Foto no darba procesa

Pussoli no performances 1

Intervē Anna Iltnere
17/05/2012 

“Es atklāšanu nerīkoju. Es arī negaidu ziedus un vīnu nedalīšu. Un izstādes telpā vienlaicīgi nedrīkstēs būt vairāk par astoņiem cilvēkiem. Šie darbi ir tādi, kam burziņa pieeja nepiestāv. Gribu, lai cilvēks ir spiests būt viens pret darbu un to tā pa īstam apskatīt,” saka Ivars Drulle, pirms dažām dienām tiekoties kim? laikmetīgās mākslas centrā, kad klavieres vēl nebija atvestas. Kim? laikmetīgās mākslas centra trīs gadu jubilejas ietvaros 17. maija vakarā tiek atvērtas trīs personālizstādes, to vidū arī Ivara Drulles “ВСЁ НОРМАЛЬНО. ПО ЖИЗНИ. ВСЁ НОРМАЛЬНО. ПО ЖИЗНИ. ВСЁ НОРМАЛЬНО. ПО ЖИЗНИ”, kas būs apskatāma līdz pat Jāņiem.

Uztraucaties pirms izstādes atvēršanas?

Normālā situācijā jā, bet marta beigās man bija atklāšana Beļģijā, pirms divām nedēļām – Zviedrijā, bet nākamā dienā pēc kim? izstādes es lidoju uz Moldovu. Man vairs nav spēka uztraukties.

Starptautiskajā apritē Jūs virzāties mērķtiecīgi? Jeb viss kaut kā pats no sevis notiek?

Pats no sevis tas īsti nenotiek. Ir milzīgs skaits mākslinieku, tālab ir jārīkojas diezgan mērķtiecīgi. Esmu bijis rezidencēs, kur kolēģi katru dienu kādas trīs stundas raksta e-pastus un strādā pie sava PR, kamēr es ar ukraiņiem dzeru vīnu (smejas). Pie tā ir nopietni jāstrādā.

Jaunās izstādes pieteikumā bija minēts Pētera Bankovska citāts, kur viņš nebija lielā sajūsmā par Jūsu mazajām tēlniecības formām, uzskatot, ka tās ir pārlieku “tagadnīgas”. Bet valda jau arī uzskats, ka mākslas darbam ir jāatspoguļo savs laiks. Kā Jūs pats to komentētu?

Tās savas figūriņas taisot, es izmantoju trīs veida avotus: vēlīnās Renesanses glezniecību, pirmatnējo kultūru koka figūriņas un Kalifornijas, Honkogas krāsainās rotaļlietas. Bet tagadnīgums rodas no tā, ka ar vienu peles klikšķi ikvienam no mums ir pieejams nenormāls informācijas daudzums. Tā ir mūslaiku neizbēgama iezīme, no kā nevaram izvairīties. Bet par Bankovski runājot, zinu, ka viņš Aigara Bikšes skulptūras, kas bija skatāmas “XO galerijā” 2010. gada beigās, salīdzināja ar lietuviešu padomju laika tēlniecību. Tas mani ļoti sajūsmināja (smejas). Kad zināju, ka viņš raksta par manu izstādi [“Balstīts uz patiesiem notikumiem” galerijā “Alma”, 2011] man bija ļoti interesanti, ko gan pateiks…

Vai māksliniekam ir jāseko līdzi tam, kas notiek laikmetīgajā mākslā? Jūs to darāt?

Noteikti ir dažādi uzskati, bet es pieturos pie tā, ka, ja īsti nesekosi, tad pastāv risks radīt kaut ko jau esošu. Populārs piemērs ir tie “runājošie” akmeņi. Kamēr latvieši tos uzskatīja par savu ideju, amerikāņu mākslinieks Tonijs Ouslers ar ko līdzīgu bija nodarbojies jau gadus desmit. Bet no otras puses, daudz veroties riņķī apkārt, draud ietekmēšanās, vari pazaudēt unikālo redzējumu. Man personīgi ir divas stadijas. Viena, kad es neko netaisu, cītīgi eju uz izstādēm, braukāju apkārt, lasu, vēroju. Savukārt, kad strādāju, tad neko citu nespēju uztvert, pat negribu. It kā būtu bez ādas un varētu ātrāk inficēties. Radot darbu, es risinu problēmu, un, ja ieraugu, ka kāds cits autors ko līdzīgu ir atrisinājis, tad varu neviļus to uzsūkt.

