Vladislavs Derevjannijs. Foto: Vadims Sišikovs

No “Voshod”* līdz lēktam 2

* Voshod – kr. val. ‘lēkts’, ‘saullēkts’ 

Intervē Sergejs Timofejevs
09/05/2012

Vladislavs Derevjannijs ir radošais direktors reklāmas aģentūrā “Voshod”, kas kļuvusi par vadošo kreatīvo aģentūru Krievijā. 2007. gadā “Voshod” sarakstā bija vien 19. vietā, kas liecina, ka uznāciens bijis patiesi mērķtiecīgs. Aģentūrā, kas izveidota Jekaterinburgā, bet tagad strādā piecās Krievijas pilsētās, ar ideju radīšanu nodarbojas tikai četrpadsmit cilvēki, bet šī komanda ir spējusi iegūt vairāk nekā 200 godalgu nozīmīgākajos reklāmas konkursos un festivālos visā pasaulē. Vladislavs nesen viesojās Rīgā, lai piedalītos Baltijas reklāmas festivālā ADWARDS – un nevis kā konkursants, bet kā žūrijas loceklis. Satikāmies pēc viņa lekcijas Sunrise. Be On The Rise, kas, pēc paša lektora vārdiem, atklāja “mazas Urālu aģentūras aizkulišu stāstu no pirmavota: 60 minūtes pašironijas, lielīšanās un humora – tīrā Urālu krievu valodā”.

Kā jūs divos vārdos raksturotu savu pilsētu?

Es bez mazākās augstprātības Jekaterinburgu varu saukt par radošas reklāmas galvaspilsētu. Līdztekus mūsu aģentūrai, kas pēc 2011. gada rezultātiem kļuvusi par labāko, Jekaterinburgā darbojas daudzas jaunas un interesantas reklāmistu komandas, kuras aktīvi piedalās un arī uzvar dažādos festivālos.

Parasti šāda veida radošā darbība balstās uz kādu kopēju kultūrslāni – tie ir mākslinieki, izdevumi, vietas... Vai tā ir arī Jekaterinburgā?

Es nevarētu teikt, ka mums ir “megakulturāla” pilsēta –tā drīzāk ir industriāla. Bet tā ir sanācis, ka radošums reklāmā te plaukst un zeļ.


Kadrs no prezentācijas Sunrise. Be On The Rise

Kālab tieši Jekaterinburgā un nevis, teiksim, Novosibirskā?

Grūti atbildēt. Vispār jau mūsu pilsēta ir liela, attiecīgi tālab tajā ir daudz labu, interesantu un talantīgu ļaužu. Iespējams, citās pilsētās reklāmisti baidās piedalīties festivālos un konkurēt ar lielajiem spēlētājiem. Arī mēs agrāk domājām, ka sacensties ar tādiem gigantiem kā Leo Burnett vai BBDO ir nereāli: tas ir cita apjoma budžets, citi klienti – tā sakot, cita svara kategorija. Bet nav jēgas gausties un sūroties – ir jāstrādā. Un kā izrādās – mums ir savi plusi. Pirmkārt, mēs esam pieraduši pie maza budžeta, un tas kļuva par lielu plusu krīzes laikā, kad izdevumi reklāmai tika apcirpti. Mēs zinājām, kā šos līdzekļus izmantot maksimāli efektīvi. Otrkārt, tā kā mūsu klienti nav no lielā biznesa, mums bija iespēja komunicēties ar pirmajām personām, nevis zīmola menedžeriem, kas saskaņošanas stadijā var idejas nocirst jau saknē. Uzņēmuma īpašnieks labāk saprot, kas viņam vajadzīgs, un spēj pieņemt riskantākus lēmumus. Viņš pats sevi taču neatlaidīs, ja izvēlētā koncepcija nenesīs gaidītos rezultātus. Pats tērē savu naudu, pats riskē un pats uzvar. Mums tagad ir biroji piecās Krievijas pilsētās, arī Maskavā, kur sākam strādāt ar lielo biznesu. Un tur tiešo kontaktu ar īpašniekiem vairs nav, tāpēc aizstāvēt idejas kļūst aizvien grūtāk. Algotie menedžeri neriskē, viņi zina, ka šabloniski risinājumi viņiem vienmēr dos to “šāviņu”, ar ko pietiek, lai saglabātu savu darba vietu, bet ne vairāk.


Vladislavs balso, izraugoties ADWARDS favorītus. Foto: Vadims Siščikovs 

Vai aģentūrai bija kaut kāds attīstības plāns, kāda stratēģija? Vai vienkārši dzīvojāt no projekta uz projektu, tā sakot case to case?

Plāna nebija. Vienkārši sanāca kopā kompānija ļoti talantīgu un ambiciozu ļaužu, kuri gribēja būt vislabākie, gribēja darīt kaut ko interesantu, neierastu un lepojās ar saviem darbiem. Savukārt aģentūras vadība visādi to veicināja.

