Foto no personiskā arhīva

Soļanka – pēc būtības, ne formas 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
20/09/2012 

Māksliniece Kristīne Kursiša pēc diviem aspirantūras studiju gadiem augstākajos režijas-scenāristu kursos Maskavā ir atbraukusi uz Latviju un piedāvā personālizstādi, ko vēl var pagūt aplūkot līdz 23. septembrim kim? izstāžu zālē, Maskavas iela 12/1. Intervijā viņa dalās iespaidos par studijām, ambīcijām un mākslu Latvijā.

Vai fotogrāfijas ir tapušas mācību laikā Maskavā?

Bildes ir taisītas šeit uz vietas. Maskavā nodarbojos ar ko pilnību citu.

Nesanāk laika pastrādāt?

Pilnīgi izslēgts. Es tās jomas mēģinu nejaukt. Tur arī nav laika – ja dara vienu, tad vienu.

Vai grasāties nodalīt savu mākslu no kinematogrāfijas?

Tas jau nav iespējams. Esmu māksliniece un tāpat redzu visu, kas kadrā notiek – gaismas, ēnas, kompozīciju, un to kontrolēju. Pašlaik to vienkārši nav iespējams savienot, bet vispār tas viens otru tikai papildina.

Jūs aizbraucāt tādēļ, ka bija vajadzība vēl mācīties?

Mācīties jau sen vairs negribas (smaida). Vienkārši kinorežija ir ļoti komplicēta profesija, tur nevar tā abstrakti ieplūst. Vajag studēt – pamatīgi. Gan dramaturģiju, gan aktiermākslu. To jau nevar tā no zila gaisa sagrābt.

Jūs sākāt taisīt īsfilmas jau Latvijā.

Tas bija diletantisks, intuitīvs process, bet ja gribas to darīt pamatīgi, ja tā lieta aizrauj un interesē, un gribas profesionāli ar to nodarboties, tad attiecīgi jāstudē.

Ja tas ir tik nopietni un pamatīgi, vai spēsiet būt vienlaikus māksliniece un režisore?

Es par to nedomāju, tas [divas profesijas] man tikai palīdz abstrahēties. Es ļoti labi varu distancēties, un līdz ar to man ir vieglāk savilkt galus. Režisora profesija māksliniekam palīdz izkristalizēt ideju, redzēt vīziju kopumā, savukārt mākslinieks ir cilvēks-orķestris, kaut kādā ziņā režisors. Citreiz tās īpašības māksliniekam pieklibo, viņš aizraujas ar detaļām, smukumiem, neredzot būtību. Man režisora studijas tikai un vienīgi palīdz.

Jūsu vīrs, mākslinieks Miks Mitrēvics, savukārt aizbrauca studēt uz Beļģiju?

Jā, uz HISK (Flandru Tēlotājmākslas augstskola).

Bet Jūsu skolas izvēle – GIK – bija apzināta un mērķtiecīga?

Tā vairs nav GIK, jo viņi ir atvienojušies no valsts, komercializējušies un valsts vairs nedotē kursus. Jā, bet izvēle bija apzināta. 

Kāpēc gribējāt studēt Maskavā?

Pirmkārt, tā ir Krievija, visa tā slavjanščina mani ļoti pievelk, tas garīgums un pārējais, kas saistīts ar Krieviju – literatūra, režisori, mentalitāte man ir ļoti tuva. Režijas tradīcija ir ārkārtīgi spēcīga.

Vai cerības attaisnojās, tur studējot?

Jā, manā skatījumā noteikti.

Vai radoši izjūtat tos kultūru dzirnakmeņus, proti, slāvisko un rietumniecisko?

Protams, es ļoti to izjūtu.

Vai tā pietrūka, esot šeit? Šeit jau netrūkst slāviskā.

Nē (iesmejas), nu spēcīgas skolas pietrūka, teorētiskā bāze. Latvija ir brīnišķīga zeme, burvīga. Bet profesionālā jomā, tajā sfērā, kurā redzu sevi, ir ļoti grūti pilnveidot sevi līmenī, tādēļ tik daudzi mākslinieki meklē realizācijas iespējas ārzemēs.

