Foto

Nosaukt lietas īstajos vārdos

Šelda Puķīte
28/06/2011 

Dodoties dienvidū cauri Rīgas Centrāltirgum uz kim? laikmetīgās mākslas centru, lai tiktos ar mākslinieci Evelīnu Deičmani, varēja sajusties kā autsaideris starp pirmsjāņu noskaņu pārņemto, satraukto pūli, kas virzījās pretējā virzienā. Autsaiderismu pastiprināja arī netipiskā situācija, jo bija jārunā par izstādi un mākslas darbiem, ko neesmu redzējusi. Tulkotājs no krievu valodas Vasīlijs Voronovs sarunā ar filozofu Jāni Taurenu dialogu ciklā Evelīnas Deičmanes izstādes sakarā izsaka domu, ka domāt un rakstīt par lietām, ko neesi redzējis, ir narcisms vai pat domāšanas grēks. Tad nu varu sevi mierināt, ka intervijas izzinošā funkcija mani paglābs no krišanas grēkā.

Bet par ko ir īsti runa? Evelīna Deičmane ir kim? laikmetīgā mākslas centra stipendiāte un, pateicoties kim?, tika izvirzīta un ieguva iespēju rezidēt Künstlerhaus Bethanien rezidencē Berlīnē. Rezultātā ir tapusi izstāde “Burt Nieks”, kas apskatāma starptautiskās Künstlerhaus Bethanien mākslinieku rezidences izstāžu zālē no 17. jūnija līdz 10. jūlijam.

Pirms pāris gadiem Solvita Krese kādā no rakstiem par Jums izteica novērojumu, ka Berlīne ir kļuvusi par Jūsu otrajām mājām. Gadi ir gājuši uz priekšu, bet maršruts Latvija – Vācija nav mainījies. Kas ir tas spēks, kas velk Jūs atpakaļ uz Vāciju?

Patiesībā, pusgads bija tikai rezidence, bet Berlīnē uzturos jau vairāk kā gadu. Turp un atpakaļ braukāšana, tā paskaitot, man bijusi jau gadus septiņus. Katram tas ir individuāli, bet Latvijā pēc kāda laika pārvēršos par tādu kā koka kluci. Gribas elastīgāku to domāšanu, uztveršanu, jo, piemēram, Vācijā esot, sāku lasīt pilnīgi citu literatūru un klausīties citu mūziku. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas internetā meklē jaunumus, man patīk visu redzēt un just.

Esmu konstatējusi, ka radošo profesiju pārstāvjiem bieži ir nepieciešama distance, lai nodotos jaunradei. Bēgšana no ierastās vides arvien biežāk nozīmē došanās uz citu valsti.

Jā, citviet ir tā rosība, kurai gribas rosīties līdzi. Manā konkrētā gadījumā tā distance ir nepieciešama. Tā dod jaunu elpu, paskatīšanos no malas, un tad var saprast, kas ir mainījies. Atgriežoties redzi tās izmaiņas, un gribas par tām runāt.

Tomēr darbi ir vienmēr par Latviju, par šeit dzīvošanu un, lai gan es runāju par kaut ko ļoti šauru, par savu ģimeni, vecotēvu, vecomāti vai tagad par Burtnieku ciemu, tomēr cenšos pastāstīt tēmu plašāk caur vienu pietuvinātu stāstu.

Vai lēmums kandidēt uz rezidences vietu Berlīnē bija Jūsu pašiniciatīva vai kim? aicinājums? 

Kim? nominēja vairākus māksliniekus, un uz Latviju viņus intervēt brauca Künstlerhaus Bethanien direktors Kristofs Tannerts (Christoph Tannert), taču es tai laikā biju Berlīnē, tāpēc mēs tikāmies tur. Pēc intervijas, tai pašā vakarā es saņēmu ziņu, ka esmu paņemta. Viņš teica, ka viņam patīkot mana humora izjūta un, ka darbos tas ir redzams, tāpēc, lai nākot un taisot tos darbus (smejas).  

Ko Jūs pirms rezidences darījāt Berlīnē?

Esmu gadu studējusi (Berlīnes Mākslas universitātē, Eksperimentālo mediju nodaļā), strādājusi kā mākslinieka asistents, strādājusi arī kafejnīcās un dažādus citus darbus. Lai arī Berlīnē ir problēmas tikt pie darba, tur caur kontaktiem ir vieglāk atrast, kā sevi nodrošināt. Pēdējos gadus laikam tas ir bijis lielākais iemesls, kāpēc esmu uz turieni braukusi strādāt. Te Latvijā ir grūti dabūt pat sētnieka darbu.

Cik noprotu, izstāde “Burt Nieks” būs apskatāma arī Latvijā?

