Nepilnīgais Baltijas krasts 0

Viestarts Gailītis, speciāli Arterritory.com
13/07/2012  

Līdz ar vasaras iestāšanos Baltijas jūra pievērš ne tikai vasarnieku pastiprinātu uzmanību. Pirms nedēļas medijos tika izplatīta ziņa ar aicinājumu piedalīties Baltijas jūras glābšanas kampaņā “Spēks ir tīrā jūrā”, savukārt 12. jūlijā holandiešu ainavu arhitekte Džoisa Van Den Berga (Joyce van den Berg) un vācu arhitekte, fotogrāfe Nīna Koppa (Nina Kopp) atklāja vērienīgai Baltijas jūras krasta līnijas izpētei veltītu izstādi Incomplete Landscape jeb “Nepilnīgā ainava”, kas ir aplūkojama “Trīs brāļos” M. Pils ielā 19. Šī izstāde jeb projekts dod cerību, ka skats no malas būs noderīgs, lai pievērstu starptautisku uzmanību kādam reģionālam jautājumam, kā to arī pērn apliecināja raidstacijas Al Jazeera reportāža par Latvijas mežu izciršanu. Runājot par “Nepilnīgo ainavu”, ir kāda kurioza sakritība, ko ir grūti nepamanīt – gluži kā franču rakstnieks Mišels Velbeks pēdējā romānā “Karte un teritorija”, Koppa un Van Den Berga par savu mediju ir izvēlējušās kartes. Ja vēlas, arī viņu piegājienā var saskatīt zināmas līdzības – kā abas arhitektes, tā arī rakstnieks ataino traumatizētu ainavu. Velbekam karte ir metafora apbrīnojuma pilnam, tomēr atsvešinātam skatam uz pārlieku racionalizētu cilvēci, savukārt Van Den Bergas un Koppas kritiskajā projektā “Nepilnīgā ainava”  karte atklāj paranoisku nozīmju daudzslāņainību, realitātes un vides manipulāciju. Taču ir arī atšķirības – ja Velbeks savā veidā raksturo vecās Eiropas pagurumu, tad abas arhitektes ar ambiciozo projektu cer radīt priekšlikumus Baltijas valstu krasta līnijas renesansei. 

Jūs šobrīd strādājat ar diviem projektiem – Sweet Coincidence (“Saldā sakritība”) un “Nepilnīgā ainava”.

Nīna Koppa: “Saldā sakritība” ir mākslas darbs, bet “Nepilnīgā ainava” ir izpētes projekts robežjoslā starp ainavu arhitektūru un fotogrāfiju.

Pastāstiet, lūdzu, par “Saldo sakritību”.

Džoisa Van Den Berga: Īsi sakot, “Saldā sakritība” ir par nejaušībām gada garumā. Amsterdamā ir kāda saldumu darbnīca, kur gatavo lieliskas, ļoti smalkas konfektes. Taču katru dienu gatavošanas procesā notiek negadījumi – proti, sanāk brāķi.

N.K.: Ražotāji met tos ārā, bet mēs sapratām, ka tie, iespējams, ir pat skaistāki nekā konfektes, ko viņi gatavo.

No kā sastāv šīs brāķētās konfektes?

N.K.: Faktiski tikai no cukura un krāsas. Kad mēs šo skaistumu atklājām iemestu kādā stūrī, nolēmām, ka gribam tos vākt visa gada garumā un pētīt, vai nejaušībā atkārtojas kādas formas vai tēmas. Proti, vai tur ir iespējama tipoloģija. Visu iemūžinājām, un kopsummā tapušas 250 fotogrāfijas – milzīga kolekcija. Attēlos redzamie objekti ir abstrakti – nav saprotams, kas tas par materiālu un no kurienes šie priekšmeti radušies. 

Dž.V.D.B.: Un jocīgākais, ka neviens tos nav veidojis. Tie mainās, pat vēl mētājoties stūrī, jo telpā ir silts.

N.K.: Tie ir neizskaidrojami pārsteiguma momenti. Reizēm vairākas dienas pēc kārtas brāķi sanāk līdzīgi, bet tad pēkšņi parādās kāds ļoti atšķirīgs eksemplārs. Formas, krāsas un pat aromāti ir atšķirīgi.

Dž.V.D.B.: Tagad mums ir 350 kilogrami cukura.

