“Tas ir tas mākslas skaistums”
Ieva Kulakova
29/06/2012
Džemma Skulme savā jaunākajā izstādē Mūkusalas mākslas salonā, kas apskatāma vēl tikai īsu brīdi – līdz 30. jūnijam, ir vēlējusies akcentēt kādu, viņasprāt, nepietiekami novērtētu savas daiļrades aspektu – centienus pēc gleznieciskas zīmes. Par to, kāds ir bijis mākslinieces attīstības ceļš kopš 1968. gada personālizstādes Mākslinieku namā, par to, ko viņa domā par aktuālajiem procesiem mākslā – sarunājos ar mākslinieci viņas darbnīcā Mežaparkā.
Džemma Skulme. Tautas svētki (Mūsu svētki). (Fragments.) 1955
Gandrīz vienlaicīgi ar jūsu lielo izstādi Rīgas Mākslas telpā (2008), Arsenālā bija skatāma izstāde “Padomjzemes mitoloģija”, kur tika eksponēti arī jūsu agrīnie darbi, tostarp 1955. gada “Tautas svētki (Mūsu Svētki)”. Es biju ārkārtīgi pārsteigta par to absolūto krāsu redzi, ko atklāj jūsu tonālā glezniecība, un man bija liels jautājums, kas būtu noticis, ja jūs būtu gājusi tālāk tonālās glezniecības ceļu?
Patiesībā – noticis būtu apmēram tas pats. Ja tos darbus ņem un atsevišķas vietas skatās ar palielināmo stiklu, tad redz, ka tas mākslinieks ir gribējis, ir tiecies nevis pēc gluda sagleznojuma, bet dalīta spektra. Tur nelielā detaļā būs ietverts impresionisms, un gudrs skatītājs varēs atklāt arī turpmāko ceļu – vēlēšanos būt abstraktam, jo krāsas ir nesajauktas, ir mēģināts pie pindzeles ņemt kadmija dzelteno un kobalta zilo, bet nesajaukt tos par pelēko, ņemt tā irdeni.
Pētot to un atceroties brīžus, kas toreiz bija vienīgie laimīgie mirkļi mākslā, tad šāds sīks, mazītiņš atradumiņš to apliecina. Arī citu autoru darbos es vienmēr esmu meklējusi šos atradumus. Man liekas, ka tas ir mūsu veiksmes stāsts – mazie atradumi, kuri ved uz lielāku un vēl lielāku atradumu. Protams, tolaik bija iekšēja pretestība pret to, ko tev “bāza” iekšā un mācīja, uz ko vedināja. Kaut kopumā par tiem darbiem man tā kā ir drusku tomēr kauns.
Cik interesanti, man gan tie sagādāja prieku.
Tas labi. Tieksme būt citādai, kaut nospiesta, tomēr arī toreiz man jau bija. Un neapšaubāmi, ka tajā manā glezniecībā bija visa kā par daudz. To es ļoti labi sapratu, un tāpēc manī nebija gandarījuma izjūtas. Tagad, pēc laika atskatoties uz tiem darbiem, man tā kā drusku smiekli nāk, tā kā drusku pārsteidz, bet redzu arī nepilnības. Tur es neko nevaru darīt – ir bijusi vēlme visu ielikt ārkārtīgi panorāmiski. Bet iespējams, ka tās pašas nepilnības kaut kādā mērā iet cauri manai mākslai, ka vienā gleznā vienmēr ir kaut kā par daudz, un tieši tādēļ darbi, kas ir Mūkusalas mākslas salonā [līdz 30. jūnijam] varbūt ir vismazāk stāstošie, bet visvairāk uz kaut ko vienu – uz zīmi – koncentrēti. Un arī ar to vēl ir par maz. Mans ideāls būtu cilvēka tēlu pārvērst absolūtā zīmē, bet tomēr kaut kas mani ir piebremzējis. Domāju, ka tas ir laikmets, manos darbos ir notikusi izteikšanās laikmeta garā. Bet tieksme pēc pilnības būtu bijusi tāda.
Džemma Skulme. Skice. 1968. Papīrs, tuša, zīmulis. 35,5 x 24 cm
Mūkusalas izstādē ļoti uzkrītošs ir 1968. gads, kas vēsturiski ir īpaši sarežģīts. Proti, liela daļa eksponēto darbu un skices ir darināti šajā laikā. Bet tie ir arī 1968. gada maija notikumi Parīzē un PSRS augusta invāzija Čehoslovākijā.