Jūsu CV ir rakstīts, ka dzīvojat un mācāties ārzemēs, vai drīz jau var gaidīt atpakaļ pavisam?

Patiesībā tas jau daļēji ir noticis. Pēdējo laiku dzīvojos pa Rīgu.

Kad pirmo reizi dzirdēju, ka Jūs un dzīvesbiedrs Miks Mitrēvics aizbraucāt mācīties, biju izbrīnījies, ka to dara divi jau veiksmīgi mākslinieki, kam šeit ir laba karjera.

Latvijā var ļoti ātri sasniegt griestus. Un arī tie griesti nešķiet nekādi griesti – vismaz dažiem. Tas arī visu izskaidro. Laikam bija vēl citas ambīcijas. Latvijā pelnīt ar laikmetīgo mākslu praktiski nav iespējams. Pabeigta Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūra citu profesionāļu acīs nav nekas, un ar to tu nekad nevari ielēkt tajā [globālajā] kontekstā, domāt plašākās kategorijās. Ir nepieciešams studēt ārzemēs, tikties ar kuratoriem un māksliniekiem, lai vispār saprastu un līdzvērtīgi spēlētu, un žonglētu ar jēdzieniem. Ārzemniekiem ir ārkārtīgi svarīgi just, ka tu saproti, [ko viņi domā]. Līdz ar to viņi neakceptē tavu pozīciju tā abstrakti. Viņiem ir svarīgi saprast, ka tā nav nekāda nejaušība, ka tu dari tā vai šitā, bet saproti par ko ir runa un savu taciņu izvēlies iet apzināti. Tas ārzemnieku acīs ir liels pluss, un viņi tevi akceptē. Mika gadījumā Beļģijas studijas deva diezgan lielu plusu, lai arī lielākā daļa bija šokēti, ka mākslinieks ar Venēcijas biennāles un Manifestas pieredzi tagad brauc studēt uz Beļģiju. Kā tad viņam vēl trūkst? Trūkst tā pakāpeniskā attīstība. Ārzemēs māksliniekus pēc augstskolas novēro galeristi, paaicina, vai pat paņem savā paspārnē un turpina par viņu rūpēties. Tādējādi mākslinieks dabīgā ceļā attīstās un arī darbi tiek pārdoti. Tā ir pilnīgi cita sistēma. Mākslinieki tiešām var iztikt  no savas mākslas, arī ar tādu specifisku lietu kā laikmetīgā māksla, kas bieži nav komerciāla. Kamēr Latvijā nav iespējams ar to regulāri nopelnīt.

Nedaudz pārsteidz, ka rietumnieki šādi vērtē mākslinieku. Man likās, ka mākslasdarbs pats par sevi runā, nezināju, ka galeristu acīs ir svarīgi, kur mākslinieki ir studējuši un kādi jēdzieni tiek lietoti sarunās.

Protams. Latvijā katrs trešais mākslinieks var aizbraukt uz biennāli. Tas nav nekāds īpašs pasākums nevienam, kamēr viņiem sacensība ir milzīga, lai tevi vispār izvirzītu un tu biennālē nokļūtu. Attiecīgi tas kaut ko nozīmē. Šeit jau tā [nokļūšana Venēcijas biennālē] vairāk vai mazāka ir tāda sevis lutināšana (iesmejas). Bet ārzemēs tam ir lielākas sekas, nokļūti citā rangā, kas pēcāk ietekmē darbu noietu. Šeit tāds ieraksts CV tikai retajam kaut ko dod, jo sevišķi māksliniekiem pēc 40 tā ir tikai sevis lutināšana. Mikam palaimējās, ka viņu uzraka kāds kurators no Beļģijas, un tādējādi dalība biennālē bija devusi kādus augļus.

