Tensta Konsthall direktore Marija Linda

Laikmetīgā māksla guļamrajonā 2

Intervē Anna Iltnere
18/05/2012

Zviedru kuratore Marija Linda (Maria Lind) jau vairāk nekā gadu ieņem Tenstas mākslas telpas direktores amatu. Tensta Konsthall atrodas Stokholmā, pastāv jau gandrīz 15 gadus un izvietota nevis pilsētas centrā, bet gan attālā “guļamrajonā”, kurš saucas Tensta. Starp augstceltnēm, kas celtas sešdesmitajos gados – zviedru sociāldemokrātu iniciētā “Miljonu projekta” ietvaros, šodien tiek rīkotas laikmetīgās mākslas izstādes.

Aprīļa beigās Marija Linda bija ieradusies Rīgā, lai par Tenstas mākslas telpas pieredzi un mērķiem stāstītu Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā diskusijā, kas aktualizēja jautājumu par mākslas institūciju lomu mūsdienās. Sarunā ar Arterritory.com Marija Linda pauž viedokli par publisko un privāto finansējumu, kā arī atklāj situāciju Zviedrijā, kur privātuzņēmumi mākslu atbalsta ārkārtīgi reti. Lūdzām viņu pastāstīt arī par notikumiem šīgada sākumā, kad skandināvu presē virmoja karstas diskusijas par mākslas un naudas attiecībām, jo Linda pieņēma piedāvājumu rīkot izstādi izsoļu namā “Bukowskis”, tādējādi saērcinot gan galerijas, gan mākslas kritiķus, kuri līdz šim Marijas Lindas tēlā saskatīja rūdītu institūciju darbības analizētāju, bet nu jutās nodoti.

Kad pirms vairāk nekā gada Jūs sākāt strādāt Tensta Konsthall, kā vienu no plāniem izcēlāt vēlmi to no projekta padarīt par mākslas institūciju. Kālab tā? Un kādi būtu pirmie soļi pretim rezultātam?

To sakot, galvenokārt domāju par stabilitāti, lai cilvēki, kas pie mums strādā, un tie, kas Tensta Konsthall apmeklē, būtu droši, ka mūsu ambīcijas ir veidot šo par ilgtermiņa projektu, kas neizzustu pēc gada vai diviem. Lai to tik tiešām sasniegtu, ir nepārtraukti jāstrādā pie budžeta palielināšanas, lai tādējādi varētu paplašināt personālu un izstrādāt padziļinātāku programmu. Pirmie soļi ir jau sperti, un, pateicoties veiksmīgai līdzekļu piesaistei, ir palielināts finansējums. Tāpat esam uzlabojuši telpas, kas vēsturiski reiz bijusi iepirkšanās centra noliktava un bija nedaudz “nolaistas”. Jo kļūt par mākslas institūciju nozīmē arī to, ka tajā ir patīkami atrasties, lai atmosfēra ir aicinoša un telpas funkcionējošas. Piemēram, nu mums ir “Café  T”, to gan nevadām mēs paši, bet vietējais sociālais kooperatīvs, kura viens no mērķiem ir apmācīt cilvēkus darbam, tostarp arī kafejnīcās, tādējādi arī daudzi Tenstas iedzīvotāji strādā Tensta Konsthall.


Tensta Konsthall “Café  T”

Kāda, Jūsuprāt, būtu ideālā finansējuma sistēma tādai mākslas institūcijai kā Tensta Konsthall?