Vai mūsdienu globalizētajā pasaulē vispār var teikt – šī ir vācu reklāma, šī – Krievijas. Vai viss ir principā līdzīgi?

Protams, piemēram, amerikāņu reklāma – tas ir megabudžets, ļoti daudz specefektu, pasakains postproduction, tomēr pamatā – diezgan vienkāršas, precīzi izstrādātas idejas. Vai, teiksim, Āzijas reklāma. Tā ir traka, bet superīga, vienkārši fantastiska – tā “spridzina smadzenes”. Mums grūti iztēloties, kā kaut ko tādu var izdomāt un piedāvāt Krievijas klientiem. Bet Krievijas reklāma... tā diemžēl lielākoties ir slikta.

Tālab, ka orientēta uz kādu vidējo rietumu standartu?

Notiek apmēram šādi: ir veiksmīgi pasaules līmeņa darbi, ir aktuālas tendences, trendi, mūsu industrija tos sāk piemērot savām vajadzībām, bet, kamēr tas notiek, rietumu industrija iet uz priekšu, atstājot mūs iepakaļ. Mums ir vai nu jāiet savs ceļš, tā kā aziāti to dara, vai jāmēģina uzminēt tendences, bet to izdarīt, manuprāt, ir sarežģītāk.

Kāds ir tas kultūrpamats, uz ko balstās jūsu darbs?

Kopīraiteri, radošie direktori un dizaineri ir ļoti zinoši, daudz ko redzējuši. Mūsdienu vizuālās mākslas tendences ļoti viegli ieplūst reklāmā. Piemēram, animācijas filmas ar graffiti izmantojumu, kas veidotas stop-motion stilā, sākotnēji tika radītas kā mākslas projekti, bet tagad ir iecienīts reklāmistu paņēmiens.

Mūsu pilsētā radās jauna reklāmas aģentūra, kurā apvienojās graffiti un street-art cienītāji, un aģentūra tā arī saucas “Sreet-art”. Tagad viņi savas prasmes un idejas izmanto komercprojektos, un jāteic – viņiem tas teicami izdodas. Nepārspīlējot varu apgalvot, ka Jekaterinburga ir arī Krievijas street-art galvaspilsēta. Pie mums tiek veidoti graffiti almanahi un ceļveži, šos zīmējumus, ja tie ir vērtīgi, nost netīra un neaizkrāso. Pie mums notiek street-art festivāli, piemēram, “Stenogrāfija”. Ar “Street-art” kopīgi izveidojām projektu Chopstick Dragon.

1. lieta


Kafejnīcas “Аziataž” atvēršanā (tas notika pūķa dienā 8. martā Jekaterinburgā) tika radīta instalācija ar pūķa attēlu. Procesā varēja piedalīties ikviens garāmgājējs. Katrs interesents saņēma divus kociņus: vienu, lai iegūtu 10% atlaidi kafejnīcā, otru kociņu vajadzēja iespraust speciāli izveidotā stendā un iedomāties vēlēšanos. Dalībnieki četras stundas veidoja pūķa attēlu. Kopumā tika izmantots vairāk nekā 10 000 kociņu.”


Avots: http://marketing.by/main/school/practice/0054932/

Vai startējāt reklāmā bez kādas speciālās izglītības?

Pēc izglītības esmu rasēšanas un zīmēšanas skolotājs. Bet skolā neesmu strādājis, jo sapratu, ka nav jēgas, tā kā nevarēšu nopelnīt tik, cik vēlos. Tomēr savā būtībā esmu un palieku pasniedzējs un ar lielāko prieku strādātu skolā, ja tur varētu nopelnīt tik, cik reklāmā. Lai “reabilitētos” kā pedagogs, daudz vadu seminārus un meistarklases studentiem. Arī ne visiem maniem kolēģiem ir speciālā izglītība, piemēram, mūsu radošais direktors Andrejs Gubaiduļins ir radists ar sarkano diplomu – beidzis Urālu Politehnisko universitāti, bet viens no mūsu dizaineriem pēc izglītības ir mikrobiologs. Mēs tā arī viņu dēvējam – dizainers-mikrobiologs.

Kā jūs strādājat pie saviem projektiem – domājat aģentūrā vai kaut kur dodaties prom, maināt vidi?

Pamatā, protams, aģentūrā. Autori sēž pie projekta dienu, divas, trīs. Dažkārt viņiem izdodas izdomāt ģeniālu ideju pirmajās desmit minūtēs, bet tie turpina kaut ko ģenerēt vēl vairākas dienas, beigu beigās atgriežoties pie pirmās un vislabākās koncepcijas. Te, ka pasprūk vaļā... Galvenais, lai noteiktajā termiņā viss būtu gatavs un noformēts.