Jā, interesanti, ka divi dažāda rakstura notikumi bija tanī laikā – pilnīgi pretēji.
Pat vēl vairāk – tas ir arī Martina Lutera Kinga slepkavības gads ASV. Tātad trīs ļoti dažāda rakstura notikumi.
Pareizi. Bet tas, kas notika Parīzē, bija ar ļoti spēcīgu kreisuma zīmi un acīmredzot ļoti dabisku. Tā bija vēršanās pret patērētājsabiedrību un visu to, ko mēs zinām, ko šis laikmets patērētājsabiedrības diktāta rezultātā mums ir nesis. Tur bija ideālā vēršanās pret to. Un, savukārt, Čehoslovākijas notikumi patiesībā bija pilnīgi pretēji. Tie vērsās pret visu to, ko kreisā politika ir atnesusi. Tā mums “sagādāja” komunistisko iekārtu, un Čehoslovākijas notikumi bija vienas tautas spēja pret šo realitāti sacelties. Tā bija ļoti nacionāla kustība. Tā nenotika dažās dienās. Tā pieņēmās spēkā pamazām, un mēs ilgākā periodā ārkārtīgi intensīvi šim procesam sekojām. Sekot jau varēja. Kas runāja kādā citā valodā – angļu vai vācu, varēja klausīties radio, tas jau netika traucēts. Un tā kā toreiz abonējām čehu mākslas avīzi, kur pat Brežņeva karikatūras parādījās, mēs bijām zinoši. Man tās avīzes vēl pagrabā kaut kur ir saglabātas. Notika stipri atraisīta darbošanās, un mēs tai pievērsām uzmanību, un likās, ka arī šeit briest pārmaiņas. Un tā arī bija.
Bet Prāgas notikumi to briešanu apstādināja? PSRS paraugstunda, adresēta pārējām nācijām, nostrādāja?
Protams, atbilde bija tanki – vienkārši militārs apvērsums. Tas bija satriecoši un radīja lielu pārdzīvojumu. Vismaz mūsu draugu lokā. Un tas iekšējais pārdzīvojums izpaudās otas vēzienā, atbrīvotībā. Tas žests bija piesātināts arī ar zināmu naidu, ar iekšēju cīņu “pret”. Šis vēziens tiem laikiem bija stipri atbrīvots, līdzīgs kādai žestikulācijai. Tagad tas jau vairs nav nekas tāds. Šodien redzam, kā mākslā ir žestikulējuši dažādi meistari, bet man, manas personības atraisītībai tam bija ļoti liela nozīme, un tas palīdzēja reāli saprast apkārtnotiekošo īstenību. Tālab darbu atlasē, kas ir Mūkusalas mākslas salona izstādē, ir norāde uz to, ka tā tas ir bijis, un personīgi man tas šķiet svarīgi. Par to maz izsakās, bet katram no meistariem, kam tā personība ir līdzīga, arī tie atradumi var būt līdzīgi. Realitāte bija apasiņota ar kaut ko vairāk. To šobrīd grūti izteikt.
Tomēr to var sajust.
Tur ir kaut kas ar patiesu temperamenta izpausmi. Varbūt vēlāk nemaz tik īsti pārdzīvot vairs neizdevās. Tikai dažbrīd. Jo pārņem rutīna. Profesionalitāte ir augsta, un tas arī ir viens nomācošs spēks, pret kuru visu laiku savā dzīvē ir iekšēji jācīnās un to jānoliedz. Kaut arī vienlaikus tas it kā tevi taču parāda, un tu gribi to savu profesionālo varēšanu izlikt, bet reizē tu pret to cīnies. Tas ir iekšējs duālisms, kas visu laiku patur mākslinieku kustībā.
Klikšķiniet uz attēliem, lai aplūkotu tos lielākus!
Jūs pieminējāt žestu, bet izstādē ir arī materiālu eksperimenti – šeit ir darbi, kas darināti uz šīfera. Tas arī savā veidā ir žests, tikai cita veida.