Ja reiz Jūs paliksiet šeit, tad jau varbūt nebūs tik svarīgi pozicionēt sevi ārzemju atskaites sistēmās.

Nav teikts, ka es šeit palikšu (smaida). Neesmu vēl dzelžaini izlēmusi, nevar jau paredzēt, kā virzīsies karjera.

Vai Jūs tiešām domājat, ka studijas Maskavā nospēlēs kādu lomu Jūsu turpmākajā karjerā?

Jūs domājat kā māksliniecei?

Nav šaubu, ka Jūsu profesionālajai izaugsmei tas varētu ko ļoti dot. Bet neliekas nopietni, ka galeristam ir svarīgi, ar kādiem jēdzieniem mākslinieks runā, vai kur viņš ir mācījies.  Galvenais jau ir darbs.

Ziniet, es nepiekritīšu. Protams, augstskolu Eiropā ir ļoti daudz un ļoti dīvaini tipāži tiek, teiksim, Rijksakadēmijā Amsterdamā, bet ja reiz tu esi tur ticis, tas nospēlē milzīgu lomu. Tā ir ārkārtīgi prestiža mācību iestāde. Darbi nerunā paši par sevi – kāds mākslinieks var uztaisīt vienu labu darbu nejaušības rezultātā. Galerists novēro mākslinieku gadiem ilgi un tikai tad paaicina savā galerijā. Mika gadījumā galerists viņu noskatīja pirmajā atvērto durvju dienā HISK, taču vēroja kādus divus gadus, vai tā nav nejaušība vai kāds lokāls joks, ka viņš bija aizsūtīts uz Venēcijas biennāli. Viņi vēroja, kā Miks progresē divu gadu laikā, cik mērķtiecīgi to dara, vai tā nav tikai nejauša veiksme, un tikai tad viņu uzrunāja, jo ilgākā laika periodā redzēja, ka viņš ir mērķtiecīgs un ar viņu ir vērts, tā teikt, pīties.

Bet ne jau vienmēr mērķtiecība nozīmē talantu.

Protams, ka nē.

Tātad savā ziņā tie bija konjunktūras apsvērumi braukt studēt, saprotot, ka šeit būs švaki ar iztikšanu.

Nu ja vien negribas sēdēt [reklāmas] aģentūrā un ar mākslu nodarboties kā hobiju...

Droši vien ir arī kādi mākslinieki, kas spēj ar to nopelnīt arī Latvijā – īpaši vecāki un atzītāki mākslinieki.

Vienmēr jau pastāv kāds kompromiss. Es jau arī varētu pelnīt ar mākslu Latvijā. Tas ir izvēles jautājums, ko es taisu.

Protams, gleznojot kā Ritums Ivanovs droši vien varētu sevi nodrošināt.

Tieši tā.

Tāda sajūta, ka pēdējā laikā cilvēki Latviju pamet ne vien naudas vai aizvainojuma dēļ, bet arī sevis pilnveidošanai. Laikam tas tādēļ, ka latvieši intelektuāli pamazām ieiet globālajā apritē. Vietējie mākslinieki te tomēr vienmēr varējuši justies diezgan komfortabli. Bet rodoties iespējām, horizonts paplašinās, rodas nemiers un cilvēks sāk lūkoties aiz pazīstamā robežām. Jūsos arī laikam vairs nav pretrunas starp atrašanos ārzemēs un piesaisti Latvijai, ne tā?

Jā, tieši tā.

Gribas lielāku spēles lauku, ne tā? 

Jā, diemžēl tā ir (smaida).

No tā jau vajadzētu visiem iegūt.

Nekur jau mēs nepaliekam, mēs jau atbraucam un parādām savu mākslu arī šeit. Tas jau arī Latvijai kaut kādā ziņā ir ieguvums un liek saprast, ka lietas labad var kaut ko darīt. Arī jauno mākslinieku labā ir jāiespringst un jāmaina spēles noteikumi, lai viņi vispār varētu eksistēt.

