Islandiešu mākslinieks Ragnars Kjartansons

Performanču stāstnieks Ragnars Kjartansons 0

Intervēja Elīna Zuzāne
04/05/2012

Tiklīdz kļuva zināma Ņujorkas mākslas meses Armory Show “Atklātā foruma” programma, es sapratu, ka vēlos sastapt Ragnaru Kjartansonu (Ragnar Kjartansson), vienu no Islandes atzītākajiem māksliniekiem – cilvēku, kurš pēdējo gadu laikā ierakstījis pasaules performanču mākslas kartē arī Ziemeļvalstu vārdu. Pagājušā gada novembrī viņš par savu divpadsmit stundu garo performanci “Svētlaime” (Bliss), performanču mākslas biennāles Performa 11 pasūtījuma darbu, saņēma prestižo Malkolma Maklarena balvu, bet 53. Venēcijas biennālē kļuva par jaunāko mākslinieku, kurš šajā forumā pārstāvējis Islandi.

Man tobrīd vēl nebija ne jausmas, ka iekļūt šajā pasākumā izrādīsies gandrīz neiespējami, jo persona, kas iesaistīsies šajā sarunā, būs neviens cits kā Bjorka, pasaules mēroga superzvaigzne, kuras vārds piesaistīja milzīga entuziastu pūļa uzmanību. Droši vien cilvēkiem likās, ka šis dialogs varētu pārvērsties par koncertu. (Tā nenotika!) Tikai pateicoties veiksmei un nejaušībai, arī man izdevās kļūt par šī ekskluzīvā notikuma liecinieci. Es biju sajūsmā par iespēju uzmanīgi noklausīties stundu garajā sarunā, kura man cita starpā sagādāja arī izdevību lūgt Ragnaru dalīties ar Arterritory.com savās domās par mākslu. Mūsu tikšanās notika dažas dienas vēlāk.

Es esmu dzirdējusi, ka slepenībā jūs gribētu būt gleznotājs.

Slepenībā! Tad jau tas nav nekāds noslēpums (smejas). Es sevi pataisu par apsmieklu, izmisīgi nopūloties būt gleznotājs, bet visi tikai pieklājīgi nosaka: “Jā, ļoti jauki, bet labāk paliec vien pie savām performancēm, čalīt.”

Un tomēr Venēcijas biennālē performancē “Beigas” (The End) jums bez mazākās piepūles izdevās abas savas kaislības apvienot. Vai jūs par to nepastāstītu sīkāk?

Venēcijas biennāli es jau biju apmeklējis 2007. gadā. Kā jau Venēcijā, Islandes paviljona telpa bija graujoši skaista. Un māksla arī bija lieliska, tikai tā kaut kā pazuda spēcīgās telpas ēnā. Man likās, ka būtu bezjēdzīgi pūlēties pārspēt vidi, tāpēc es nolēmu, ka vienkārši tur grozīšos un būšu tieši tāds mākslinieks, par kādu vienmēr esmu vēlējies kļūt – īstens bohēmietis, kurš nododas glezniecībai. Mums vajadzēja bez mitas plītēt un smēķēt. Projekta vajadzībām tas bija vienkārši obligāti. Džeks, kurš bija atbraucis man līdzi [modelis, kurš māksliniekam pozēja – E. Z.], kopš tā laika nav ņēmis mutē ne lāsītes. Tā ka iznāca arī laba terapija.

Visas savas karjeras gaitā jūs esat bieži sadarbojies ar citiem cilvēkiem. Kā jūs viņus atrodat?

Tas parasti notiek kaut kā ļoti dabiski. Es ar kādu iepazīstos, mēs sākam runāties, un viss beidzas ar to, ka top kopīgs projekts. Man personīgi sadarbība ir arī veids, kā paplašināt savas attiecības ar otru cilvēku. Tas ir iegansts kļūt par draugiem. 

Vai grūti atrast cilvēkus, kuri būtu gatavi piedalīties tik laikietilpīgos projektos kā “Svētlaime”?

Jā, ir gan grūti, bet tas vienmēr notiek kaut kā nejauši. Ja mēs runājam par “Svētlaimi”, tad jāteic, ka bija neiespējami atrast operdziedātājus šeit uz vietas, Ņujorkā. Visiem bija viena atbilde: “Nu nē, brālīt!” Un tad viendien man iznāca aprunāties ar kādu islandiešu operdziedātāju. Es viņam izskaidroju sava darba būtību, un, brīdi padomājis, viņš man teica: “Ragnar, es gribu tai lietā piedalīties, un es tev sadabūšu visus vajadzīgos cilvēkus. Vienā mierā.” Viņu šī ideja iedvesmoja. Es jau viņam neko pat nelūdzu. Vienkārši neuzdrošinājos, jo viņš ir tik izcils dziedātājs.