Tenstas mākslas telpa ir privātfonds, kuru 1998. gadā izveidoja mākslinieks Gregors Vrobļevskis (Gregor Wroblewski). Gan toreiz, gan arī tagad galveno atbalstu sniedz Stokholmas pilsēta, bet daļa līdzekļu nāk no valsts un citiem resursiem. Ir ļoti svarīgi, lai Tenstas mākslas telpai un principā jebkurai nelielai mākslas institūcijai būtu vairāki – nevis tikai viens naudas avots. Jo pretējā gadījumā institūcija ir viegli ievainojama un atkarīga no katrām pārmaiņām, kas atbalstītāju skar. Teiksim, ja tas vēlas radikāli mainīties vai vispār pārstāj eksistēt, situācija var kļūt problemātiska. Vēl ļoti būtiski, lai nauda būtu pēc iespējas beznosacījuma. Pirms desmit gadiem es, iespējams, nevilcinoties atbildētu, ka publiskie līdzekļi ir labāki par privātajiem, bet šodien tas vairs nav tik vienkārši. Pirmkārt, publiskais finansējums sarūk un vienlaikus ir kļuvis daudz instrumentalizētāks – naudas saņēmējs kļūst par marioneti, jo tiek noteikti veidi, kā līdzekļus ļauts izlietot. Šodienas ekonomiskajā situācijā virknei mūsdienu institūciju ir jāmeklē papildus atbalsts, kas attiecīgi ir vai nu privātie līdzekļi vai arī sadarbības ceļā iegūta iespēja pretendēt uz kopēju finansējumu. Es neesmu pret privātu naudu, bet ir svarīgi, lai tā ir pēc iespējas beznosacījuma. Skaidrs arī tas, ka privātais finansējums nedrīkstētu aizstāt publiskos līdzekļus, kuriem ir jāpaliek kā stingram kodolam.


Priekšplānā – Clair Barclay “Untitled” (2011). Fonā – Mai-Thu Perret “Untitled” (2008) tapetes. No izstādes “Abstract Possible”, kas līdz aprīļa beigām bija apskatāma Tensta Konsthall

Vai Zviedrijā privātuzņēmumi ir ieinteresēti atbalstīt mākslu?

Nē, tāda prakse ir diezgan neierasta. Ir daži būvuzņēmumi un nekustamā īpašuma tirgotāji, kuri atbalsta atsevišķas mākslas institūcijas, ir arī dažas privātpersonas, bet, raugoties salīdzinoši, ārkārtīgi maz. Diemžēl reta parādība ir arī fondi, kuros varētu pieteikties, ja rastos vēlme līdzekļus ziedot. Citiem vārdiem sakot, sistēmā ir kāda kļūda, jo šobrīd institūcijām ir jāspēj pašām piesaistīt papildus finansējumu, lai varētu pienācīgi darboties. Sistēma ir pamatīgi mainījusies, un tuvākā nākotnē kultūras nozare var necerēt uz publisko līdzekļu palielināšanos. Ja nu vienīgi, sākoties revolūcijai, kas varētu tikt nosprausts kā ilgtermiņa mērķis. Taču šeit un tagad ir jāiztiek ar atjautīgām stratēģijām, lai mākslu, māksliniekus un institūcijas varētu nodrošināt ar kaut cik pieklājīgiem finansiālajiem apstākļiem. Te ir vērts pieminēt arī privātinstitūciju fenomenu, kas novērojams gan Zviedrijā, gan citās pasaules malās. Proti, privātpersonas, kas kolekcionē mākslu, ver vaļā savas institūcijas. Pirms simt gadiem, pat pirms piecdesmit gadiem viņi kolekcijas un arī naudas līdzekļus visdrīzāk ziedotu kādam publiskam muzejam. Bet nu tas ir citādāk. 

Un kāds, Jūsuprāt, ir galvenais iemesls tik skopam atbalstam?