Jā, viennozīmīgi. Es gribētu, lai tā nonāktu arī līdz pašiem Burtniekiem, lai arī ciema iedzīvotāji redz, ko es par viņiem domāju (smejas). Bet neuzskatu, ka Burtnieku ciems ir kāds fenomens, visdrīzāk jebkurā valstī var tādu ciemu atrast. 

Pastāstiet par izstādi un tajā redzamajiem darbiem.

Visa pamatā ir fakti, kurus esmu sameklējusi, mācījusies, ko esmu dzirdējusi. Esmu arī runājusi ar Ludmilu Kartunovu (arhitektūras zinātniece). Ir arī mitoloģija. Ir daudzi stāsti par Burtniekiem, kas savienojas ar faktiem.

Tāpat ir manas atmiņas, jo es tur līdz piecpadsmit gadiem gāju skolā, esmu tur dzīvojusi un strādājusi. Atceros, ka likās, ka tur notiek dīvainas lietas. Man šķiet, dažreiz bērni redz vairāk un savā starpā apmainās ar informāciju, jo pieaugušie daudzko mēģināja slēpt. Tur viss mijās, briesmas ar smiekliem.

Es to centos izskaidrot kā baidīšanos no cilvēka dabas, kaut ko slēpt un nesaukt lietas īstajos vārdos. Un tā es nonācu pie Burtnieka ezera, kura leģenda stāsta, ka ezers jānosauc īstajā vārdā, lai tas nokristu, kas nebūt nav slikti, jo tagad viņiem ir liels, brīnišķīgs ezers. Man gribējās sajaukt kopā dažādus laikus, samiksēt to visu lielā haosā, kas ir redzams apmēram četrdesmit zīmējumos, kas ir tehniski dažādi.

Ir smalki izstrādāti zīmējumi, kur es mēģinu stāstīt tā kā pasakas veidā. Tad ir pāris ļoti abstrakti zīmējumi, kur ir redzamas tikai līnijas, piemēram, ceļš no manām mājām līdz skolai. Ir arī dažādi formāti, sākot no pavisam smalkiem un beidzot ar tādiem lieliem abstraktiem. Man gribējās radīt iespaidu, ka skatītājam katram pašam ir jānosauc savs ezers vārdā, ka nav risinājuma, viss sākas ar haosu.


Skats no izstādes "Burt Nieks"

Ja zīmējumi ir ļoti detalizēti, tad objektus gribējās vienkāršās formās – trīsstūris un kvadrāts. Par Burtnieku ezeru ir dažādi stāsti, arī par to, ka tur ir dzirdamas visādas skaņas. Man gribējās parādīt ciemu, kas ir zem ūdens, bet šoreiz tas ir zem stīgām. Katru stīgu spēlē gaisa ventilatora motors, respektīvi, iegriežoties tas piesitas pie stīgas un tas ir ļoti īsu brīdi, gandrīz vai tā kā kaut kas nokristu. Tā drunnnn... Gribējās, lai notiekošais ir īss, bet atmiņā lai paliek ilgāku laika posmu. Objekts ir uzbūvēts tā, lai rezonanse būtu jaudīgāka un tāda kā zem ūdens – zema dobja skaņa.

Otrs objekts ir vienādmalu trīsstūris, kurš balansē uz baļķa un iekšā tam ir ūdensspaiņi piepacelti nedaudz no trīsstūra apakšas un katrā ūdensspainī ir ūdenspumpis. Vienam ūdenspumpim strādājot, tas pārpumpē ūdeni tik daudz, lai trīsstūris sasvērtos. Sasveroties ūdens, kas ir apakšā trīsstūrim, izveido viļņu skaņu un stāv tur kādu brītiņu, un tad atkal ļoti nemanāmi sāk strādāt otrs pumpis. Šis objekts ir mierīgs, it kā sēdētu ezera malā un mazi viļņi nāktu pretī jau pēc tam, kad ezers ir nokritis.

Es ekspozīciju uztveru kā daļu no procesa, nevis nobeigtu projektu.

Tas nozīmē, ka brīdī, kad darbi nonāks līdz Latvijai, būs redzami jau papildinājumi?

Noteikti.

Darbu nosaukumi Jūsu darbiem paši par sevi jau ir ļoti interesanti.

Jā, man gribējās, lai teksti ir atsevišķi, nevis likt tos uz zīmējumiem. Tā ir atsevišķa grafiska daļa.

Savā radošajā darbībā Jūs vairāk esiet plānotāja vai pakļaujaties mirkļa impulsam?

Es mācos strādāt, un šobrīd vairāk mēģinu ļauties procesam.