Kā jūs izvēlējāties šīs performances garumu?

Visas manas performances ir vai nu ļoti īsiņas, vai arī ļoti, ļoti garas. Divpadsmitstundīga performance ir vienkārši brīnišķīgs laika sprīdis – no dienvidus līdz pusnaktij. Tam piemita laika un konteksta formas estētika. 

Bet šīs divpadsmit stundas veidoja divminūšu “cilpu” savirknējums.

Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – šis mazītiņais, divas minūtes garais “Figaro kāzu” fragmentiņš ir labākā mūzika, ko jebkad sarakstījusi cilvēciska būtne. Es nolēmu visu pārējo vienkārši atmest un paturēt tikai šo sīko gabaliņu. Es esmu četras reizes gājis uz šo operu un sēdējis, gaidot tikai šo īso pasāžu. Tas ir kaut kas neaprakstāms. Un katru reizi, izdzirdot šīs skaņas, man vienkārši “norauj jumtu”. 


Ragnars Kjartansons izpilda performanci “Svētlaime”. Foto: www.artinamerica.com

Vai šai performancei bija nepieciešama iepriekšēja gatavošanās?

Pirms “Svētlaimes” mēs daudz mēģinājām. Patiesību sakot, es pats biju izbraucis uz rezidentūras nodarbībām, un ar dziedātājiem strādāja, viņus režisēja, mans tēvs. Mēģinājumos ietilpa gan vokālie, gan aktiermākslas vingrinājumi, tāpēc, atbraukuši uz Ņujorku, visi jau precīzi zināja, kas kuram jādara. Ir tāds vecs labs teiciens, ka performanču mākslā nekad neko nevajagot iepriekš izmēģināt. Bet mani ārkārtīgi interesē iespēja izmantot teātra metodes, pārvēršot tās par kaut ko skulpturālāku.

Pagājušajā novembrī “Svētlaime” saņēma Malkolma Maklarena balvu, ko pasniedz par pašu novatoriskāko un stimulējošāko performanci, kas piedalījusies performanču mākslas biennālē Performa. Ko tas nozīmēja jums pašam? 

Jūs jau noteikti esat dzirdējusi – visas mākslas balvas ir totāls idiotisms, līdz brīdim, kad tu kādu saņem pats (smejas). Balvu saņemt vienmēr ir ļoti jauki. Tas bija pārsteigums. Tomēr vēl lielāks pārsteigums bija tas, cik labi performance nostrādāja. Tiešām nostrādāja.

Vai “Svētlaimei” būs turpinājums? 

Protams. Katra nākamā performance vienmēr ir turpinājums. Tās vienmēr savā starpā kaut kā sasaucas. Patiesībā “Svētlaimes” turpinājums ir mana marmora skulptūra “Žēlsirdība” (Mercy), ko galerija i8 izstādījusi šeit, Arsenāla izstādē.

Vai jūs tuvāk nepaskaidrotu, kā abi darbi savā starpā saistīti?

Strādājot ar Mocarta mūziku, mani ļoti piesaistīja tās iekšējā spriedze starp rokoko un neoklasicismu – starp tīro izsmalcinātību un cilvēku, kurš ar to saskāries. Neoklasicismam piemīt tāda īpaša aura – nojauta par to, ka tam ir vara pār cilvēku. Tas ir tīrs vizuāls spēks, graciozs un mūžīgs. Un to kopš paša rašanās brīža savā labā izmantojusi ikviena valdība un ikviens tirāns. 

“Figaro” noslēgumā ielikta žēlsirdības un piedošanas ideja, un man šķita, ka tas ir aizraujošs temats, piepildīts ar sakāpinātu reliģiozitāti un varas struktūrām. “Žēlsirdībā” ir zināms vardarbīga spēka elements. Kas būs, ja nebūs žēlsirdības? Tā manā iztēlē radās šīs neoklasiskais objekts, kurš lūdz līdzcietību. Tieši tā parasti darbojas iedvesma: tu strādā pie tāda absolūti teatrāla darba kā “Svētlaime”, bet tas savukārt pasaka tev priekšā ideju marmora skulptūrai (smejas). Turpinājums vienmēr seko.

Šeit Armory Show galerija i8 izstādījusi arī jūsu “Skandināviskās sāpes” (Scandinavian Pain). Tās šobrīd mirguļo virs labi apmeklēta šampanieša bāra letes un tādējādi ir viens no izstādes redzamākajiem darbiem.