Kā jūs uzgājāt šīs brāķētās konfektes?

Dž.V.D.B.: Nejauši. Pastaigājoties ar draugu pa pilsētu. Reizēm gadās mirkļi, kuros sanāk ieraudzīt ko īpašu un skaistu, un viss apkārtesošais aizmirstas. Ieraudzīju šīs “saldās nejaušības” pa gabalu un iegāju darbnīcā, kaut arī tas nebija atļauts...

Tā kā mums ir visa gada kolekcija, tad mēģinām veidot tipoloģijas, lai arī faktiski tādu nemaz nav. Ir tikai kaut kādas mūsu novērotas pazīmes. Gluži kā reizēm zinātnē, tā arī šīs tipoloģijas vienkārši ir sakritību rezultāts. Patiesībā tur nav nekādas loģikas, tikai nonsenss.

Proti, tā ir spēlēšanās ar zinātnes konceptiem?

Dž.V.D.B.: Jā, bet ne nopietnā veidā – mēs par to uzjautrināmies. Lai to visu strukturētu, esam izveidojušas milzīgu Excel tabulu – izskatās pēc nopietnas zinātnes, lai arī patiesībā tās ir pilnīgas muļķības.

N.K.: Fotografējot brāķētās konfektes, ar katru no viņām pavadām diezgan ilgu laiku, un ar šiem ražošanas atkritumiem izveidojas patiesi personīgas attiecības.

Jūs esat tos saglabājušas?

Dž.V.D.B.: Jā, mums šie cukura gabali ir. Bet studijā vairs nepietiek vietas, tālab esam Amsterdamā noīrējušas īpašu kasti, kur tos 350 kilogramus glabāt. Taču tikai fotogrāfijās ir redzams to pārejošais skaistums, jo cukurs pakļaujas sabrukšanai, zaudē formu, krāsas, spīdumu un caurspīdīgumu. Beigās būs vien balti objekti. Nu jau projekts ir divarpus gadus ilgs. Pirmais posms pagāja kolekcionējot, otrais – fotografējot un veicot tipoloģizāciju. Tagad kolekcijā var saskatīt kaut kādu loģiku, tikai jautājums, protams, ir – kas ir loģisks.

Šim projektam ir arī zināma neveselīguma pieskaņa. Jūsu fotogrāfijās ir redzamas skaistas formas apbrīnojamās krāsās, bet, kā zināms, cukurs tiek saukts par balto nāvi.

N.K.: Cilvēki visbiežāk neattop, ka tas ir cukurs, domā, ka stikls vai kas tamlīdzīgs. Taču tie, kas stiklu pazīst, zina, ka to veidot šādās trakās formās būtu praktiski neiespējami.

Dž.V.D.B.: “Saldās sakritības” ideja ir ļaut skatītājam radīt savas asociācijas, savu patiesību. Un tas sasaucas ar “Nepilnīgās ainavas” diviem galvenajiem jautājumiem. Nīnu vairāk nodarbina patiesība, proti, kas tā tāda ir. Es savukārt pievēršos tā dēvētajai traumu ainavas tēmai. Un savstarpēji tas sasaucas, jo risinājumus meklējam caur fotogrāfiju, arhitektūru un ainavu arhitektūru.

N.K.: Sākām pie šī projekta strādāt, jo mūs fascinē Baltijas krasts kā traumatizēta ainava. Mūs interesē, kāds šis krasts ir tagad, kāds tas ir bijis un kāds tas varētu būt. Dodamies izpētē, meklējam vecas kartes, runājamies ar cilvēkiem, kuri stāsta atmiņas.

Jūs sacījāt, ka jūs interesē patiesība. Vēsturiskā patiesība?

N.K.: Jā, mūs interesē, kas ir realitāte. Jo kartēs mēs atklājām vairāku realitāšu līmeņus. Runājot par vēsturi, visbiežāk tiek stāstīts par pēdējo okupāciju, jo tas ir laiks, kas joprojām ir saredzams un arīdzan sasniedzams atmiņās.

Ainavu arhitekts parasti kaut ko veido. Taču šajā gadījumā jūs neiejaucaties, tikai novērojat?

Dž.V.D.B.: Jā, novērojam, bet šī ir pētniecības fāze.