Jā. Tomēr patiesība ir pavisam vienkārša. Tas bija pasūtījums Jaunķemeru sanatorijai. Savādā kārtā es tur šogad nokļuvu un pavadīju desmit dienas. Taču mani gleznojumi ir iemūrēti, tie laika zobu nebija izturējuši, nebija tehnoloģiski tik pareizi gleznoti, vairāk temperaments bija likts iekšā nekā tehnoloģiskas zināšanas, un darbi bija sākuši maitāties, jo sanatorijā ir lieli sēra izgarojumi. Un kā man pastāstīja, siena tika vienkārši aizšūta un aizmūrēta. Bet darbi ir tur iekšā, un atklāsmes prieks vēl kādām paaudzēm ir priekšā, jo paši darbi jau nav iznīcināti.
Bet tie trīs darbi, kas ir izstādē, ir no tās pašas sērijas?
Šīferi palika pāri, un es uz tiem vienkārši pagleznojos. Tie, ko es Jaunķemeriem uzgleznoju, bija mazliet apvaldītāki. Tātad bija divu veidu pieejas. Pirmajā gadījumā tomēr gana iedarbīgs bija pasūtītāja faktors, ko “viņš“ par to teiks. Lai arī zināma deformācija atrodama arī pasūtījumā (tas bija iemesls bailēm, vai darbus pieņems). Taču Mūkusalas mākslas salona izstādē eksponētajiem šīfera darbiem ir tāda forma, kāda tiem ir. Tos gleznojot, es vienkārši priecājos par caurspīdīgumu, jo faktiski tie ir radīti ar akvareli uz baltu grunti ar ļoti platām otām, un ir mēģināts tos risināt kā zīmes. Ja tur ir sēdoša figūra, tad tā ir zīme. Tas nosaukums ir vienkārši – sēdošā, ne vairs tautu meita, ne tautisks motīvs, ne kāds piešķirts literarizēts tēls vai nosaukums. Kaut arī tur uzpeld tas senatnīgums un primitīvais, arhaiskais, kas bez šaubām ir šo mēģinājumu pamatā.
Man pašai bija interesanti tos atrast pagrabā. Daži jau bija rādīti izstādē Cēsu mākslas festivālā, bet kāds vēl nebija eksponēts, un man pašai pārsteigumu sagādāja viens, kas ir tāda kā Velaskēza tēla formulas transformācija. Patiesībā tā ir viena no pavisam pirmajām šī tēla transfomācijām, kas mani visu mūžu ir mocījusi. Un tur apakšā ir nevis infante, nevis saturs, bet kaut kāds Velaskēza atradums formulas veidā – galva, kakls, viduklītis, tērpa aplis. Tas ir tīri intuitīvi. Tas mani iepriecināja, un es to formulu arī esmu atradusi. Nav jau tie nekādi brīnumi un varbūt vispār nekas tāds, bet man, manas dzīves un manas personības veidošanā tas ir viens no atradumiem.
Tad ir bijusi sava pašpārliecība, kā tas mans ceļš ir tālāk gājis. Tas viss Mūkusalas salonā ne tuvu nav atrādīts. Bet visu nav arī jārāda. Pareizi būtu likt par kādu darbu priecāties un mēģināt to saprast. Bet es nedomāju, ka skatītājs tur gāja un atrada to, ko es biju atradusi un ko es biju mēģinājusi viņam piespēlēt. Man nav ilūziju par skatītāju, jo es neesmu no tiem māksliniekiem, kura atradumi skatītājam būs tuvi un saprotami. Man tomēr tie ir ļoti personiski.
Bet vai te nav kāda iekšēja problēma satura un formas savstarpējās attiecībās? Kur modernisms paredz formas dominanti pār saturu, tad tomēr, skatoties uz jūsu darbiem, saturs – ja ne dominē – tad vismaz ir līdzvērtīgs formai.
Jūs ļoti pareizi tulkojat, jo viena lieta ir, ko es apgalvoju un jums tagad saku, bet otra lieta ir, ka patiesībā viss varbūt ir otrādi. Bet tas ir dzīves skaistums, tas brīnišķīgais paradoksu debešķīgums.
Bet jūs taču nevarat teikt, ka darbu saturs jums ir mazsvarīgs?