Rozā neona uzraksts “Skandināviskās sāpes” ir vecs darbs, ko es 2006. gadā biju uzstādījis uz kāda veca šķūņa Norvēģijā. Šis šķūnis, šis fjords bija tā vieta, kur tapa liela daļa no Edvarda Munka gleznām. Tur stāvot, tu atpazīsti Munka darbos redzēto ainavu, un no šīs apziņas tev aizraujas elpa. Man bija gandrīz tāda sajūta, it kā es to neona uzrakstu ievietotu kādā plaši pazīstamā šedevrā. Savā ziņā tas bija mans veltījums Edvardam Munkam, Ingmāram Bergmanam, Augustam Strindbergam – visām tām skandināviskajām sāpēm, kuru mums Islandē vienkārši nav. 


“Skandināviskās sāpes” šīgada the Armory Show mesē. Foto: Arterritory.com

Ko jūs saprotat ar apzīmējumu “skandināviskās sāpes”?

Es patiesi apbrīnoju to, cik dziļi savās sāpēs ir skandināvi. Mākslas vēsturē nav bijis neviena gleznotāja vai vispār mākslinieka, kura attiecības ar sāpēm būtu bijušas saldākas nekā Edvardam Munkam. Viņa laikā Skandināvija bija trūcīga un neizglītota Eiropas nomale, kurai bija grūtības atrast savu identitāti. Šodien, kad pagājuši simts gadi, skandināvu sāpes ir “luksusa klases ciešanas”. Skandināvija ir stilīga un bagāta, bet vēl aizvien melanholijas pārņemta. Tas ir tāds kā nacionālais mantojums: labi situētajiem un skolotajiem skandināvu māksliniekiem šīs sāpes jākopj, lai nezaudētu saikni ar tradīciju. Es reiz redzēju interviju ar grupu ABBA, un kāds viņiem pajautāja, kāpēc viņu dziesmas ir tik populāras. Bennijs Andersons uz to atbildēja: “Man šķiet, tām ir piekrišana tāpēc, ka mēs nākam no Skandināvijas, kur ir dziļu sāpju tradīcija. Lai gan tā ir popmūzika, dziesmas caurauž skandināviskas sāpes.” Man šķiet, tieši šī atbilde toreiz iedvesmoja mana darba rašanos. Ja mēs padomājam, piemēram, par tādu dziesmu kā “Dancing Queen” – tajā jaušas dziļa melanholija. Tā ir labi saklausāma gan harmonijās, gan pašā idejas izklāstā: reizi nedēļā tu izraujies no savām dienišķajām skumjām un kļūsti par deju karalieni – bet tā notiek tikai, kad tu esi jauna un piemīlīga un tev ir tikai septiņpadsmit [young and sweet, only seventeen] (smejas). 

Interesanti to dzirdēt, jo jūsu darbos, šķiet, vienmēr jūtama arī humora dzirkstelīte. Islande laikam ir pietiekami tālu no Skandināvijas, lai šīs sāpes nejustu.

Jā, es jūsmoju par viņu sāpēm, bet pats nāku no ļoti apmierinātas dzīves modeļa. Daudzējādā ziņā es, domājot par pasauli, par lietām vispār, jūtu tādu bezcerību, ka vienkārši izvēlos būt laimīgs. Ne no kā cita nav nekādas jēgas. Humors ir arī tas iemesls, kāpēc es tik ļoti mīlu Mocartu. Viņš bija mākslinieks, kurš mīlēja uzjautrināt un vienmēr izmantoja ironiju. Teiksim, tādā operā kā “Dons Žuans”. Pašas skaistākās ārijas ir tās, kurās dons Žuans melo. Viņš jau nedomā to, ko saka, viņš tikai mēģina ievilināt gultā kārtējo meiteni... bet caur to spriedzi, kas rodas starp meliem un skaistumu, Mocarta brīnišķīgā mūzika trāpa tieši sirdī.

Jūs jau pieminējāt savu darbu ar marmoru, performances un pat glezniecību. No kurienes jums tāda izteiksmes brīvība?

Tas nāk no tā, ka es esmu uzaudzis teātrī. Tur izmanto visus pieejamos līdzekļus, lai panāktu vēlamo efektu – mūziku, kostīmus, gaismas. Tāpēc manu materiālu izvēli diktē princips – “ka tik strādā”. Vismaz man pašam liekas, ka tas nāk no teātra.

Arsenāla “Atklātajā forumā”  kāds ieminējās, ka teātris esot mirusi māksla. Vai jūs tam piekrītat?

Nē. Teātris šodien ir pat ļoti dzīvs. Iespējams, ka mākslas pasaulē tas šobrīd ir piemirsts... bet tas ir tikai laika jautājums. Māksla uzsūks sevī ar teātri, tāpat kā tas jau noticis ar deju. Bet mani ārkārtīgi iedvesmo tradicionālais teātris. Man ir ļoti sentimentāla pieķeršanās šai mākslai. Es esmu uzaudzis teātrī. Teātris bija mana auklīte.