Kas ir galvenais, ko Jūs gribat iemācīt saviem studentiem Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā?

Vienīgais, ko varu vēlēties, lai viņi saprastu, ka svarīgākais ir attīstīt tieši savas stiprās puses. Vienam labāk padodas zīmēt, citam domāt, vēl kādam menedžēt. Bez liekas audzināšanas cenšos norādīt, ka tas ir izšķiroši. Un pēc skolas vienmēr iesaku padomāt, kur tālāk studēt. Varbūt nav jāsperas uzreiz uz Mākslas akadēmiju, varbūt jāiestājas Tehniskajā universitātē? Bet vispār ļoti daudzi brauc mācīties uz ārzemēm, un tas ir labi. Ir noderīgi paskatīties uz mājām no attāluma.

Jūs pats arī studējāt ASV.

Jā, Kalifornijā un Montānā. Kopā piecus gadus. 

Vai tajā laikā Jūs izdomājāt taisīt mazās figūriņas?

Tieši otrādi. Studiju laikā strādāju ar salīdzinoši abstraktām formām. Diezgan cītīgi izmantoju skaņu. Arī mana maģistra darba vadītājs bija elektroniskās mūzikas profesors. Bet es atbraucu uz Latviju, un kaut kā šī vide, kurā atgriezos, prasīja pēc kaut kā cita. Tā līnija, ko es Amerikā attīstīju, manās acīs zaudēja savu jēgu.


Video ar “Laika skaitītāju”

Kādēļ tā? 

Ļoti vienkārši. Amerikā sāku taisīt lielus darbus, bakalaura darbs bija 18 metrus garš. Tad es atbraucu uz Latviju un uztaisīju “Laika skaitītāju” (2005) – kustīgu granīta bluķi, pie kura strādāju divus gadus. Un tad sarēķināju, ka viss mans mūžs būtu kādi desmit šādi darbi, kas prasa visu manu laiku, enerģiju un ģimenes budžetu. Un nekad es nevienu no tiem nevarētu aizvest uz nevienu izstādi, jo visi mani darbi sver ļoti daudz tonnu. Tad iepauzēju un secināju – ja nevaru radīt kaut ko pavisam lielu, tad tas būs kaut kas pavisam mazs, ko var ielikt kartona kastītē un aizsūtīt uz jebkuru pasaules malu. Savukārt, Beaufort 04 ir piemērs tam, ka mazās figūriņas kā tādus maketiņus es taisu līdz brīdim, kad man ir iespēja tos realizēt sapņu izmērā.

Kam rocība to ļauj, tie turpina radīt tos milzīgos darbus un lielā skaitā, algojot darbaspēku. Vai Jūs spētu sevi kā mākslinieku iztēloties tā strādājam? Pateikt uzdevumu, bet fiziski nepielikt pirkstu. 

Par šo esmu strīdējies ak cik daudz (smejas). Es neuzskatu, ka māksliniekam visur ar savām rokām ir jāpieskaras un viss jāapmīļo. Tas ir nepieciešams, piemēram, glezniecībā. Kādam citam var iedot nogruntēt audeklu, bet ne gleznot, protams. Bet citos mākslas medijos – starptautiskajā mākslas scēnā citādāk nemaz nevar. Mākslinieka ideju realizē meistari. Anišs Kapūrs neko grandiozu nebūtu sasniedzis, ja viņam viss būtu jātaisa savām rokām, tālāk par 1994. gadu viņš nebūtu ticis. Vai Demjens Hērsts – protams, ka viņš visam “nepieskaras”, bet viņam tas nav arī jādara. Vai Luīze Buržuā, kas deviņdesmit gadu vecumā taisīja burvīgus darbus. Ne viņa šuva, ne kala marmoru, bet darbi ir lieliski. Pats galvenais jau notiek galvā. Kurš tur to bronzu ir lējis, tas nav būtiski. 


Ivara Drulles instalācija “Es to varu sadzirdēt!” Starptautiskajā mākslas triennālē “Beaufort 04”, Beļģijā. 2012

Bet kā ar tehnisko nostrādātību? Tad mākslinieks kļūst kā uzraugs, lai viss tiktu izdarīts atbilstoši viņa kritērijiem? 