Protams, nē. Bet it kā zināms noliegums pastāv. Tas ir tas pats, kā tu meklē disharmoniju, tu meklē iespēju lauzt konstrukciju, revolucionizēt savu mākslu. Un patiesība tu nonāc pie vispārzināmā, vispārpieņemtā. Arī tavus atradumus pieņem un ar laiku tie kļūst pat akadēmiski un varbūt arī konservatīvi.
Tas ir kā vienas attīstības līnijas, viena procesa cikls…
Bet tas ir tik brīnišķīgi – to dzīvē piedzīvot. Un tā ir dzīves kustība, kālab tā ir jārīkojas, kālab tev ir jābūt revolucionāram savā darbībā un kaut kā noliedzējam. Es jau neesmu nedz Poikāns [Ivars], nedz Brekte [Kristians], viņi to izdara visu krasāk, bet viņu liktenis būs tieši tāds pats, jo tas beigās būs “nekas sevišķs”. Un tas paliks kā vērtība tikai kā viņu personīgais atradums. Tas ir mākslas skaistums. Ilūzija, ka māksla vibrē, ka viņā ir dzīvīgums, ka viņa nav mirusi. Bet gadās, ka darbi nomirst jau radīti.
Kādos apstākļos?
Tie sastingst. Tā gadās un varbūt pat diezgan bieži. Tas mākslas ceļā ir pats sāpīgākais.
Vai tas nozīmē, ka jūsu pabeigtajos darbos dinamika un atvērtība ir svarīgas kvalitātes?
Noteikti ir! Pat ar zināmu profesionālu rutīnu veidotos darbos! Dažkārt, caurskatot vecos meistarus, rodas milzīga apbrīna pret to ārkārtīgo varēšanu, pret to cilvēka spēju. Tas vienkārši varētu pat iznīcināt, jo liekas vai tu ko tamlīdzīgu spēsi? Bet tu atkal atdod kaut ko no citas kategorijas vērtībām.
Es absolūti neko nenoliedzu no visa iepriekšējā, no tās milzu bagātības. Es no viņām ņemu, es no viņām barojos un visi barojas. Piemēram, Breže [Andris]. Labi, viņš ieliek kādu vērtību – savu atradumu, bet viņš mani baro ar pilnīgi kaut ko citu. To viņš nevar pat iedomāties. Es, būdama savā pakāpē, viņā saredzu ko tādu, kas izriet no Žorža Braka, es viņā redzu to līniju, un beigu beigās viņš starp tiem arī ierindosies.
Un kāda ir jūsu līnija?
Es esmu starp daudziem sev tuvajiem. It kā es būtu no tās saimes, kur ir tie, ko es tik ļoti mīlu – Grūbe [Edvards], Celmiņa [Inta], Heinrihsons [Ivars] un jo īpaši Helēna Heinrihsone, un vēl Ģirts Muižnieks. Tā ir glezniecības attīstība, kuru es gribētu redzēt arī vismodernākos, tajos nākamajos laikos. Jo es ticu un ļoti daudzos to saredzu. Jāteic pat Brektem. Viņš varbūt nezin cik revolucionārs, bet es tur sameklēšu to, ko es gribu sameklēt. Tas viss ir ļoti sarežģīti.
Tas, ko jūs sakāt, ir ļoti tuvu manai pārliecībai, ka mākslā ir ciltis, kurās nav svarīga nedz tautība, nedz laikmets, bet – šīs ciltis vieno mākslinieku kopējā interese, ko tie attīsta. Grūti noformulēt, jo tā pat nav kāda konkrēta problēma, kas šeit ir centrā…
Tās ir samērā netveramas lietas, ko nevar īsti noformulēt. Tas ir tas, ko mēs jūtam. Man, dzīvi nodzīvojot, ļoti daudz kas šķiet visvērtīgākais tieši jušanas līmenī. Kas nav ārkārtīgi izkopts un ko būtu jāmēģina sākt saprast, bet vēl joprojām tas ir nepietiekami.
Un tomēr, kas ir jūsu domubiedri plašākā mākslas kontekstā šajā jušanas līmenī?
Tur ir ļoti daudzi. Tas ir tas pats, kas manam tēvam ir bijis. Tas ir El Greko. Tas ir tas, ko es redzu Ticiāna Svētā Sebstjana mugurā, kas ir eksponēta Ermitāžā. Tur var redzēt, ka viņš ar lupatiņu, caur pieskārieniem, ir to taisījis. Tātad tur ir iekšā pilnīgi viss. Man tas mākslā liekas kolosāli.