N.K.: Tā ir pirmā daļa. Vispirms jāsaprot, kas Baltijas krasts ir tagad, kā cilvēki pret ainavu izturas, kā viņi tajā dzīvo. Tālab arī jāzina, kas noticis pagātnē – lai saprastu ne tikai cilvēkus, bet arī vidi.

Taču vēlamies iet vēl tālāk, pētniecību turpināt ar nākotnes vīziju, praktisku vīziju, tādēļ meklējam atbalstu.

Dž.V.D.B.: Jau agrāk mūs ir intriģējušas traumu ainavas. Četrus gadus strādājām Berlīnē pie viena līdzīga projekta. Par Berlīnes mūri cilvēki runā kā par sienu. Bet mūris jau nebija vien mūris, jo robeža starp austrumiem un rietumiem bija plaša teritorija, liela, tukša ainava. Un ir jautājums, kas ar šo teritoriju bija noticis un ko ar to darīt tagad. Līdzīgu situāciju pamanījām šeit, jo piekrastes līnija ir robeža starp austrumiem un rietumiem. Un ne vien krasta līnija nebija pieejama, bet pat tai pieguļošie rajoni.

Daudzi uzskata, kas savā ziņā ir labi, ka pierobežas rajoni padomju laikā bija slēgti.

Dž.V.D.B.: Jā. Bet tā kā krasta līnija ir bijusi slēgta tik ilgi, tai ir īpaša nozīme. Tajā vērojama liela dabas daudzveidība, teritorija ir nepieradināta. Mūsuprāt, piekrastei ir liels potenciāls kultūrvēsturiskā nozīmē, arī ekoloģiskā, sociālā un pat ekonomiskā aspektā. Esam strādājušas dažādos līmeņos – nav tā, ka vienkārši pasūtām karti un atrodam atbildes uz urdošajiem jautājumiem. Papildus ir jāstrādā ar mentālo kartēšanu, jo cilvēki joprojām nav atklājušies – par noteiktām lietām padomju gados viņiem bija liegts runāt, un viņi joprojām ir uzmanīgi. Turklāt arī ar kartēm nav viegli – ir civilistiem domātās, ir speciālistu iekšējās lietošanas kartes, ir slepenās un pat augstākās slepenības kartes. Turklāt slepenās kartes var atrast arhīvā, bet vienā brīdī apjaut, ka tās ir falsificētas, sagrozītas un ar mainītiem mērogiem, lai cilvēkus maldinātu un apstulbinātu. [Rāda fotoattēlu] Piemēram, šis ir domāts peldbaseins. Bet tas nav peldbaseins. Tā ir helikopteru nolaišanās platforma Līgatnē. Ir arī “sporta laukums”, kas patiesībā ir bijusī raķešu bāze. Tā rezultātā, balstoties uz visu savākto informāciju, mēs nolēmām izstrādāt savas, jaunas kartes. Tā, protams, ir bijusi pamatīga izpēte. Apbrīnojami, bet pat vēl tagad cilvēki nemaz nezina patiesību. Ir ierasts ticēt kartei, bet vienmēr pastāv jautājums, vai tā ir patiesa. Procesā regulāri piedzīvojām pretējo. Līdz ar to mūsu radītās kartes ir nepieciešamas, lai noskaidrotu objektīvo patiesību. Taču projektā paralēli tiek attīstīts arī pilnīgi subjektīvs process, kur mākslinieciski interpretējam tradīcijas.

N.K.: Kartēs mēģinām parādīt, kādu ietekmi okupācija ir atstājusi uz ainavu. Daļa teritoriju parastajiem cilvēkiem agrāk vienkārši neeksistēja. Un mūs interesē, kā ļaudis šo periodu izdzīvoja, un atklājām, ka izdzīvot ļāva tradīcijas, to spēks, skaistums un kultūra. Tādēļ nolēmām izstādei sagatavot karšu un fotogrāfiju kombināciju. Kartēs rādām, kas ir patiesība, bet – lai atainotu abstraktu un subjektīvu kultūras ainavas interpretāciju, fotografējām zemūdens ainavas, veidotas no tradicionālajiem pārtikas produktiem, kas sastopami vietējos tirgos.

Proti, jūs pārtikas produktus novietojāt zem ūdens? Kādēļ?

