Normunds Šnē un Juste Janulīte
Monohroms un bezgalīgs 0

Intervē Orests Silabriedis
03/08/2012 

Šīgada Cēsu mākslas festivāla īpašā mūzikas viešņa ir Lietuvā dzimusī komponiste Juste Janulīte (1982). Viņa ir brīnumaina parādība – Justes mūzikas valoda ir tik pārsteidzoši tīmekļota, ka neatgādina neko iepriekš dzirdētu, un tas nudien ir brīnums mūsdienu pasaulē, kur, liekas, gandrīz viss jau reiz bijis. Juste studējusi kompozīciju Lietuvā un Itālijā. Viņas darbus spēlējuši ievērojami Eiropas orķestri un kameransambļi, viņa piedalījusies citstarp tādos forumos kā Venēcijas biennāle, Hadersfīldas laikmetīgās mūzikas festivāls, World New Music Days, Musikprotokoll im steirischem Herbst u. c. 2009. gadā Janulītes Aquarelle ieguva I vietu jauno komponistu konkurencē UNESCO konkursā Rostrum. Kopš 2006. gada Juste Janulīte pasniedz laikmetīgās mūzikas valodu Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijā. Raksta recenzijas un tekstus par mūziku. Dzīvo un strādā Viļņā un Milānā. Skaņurakstam raksturīgas lēnas faktūru un tembru metamorfozes. Juste Janulīte mēdz izteikt skaņās akustiskas metaforas un optikas idejas, kā arī pētī mūzikas fenomena vizuālo iedabu skaņdarbos, kur savienota skaņa un attēls.

Cēsu mākslas festivālam Juste Janulīte komponē jaundarbu korim un orķestrim, ko 3. augustā Cēsu Sporta kompleksā koncertā “Eksperiments un izcilība. Šnē un domubiedri” atskaņos jauniešu koris “Kamēr...”, Sinfonietta Rīga un Normunds Šnē, kurš bija Justes opusa Elongation of Nights pirmatskaņotājs un kuram Juste ir no sirds pateicīga par viņas mūzikas simtprocentīgu izprašanu. Elongation of Nights pirmoreiz izskanēja 2009. gada 9. decembrī Lielajā ģildē un uzreiz pēc tam arī vairākos koncertos Lietuvā. Savukārt 2011. gada 18. novembrī šo Justes ļoti skaisto skaņdarbu Sinfonietta Rīga un Normunda Šnē interpretācijā un autores klātbūtnē iepazina Latvijas Republikas dzimšanas dienas svinētāji Parīzes Salle Colonne.

Juste par Elongation of Nights saka: “Divslāņu kompozīcijas faktūra pielīdzināma nakts paildzinājumam pret dienas saīsināšanos: viens slānis it kā izsīkst un top rāmāks, turpretim otrs kļūst skaļāks un pulsē arvien garākās skaņās. Skaņdarbs veltīts Viļņai rudenī.”

Juste, tu sauc savu mūziku par monohromu. Tas skan noslēpumaini, pat maģiski.

Lietojot šo jēdzienu, man prātā instrumentācija, ko veidoju vairumā savu kompozīciju, kas sacerētas viena tipa mūzikas instrumentiem – stīgām, flautām, cilvēku balsīm. ‘Monohroms’ – tas labi piederas manām iecienītajām polifonajām un heterofonajām faktūrām. Tomēr nevaru teikt, ka manā mūzikā nebūtu krāsu, jo pašas izvēlēto instrumentu tembru un artikulācijas piedāvājumu parasti izmantoju visplašākajā spektrā. Runājot par formu, te nav pēkšņu kontrastu, ir tikai ļoti garas, ilgas un pakāpeniskas pārbīdes, metamorfozes no ‘balts’ uz ‘melns’, no vienas puses uz otru.

Ja tu jautā par krāsām mūzikā vispār, domāju, ka tembrs un harmoniskās krāsas ir sastāvdaļas vienotā mūzikas materiāla sistēmā, tās nav atdalāmas un neatkarīgas, un tikai no tām nav iespējams uzbūvēt skaņdarbu, kā tas varētu būt monohromajā glezniecībā, kur krāsa palaikam pati par sevi ir objekts. Teiksim tā – apzīmējums ‘monohroma mūzika’ ir drīzāk metafora, norāde uz manas domāšanas un akustiskā fenomena apjēgsmes vizuālo iedabu.

Kāda ir tava darbnīca?

Mana radošā procesa gaita pielīdzināma tam, kā strādā arhitekts, gleznotājs, tēlnieks, matemātiķis, alķīmiķis, metaforu, simbolu un asociāciju radītājs dzejnieks, klavierskaņotājs, adītājs, parfimērs (lai atrastu ideālu proporciju starp notīm), putnu vērotājs, mākoņu lūkotājs un tā tālāk. Saku to it kā pārnestā nozīmē, be ne tikai. Parasti esmu ļoti lēna un rūpīga, kristalizējot mikro un makrolīmeņu koncepciju. Man tas ir ļoti svarīgi un būtiski – radīt skaņdarbu kā pilnīgu un unikālu pasauli ar saviem likumiem par harmonisko sistēmu kā bāzi un melodijas, ritma, tembra, reģistru, faktūru loģiku, kas izriet no tās.