Klikšķiniet uz attēliem, lai tos aplūkotu lielākus!
Mūkusalas mākslas salona izstādē jums ir atlasīti darbi, kuros ir ļoti atšķirīgi kolorīti, bet kas nav laika noteikts fakts, jo vienā laikā var būt darināti dažādu kolorītu darbi.
Jūs esat diezgan precīzi ievērojusi. Kad es ķeros pie kāda jauna darba, es dodu sev kādu konkrētu uzdevumu, ar ko man ir iekšēji jātiek galā – vai nu ar melno vai tādu asfalta krāsu – iebrūninātu melno. Kā es ar to tikšu galā? Tad tikai to arī izmantoju un vēl melno un balto. Tur vēl daži darbi ir no tā perioda, kad es ņēmu krāsu, kas man patiesībā nu tā… un kas mākslā nav īpaši bieži pielietota. No šīs darbu kopas vairāki darbi ir arī Aināra Gulbja kolekcijā. Proti, es ņēmu kraplaku. Tā ir tāda ellīga krāsa, kura mani tomēr ir intriģējusi sajaukumos. Izstādē ir sēdošs akts ar Velaskēza tipa matu veidojumu un to kaklu. Par šo darbu kāds bija minējis, ka tas esot Veleskēza modelis, tikai kails. Droši vien, bet tad tas ir nācis stipri neapzināti. Jo tajā brīdī Velskess man darbojās vēl stipri fonā. Un tad tas kraplaka violetums vai tas rozā, ir it kā tāds drusku riebīgs. Pēc manas izstādes 1968. gadā dāmas satraukumā tās nosauca par biešu krāsas gleznām. Jā, viņas manās gleznās bija ieraudzījušas savu virtuvi. Bet tas man bija izaicinājums, kas arī ļoti attālināti ar asinīm vai ko tādu asociējās. Kāds varbūt kādreiz ļoti trāpīgi nosauks to, ko es pati nespēju pateikt. Man tā rīkošanās ir bijusi stipri intuitīva. Ir dominējis pārsteiguma moments – likt ar kaut ko pārsteigt sevi konkrētajā situācijā. Tā tīri praktiski tas varēja notikt tā, kā ar Ojāra [Ābola] portretu. Viņš aizbrauca uz tirgu, un es paliku šeit gleznojot un devu sev uzdevumu. Sajaucu krāsu vairākos traukos un ar tām brīvi rīkojos līdz pat tādam šķaidīties priekam, kas ir gandrīz kā bērnam.
Vai jums vienmēr gleznošana saistās ar tādu kā šamanisku pieeju?
Ne vienmēr. Tur jānonāk, un tie ir tie skaistie brīži. Ne vienmēr sevi pakļauj, ne vienmēr tam stāvoklim ļaujies, bet labākajos gadījumos tas tā ir. Un tad tas darbs it kā “izlejas”. Viņš it kā rodas, it kā piedzimst. Tas ir saistīts ar radīšanu. Man ir bijis tāds īsts radīšanas pārdzīvojums. Tas tajos labākajos darbos ir uzreiz redzams, bet to grūti ir dabūt iekšā. Arī tagad man vienā jaunajā darbā tas izdevās. Es nezinu, kā tas man iznāca, otrreiz to nevar vairs dabūt, un tur ir kas tāds, kas iedarbojas. Vienmēr šķitis, ka mans trūkums ir tas, ka man ir par maz fantāzijas. Par šo es apskaužu Helēnu Heinrihsoni, kurai pie visa vēl ir arī fantāzija klāt. Man tās fantāzijas nav pietiekami, bet mani tajā brīdī arī apmierina tas mans izgājiens, tas ko es no sevis atdodu.
Džemma Skulme. Modelis. 2012. Audekls, akrils. 146 x 96 cm
Ko Ojārs teica, kad viņš redzēja to darbu, atgriezies no tirgus?
Tas ir prieks, gandarījums, kad otrs tevi uzreiz apbalvo, ka esi trāpījis. Bet kaut kas tāds vienmēr noticis viņa prombūtnē. Kopā darbojoties, mums bija gana grūti vienā darbnīcā. Kā mēs strādājām – es tanī telpas pusē, Ojārs – šinī. Vienmēr, kad viņš kaut kur aizgāja – līdz veikalam vai kur vēl – tad man bija tie labākie brīži. Tad tā koncentrēšanās bija īsa un ātra.