Daļēji tas ir nodokļu zaudējums, kurus nevar atvilkt no ziedojumiem. Arī nodibināt fondu te nav īpaši viegli un izdevīgi. Taču pāri visam – publiskais atbalsts Zviedrijā ir dominējis jau vēsturiski. Līdz ar to arī šodien cilvēkos ir iesakņojies uzskats, ka rūpes par mākslu ir jāuzņemas tieši valstij un vietējām autoritātēm. No vienas puses – tas tiešām būtu lieliski, tikai šodien šie līdzekļi ir jau piesaistīti virknei prasību, piemēram, lielam apmeklētāju skaitam un citām instrumentalizējošām metodēm, kas jau iepriekš nosaka, tieši kādas mākslas institūcijas tiks atbalstītas. Tāpēc ir jāspēj domāt radoši. Paraugoties apkārt, kas notiek Eiropā, situācija ir ārkārtīgi bēdīga. Piemēram, budžeta apcirpšana Nīderlandē pērn, kas galvenokārt bija ideoloģiski motivēta. Arī Spānijā, Grieķijā un Slovēnijā šogad piedzīvoti bargi samazinājumi – līdz pat 50 procentiem no kultūras budžeta. Savukārt, iepazīstoties ar Eiropas Savienības kultūras programmu, kas jau nākamgad stāsies spēkā Eiropas kopienas kultūras programmas (2007–2013) vietā, – ir redzams, lai pretendētu uz šiem līdzekļiem, ir jābūt vairākiem partneriem, kas apliecina, kā šī programma jau pašos pirmsākumos ir “piegriezta” lielākām institūcijām. Nav noslēpums, ka pat Tate Londonā, Pompidū centram Parīzē un citām vērienīgām institūcijām ir jāpretendē uz papildus līdzekļiem, lai varētu darboties profesionāli.

Taču pati bīstamākā instrumentalizācija, kas šobrīd notiek, manuprāt, ir naudas līdzekļu sajūgšana ar radošajām industrijām un uzņēmējdarbību, kur mākslinieks tiek skatīts kā uzņēmējs. Esmu diezgan apstulbusi un raižpilna, cik iespaidojoša ir šī retorika. Vismaz Ziemeļvalstu kontekstā ir grūti un daļēji pat bīstami radošo industriju “ideoloģiju” kā apšaubīt. Ja tu strādā mākslas telpā, kuru finansē vietējā valdība, tad visdrīzāk tu nemaz nedrīksti to kritizēt. Tas ir ārpus jautājuma – tā ir doktrīna! 


Tensta Konsthall izstāžu zāle un “Abstract Possible” ekspozīcijas skats

Tenstas mākslas telpa nesen rīkoja izstādi “Abstract Possible: The Stockholm Synergies”, un viena tās daļa bija veltīta t.s. ekonomiskajai abstrakcijai. Lai izgaismotu jautājumu par attiecībām starp mākslu un naudu, šī izstādes daļa tika sarīkota “briesmonim vēderā”, kā teicāt kādā intervijā. Proti, ekspozīcija tapa sadarbībā ar Bukowskis izsoļu namu. Kā Jūs to komentētu?

Izstādē piedalījās aptuveni divdesmit mākslinieki un tika izpētītas trīs līnijas jeb abstrakciju veidi: formālā, ekonomiskā un sociālā abstrakcija, kur katrai tika piemeklēta cita, saturiski atbilstoša norises vieta. Ekonomiskās abstrakcijas jautājumi tika aplūkoti divu nedēļu ilgā izstādē, kuru rīkoja izsoļu nams Bukowskis un kurai es biju pieaicināta kā vieskuratore. Sociālā abstrakcija jeb norobežošanās (withdrawal) stratēģijas, savukārt, tiks aktualizētas vēl divu gadu garumā divu mākslas darbu formā, kas izvietoti Stokholmas Universitātes Modes studiju centrā. Bet trešā daļa, kas pievērsās formālajai abstrakcijai, trīs mēnešu garumā līdz pat šīgada aprīļa beigām bija izvērsta izstādē Tenstas mākslas telpā.

Lai būtu precīzi, ekonomiskajai abstrakcijai veltītā izstāde nebija gluži “sadarbība” ar izsoļu namu. Sadarbība ir tad, ja divas puses sanāk kopā, lai formulētu projektu, kuru kopīgiem spēkiem pēcāk realizē. Šī drīzāk bija kā konsultācija. Mani pieaicināja būt par vieskuratori, par ko pēcāk saņēmu samaksu. Ir ļoti svarīgi būt precīziem, jo tas ir raksturīgi neoliberāļiem, kur sadarbība vienmēr tiek uzskatīta par kaut ko ļoti pozitīvu. Ir jābūt uzmanīgiem, kas tas patiesībā ir, un nelietot šo terminu visos gadījumos.