Proti, jābūt konkurētspējīgākiem, un šādi izbraucieni to ļauj darīt?

Arī, jā.

Atkārtojot pašsaprotamo – te maļoties uz vietas, laikam ir grūti attīstīties.

Nevar nepiekrist (iesmejas). Nav jau tie mākslinieki nekādi roboti. Dzīvojot Eiropā, ir nepieciešama liela nauda un karjerai ir vienkārši jāattīstās. Pasakainajā, labākajā scenārijā kāds vispār vien eksistē, vienmēr jau pastāv iespēja, ka dibinot ģimeni, būs jāatgriežas Latvijā. Taču ir ārkārtīgi svarīgi iemīt to taciņu, lai tu profesionāli varētu atgriezties ārzemēs, lai tu ar vienu kāju jau esi tajos notikumos, tevi pazīst un pārdod, t. i., esi apritē. Un tad jau nav svarīgi, kur dzīvot.

Zinot Jūsu līdzšinējās instalācijas, ir grūti iedomāties, ka aizbraukšana mācīties tās vēl kā spētu uzlabot. Vai studijas ko būtisku mainīs Jūsu darbu kvalitātē? Polaņskis aizbrauca no Polijas un viņa filmas Francijā kļuva lielākas un dārgākas, bet agrīnās Polijas perioda melnbaltās filmas nebija sliktākas.

Studijas palīdz sevi ieraudzīt kontekstā, kļūst skaidrāks, kur tu atrodies un kas tu esi. Vietējo Latvijas mākslinieku amatnieciskās īpašības ir ārkārtīgi augstas, taču tas, ko viņi profesionāli uztaisa visbiežāk ir kaut kas tāds... kur dominē nevis būtība, bet forma. Lai cik lieli profesionāļi mēs nebūtu, lai kā nemācētu zīmēt un gleznot, tomēr ir ārkārtīgi svarīgs ja ne gluži saturs, tad atbilde uz jautājumu, kas ir tas, ko tu taisi? Un to Latvijā nevar saprast, nevar sevi ieraudzīt no malas, nedzirdot par sevi profesionālu viedokli.

Redzējums bieži ir atkarīgs no kultūras. Es varu minēt piemēru, kad kāds ārzemju  profesionālis nosauca par švaku kādu manuprāt labu latviešu mākslasdarbu, tajā pašā laikā novērtēja kādu citu, manuprāt neievērojamu ārzemju darbu. Nav labāk tur vai šeit, vienkārši ir atšķirīgas valodas. Protams, ir arī globālā valoda, kas caur kopējiem jēdzieniem veido kopējo izpratnes lauku.

Cik cilvēku, tik viedokļu, taču, pieņemsim, mēs iegūtu vienu un to pašu grāmatu un izlasītu, un izteiktos. Katrs izteiktu savas domas, taču tas pamats, par ko mēs runājam, būtu viens, vieni spēles noteikumi. Katram ir savs viedoklis, bet visi saprot par ko ir runa un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Mēs neesam tajā kontekstā un mēs nesaprotam. Es nedomāju, ka ir slikti būt pašpietiekamam, protams, tas ir normāli. Taču tas man atgādina tādu suvenīru bodi – visam jābūt kārtīgam. Latvieši šausmīgi baidās no neperfekcijas, tas tāds profesionālais kretīnisms. Un jo lielāki darbi, jo tie vairāk iespaido skatītāju.

Episki un aizkustinoši?

Un sentimentāli, iespaidīgi un dziļdomīgi – un lūdzu nekādu nejaušību. Tie ir diezgan primitīvi priekšstati.

Man liekas, ka tas baigi aizkavē un ierobežo attīstību. Visi baidās uztaisīt kaut ko, kas netiks saprasts. Un, nedod dievs, izstādīties nepazīstamā vietā.  Protams, tā vērtēšanas sistēma katram ir  subjektīva, un gan jau jebkurš latviešu mākslinieks atradīs arī Eiropā sev vietu un piekritējus, taču  pamats ir viens, un ir ārkārtīgi svarīgi saprast, par ko ir runa.