N.K.: Ūdens ir krasta daļa un visu Baltijas zemju kultūras sastāvdaļa. Un zem ūdens viss ir noklusēts, mēms. Ūdens mums bija simbols tam, kas notika – identitāte tika noklusēta un praktizēta savrupi, slepus. Tas ir līdzīgi kā “Saldās sakritības” projektā fotografēt pārtikas produktus skaistā un spēcīgā veidā, lai gan šajā gadījumā, piemēram, kartupeļus vai burkānus.

Dž.V.D.B.: Mēs netaisām kolāžas, taču kombinējot fotogrāfijas ar karti, mēģinām rosināt savādu sajūtu. Šo klusuma sajūtu.

Kā jūs meklējāt slepenās kartes? Ejot uz arhīviem?

Dž.V.D.B.: Jā, gājām uz arhīviem, bet uzmeklējām arī noteiktas vietas un personas, par kurām zinām, ka padomju laikos tās bijušas iesaistītas militārajās struktūrās.

Bet tas prasa pūliņus atrast šos cilvēkus, ne tā?

N.K.: Jā, ir jābūt diezgan radošam. Jāizjautā cilvēki, vai viņi nepazīst kādu, kam varētu būt vairāk informācijas.

Dž.V.D.B.: Reiz satikām personu, kas bija atbildīga par militāro karšu gatavošanu, un bija skaidrs, ka viņš varēs mums pastāstīt ļoti daudz noderīga. Arhīvā atrodamais ir interesants, bet tā ir vien neliela daļa no reālās ainas. Piemēram, augstākās slepenības jūras navigācijas kartes ieguvām no kāda cilvēka, nevis arhīvā. Dažkārt kāds kaut ko pasaka un tad pārbaudām avotu. Piemēram, cilvēki, kas strādājuši uz militārajiem kuģiem. Agrāk viņiem nebūtu bijis ļauts ar mums runāt, bet tagad viņi bija gatavi to darīt. Mēģinājām salīdzināt viņu stāstīto un veidojam savu versiju par to, kas varētu būt bijusi īstenība. Protams, arī tā ir tikai interpretācija, jo pilna patiesība šajā mērogā nav iespējama. Kā jau minējām, Berlīnē ar līdzīgu projektu strādājām četrus gadus, no kuriem informācijas vākšana paņēma gadu. Turklāt kartes ir taisītas pēc zināmiem noteikumiem – tās ir pašu autoru veids, kā domāt un interpretēt situāciju.

N.K.: Mūsu doma bija parādīt, kā ar karšu palīdzību var noslēpt veselas teritorijas un tur notiekošo. Lai arī vietējie zina, ka šīs teritorijas ir, tomēr apziņa, ka oficiāli tās neeksistē, rada dīvainu sajūtu.

Vai jūs reizēm neapjukāt, rakņājoties visos šajos šķietamajos informācijas slāņos?

N.K.: Jā, piemēram, reiz mums šķita, ka par kādu vietu zinām visu nepieciešamo, bet tad pēkšņi atklājās, ka par to vietu eksistē vēl augstākas slepenības kartes. Un tad jāmeklē šīs slepenības kartes un jāprāto, kur atrast kādu personu, kas zinātu ko vairāk.

Dž.V.D.B.: Iedomājaties, ka mājas plānā nav iekļauta, teiksim, virtuve. Tas situāciju dara mulsinošu. Tas, ka zināmas teritorijas kartēs nav iekļautas, sarežģī jautājumu, kāds ir bijis kartes autoru nolūks. Tāpat ir neskaidrs, kurā situācijā kura karte ko nozīmēja. Jāsastopas ar nemitīgu sagrozīšanu, falsifikāciju, noslēpšanu, mērogu mainīšanu.

Šī falsifikācija noteikti atstāja iespaidu uz cilvēku prātiem. Vai, nodarbojoties ar “mentālo kartēšanu”, jūs piedzīvojāt kādas interesantas cilvēku reakcijas?

Dž.V.D.B.: Reizēm cilvēki reaģēja tiešām emocionāli. Citkārt, tas, ko mēs viņiem rādījām kontrastā tai informācijai, kas ir viņiem pašiem, darīja viņus nedaudz apstulbušus.

N.K.: Pie pirmā jautājuma cilvēki bieži ir aizdomīgi, jo redz, ka mēs esam ārzemnieces. Protams, tā ir normāla pirmā reakcija. Taču runājot ilgāk, viņi sāk uzticēties, ka mēs informāciju neizmantosim ļaunprātīgi un sāk atklāties. Tomēr reizēm tā nenotiek un saruna ir jābeidz.

