļa mākslinieku, kas vienkārši neprot reflektēt. Tā, man jāsaka, ir viena no latviešu mākslas lielākajām nelaimēm. Nedomājoši cilvēki. Sajūtu cilvēki. Kas bez šaubām ir ārkārtīgi jauki… latvietis, kas tikai pa sajūtām vien ķimerējas… Latvijas māksla ar tādiem ir pilna.

Tostarp arī jaunās paaudzes mākslinieki?

Laikiem ejot, proporcija diez vai mainās. Daļēji tā ir arī izglītības vaina, jo pasniedz jau tie paši cilvēki no tās vecās paaudzes, kuri nav raduši atskaitīties par savām radošajām izvēlēm. Palēnām gan, protams, situācija mainās uz labu.

Jums ir favorīti starp jaunajiem māksliniekiem?

Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļai ir izdevies izaudzināt vairākus tādus cilvēkus, kas spēj motivēt to, ko viņi dara. Mainās arī glezniecība, jo ienāk cilvēki, kas spēj argumentēt to, ko viņi dara. Starp tiem ir lielāki vai mazāki talanti, bet tomēr jūtama nosliece uz domāšanu. Lielā mērā tas notiek, pateicoties studijām ārpus Latvijas, kur jaunieši ierauga, ka tiek prasīts pamatojums. Tas viņus maina. Vienlaikus ir milzīga daļa absolventu, kas tikai pēc akadēmijas pēkšņi saprot, ka ir spiesti sāk “kustināt smadzenes” un domāt par katru “kāpēc”.

Vai varētu apgalvot, ka “nedomāšanas” sindroms nāk no padomju laiku izglītības? 

Protams, ka padomju laikos bija labāk, ja students mazāk domāja. Nepatikšanas sākās tiem, kas kaut nedaudz to sāka darīt. Apgūto vielu vislabāk bija ielikt plauktā un aizmirst. Bet kas vēl tolaik trūka, tās ir svešvalodas zināšanas, lai apgūtu pasaules mākslas vēsturi, lasītu par stiliem, kā tie veidojušies, kādi bijuši to pamatojumi, kas tie bijuši par cilvēkiem, kas to virzījuši. Tulkojumos tas materiāls sāka parādīties tikai vēlāk. Bet literatūra ir tik specifiska, ka valodas zināšanām ir jābūt diezgan labā līmenī, lai “pārvārītu” ietverto vēstījumu. Tolaik angļu valodas prasmes reti kuram bija tik labas. Vēl bez valodas zināšanām nepieciešama arī pamatīga piepūle, lai apgūtu mākslas vēstures secīgumu un izprastu, kur māksla katrā brīdī atrodas. Un mākslinieks, kā zināms, nav uz piepūli tendēts cilvēks. Un tīri aiz garīgā kūtruma mēs tagad esam tie, kas esam.

Iepriekš piemirsu pajautāt, vai Žebers ir lēnrakstītājs? Lasīju Ilmāra Šlāpina teikto, ka Žebers rakstot divus dzejoļus gadā.

Es nedomāju par to, kāds ir Žebers. Bet, kad dzejoļu skaitu sadala, tad varbūt arī sanāk divi gadā… (smejas). Bet Žebers neliekas par to ne zinis. Nošķaudās – kā par mākslu, tā par dzeju. Tad pēkšņi kaut kādā brīdī nemotivētu apstākļu pēc kaut ko ņem un dara. Pēc tam atkal nošķaudās, aizmirst un neko nedara. Māksliniekam jau nav nekāda attaisnojuma tam, ar ko viņš nodarbojas. Nu, iedomājies. Paņem 160 dienas gaismas lampas. Vaigus piepūtis uzstellē. Jau iepriekš zinādams, ka tie būs atkal jāpiepūš, lai visu pēcāk izjauktu, iznestu ārā un vēl jāatrod, kur izmest. Tā lai nevienam nenodarītu kaitējumu… Būt par mākslinieku mazā tautā – tā ir nelaime. Kad esi jauns, tad vēl ņemies, jo ir aizraujoši. Bet, kļūstot vecākam, jau vairs nav izskaidrojuma, kāpēc ko tādu darīt. Nu labi, ja esi tāds dullais, uztaisi to galvā. Atrisini interesējošās idejas un aizmirsti. Tev ir jālien no tās galvas ārā? Kāpēc gan?

Kāpēc māksliniekiem ir jātaisa izstādes?

Lūk, tas ir jautājums! Man tam nav atbildes. Reiz man tas likās interesanti, tāpēc to darīju. Vēl man likās, ka nu tūlīt atvērsies robežas, viss tikai sāksies. Robežas atvērās, aizvērās, sapratu visu un pietiek. Ko tad tur vēl rakņāties, jābūt pilnīgam psihopātam, lai to darītu. 


Andris Breže personālizstādes “Miera Dzīve” atklāšanā. Foto: Katrīna Ģelze

Bet vai jums pietiek ar to, ka izstāde ir tikai galvā? 

Pa lielākai daļai, jā. 

Tur noteikti jūs biežāk rīkojat izstādes… 

(Smejas) Protams! Man galvā ir viena gigantiska izstāde, kurā ir skaidrs, kā visam bija jānotiek.

Skatītāji jums ir svarīgi? Jo galvā jau to nav. 

Skaidrs, ka plānprātiņš jau neesmu. Ir jau patīkami gūt atgriezenisko saiti. Galu galā tu jau radi kaut ko savas tautas cilvēkam. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, man, piemēram, kaut kāda izstāde ārzemēs nekad nebūs svarīgāka par izstādi tepat Latvijā. Es īstenībā visu taisu pašu cilvēkiem. Turklāt ļoti šaurai cilvēku izlasei. Savējiem.