Antans Sutkus savās mājās, Viļņā. Foto: Juste Kostikovaite
Antans Sutkus: Brazīlija man atvēra acis 1

Intervē Juste Kostikovaite
23/05/2012

“Antans Sutkus (1939) pamatoti tiek dēvēts par lietuviešu fotogrāfijas Homēru. Viņa mūža darba nepārtrauktais kopums ir kā eposs, kas salikts no ikdienas dzīves fragmentiņiem. Viņa īpatnējie darbi pauž arhetipisku attieksmi, kurai ir dziļi sakņota saikne ar konkrēto sabiedrību, tomēr Sutkus mākslinieciskās valodas spēks un viņa darbu vēriens ierakstījis fotogrāfa vārdu pasaules kultūras radītāju rindās. Šī mākslinieka darbu fenomenu neatkārtojamu padara viņa mākslinieciskās izteiksmes individualitāte, noturīga ētisko ideju programma un viņa eksistenciālā estētika. Šīs grāmatas mērķis ir pēc iespējas skaidri un pamatīgi izsekot Sutka radošajai attīstībai, vēlreiz izvērtēt viņa darbu agrākās interpretācijas un iepazīt šo mākslinieku no jauna. Iesoļojis 21. gadsimtā, Sutkus nebūt nav mainījis savu viedokli, tieši otrādi – viņa arhīvu atvēršana tikai no jauna apliecinājusi viņa neparasto māksliniecisko jūtīgumu. Fotogrāfs nenoslīkst vispārējā haosā, ko izraisījusi sabiedrības dehumanizācija; viņš nenodod savu varoni, šo bezvārda cilvēku, šo pelēko masu, kas piepilda mūsu reālo dzīvi un arī viņa fotogrāfisko realitāti.”

Tas ir citāts no grāmatas “Antans Sutkus. Retrospektīva” (Antanas Sutkus. Retrospective), ko sarakstījusi kuratore, kritiķe un mākslas vēsturniece Margarita Matulīte (Margarita Matulytė).

Uz šo interviju Antans mani uzaicināja uz savu māju, kas atrodas Naujininkos, Viļņas rajonā, kas atrodas netālu no dzelzceļa stacijas. Mēs sēžam Antana darbnīcā, kur izmētātas un kaudžu kaudzēs sakrautas visas viņa grāmatas un fotogrāfijas; tās izkaisītas pa grīdu, krēsliem, galdu un plauktiem. Apkārt valdošais juceklis, ziņkārīgs suns un smaidošais Antans – sarunas atmosfēra itin nemaz nav saspringta, tieši otrādi, tā ir ļoti nepiespiesta un iedrošinoša, tomēr vienlaikus arī nopietna. Viņš sāk ar to, ka ņemas iztaujāt mani.

A.S. Kā jūs teicāt, ko jūs mācāties?

J.K. Laikmetīgās mākslas kuratora darbu.

Bet ko jūs saprotat ar laikmetīgo mākslu?

Ir dažādi veidi, kā definēt laikmetīgo mākslu. Es izvēlētos uz šo jautājumu atbildēt ar kuratora un kritiķa Dītera Rulstrātes (Dieter Roelstraete) formulējumu: “Kas NAV laikmetīgā māksla?” Viņš savā esejā runā par vairākām svarīgākajām laikmetīgās mākslas iezīmēm, no kurām viena ir laiks, bet pārējās saistītas ar to, cik precīzi māksla ietilpinās mūsu laikos, tajā pašā laikā nepieļaujot, ka zināmi tropi, zināmi paņēmienu kopumi tiek nodēvēti par mākslu.

Es tagad skatos, ka saradies daudz mākslas vēsturnieku, bet dīvainā kārtā māksla izdzīvo, neprasot padomu tiem, kuri raksta mākslas vēsturi. Esmu pamanījis, ka Lietuvā vairāki mākslas vēsturnieki pievērsušies aktīviem pētījumiem. Viņi izvēlējušies savu doktora disertācijas tematu, izraudzījušies māksliniekus un pēc tam visu atlikušo mūžu šo tēmu tikai nedaudz pamaina. Man liekas, ka tāda pieeja darbam – visu mūžu strādāt ar vienu vienīgu tēmu – ir ārkārtīgi garlaicīga. Ja man būtu tikai viena ideja un man būtu jāmēģina pielāgot tai visa sava dzīve, es to vienkārši nespētu. Kādam taču jāanalizē un kritiski jāpēta arī process, pārmaiņas. Jāpievēršas radošajam procesam, nevis rezultātam, bet nemēģinot izveidot kaut kādu akadēmisku ilustrāciju savām tēzēm. Izņēmums būtu vienīgi fotogrāfijas vēsturniece Margarita Matulīte. Viņa ir nesen publicētās monogrāfijas “Nihil obstat. Lietuvos fotografija sovietmečiu”  autore.