Vai jūs runājāt angliski?

Dž.V.D.B.: Angliski un vāciski. Igaunijā reizēm bija tulks. Dažreiz bija vajadzīga palīdzība, lai saprastos ar krieviem. Novērojām, ka vecāki cilvēki runā vāciski, savukārt jaunāki – angliski.

Vai jums ir īpaša interese par vēsturi?

N.K.: Es neteiktu, ka ir īpaša interese par vēsturi, taču lai saprastu, kas ir tagadne, un minētu, kas būs nākotnē, ir jāsaprot, kas notika pagātnē. To var mēģināt rekonstruēt no materiālajām paliekām, aculiecinieku emocijām, atmiņām.

Ir daudz robežteritoriju. Kādēļ jūs pievērsāties tieši Baltijas krasta līnijai?

N.K.: Galvenais iemesls bija tas, ka Baltijas valstis ir jaunas Eiropas Savienības dalībnieces, un mēs pamanījām, ka Rietumeiropā par Baltiju ir maz zināšanu. Daudzi, ar ko runājām, zināja par tādām zemēm kā Polija un Rumānija, taču Baltijas valstu atrašanās nomaļus padara tās par aizmirsto teritoriju. Un tas mūs vēl vairāk ieintriģēja – gribējām šīs valstis iepazīt.

Vai jums šī bija pirmā Baltijas vizīte?

N.K.: Faktiski mana pirmā vizīte uz Rīgu bija pirms dažiem gadiem, kad uz šejieni sākās tiešie lidojumi. Es biju dzirdējusi par Rīgas jūgendstila arhitektūru un nodomāju, ka tā ir interesanta pilsēta, kuru es gribētu apmeklēt. Līdz ar ko tas bija jau pavisam citā kontekstā.

Dž.V.D.B.: Es vienreiz biju ekskursijā ar skolu – toreiz devāmies uz Tallinu. Taču tā bija īpaša ekskursija, kurā sapratu, ka mēs ar savu kultūras fonu šo vietu nesaprotam. Bet tā kā holandieši ir ziņkārīgi, mani tas tieši ieintriģēja.

Kad iniciējam projektus, mēs pat apzināti meklējam tās jomas, kurās nav pārāk daudz zināšanu, lai būtu aizraujošāk. Tas dod iespēju profesionāli pilnveidoties. Daudzi cilvēki joprojām nezina, kur Baltijas valstis atrodas un kas tās tādas ir. Kad Nīderlandē par savu projektu lasījām lekciju, uzstājās vēl arī citi lektori. Taču visi auditorijas jautājumi tika mums, jo cilvēki bija izsalkuši pēc informācijas. Mēs savukārt centāmies radīt priekšstatu un arī atainot to paradoksālo faktu, ka ilgā atsevišķu teritoriju izolācija ir bijusi ekoloģiski pozitīva.

Izņemot vietas, kur bija militārās instalācijas....

N.K.: Jā, tās ir lielākais kontrasts attiecībā pret tīro dabu. Arī Baltijas lauku plašie klajumi mums ir liels pārsteigums. Mums Holandē tādu nav un nekur Rietumeiropā ar līdzīgu ainavu neesam saskārušās. Tālab ar šo projektu pieteicāmies uz lekciju un izstādi Strasbūrā, 2013. gadā.

Dž.V.D.B.: Kāda persona Eiropas Komisijā uzslavēja mūsu projektu, jo viņu tas bija ieintriģējis. Tagad veidojam komandu, kurā iesaistīt dažādus speciālistus, kas palīdzētu izstrādāt vīziju. Gribam padziļināt pētniecību un neapstāties pie šiem mazajiem atklājumiem, kur esam šobrīd. Ideja ir izstrādāt piekrastes nākotnes vīziju.

Ainavas vīziju vai teritorijas plānošanu?

