No kreisās: Kortnija Fina un Anne Bārlova. Foto: Anna Iltnere

Biežāk teikt “jā!” 2

“Art in General” no Ņujorkas

Intervē Anna Iltnere
31/08/2012 

Kad pēc sarunas ar Art in General uzņemu portreta fotogrāfiju un kameras ekrāniņā atrādu, kas sanācis, institūcijas izpilddirektore Anne Bārlova (Anne Barlow) nosaka: “O! Izskatās, ka esam laimīgas!” Pieņemot, ka laime ir lipīga, tā tik tiešām varētu būt, jo laimīgi pilnīgi noteikti ir visi tie mākslinieki, kas nonāk Art in General iedvesmojošajā azotē, kur utopiskajām idejām var būt lemts piepildīties. Sāk šķist jocīgi, kālab kurators Hanss Ulrihs Obrists vēl nav atvēris sev tuvo mākslinieku rūpīgi kolekcionēto “nerealizēto ideju” atvilkni un aiznesis uz Art in General Ņujorkas namu, lai tās mazpamazām tur uzplauktu. Iespējams, tas nav noticis tālab, ka Art in General unikalitāte slēpjas īpašajā mākslinieku atlasē: proti, atbalstīt nevis plaši zināmus vārdus, bet gan tos, kas kā saskādēta plate ir iestrēguši posmā starp anonimitāti un liela mēroga atpazīstamību. Jau nākamā gada pavasarī starp Art in General lutekļiem būs arī kāds Latvijas mākslinieks. Šīsnedēļas sākumā abas dāmas viesojās Rīgā, lai ne vien uzstātos ar lekciju, bet arī dibinātu krietni ilglaicīgākas saites. Ir uzsākta sadarbība ar kim? Laikmetīgās mākslas centru, kā arī ar CAC laikmetīgās mākslas centru Viļņā, lai izvērstu rezidenču programmu un organizētu regulāru mākslinieku apmaiņu, kādu no Rīgas sūtot uz Ņujorku, bet kādu no Ņujorkas – uz Rīgu. Kim? dibinātāja Zane Čulkstēna pačukst, ka tie var būt ne tikai mākslinieki, bet arī kuratori un kritiķi. Atliek turēt roku uz pulsa un sekot līdzi notikumu gaitai. 

Art in General ir dibināts 1981. gadā Ņujorkā, bet ne tik tālajā 2005. gadā notika krasas pārmaiņas institūcijas programmā. Galvenais jauninājums bija pārorientēšanās no grupu izstāžu prakses uz individuāliem māksliniekiem. Mērķis bija parūpēties, lai izraudzītie mākslinieki saņemtu ilglaicīgu un nozīmīgu atbalstu. Rezultātā izvēlēto mākslinieku skaits vairs nav tik liels kā agrāk (rezidenču programma paredzēta aptuveni pieciem autoriem viena gaida laikā un uzturēšanās laiku plānots nākotnē pielāgot pēc nepieciešamības – līdz šim tie bija divi mēneši), toties katrs saņem ne vien pietiekamu finansiālo un administratīvo atbalstu, bet arī kuratora palīdzīgo roku. Līdz ar ko var sacīt, ka kopš 2005. gada Art in General strādā diametrāli atšķirīgi.

Anne Bārlova Art in General pievienojās 2007. gadā. Pirms tam viņa septiņus gadus strādāja Ņujorkas Jaunajā Laikmetīgās mākslas muzejā (The New Museum), ir dzimusi Skotijā un pirms ierašanās Ņujorkā darbojās kā kuratore Glāzgovas Laikmetīgās mākslas un dizaina muzejā. Savukārt kuratore Kortnija Fina (Courtenay FinnArt in General strādā kopš 2010. gada.

Art in General pastāv, pateicoties atbalsta sistēmai, kur ikviens interesents var gan ziedot līdzekļus (ar nodokļu atmaksu), kļūt par institūcijas biedru, gan iegādāties izdevumus vai ierobežotas tirāžas mākslas darbus, kā arī īrēt izstāžu telpas kādam īpašam notikumam. Institūcijas darbības metode, visa centrā liekot mākslinieku un viņa vēlmes, mudināja sarunu ar Ennu Bārlovu un Kortniju Finu vērpt kā izkristalizētu padomu virteni. Aizgaiņājot visus sistēmu pinekļus, atcerēsimies, kas ir tie, kas rada mākslu, un tālab jautājums – kā rūpēties par mākslinieku?

VISMAZ ASTOŅI VEIDI, KĀ RŪPĒTIES PAR MĀKSLINIEKU

Anne Bārlova: Ir virkne veidu, kā palīdzēt. Pirmkārt, atbalstot mākslinieku starpposmā, kad autors vēl nav gana atpazīstams, lai pretendētu uz personālizstādi muzejā, bet ir arī pārāk tālu ticis, lai vienkārši piedalītos grupas izstādēs. Proti, atbalsta programma, kas dod iespēju māksliniekam realizēt projektus, kas konkrētajā laikā citādāk nebūtu iespējams. Neērtajā starpposmā autoram tas ir nepieciešams, lai ideju varētu attīstīt līdz nākamajam līmenim. Otrkārt, protams, organizējot rezidenču programmu.