Praktiski tas izskatās tā – man visapkārt ir milzumdaudz papīra un zīmuļu patiešām neskaitāmām skicēm un shēmām, klavieres, lai pārbaudītu harmonijas, un visubeidzot dators, pie kura dodos, lai visu rūpīgi pierakstītu, kā iecerēts. Ļoti svarīgs darba tapšanas etaps ir arī mēģinājumi ar mūziķiem. Nereti šie mēģinājumi pārtop “dzīvkomponēšanā”.

Tu dzīvo Itālijā. Cik svarīga tev ir Lietuvas sajūta?

Vispārējās globalizācijas laikā ir patiešām grūti noteikt tavu dzīvesvietu. Tīmeklis un angļu valoda nodrošina iespēju momentāni sazināties ar jebkuru pasaules malu. Taču jebkurā gadījumā es ticu, ka etniskās saknes, fons un pamats, uz kura attīstās cilvēka personība, ikkatra primārā un tiešā ietekme ir spēcīgākā, dziļākā un ilgstošākā. Laikam ritot, tu saproti to arvien labāk. Fiziski es pametu Lietuvu 25 gadu vecumā pēc Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas absolvēšanas. Un es nejūtu, ka būtu pārcirtusi kādu saiti ar Lietuvu vai manu dzimto Viļņu – ne emocionāli, ne profesionāli, jo iespēju robežās sekoju visam, kas notiek mūzikas laukā, un arī, cik vien iespējams bieži, piedalos gan mākslinieciski, gan sabiedriski.

Viļņā studēja mūsu komponisti Andris Dzenītis un Mārtiņš Viļums, kurš tur arī apmetās uz pastāvīgu dzīvi... Daudzi piekritīs, ka Viļņai piemīt sevišķa gaisotne.

Viļņa ir iedvesmojoša un kultūras aprites ziņā bagāta visās mākslas jomās, turklāt tajā ir absolūti unikāla kompozīcijas skola, kā arī laikmetīgās mūzikas komponistu un atskaņotāju sociālais loks, kas raisa vēlmi arvien tiekties kaut kur tālāk un augstāk.

Ja runājam par Elongation of Nights, kas ir veltījums Viļņas rudenim, teikšu atklāti, ka tas bija pasūtinājuma darbs. Mani lūdza komponēt skaņdarbu par Viļņu, un tad man ienāca prāta tīri strukturāla ideja mainīt divu slāņu – dienas un nakts – proporcijas. Nakts vai dienas ilgums, tāpat arī gadalaiku maiņa – šīs parādības ir mūsu platuma grādos ir daudz izteiktākas, nekā, piemēram, Itālijā. Skaidrs arī, ka rudens sajūta daudz izteiktāka ir Viļņā, nevis Milānā, taču jebkurā gadījumā vēlos pateikt, ka neesmu ‘romantiska’ būtne un, vēl jo mazāk, ilustratīvismu kārojoša komponiste, kas gūst iedvesmu no baznīcu torņiem vai Ģedimina kalna.

Saistībā ar Elongation of Nights svarīgs kas cits – tā bija pirmā reize, kad sastapos ar Normundu Šnē un viņa vadīto orķestri. Sākums bija strespilns – pati nevarēju piedalīties mēģinājumos un klātbūt pirmatskaņojumā, tā ka mums nācās vadīt mēģinājumu procesu, savstarpēji sarakstoties e-pastā, klausoties mēģinājumu ierakstus un apspriežot tos, taču jau pirmais koncertieskaņojums bija tik izdevies (neraugoties uz viena kontrabasa trūkumu), ka Lietuvas Mūzikas informācijas centrs to ievietoja savā CD un es saņēmu Lietuvas Komponistu savienības balvu par šo kā 2009. gada labāko kameropusu. Nevaru pat izteikt, cik laba ir sajūta, kad tu klausies un saklausi vairāk, nekā rakstīts partitūrā.

Normunds kļuva par vienu retajiem mūziķiem, kura sastapšanās ar manu mūziku daudzkārt pārspēja cerēto un gaidīto. Viņa prāts, jūtīgums, dzīvīgums, zinātkāre un atvērtība, liekas, iedvesmo arī orķestrantus. Līdz šim tā ir mana labākā pieredze darbā ar orķestri un diriģentu. Komponistam parasti vieglāk atrast kontaktu ar solomūziķiem vai kameransambļiem, kamēr orķestri ir lielas oficiālas institūcijas, kur mūziķi ierodas kā darbā, turklāt var manīt, ka palaikam viņi knapi pārcieš šīs savas darba stundas. Ar Sinfonietta Rīga tā nebija. Satikšanās ar Normundu un viņa iedvesmas pilnajiem mūziķiem kļuva par apliecinājumu tam, ka man varbūt arī nevajag mest komponēšanu pie malas (domāju, daudzus komponistus palaikam piemeklē šādas šaubas). Un kur nu vēl piedāvājums radīt jaundarbu šīsvasaras Cēsu mākslas festivālam – tas sasniedza mani gadu pirms plānotā koncerta, un komponistam tā ir liela greznība – veltīt veselu gadu tikai šim vienam izvērstas formas darbam. Esmu vairāk nekā laimīga.