Protams, mūsu izpratne par kopējām rietumu vērtībām ir mazāka. Arī tādas lietas kā publiskā telpa to liecina, kur redzams, ka atšķirībā no rietumiem tā ir nefunkcionālāka, ārišķīgāka un dekoratīvāka. Bet tas pakāpeniski mainās. Bija arī saasinājusies identitātes apziņa ar visām krīzēm un referendumiem, u. tml. Psiholoģiskā vide ir saindēta ar apdraudētības sajūtu, un tas kaitē elpot dziļāk un mierīgāk.

Grūti spriest, es nebiju šeit referenduma laikā un es saprotu abas puses, bet man šķiet, ka kultūras cilvēkiem un jebkuram domājošam cilvēkam jāsaprot, ka Latvijā nepelnīti ātri tiek aizmirsta un apzināti izsvītrota krievu valoda un kultūra. Ja godīgi, tas mani biedē – visi labprāt studē angļu, franču un vācu valodu un tajā pašā laikā tik ciniski un aizkaitinoši izturas pret krievvalodīgajiem.

Tas ir dabisks process vidē, kurā mainās dominējošās grupas. 20. gados kas līdzīgs esot bijis ar vāciešiem. Par darbiem runājot – kādēļ Jūs šoreiz nolēmāt taisīt fotogrāfijas? Lai būtu tīrāk, lai nevajadzētu čakarēties ar instalācijām.

Nu nē, tas čakars brīžiem ir vēl lielāks. Tā ir tāda ilūzija – plakans attēls, tad jau vienkārši. Nē, man gribējās tīrību un skaidrību, lai nevienam nekas nav jāskaidro. Bildes tiek uztvertas vienkāršāk. Šajā izstādē medijs bija pakārtots, ja ne gluži idejai, tad izstādes tapšanas veidam – no bildēm internetā, notikumiem, situācijām, kas bija jāreanimē.

Jūsu iepriekšējie darbi bija sociālāki, savukārt šī izstāde ir personīgāka. Kā ir pasniegt lietas citiem, kas ir svarīgas tikai Jums?

Es domāju, ka pats svarīgākais ir darīt to, kas tev liekas patiess, un nedomāt par skatītāju. Ja viss sakrīt un rodas kaut kāda patiesība, tad cits to nolasīs bez tavas palīdzības vai skaidrošanas.

Šķiet, attiecības ar apkārtējo vidi Jūsu darbos vienmēr bijušas svarīgas, ne tā? Gan iepriekš runājot par kontroli, gan šoreiz, jo savu dziļi personīgo redzējumu tomēr uzticat citiem. Vai tā ir?

Nu jā, iepriekš bija svarīgi skaļi izteikties vai formulēt savu domu, vai attieksmi pret lietām. Šobrīd nav svarīgi skatīties pa malām, svarīgāk ir skatīties iekšienē (iesmejas). Pamatlietas jau tur palikušas, vienkārši nav tik skaļi izteikts un ir kodēts citā veidā.  

Prombūtne un mācību process droši vien paredz vairāk darbu pašai ar sevi – un attiecīgi arī tas ietekmē darbus, ne tā?

Nu jā.

Karmas tēma gan Jūs neatstāj. Vai fascinē karmas grāmatiņas?

Ļoti fascinē. Es jau viņas gadiem nelasu, bet šeit ir daudzi darbi, kam pamatā ir bildes vai notikumi, kas mani pavada gadiem ilgi. Par krūzīti [ar noplīsušo osiņu] jau esmu stāstījusi medijiem, bet atkārtošos – tās bilde netīšām tika atrasta internetā un tā mani ļoti fascinēja, kā simbols kaut kam  neatgriezeniskam. Katram ir bijis neatgriezenisks, vienas sekundes notikums, kas izmaina pilnīgi visu. Šeit tas tiek parādīts ikdienišķā, rotaļīgā formā, it kā nekas sevišķs.