Jā, piemēram, šajā Beļģijas projektā es taisīju māla figūru, kuru man pēc tam atlēja bronzā. Un man bija svarīgi tomēr aizskriet un nopulēt viņas vaigus un degunu (smejas), gribēju to izdarīt pats. Lai arī tie meistari vīpsnāja, kā es ar divām rociņām un smilšpapīru tur ņemos, kamēr viņi fonā stāv pie mašīnām. 

Kā ar rokrakstu – tas ir labi, ja māksliniekam ir rokraksts? Piemēram, pēc krāsainām figūrām uzreiz var pateikt – tas ir Ivars Drulle. Arī klausīšanās ierīces – gan lielas, gan mazas – jau vairākus gadus  vijas cauri Jūsu portfolio. Bet, teiksim, par darbu Cēsu festivālā pērnvasar – es neatpazinu, ka tas ir Jūsu. Tas liek prātot, kādu vēl šķautni grasāties atklāt. Jeb varbūt drošāk ir turpināt jau iestrādāto?

Neesmu no tiem māksliniekiem, kas varētu ilgi pieturēties pie kaut kā viena. Kā, piemēram, Edvards Grūbe glezno logus un vijoles vai Ivars Heinrihsons – zirgus. Tā ir apskaužama noturība. Bet es zinu, ka man parādītos rutīnas sajūta. Taču tajā pašā laikā man ir bail – mana nākamā izstāde “Almā” būs 2013. gadā, kad šis būs jau noiets etaps, būs jāsāk kas cits. Bet man ir bailes, ka es neko vairs nevarēšu izdomāt (smejas). Man ir stāsti, kurus es gribu stāstīt un risināt. Un meklēju, kā tos izstāstīt, negribētu to darīt tikai vienā valodā. Pilnīgi noteikti nevēlos, lai skatītājs atnāk uz izstādi un novelk “ā, nu jā, tas jau Drulle”. Kaut gan ir skaidrs, ka tādā nopietnā starptautiskā galeriju apritē tieši tas nostrādā –  “mēs gribam Drulli, jo viņš taisa tieši to. Un mēs negribam Drulli, kas taisa performances.” 

Tieši pirms intervijas aizdomājos, ka man visnetipiskākais Drulle laikam šķistu kā performanču mākslinieks.

Bet redzi – tēlniecība ir pussoļa attālumā no performances. Figuratīvajā tēlniecībā ir figūra, ko esi uztaisījis, bet tad tu saproti, ka tāda nemaz nav jātaisa, jo tu pats vari būt tā figūra! Piemēram, Kirils Panteļejevs vienā brīdī saprata, ka nav vērts sevi atliet stikla šķiedrā. Lētāk, ērtāk un fiksāk ir pašam sevi eksponēt. Nedomāju, ka es varētu strādāt ar savu ķermeni – pagaidām – bet es noteikti redzu, ka varētu būt kā režisors, izmantojot citu ķermeņus. Vai arī radīt video ar tām savām mantiņām, kas pārtapušas par reāliem cilvēkiem… 


No darba procesa

Kurš ir grūtākais posms no idejas līdz dienai pēc izstādes atklāšanas?

Visgrūtāk man ir mēģināt darba ideju pagriezt tā, lai stāsts nav pārāk didaktisks un tiešs. Es noteikti negribu, lai cilvēks apskatās un viņam ir skaidrs, par ko tas ir un uz ko tiek norādīts. Es gribu, lai viņš pats varētu padomāt, ka darbu var skatīties dažādi, ka tas ir daudzslāņains. Tas ir grūtākais. Jo tehniskā puse jau ir atstrādāta. 


No jaunās personālizstādes “ПО ЖИЗНИ”

Iztēlojos, ka Jums darbnīcā varētu būt jau vesela pilsēta, kur visas izgatavotās mantiņas, kas nav galerijās, krājas un veido kopienu. 

(Smejas) Patiesībā šobrīd darbnīcā nav neviena mana darba. Viena daļa tagad ir Zviedrijā. Vispār darbnīcā cenšos ieturēt tīrību, es nespēju uz saviem darbiem skatīties – tas tā kā zobārstam dzīvot kopā ar savām knaiblēm un pacientu kartiņām. Es gribu ieiet darbnīcā un sākt jaunu dienu pie tīra galda un tīra instrumentu skapja, kur man virsū nelūr “vecie mošķi”. 

www.ivarsdrulle.com

students . - 17.05.2012 21:21
hā bijāt tomēr atklāšanā!:) bet izstāde man patika.