Juste, vai tu mēdz reflektēt par tādu jēdzienu kā ‘skaistums’? Es teiktu, ka tava mūzika ir nemērā skaista...

Skaistums manā izpratnē ir ļoti svarīga kategorija, tas iet roku rokā ar konceptuālismu un oriģinalitāti vai pat maķenīt apsteidz tos ceļā uz akustikas fenomena zinātnisku izpēti. Skaistums – tā ir skaņas parametrus organizējošās sistēmas loģikas perfekcija. Kad visi parametri sanāk vienā kopumā, kam piemīt kristālskaidra loģika, tas automātiski ir skaisti. Es nebūt nerunāju par tīri racionālu sistēmu, ko nevada cilvēciskais, – man ir svarīgi klausīties un kontrolēt visu pašai savām ausīm, starp citu, dažiem komponistiem tas liekas nepieņemami. Tomēr es uzskatu, ka ir absolūti nepieciešami laist skaņas materiālu caur savas gaumes un estētisko uzskatu filtru, lai sasniegtu personisku, oriģinālu rezultātu. Iespējams, izskatos vecmodīga, taču manā arsenālā ir pārsvarā septiņskaņu diatonika, kas dažnedažādi pārveidota tā, lai pēc mana prāta veidotos skaista un uztverama harmonija. Varbūt saknes tam meklējamas klasiskajā audzināšanā, kas sākās piecu gadu vecumā. Lielāko tiesu savas dzīves esmu pavadījusi tonālas mūzikas sabiedrībā. Taču – lai kā arī būtu, es cenšos atrast savus personiskus ceļus, kā pētīt diatoniskas harmonijas, liekot tās spektrālā vai sonoriskā kontekstā, un katrā skaņdarbā atklājot jaunus veidus, kā pārveidot tās.

Mūzika, skaņa – tās ir fizikālas parādības. Tavā mūzikā skaņa gandrīz redzami materializējas un pēc tam atkal izzūd. Kā tu to panāc?

Mūzika patiešām ir fizikāls fenomens – frekvences, skaņas dinamika, skaņas ilgums, kas nosaka mūzikas fiziski emocionālo iedarbību. Mēģinu apzināti strādāt ar šiem parametriem – veidoju harmonisko sistēmu ar tās intervālu horizontālo un vertikālo loģiku, ievērojot attiecīgo frekvenču īpašās attiecības. Vēlāk šī loģika izpaužas un atklājas ar ilguma, tembra, faktūras, reģistru, dinamikas likumu starpniecību, kas arī liekas pavisam dabiski. Tā visa rezultātā mūzikas materiāls veidojas un paplašinās laikā kā dzīvs organisms ar tādiem dabiskiem eksistences etapiem kā piedzimšana, uzaugšana, attīstība un nāve. Man šāda naturāliska pieeja ir ļoti svarīga. Galu galā šī struktūra, kas balstīta uz tiem pašiem principiem, uz kā cilvēkbūtnes un viss cits dabā, spēcīgi iedarbojas uz mūsu arhetipiskajām fiziski emocionālajām sajūtām.

Man vienmēr licies ļoti būtiski iepazīt “komponējamo” instrumentu akustisko iedabu – tā tu uzzini, kas konkrētajam instrumentam skan visdabiskāk. Piemēram, Elongation of Nights harmonija balstās uz stīginstrumentu skaņojumu kvintās, tādējādi šie instrumenti skan ievērojami dabiskāk nekā parasti.

Vai tev ir kāda autoritāte mūzikā?

Protams, ir. No senākiem laikiem pat diezgan daudzi, īpaši renesanses, baroka un klasicisma laikmetā. Daudz esmu klausījusies Tālo Austrumu un Āfrikas tradicionālo mūziku. No mūslaiku komponistiem vēlos nosaukt Ģerģu Ligeti un viņa mikropolifoniju, Džačinto Šelsi un viņa filosofiju un skaņu ainavas, abus savus kompozīcijas profesorus – Osvaldu Balakausku ar viņa unikālo sistēmu, ko sauc dodekatonika, un Broņu Kutāviču, kura mūzika mani emocionāli spēcīgi ietekmējusi. Onute Narbutaite un viņas vienreizējais stils, Ritis Mažulis un viņa radikālās pūrista koncepcijas, latviešu kolēģi Mārtiņš Viļums, Santa Ratniece... Šis saraksts varētu turpināties bezgalīgi, taču svarīgi pateikt, ka cenšos pārāk nefascinēties no kāda vai aizrautīgi kopēt, nē, es cenšos filtrēt ienākošo informāciju un tikai ļauties impulsiem, ko saņemu un kas var noderēt pašas pētījumiem un idejām, ko atrodu par nozīmīgām, lai attīstītos personiski. 

Intervija pārpublicēta sadarbība ar žurnālu “Mūzikas Saule”