Tās visas ir Jūsu bildes vai arī ir kādas, kas ņemtas no interneta?

Te visas bildes ir rekonstrukcijas. Radītas no jaunas.

Kādēļ Jūs izvēlējāties tās rekonstruēt? Mēģinājāt piešķirt vērtību, ko tajās saskatījāt, pirmo reizi ieraugot šīs it kā bezpersoniskās bildes, kas līdzinās tūkstošiem tādu pašu?

Protams – tā konkrēto bilžu izvēle parāda manu iekšējo pasauli, man svarīgo. Internets jau ir pilns ar bildēm, bet šī ir konkrēta cilvēka izvēle, kas pasaka kaut ko par viņu. Tā ir mana soļanka, kas likās būtiska un ko es arī pašlaik reanimēju. Bet ir arī darbi, kas ir absolūts manas iztēles auglis, kam nav nekāda sakara ar impulsu.

Internets jau ir ļoti iedvesmojošs – un nogurdinošs.

Internets – tas ir ellīgs izgudrojums. It kā nemanāms, bet ārkārtīgi spēcīgs instruments, kas ir ļoti izmainījis mūsu ikdienu. Ne tikai ikdienu, bet arī vispār informācijas apmaiņu. Tajā pašā laikā internets ļoti sašaurina pasauli un tā kļūst maziņa.

Jā, reizēm gribās atpakaļ to pasauli, kurā nebija internets.

Bet tas jau ir izvēles jautājums.

Protams, ir lietas no kā var apzināti izvairīties – piemēram, sociālie mediji. 

Paviršība parādās ar visiem tiem medijiem – gan informācijas pasniegšanā, gan pašā informācijā.

Jūsu izstādes gadījumā runa ir par pasniegšanas veidu, tieši tā. Jo informācijai, kas ir internetā, tiek regulāri paskriets garām. Bet Jūs esat interneta bildes rūpīgi atlikusi malā un beigu beigās devusi tām jaunu dzīvību. Un vai visi motīvi ir atrasti internetā?

Piemēram, balerīna ir mans motīvs. Versija par melno balto, balansu, filigrāno. Izstādē ir tikai dažas bildes, kas ir rekonstruētas.

Jūs sakāt – filigrānais balanss. Vai uzskatāt, ka dabas pamatā ir līdzsvars? Vai uz to tiecaties?

Cilvēka harmonijai pašam ar sevi ir milzīga nozīme. Par dabu... Grūti spriest – tiek darīts pāri dabas  harmonijai un balansam.

Senāk Jūs šķitāt humorpilnāka māksliniece ar, piemēram, saviem karmas un aerobikas darbiem. Vai esat kļuvusi nopietnāka?

Visi tie darbi bija tādi postmoderni joki, citāts. Bet nu jā – cik tad ilgi par to ieņirgsi... (smaida). Tas viss nāk un iet, un mainās. Es jau it kā joprojām uz lietām mēģinu skatīties ar humoru, katrā ziņā savā attieksmē. Iepriekšējā izstādē “Ārpus kontroles” bija nedaudz humors. Piemēram, tas darbs “Nāves numurs”, kur bija bungas un strjomīga noskaņa. Neviens jau nesaka patiesību, un Rīgā tas ir ļoti izteikti. Viens par otru kā par mirušiem – labu vai neko.

Pilnīgi normāli – esam maza sabiedrība.

Jā, protams, bet es domāju, ka patiešām apspriest vienam otra mākslu būtu milzīgs ieguvums.

Vai Maskavā dabūjāt pavēdināt galvu – kas ir tas foršais, ko varat tvert tur un kā pietrūkst šeit?

Es jau nebraucu tur Krievijas pēc. Man Krievija ir tuva, bet es braucu skolas dēļ, jo tajā ir krievu labākās kultūras koncentrāts. Tikai un vienīgi tāpēc, jo tā ikdiena un viss pārējais ir normāls hārdkors

projects.dd.lv/kristinekursisha/