No Roberta Kārtera projekta “Ticība sēklai”. Foto no Art in General arhīva

Kortnija Fina: Treškārt, atbalstot mākslinieku idejas, kuras nesaskan ar viņu ierasto praksi. Mēs sadarbojāmies ar Ohadu Meromi, kura galerija atbalsta viņa tēlniecības darbus, taču viņš vēlējās eksperimentēt performanču jomā. Viņa ideja bija pārlieku radikāla komerciālajai telpai. Rezultātā mēs viņa studiju pārvietojām uz Art in General, mainījām institūcijas darba laiku, lai viņa mēģinājumos reizēm varētu nākt arī skatītāji. Meromi bija doti divi ar pusi mēneši, tātad tiešām ilgs laiks, lai izmēģinātu roku jaunā jomā. Ceturtkārt, ļaujoties un pielāgojoties mākslas projekta gaitai. Kā ar šovasar eksponēto Roba Kārtera dārza projektu (“Ticība sēklai”), kas patiesībā tika attīstīts gandrīz trīs gadu garumā. Mēs atbalstījām viņa braucienus uz trim pasaules malām, uz trim dažādiem dārziem, tostarp Čārlza Darvina māju, lai viņš varētu nodarboties ar dārzniecības un agrokultūras izpēti. Process bija ļoti lēns un rūpīgs, turklāt “projekts” auga arvien lielāks, līdz ar ko mēs atvēlējām māksliniekam arvien plašākas telpas. Pie tam uz veselu mēnesi Art in General bija slēgts, nodrošinot apstākļus, lai augi varētu ieaugt, kas konceptuāli bija ļoti no svara. Līdz ar ko var teikt, ka mums ir ļoti svarīgi būt elastīgiem, jo reizēm projekti, kurus plānojam uz, piemēram, gadu, prasa krietni ilgāku laiku.  

Cik bieži piemeklē doma, ka “nu gan mēs ejam par tālu”?

K.F.: Pārāk bieži! (Smejas) Lai gan, nopietni runājot, nav bijis tāds brīdis, kad tiešām pārņemtu sajūta, ka tiek pārkāptas kādas saprāta robežas, jo ar mākslinieka darba procesu ikreiz ļoti satuvinamies un augam tam līdzi. Ir reizes, kad iecere procesa gaitā pat pilnībā izmainās, līdz ar ko arī vajadzības mainās. Ir jārēķinās, ka visu mēs nekad iepriekš neparedzēsim. Un ir jāuzdrošinās biežāk teikt “jā!”.


No Isola & Norzi projekta “Ūdeņainās durvis”. Foto no Art in General arhīva

A.B.: Piektkārt, mūsu darbs ir saistīts arī ar komunikāciju ar visdažādākajiem cilvēkiem. Mākslinieki Isola & Norzi, piemēram, sapņoja ienirt lielajā akvārijā, kurā ir virkne dzīvo organismu. Viņus iedvesmoja Žana Kusto utopiskā ideja dzīvot zem ūdens. Kā jau varat noprast, iecere bija tālu no iespējas to īstenot. Mūsu darba burvība, savukārt, ir pēkšņi ierasties pie Ņujorkas Akvārija vadības un teikt, ka mēs sadarbojamies ar diviem māksliniekiem un tiešām vēlētos, lai viņi ienirtu jūsu akvārijā. “Sakiet, lūdzu, kā mēs to varētu izdarīt?” (Smejas.)

Sestkārt, katrs mākslinieks kaut kādā ziņā pavirza uz priekšu organizācijas robežas un pat ietekmē to, kā tā strādā. Piemēram, eteam projekts, kur pat budžeta piesaistes iniciatīvas bija mākslinieka ietekmētas. Viņi iegādājās zemes gabalu Nevadā (turklāt nopirka to ebay par 1900 ASV dolāriem) pie kādas ļoti mazas un gandrīz nevienam nezināmas Montello pilsētiņas un radīja lidostu, pilsētas iedzīvotājiem iesaistoties visās nepieciešamajās lomās. 2006. gadā uz projekta atklāšanu notika arī daži lidojumi. Septītkārt, mēs visi darām labāko, ko vien varam projekta īstenošanas vārdā. Tas ir ļoti aizraujošs process.


No eteam projekta “Montello starptautiskā lidosta”. Foto no Art in General arhīva

K.F.: Astotkārt, pats lielākais gandarījums ir tas, ka mēs esam institūcija, kas savā ziņā grib īstenot mākslinieku sapņus. Mums ir tā iespēja māksliniekus iedrošināt un sacīt, lai viņi izstāsta, ko tiešām ļoti, ļoti grib realizēt vai ko varbūt ir pat baidījušies līdz galam apsvērt, jo tam nepietiktu līdzekļu vai iespēju. Tas māksliniekus paceļ spārnos un mūs līdz ar viņiem. Un varam domāt vēl un vēl jaunus veidus, kā parūpēties par viņu radošo brīvību. 

www.artingeneral.org

anonīms mīms - 01.09.2012 19:40
Latvijā tāda diez būtu iespējama?
anonīms mīms - 01.09.2012 19:40
iedvesmojoši tiešām. ja vien tā institūcija tiešām reāli neeksistētu un pie tam jau cik tur entos gadus, neticētu pat:)