Latviešu māksliniece Evelīna Deičmane. Foto: Mārtiņš Grauds

Nosaukt lietas īstajos vārdos 0

Intervē Šelda Puķīte
28/06/2011 

Dodoties dienvidū cauri Rīgas Centrāltirgum uz kim? laikmetīgās mākslas centru, lai tiktos ar mākslinieci Evelīnu Deičmani, varēja sajusties kā autsaideris starp pirmsjāņu noskaņu pārņemto, satraukto pūli, kas virzījās pretējā virzienā. Autsaiderismu pastiprināja arī netipiskā situācija, jo bija jārunā par izstādi un mākslas darbiem, ko neesmu redzējusi. Tulkotājs no krievu valodas Vasīlijs Voronovs sarunā ar filozofu Jāni Taurenu dialogu ciklā Evelīnas Deičmanes izstādes sakarā izsaka domu, ka domāt un rakstīt par lietām, ko neesi redzējis, ir narcisms vai pat domāšanas grēks. Tad nu varu sevi mierināt, ka intervijas izzinošā funkcija mani paglābs no krišanas grēkā.

Bet par ko ir īsti runa? Evelīna Deičmane ir kim? laikmetīgā mākslas centra stipendiāte un, pateicoties kim?, tika izvirzīta un ieguva iespēju rezidēt Künstlerhaus Bethanien rezidencē Berlīnē. Rezultātā ir tapusi izstāde “Burt Nieks”, kas apskatāma starptautiskās Künstlerhaus Bethanien mākslinieku rezidences izstāžu zālē no 17. jūnija līdz 10. jūlijam.

Pirms pāris gadiem Solvita Krese kādā no rakstiem par Jums izteica novērojumu, ka Berlīne ir kļuvusi par Jūsu otrajām mājām. Gadi ir gājuši uz priekšu, bet maršruts Latvija – Vācija nav mainījies. Kas ir tas spēks, kas velk Jūs atpakaļ uz Vāciju?

Patiesībā, pusgads bija tikai rezidence, bet Berlīnē uzturos jau vairāk kā gadu. Turp un atpakaļ braukāšana, tā paskaitot, man bijusi jau gadus septiņus. Katram tas ir individuāli, bet Latvijā pēc kāda laika pārvēršos par tādu kā koka kluci. Gribas elastīgāku to domāšanu, uztveršanu, jo, piemēram, Vācijā esot, sāku lasīt pilnīgi citu literatūru un klausīties citu mūziku. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas internetā meklē jaunumus, man patīk visu redzēt un just.

Esmu konstatējusi, ka radošo profesiju pārstāvjiem bieži ir nepieciešama distance, lai nodotos jaunradei. Bēgšana no ierastās vides arvien biežāk nozīmē došanās uz citu valsti.

Jā, citviet ir tā rosība, kurai gribas rosīties līdzi. Manā konkrētā gadījumā tā distance ir nepieciešama. Tā dod jaunu elpu, paskatīšanos no malas, un tad var saprast, kas ir mainījies. Atgriežoties redzi tās izmaiņas, un gribas par tām runāt.