Dž.V.D.B.: Principā tas ir viens un tas pats. Produkts būs starpdisciplinārs. Tam būs sociāla un ekonomiska nozīme. Mēs tiešām ticam, ka Latvijai, Lietuvai un Igaunijai Baltijas jūras piekraste var būt ļoti saistoša ekonomiskā ziņā. Tagad meklēsim vēl divus partnerus – man ir ainavu arhitektūras firma, Nīnai – arhitektūras un fotogrāfijas uzņēmums. Mēģinām atrast partnerus Latvijā un Igaunijā. Mēs jau izpētījām finanšu iespējas un tagad centīsimies projektam piesaistīt Eiropas Savienības līdzekļus.

Ņemot vērā, ka šis ir transnacionāls projekts, tajā būs iesaistītas gan dažādas valstis, gan attiecīgi arī dažādas pašvaldības. Kas savukārt nozīmē, ka ir jābūt kādai visiem kopīgai vīzijai. Kā jūs padarīsiet savu projektu praktiski pielietojamu?

Dž.V.D.B.: Mēs vēl nezinām. Bet ar esošajām stratēģijām var izstrādāt praktiski pielietojamu noteikumu grāmatu. Par to gan vēl ir pāragri runāt, jo esam vīzijas izstrādes procesā.

N.K.: Tādēļ ir svarīgi strādāt kopā ar vietējiem, ne vien teikt, ka esam no Nīderlandes un mums ir laba ideja. Ja vēlamies, lai galu galā  kaut kas tiktu izstrādāts un būtu jēgpilns nākotnei, mums ir jāstrādā kopā.

Cik tālu tikāt ar Berlīnes projektu? Vai tas palika projekta līmenī?

Dž.V.D.B.: Nē, mēs izveidojām arī plānu. Šobrīd tiek īstenota liela projekta daļa. Tiek izbūvēts Berlīnes dabas veloceliņš, kas ir tikai daļa no kopējā plāna.

N.K.: Tas ir 165 kilometru garš veloceliņš Brandenburgā.

Dž.V.D.B.: Tas neizklausās sarežģīti, bet, ņemot vērā, ka zemei ir ļoti daudz īpašnieku, tas ir patiešām grūts darbs. Taču pamatā to realizē Zaļā partija. Mihaels Krāmers, kas arī ir Eiroparlamenta deputāts, cīnījās ļoti smagi, lai to īstenotu. Ir jābūt ietekmīgai personībai, lai to varētu panākt.

N.K.: Jo cilvēki jau nezina, kas ir Nīna un Džoisa (iesmejas). Varbūt viņām ir labas idejas, bet tādu ir daudziem!

Dž.V.D.B.: Mēs vienmēr izmantojam ainavu arhitektūras metodes, bet ideja ir radīt autonomu ekonomisko dinamiku. Es nezinu, vai tas viss būs iespējams Baltijas krasta projektam, jo jūrā ir ļoti daudz indes un tieši tās savākšanai ir vajadzīga nauda. Šīm valstīm ir jārod atbilde tuvāko gadu laikā, jo pretējā gadījumā būs ārkārtīgi piesārņota teritorija. Ir nepieciešams ātri rīkoties. 

Jūs domājat nogremdētos militāros materiālus?

Dž.V.D.B.: Jā, un Eiropas Savienība par to zina, bet indes ir tik daudz, ka Baltijas valstis, iespējams, pašas nevarētu par tās savākšanu samaksāt. Lai ar to tiktu galā, jānāk palīdzībai no ārzemēm. Arī Nīderlandes piekraste reiz bija ļoti piesārņota un ar to nācās tikt galā.

Neskaitot estētiskos principus, vai ir kādas citas līdzības starp “Saldās sakritības un “Nepilnīgās ainavas” projektiem?

Dž.V.D.B.: Citādība, skaistums.

N.K.: Galvenais moto ir fascinācija. Cik mazs un vienkāršs, bet tajā pašā laikā sarežģīts kaut kas var būt. Pretējā gadījumā jau nebūtu iespējams ar to gadiem aizrauties.

Dž.V.D.B.: Mēs uzmanīgi meklējam to, kas mums šķiet interesants. Mēs nemeklējam klasiskajā ceļā, piesakoties uz projektiem, bet radām pašassavus projektus. Tas ir cits piegājiens. Protams, reizēm mēs darām arī citus darbus, jo kaut kas arī jāēd, bet iesākto vismaz mēģinām virzīt. Pateicoties dziļumam, kādā savos projektos ieejam, bieži spējam pārliecināt fondus, ka projekti ir jāatbalsta. Vai arī atrodam klientus.