Mūkusalas ielas salonā ir darbs bez nosaukumu, kas bija arī jūsu izstādē Rīgas Mākslas telpā, par ko toreiz stāstījāt interesantu stāstu, ka par to jums esot bijis jātaisnojas partijas komitejā. Vienā mākslas albūmā tam bija dots nosaukums “Akts”.
Tam darbam nekad nav bijis cits nosaukums kā vien trīs zvaigznītes. Proti, bez nosaukuma. Tāds viņš bija arī manā 1968. gada izstādē eksponēts, kad mani aizsauca uz partijas Centrālo komiteju. Četrpadsmit kombināta “Māksla” komunisti ar saviem parakstiem apliecinājuši vēstuli un aizsūtījuši to uz četrām adresēm – uz Maskavas cenrālkomiteju un uz mūsu centrālkomiteju, uz Kultūras ministriju Maskavā un uz Mākslinieku savienību Maskavā. Vēstulē bija norādīts, ka šāda izstāde ir kas pilnīgi pretējs tam, kādā virzienā “mūsu māksla” pēc Ļeņina norādījumiem virzās, un ka es esmu ietekmējusies no Rietumu buržuāzijas izkurtējušās mākslas. Tas bija tā ļoti izvērsti uzrakstīts, trafaretu, pretīgu izteicienu savirknējums. Vēstules bija fiksi tapušas pēc izstādes atklāšanas. Tūdaļ, jau nākamā dienā.
Džemma Skulme. “***” 1968. Audekls, eļļa. 85x70,5 cm
Un mani aizsauca uz Centrālkomiteju pie Priedīša. Un viņam, acīmredzot, bija jau doti norādījumi. Uz galda viņam bija lapiņa ar vārdiem “eksistenciālisms” un kas tur vēl. Es labi varēju salasīt to, ko viņš bija tur uzrakstījis. Grēki bija vairāki, bet pirmais bija eksistenciālisms. Pats viņš savā dzīvē to droši vien pirmo reizi izrunāja, bet nupat, nupat tas bija nācis modē kā pārmetums, kā apgrēcības pasludināšana. Es tur pretojos, bet tad viņš jautāja, kas ar šo darbu ir domāts. Nu un tad es teicu, ka vienkārši bez nosaukumu, un tad viņi vēl prasīja (viņi vairāki mani tirdīja) un tad atbildēju, ja jūs gribat, tad… lai arī es nemēdzu tā klaji nosaukt savus darbus, ...tad variet dēvēt to par fašisma upuri. “Nu, tad tā arī vajadzēja rakstīt,” viņi man sacīja. Bet es tā nemēdzu darīt, jo klaji nosaukumi nav manā dabā, lai domā paši. Nu, protams, tur bija domāts gan viens, gan otrs – upuris, ko tautai nācies piedzīvot no komunisma un no fašisma. Bet tad Ojārs [Ābols] ļoti viltīgi rīkojās un to darbu pārkāra.
Mani šajā izstādē glāba tautiskie motīvi, kas bija uz koka dēlīšiem. Tie arī bija ļoti brīvi, bet viņi uzpirka bargo kritiku ar to, ka tie tomēr bija etnogrāfiski. Varēja norādīt, ka tur ir folklora, tautas māksla un ka tie varētu pat atgādināt ikonas. Un tādējādi akceptēti, kaut arī te bija zināma figūras deformācija – mirklis, kad figūra pārveidojas par zīmi. Neviens tām “nepiesējās”, bet kā priekšmetam pagāja garām. Tos uztvēra vairāk kā priekšmetus, kā dekorus.
Vai jums ir svarīgi kādi blakus faktori, kad jūs gleznojat? Teiksim, mūzika?
Mūzika man procesā traucē. Tā var būt svarīga iepriekš, bet procesā nē. Strādājot es agrāk pati “taisīju” mūziku. Vairāk svilpoju nekā dziedāju savus meldiņus, popūrijus. Man vēl joprojām ir tā, ka es šīs divas lietas negribu likt kopā. Piemēram, kora koncerts ar bildēm fonā man ir pilnīgi nepieņemams. Jo man pietiekami ir ar mūziku, bet redzēt vēlos, to, ko pati gribu. Bet šis ir ļoti personisks aspekts, un, iespējams, citiem nepieciešams, ka viņu “ved”. Man tomēr būtiska ir patstāvība.