Darbs Nr. 2 "Zaķis nolēma tikt sētai otrā pusē. Neuzlēcis pietiekami augstu, tas uzkārās sētai pašā galā. Viss būtu beidzies laimīgi, ja zaķis būtu zinājis, ka prot arī lidot"

Kas bija tās prasības, kas Jums bija jāizpilda, esot Künstlerhaus Bethanien rezidencē?

Gala rezultātam ir jābūt izstādei. Netiek dota nekāda konkrēta tēma, lai gan direktors teica, ka gribētu, lai darbi būtu par Latviju. Es atbildēju, ka šaubu nav. Jāsaka gan, ka dažādu apsvērumu dēļ es tur biju tikai četrus mēnešus. Tur tiek piešķirta darbnīca un katrs ir pats par sevi. Tur nav lekciju, pienākumu, viss ir vairāk individuāls process.

Jūsu darba Nr. 11. nosaukums ir “Profesijas izvēle. Bērnībā sapņoju kļūt par Minhauzenu – par vīru, kurš uz lodes iekarot mēnesi devās. Pēc skolotājas norādījumiem “izvēlēties lietderīgāku profesiju” izšķīros par saldējuma pārdevēja amatu”. 

Šis teksts nāca vēlreiz prātā, iepazīstoties ar Jūsu izstādes relīzi Künstlerhaus Bethanien mājas lapā. 

Pēc relīzes var secināt, ka galvenie jautājumi, ko Jūs risiniet, ir drosme pārvarēt veco iekārtu, apzināties savu cilvēcisko dabu un vispār saukt lietas īstajos vārdos. Vai runa ir par Latvijas sabiedrību, tās iesīkstējušo domāšanu vai konkrēti par sava veida mākslas salonismu, kas traucē attīstībai?

Tie apstākļi, kādi nu tie visapkārt ir, liek kaut ko pateikt. Es arī negribu tā ļoti kritiski raudzīties uz Latviju.

Apkārt skatoties, man ir liels lepnums par to, ko kolēģi dara gan mūzikā, gan vizuālajā mākslā, tas, ka viņi attīstās un cīnās. Dažkārt liekas, ka arī skatītājs varētu vairāk attīstīties un izglītoties līdzi tam. Tomēr reizēm, ņemot vērā apkārt notiekošo, mākslas darbs tiek pasniegts mierīgā formā. Ja apkārt ir negaiss un lietus, tad mākslinieks runā par saulrietu vai saullēktu.

Varētu notikt kas efektīgāks, mazāk iespaidoties caur internetu, vairāk ar svaigu elpu, kaut ko jaudīgāku. Trūkst jaudas. Un to es saku arī par sevi. Tāpēc es runāju par to ezeru un lietu nosaukšanu īstajos vārdos, jo kaut kā viss tiek pieslāpēts un beigās iznāk tā skaisti un pieklājīgi. Tas nav tikai mākslā, bet visapkārt. Kaut kas tiek slēpts, bet agrāk vai vēlāk tas tāpat uzkrīt.

Ko Jums nozīmē skatītājs?

Daudz, jo savus darbus šķūnītī neglabāšu, bet es nezinu, vai domāju par skatītāju, radot darbu, drīzāk tas ir pēc tam. Man nav būtiski, lai darbus saprot tieši tāpat kā es, bet, man šķiet – jo mākslinieks ir smalkāk izstrādājis darbu, jo precīzāk, manuprāt, nolasīsies ideja. Kad mācījos Berlīnē, māksliniekam, parādot savu darbu, bija ļauts pateikt tikai tā nosaukumu, un pārējo mēs minējām. Jo labāks bija darbs, jo precīzāk mēs trāpījām, par ko darbs runā, un tomēr, vēljoprojām atstājot jautājuma zīmi. Mani nesaista tādi darbi, kur man jau iepriekš visu pasaka priekšā. Man liekas, ka skatītājs nav muļķis un viņš pats spēj izveidot savu papildinājumu, viss nav jāpaskaidro.

Šobrīd karstākā tēma mākslas dzīvē ir 54. Venēcijas biennāle. Kādas Jums ir sajūtas un attieksme kā pagājušās biennāles dalībniecei?

Jāatzīstas, ka neesmu tagad tam tā sekojusi līdzi, bet zinot Ģelža darbus [Latviju šīgada Venēcijas biennālē pārstāv mākslinieks Kristaps Ģelzis – Š. P.], man nav šaubu, ka viņš visu ir paveicis profesionāli. Pagaidām laika un finansiālu apstākļu dēļ gan negrasos uz biennāli braukt, bet domāju, ka ir vērts aizbraukt apskatīties, kā vajag un kā nevajag. Tie ir labi vitamīni.


Māksliniece Evelīna Deičmane