Vai jūs man nepastāstītu tuvāk par savu veiksmīgo izstādi Oskara Nīmeijera muzejā Kuritibā (Brazīlijā), kur tā bija aplūkojama vienlaicīgi ar Fransisko Goijas ofortiem? 

Mana izstāde Oskara Nīmeijera muzejā (Museu Oscar Niemeyer) bija atvērta četrarpus mēnešus. Mani pat lūdza to pagarināt uz vēl divām nedēļām, jo divu pirmo nedēļu laikā izstādi apmeklēja tik daudz cilvēku, cik parasti vesela mēneša laikā.

Jums būs izstāde arī Ekvadorā. Tad jūs piedalīsieties fotogrāfijas biennālē Brazīlijā, un pēc tam izstāde ceļos uz Salvadoru un Sanpaulu un Belu Orizonti Brazīlijā.

Jā, šķiet, ka man būs vēlreiz jāatgriežas Brazīlijā. Bet patlaban Parīzes galerijā RTR sadarbībā ar Agatas Gajāras galeriju (Galerie Agathe Gaillard) apskatāma izstāde “Amours Libres” jeb “Brīvā mīla”, kurā redzamas 45 (lielākoties jau krietni vecas) Žana Filipa Šarbonjē (Jean-Philippe Charbonnier) un manas fotogrāfijas. Bet es pats braukšu nevis uz Parīzi, bet gan uz Kijevu, kur būs izstādīti 120 mani darbi. Attiecībā uz Brazīliju, šis brauciens patlaban gan šķiet problemātisks, jo man ir zināmas veselības problēmas un ārsti neiesaka lidot un vispār doties ilgstošos ceļojumos. Par spīti tam, brauciens uz Brazīliju burtiski atvēra man acis. Kad es tur dzīvoju, cilvēki pret mani bija neticami draudzīgi. Divu dienu laikā visi mani kaimiņi un pat vietējais policists mani jau pazina un sasveicinājās. Es bieži iegriezos kafejnīcā pie manas mājas; pēc pāris dienām pat garāmgājēji jau sāka māt man ar galvu.Un šis bērnu kults!

Bet tajā pašā laikā Brazīlijā pastāv arī galēja nevienlīdzība, kas ļoti sašķeļ sabiedrību. Piemēram, neiedomājama bagātība, kuru jūs arī pats droši vien redzējāt, un pavisam netālu, milzīgas favelas, graustu rajoni. Favelas izveidojās, kad lielie fermeri kļuva par bagātiem zemes īpašniekiem un valstī sākās plaša industrializācija. Pilsētas pārpludināja cilvēki, kas bija atbraukuši no laukiem, bet tur viņi bija spiesti dzīvot pilsētas un sabiedrības perifērijā.

Jā, bet es mēģinu salīdzināt situāciju šodienas Brazīlijā ar mūsu pašreizējo situāciju Lietuvā. Bagātās un trūcīgās šķiras mūsu zemē izveidojās ne jau pagājušajā gadsimtā. Kā jāsaprot šādi procesi, ja viena gada laikā mūsu parlamentā uzrodas 14 miljonāri? Un ja laukos, ciematos veidojas lieli privāti zemes īpašumi. Un vai jums liekas, ka ir ētiski, ja Lietuvā vesela piektā daļa no iedzīvotājiem saņem palīdzību no Pārtikas bankas [labdarības projekta, kas piedāvā cilvēkiem iespēju ziedot pārtiku trūcīgajiem]? Atgriežoties pie salīdzinājuma ar favelām: šeit, Lietuvā, mums jābūt gataviem skarbām ziemām. Favelu cilvēkiem nav vajadzīga apkure, gaļu viņi ēd reti un viņiem nav vajadzīgs silts apģērbs. Man jāatzīst, ka es pats personīgi pa favelām nepabraukāju, lai gan satiku vienu cilvēku, kurš piedāvājās mani uz kādu aizvest. Diemžēl todien streikoja policisti, un neviens jau negribēja, lai narkotiku karā vai kādā tamlīdzīgā situācijā iet bojā ārzemnieks.