Bet, starp citu, ja jūs man jautājiet, tajā 1968. gada izstādē fonā bija mūzika – Bahs. Un vēl pēc tam kaut kur – Bahs. Tas toreiz bija kā jaunums. Tāpat kā Maskavas izstādē (1969) jaunums bija divu toreiz Maskavā dzīvojošu latviešu piedalīšanās. Silvija un Sandra palīdzēja izstādes atklāšanā, pasniedza kokteili – apelsīnu sulu ar šņabi. Tolaik nekas tamlīdzīgs nebija bijis. Viņas vēl aizskrēja uz hoteli “Metropole” un dabūja ledus gabaliņus. Toties informācija gan mums bija gan no poļu, gan čehu preses.
Jā, par to es arī esmu pārsteigta, tagad strādājot pie pētījuma par mākslinieku Visvaldi Ziediņu, kurš šo dokumentāciju par pasaules mākslas notikumiem ir savācis un atstājis savā arhīvā, – proti par to, tieši cik daudz šīs informācija ir bijis.
Jā, bija informācija. Nekādi nevar teikt, ka mēs būtu bijuši absolūtā būrī. Tikai vajadzēja zināt, ko no preses pasūtīt. Citi vienkārši par to neinteresējās. Protams, nebija pieejami Rietumu izdevumi, bet tikai sociālistisko valstu. Vispār – čehoslovākiem bija liela nozīme, arī rumāņiem nebija slikta māksla. Ungāriem – arī ļoti savdabīga, ļoti patstāvīgi gājieni, liela atraisītība.
Kāda ir jūsu prognoze mākslas attīstībai? Jeb pievienošu uzreiz vēlamības izteiksmē – kādu jūs vēlētos redzēt mākslas attīstību?
Es vēlētos, ka tā tiktu vairāk pētīta tādā atradumu virzienā. Tas ir mans jājamais zirdziņš. Es ar atradumiem saprotu to, ka katram, kas ar mākslu nodarbojas, ir kāds atradums. Mākslas aprakstītājiem vajadzētu būt tādai prasmei to saprast un skaidrot, un šim atradumam atrast vietu. Bet tā tas diemžēl nenotiek.
Man liekas, ka mēs vairs neprotam skatīties un, ja skatāmies, tad neprotam redzēt.
Tam ir daudz iemeslu. To, kas mums jau ir, mēs nekur nevaram redzēt. Mēs runājam par Borisu Bērziņu un visi atsaucas, bet tauta? Viņiem tas ir vienalga. Nav jau tās vieta, kur viņu apskatīt. Paiet gadi un viņa mākslu neredz. Vēl dzīvie mākslinieki tad raujas uztaisīt tās izstādes, jo vizmaz tai brīdī viņi ir redzami.
Un ko mēs varētu nominēt kā latviešu mākslas atradumus? Ko latviešu māksla ir pienesusi pasaules mākslas kontekstam? Šis ir tāds divdomīgs jautājums, bet tas ir saistīts ar pašapziņas celšanu.
Es maz esmu sekojusi tām mūsu audiovizuālajām mākslām. Bet mums katrā ziņā būtu jāzina atsevišķu meistaru atsevišķi sasniegumi un ar tiem jālepojas. Piemēram, tagad Grūbem Agijas Sūnas galerijā ir izstāde, jūs aizejiet un jums var likties, kas tur sevišķs. Bet vēriens, vēziens, atļaušanās! Viņš ir jau vecs – 80 gadi! Bet tomēr tā spēja tikt galā ar tādu uzdevumu. Viņš aicina uz pašlepnumu, viņš aicina līdzināties – esi tu arī tāds! Piemēram, francūžiem ir Sulāžs [Pjērs], un es domāju, ka viņi līdz galam ar viņu lepojās. Kaut arī viņš taisa, kā Pinnis saka – tik vien un to pašu! Protams, tāds kā Pinnis, tāda nevienam nav. Mums viņu vajadzētu nemitīgi kaut kā cildināt un teikt: “Mums ir Pinnis!”
